Jūs atrodaties šeit

Mikotoksīni rada zaudējumus ganāmpulkos

Lopkopība

Mikotoksīni ir pelējuma sēņu vielmaiņas galaprodukti, kas var būt toksiski gan cilvēkam, gan dzīvniekiem. Slaucamo govju ganāmpulkos tie rada arī ekonomiskos zaudējumus, ražības samazināšanos, auglības rādītāju pasliktināšanos, somatisko šūnu skaita paaugstināšanos pienā, produktīvā mūža saīsināšanos.

Ražas vākšanas laikā ne visiem izdodas kvalitatīvi nožāvēt graudus, tāpēc mikotoksīnu problēmas var aktualizēties.

Pelējuma sēnes ir ārkārtīgi spējīgas piemēroties dažādu substrātu jeb izejmateriālu izmantošanai ļoti atšķirīgos temperatūras, mitruma un pH apstākļos. Ja kāds vai pat daži no augšanas apstākļiem kļūst limitējoši, sākās sporu un toksīnu veidošanās. Tas nozīmē, ka toksīni ir pelējumu sēņu vielmaiņas sekundārais produkts. Šīm mikrosēņu veidotajām indīgajām vielām dots kopējs nosaukums – mikotoksīni. Novācot graudus, gatavojot sienu vai skābbarību nelabvēlīgos laika apstākļos, kā arī sagatavoto barību glabājot, bieži parādās pelējumi, ko izraisa dažādu sugu pelējuma sēnes, bet īpaši Fusarium, Penicillium un Aspergillus. Šobrīd zinātnieki atzinuši, ka ap 300 pelējumu sēņu vielu maiņas gala produkti var būt toksiski gan cilvēkam, gan dzīvniekiem. Saprotams, ka tik lielam dažādu savienojumu skaitam ir arī ļoti atšķirīga ķīmiskā uzbūve un līdz ar to fizioloģiskā iedarbība uz dzīvnieku. Starp mikotoksīniem, kas visvairāk ietekmē dzīvnieku veselību var nosaukt: aflatoksīnu, fumonizinu, zearalenonu, deoksinivalenolu jeb DON, trihotecēnu jeb T-2.

Mikotoksīnus var grupēt pēc to ietekmes uz dažādiem orgāniem:

  • Hepatoksīni – ietekmē aknu darbību (aflatoksīni, steigmatocistīns, luteoskirīns, rugulosīns);
  • Nefrotoksīni – ietekmē nieru darbību (ohratoksīns, citrinīns);
  • Neirotoksīni – ietekmē nervu sistēmas darbību (peritrems, patulīns);
  • Kuņģa – zarnu traktu ietekmējošie toksīni (trihotecēni);
  • Estrogēnie mikotoksīni – ietekmē olnīcas, vājina atražošanas funkcijas (zearalenons).

Viennozīmīgi atzīts, ka mikotoksīnu problēma pastāv visā pasaulē un vidēji katru gadu pat vairāk par 25% pasaulē ražoto graudu ir mikotoksīnu saindēti. Mikotoksīni var būt kancerogēni gan cilvēkam, gan dzīvniekam (skat. tabulu1.).

Mikotoksīnu sadalījums pa grupām pēc saslimšanas ar vēzi riska cilvēkam. IARC dati

Grupa

 

Mikotoksīni

1. grupa

Kancerogēni cilvēkam un dzīvniekiem

Aflatoksīni B1, B2, G1,G2

2B. grupa

Kancerogēni dzīvniekiem un iespējams ietekmē cilvēku

Aflatoksīns M1,     ohratoksīns A,        fumonizīns

3. grupa

Nav kancerogēni cilvēkam

Zearalenons, T-2, DON

Gadu no gada arī pie mums, Latvijā, piensaimniecībā pieaug ekonomiskie zaudējumi, ko rada mikotoksīni: vērojama izslaukumu samazināšanās, vāji atražošanas rādītāji, paaugstināts somatisko šūnu skaits pienā, paaugstināta slimību uzņēmība, produktīvā mūža saīsināšanās.

Kādā pētījumā Amerikā piena saimniecībās saistībā ar mikotoksīnu ietekmi uz govju ražību tika konstatēts, ka izslaukums toksīnu ietekmē var samazināties par 1,5–2 l piena no govs dienā, somatisko šūnu skaits var palielināties pat par 100 000, piena tauku % – samazināties gandrīz par 0,3%, proteīns  – par 0,05%. 

Kas liecina par mikotoksīniem govju ganāmpulkā?

Nav konkrētu, izteiktu un tikai mikotoksīniem raksturīgu pazīmju, lai mēs droši varētu teikt, ka pie vainas ir mikotoksīni, bet: izslaukums govīm nav tik labs, kā cerēts, govīm mainīgi novērojama caureja, tauku saturs pienā ir nedaudz zemāks kā parasti, somatisko šūnu skaits ir pakāpies, auglības rādītāji sāk pasliktināties.

Veselīgs, labi strādājošs priekškuņģis spēj pasargāt govs organismu no neliela mikotoksīnu daudzuma, bet pie lielākām toksīnu koncentrācijām redzamās pazīmes ir kompleksas.

Tipiskākās pazīmes, kas liecina par mikotoksīnu kaitīgo ietekmi uz govi: mainīga barības uzņemšanas spēja, mainīgi izslaukumi, pasliktināti auglības rādītāji, caurejas, acidozei līdzīgi simptomi, apātiski dzīvnieki, vāja imunitāte, vāja priekškuņģa darbība, muskuļu trīce (tremors), asiņaini izkārnījumi, kāju uzpampšana, nemierīgas govis, bez redzama cēloņa, bet jūtams, ka dzīvnieki nav tādi, kādiem vajadzētu būt.
 

Mikotoksīnu klātbūtni un veidus var noteikt tikai laboratorijās. Viens no iemesliem, kāpēc mikotoksīnu noteikšana ir sarežģīta, ir tas, ka ir ļoti grūti noteikt robežlielumus to toksiskajai iedarbībai un nekaitīgumam. Mikotoksīnu ietekmi uz organismu lielā mērā ietekmē ne tikai to koncentrācija barībā, bet arī dzīvnieka dzimums, vecums, toksīnu uzņemšanas ilgums, stress. 

Vēl ir būtiska arī mikotoksīnu sinerģētiskā mijiedarbība, jo vairāku mikotoksīnu zema līmeņa koncentrācija var izrādīties stipri problemātiskāka kā viena toksīna augsta koncentrācija. Tāpēc pat gadījumos, kad atbildes no laboratorijas ir “zems koncentrācijas līmenis”, ganāmpulkā reāli var būt problēmas.
Ir vairākas metodes, veidi, kā neitralizēt mikotoksīnus, kaut gan jāsaka, – pats svarīgākais ir gatavot un uzglabāt lopbarību (skābbarība, siens, graudi) tā, lai neveidotos mikotoksīni. Mikotoksīnus ar acīm neieraudzīsim, bet tas, ko varam redzēt, ir pelējums, tāpēc pirmais un galvenais noteikums ir pelējušu barību nošķirot nost un  neizbarot dzīvniekiem.  Ja neesam droši, ka barība ir brīva no veselībai kaitīga toksīnu daudzuma, tad pareizākais veids ir veikt analīzes, bet vienlaicīgi jāseko arī izmaiņām ganāmpulka veselības rādītājos. Toksīnu neitralizēšanai govju barībā tiek izmantoti “mikotoksīnu ķērāji”  – vielas vai to kombinācijas, kas piesaista, absorbē toksīnus un organismā neizmantojamu savienojumu veidā izvada no organisma.

Silvija Dreijere, LLKC Lopkopības nodaļas vadītāja