Jūs atrodaties šeit

Kāpēc jāsamazina slāpekļa zudumi

Lopkopība

Samazinot slāpekļa zudumus ganāmpulkā, mēs ne tikai palīdzam saglabāt vidi, bet arī uzlabojam saimniecības peļņas rādītājus.

Ja barības devas ir ļoti precīzi sarēķinātas, tad 30–35% slāpekļa, kas ir barības olbaltumvielu sastāvā un neproteīna savienojumos, kļūst par piena sastāvdaļu. Lielākā daļa no atlikušajiem 65–70% vienkārši tiek pazaudēti. Slāpeklis no organisma tiek izvadīts pamatā ar urīnu kā urīnviela, kas kopā ar mēsliem tālāk tiek izkliedēts uz lauka. Augsnē slāpeklis veido slāpekļa oksīdu, kas ir spēcīga siltumnīcefektu radošā gāze. Attiecībā uz globālo sasilšanu slāpekļa oksīda potenciāls ir 300 reizes lielāks nekā oglekļa dioksīdam (CO2). Svarīgi zināt, ka atmosfērā tas saglabājas aptuveni 114 gadus. Aprēķini rāda, ka urīnā un mēslos esošais slāpeklis veido aptuveni 5% no visas planētas kopējās slāpekļa oksīda emisijas.

Ir tikai divi veidi, kā iespējams samazināt slāpekļa zudumus no govīm. Pirmais, spureklī dzīvojošajiem mikroorganismiem efektīvi „jāapēd” spureklī izmantojamais proteīns un slāpeklis. Otrais, barības devas ir jāsabalansē maksimāli tuvu govs vajadzībām pēc aminoskābēm, lai tādējādi samazinātu kopējo proteīna daudzumu un attiecīgi arī samazinātu liekā slāpekļa daudzumu.

Proteīns, kas izmantojas govs organismā, ir mikrobiālais proteīns un spureklī nenoārdāmais proteīns, kas cauri spureklim nonāk gremošanas traktā. Šie abi proteīna veidi tiek noārdīti un uzsūcas govs organismā aminoskābju formā tālākai izmantošanai organismā. Ja barības devā pietrūkst enerģijas, daļa proteīna tiks izmantota enerģijas ražošanai organismā. Šādā situācijā slāpeklis, kas ir olbaltumvielās, ir „lieks” elements un urīnvielas veidā tiek izvadīts no organisma.

Aminoskābju sastāvam un attiecībām barības devā ir jābūt ļoti līdzīgam kā aminoskābju sastāvam pienā vai dzīvnieka muskuļaudos. Pretējā gadījumā dažas no aminoskābēm netiks izmantotas organismā.

Piena lopkopībā slāpekļa izmantošanās efektivitāte tiek rēķināta kā attiecība starp slāpekli, kas ir pienā, un slāpekli, kas ir uzņemts ar barību. Kad kādā zinātniskajā pētījumā kukurūza tika aizstāta ar soju, lai barības devā būtu 13,5% vai 15%, vai 16,5%, vai 17,9%, vai 19,4 % kopproteīna, slāpekļa izmantošanās efektivitāte pienā samazinājās attiecīgi no 36,5% uz 34%, 30,8%, 27,5% un 25,4%. Ohaio (ASV) štata zinātniekiem izdevās palielināt slāpekļa izmantošanās efektivitāti pienā no 29,5% uz 35%, sabalansējot barības devās sagremojamo proteīnu un aminoskābju nodrošinājumu.

Pēc iespējas efektīvāka slāpekļa izmantošanās dzīvnieka organismā ir ne tikai vides aizsardzības jautājums, bet arī veids, ka samazināt piena ražošanas pašizmaksu. Jo piena ražošanas rentabilitāti varam uzlabot, tikai samazinot lopbarības izmaksas un ienākumus, kas ir virs lopbarības izmaksām. Iepriekš minētie izmēģinājumu rezultāti nav tikai zinātniskie pētījumi ar nelielām dzīvnieku grupām, arī lielos un augstražīgos ganāmpulkos pasaulē, sabalansējot barības devas pēc aminoskābju vajadzības, kopproteīna daudzumu barības devās pilnīgi droši var samazināt no 17,5 % uz 16,6%. Tādējādi saimniecības sasniedz un notur augstus izslaukumus (virs 35 kg no govs dienā), kā arī uzlabo slāpekļa izmantošanās efektivitāti. Ir arī otrs labums – kūtsmēslos samazinās slāpekļa daudzums, bet tas nozīmē, ka kūtsmēslu izkliedēšanai var iztikt ar mazāku hektāru daudzumu, lai nepārsniegtu pieļaujamās slāpekļa normas uz hektāru.

Lai barības devā sekmīgi varētu samazināt kopproteīna līmeni, saimniecībā ēdināšanai ir jābūt precīzai, un ir ļoti precīzi jāzina rupjās lopbarības ķīmiskais sastāvs, saimniecībā ir jābūt veiktām rupjās lopbarības analīzēm.

Pārāk liela amonjaka daudzumu veidošanās govs organismā ir ēdināšanas rezultāts, kad pie spurekļa mikroorganismiem nonāk pārāk daudz slāpekļa un/vai proteīna. Ja govij izēdinām pārāk daudz proteīna, tad amonjaks nierēs un aknās tiek pārvērsts urīnvielā. Urīnviela ir mazs organisks savienojums, kas veidojas no oglekļa, slāpekļa, skābekļa un ūdeņraža. Pamatā tā tiek izvadīta no organisma ar urīnu, bet, urīnvielas līmenim asinīs paaugstinoties, palielinās arī urīnvielas daudzums pienā.

Tieši tāpēc arī tiek noteikts urīnvielas daudzums pienā, lai varētu spriest par to, cik daudz no uzņemtā proteīna (slāpekļa) tiek zaudēts, jo netiek izmantots.

Kā barot govis, lai samazinātu slāpekļa daudzumu

Spurekļa mikroorganismi visefektīvāk var strādāt tad, ja katru brīdi, kad govs ēd, tā var uzņemt slāpekli, aminoskābes un ogļhidrātus sabalansētā attiecībā. Ja, piemēram, kādā brīdī izbarojam lielu daudzumu olbaltumvielu, bet līdzi neiedodam arī ogļhidrātus (graudus), tad daļa no olbaltumvielām tiks sašķeltas enerģijas ražošanai, un slāpeklis paliks kā lieks blakusprodukts, ko organisms nevar izmantot.

Piemēram, pie āboliņa skābbarības vai atāliem izbarojot rapšu raušus, govi nodrošināsim ar lielu daudzumu viegli noārdāmā proteīna, bet ekonomiski izdevīgāk ir daļu no raušiem aizstāt ar viegli noārdāmiem ogļhidrātiem, kas ir kviešos vai miežos.

Vēl viena iespēja ir pievienot cukurus (melasi) barības devai. Augstražīgām govīm spurekļa mikroorganismi saražo 1,3–2,7 kg mikrobiālā proteīna. Gan ēdinātāju, gan saimnieku mērķis ir lielākais daudzums. Tā kā mikrobiālā proteīna aminoskābju sastāvs ir praktiski vienāds ar pienā esošo olbaltumvielu aminoskābju sastāvu, tad spureklī saražotais proteīns ir ļoti kvalitatīvs. Palielinot spureklī saražotā proteīna daudzumu, saimniekam ir iespēja netērēt naudu dārgu proteīnpiedevu (aizsargātā proteīna) iegādei, bet govis pateicībā ražos vairāk piena.

Govju signāli

Ja govis dod labi pienu un īsto olbaltumvielu procentuālais saturs pienā labs, tad pazemināti urīnvielas rādītāji pienā (17–22 mg/dl) norāda uz sinhronu proteīna un ogļhidrātu sagremošanos spureklī. Iespējams, izanalizējot precīzāk, tie arī parādīs labi sabalansētas aminoskābju attiecības un attiecīgi mazus slāpekļa zudumus.

Tajā pašā laikā spēcīga piena ražošana un urīnvielas daudzums, kas ir lielāks par 26 mg/dl, ir reāla iespēja saimniekiem ietaupīt naudu un samazināt slāpekļa zudumus. Šajā gadījumā, samazinot kopproteīna daudzumu barības devā, ir jāsabalansē aminoskābju daudzums un attiecība. Pārejot uz šāda veida barības devām, tas jādara pakāpeniski, un ir jāseko līdzi ne tikai izslaukumam, bet arī olbaltumvielu un urīnvielas izmaiņām pienā.

Zemi izslaukumi un augsti urīnvielas rādītāji ir signāls pārāk lielam spureklī noārdāmā proteīna daudzumam. Spurekļa mikroorganismi nespēj izmantot visu šo proteīnu, tāpēc ir nepieciešams palielināt spureklī noārdāmos ogļhidrātus un/vai palielināt spureklī nenoārdāmā proteīna daudzumu barības devā.

Ļoti augsti urīnvielas rādītāji (35–39 mg/dl) jau saistīsies ar atražošanas problēmām, precīzāk, embriju agrīno nāvi. Var tikai piebilst, ka tik augsti urīnvielas rādītāji nav bieži sastopami.

Citu valstu speciālistiem ir uzskats, ka urīnvielas kontrole ganāmpulkā varētu būt vienkāršs veids, kā kontrolēt saimniecību paveikto gāzu emisijas samazināšanā. Viskonsinas Universitātes (ASV) pētnieki ir noteikuši, ka urīnvielas pienā samazināšana no 30 uz 22 mg/ml saistīta ar amonjaka emisijas samazinājumu no 10,5 uz 33,7 %.

Silvija Dreijere,

LLKC Lopkopības nodaļas vadītāja

Pievienot komentāru