Jūs atrodaties šeit

Cukurvistiņas “Mežiņu” pasaku valstībā

Lopkopība
Citi

Inguna Valdmane savu saimniecību raksturo kā Latvijas lauku amatniecības un dzīvnieku sētu, kurā var ne tikai apskatīt dažādus dzīvniekus un putnus, bet visus arī apmīļot un pabarot. Tie “Mežiņos” šobrīd ir gan visiem it kā zināmie, gan arī īpaši eksotiski: ķengurs, dzeloņcūka, pāvs, alpaka. Tiek loloti populārie Angoras šķirnes truši. Taču, ja pievēršamies vārdam “amatniecības”, tad interesentiem ir iespēja piedalīties Angoras trušu cirpšanā, vilnas vērpšanā, un adītmīļi var pat nopirkt šo dziju, iegādei pieejami arī alpakas un suņu vilnas siltie pavedieni. Savukārt Ingunas ziemas darbi ir visdažādākie adījumi no savas saimniecības mīluļu sagādātās izejvielas, jo arī zoodārza iemītniekiem šajā gadalaikā ir atvaļinājums no tūristu grupām. 

Visu, kas redzams, sadzirdams un noglaudāms “Mežiņos”, atkal varēs iepazīt nepavisam ne tālajā pavasarī, bet šoreiz “Latvijas Lopkopī” vairāk par vienu citu Valdmaņu ģimenes aizraušanos – Latvijas cukurvistiņas – valsts nacionālās un senās šķirnes izkopšanu un atjaunošanu atbilstoši šķirnes standartiem. 2020. gadā cukurvistu saglabāšanas un pavairošanas programmā viena no sešām saimniecībām bija arī “Mežiņi”. Toreiz Inguna Valdmane bija pārliecināta, ka paies gadi, līdz varēs runāt par Latvijas cukurvistiņu tīršķirni. Kā ir šodien?

I. Valdmane: “Tā kā mēs gribam cukurvistiņu Eiropā apstiprināt kā Latvijas putnu šķirni, prasības ir ļoti augstas. Tādēļ varam runāt par noteiktu un stingru standartu izstrādāšanu un ieviešanu. Ja sākumā bija virziens tikai saglabāt seno, nacionālo, mazo vistiņu, tagad, domājot par tālāko jau Eiropas kontekstā, sākām šo standartizāciju. Diemžēl kovida ierobežojumu gadi daudz ko nobremzēja, tostarp putnu izstādes kā pie mums, tā ārpus valsts. Taču tieši izstādes ir tas, kas vajadzīgs, lai atrādītu savu veikumu, savu šķirni un redzētu, kāda ir attīstība pasaulē. Kovida epidēmija vismaz ir beigusies, tomēr klāt ir putnu gripas draudi, un vismaz šobrīd Latvija ir vienīgā Eiropā, kurā saslimstības dēļ aizliegts rīkot putnu izstādes. Ja tā turpināsies, tad putnkopība Latvijā nobeigsies vēl nesākusies, jo ir jātiekas, ir jāzina, ko dara citi, jāapgūst pieredze, jāmācās. Neko darīt, audzējam, strādājam katrs savā saimniecībā. Varbūt jau tas nemaz nav tik slikti, jo šķirnes izkopšanai atbilstoši standartiem vajag daudzas paaudzes un gadus.

– Standarti. Tas ir ļoti nopietni, vai ne?

– Protams. Ja vistiņai kājām pēc standarta jābūt dzeltenā krāsā, tad jābūt. Bet izveidojas melnas vai tumšas kājas. Tātad jāturpina selekcija, līdz iegūst dzelteno krāsu. Faktiski pat tad, kad šķirne ir pilnībā nostiprināta, visu laiku jānotiek atlasei, brāķēšanai, jo pat šķirnes vecākiem rodas neatbilstoši pēcnācēji. Un ne tikai putniem, tā ir jebkuram dzīvniekam.

– Kā praktiski notiek šķirnes izkopšana? Jūs maināties ar putniem, olām, cāļiem?

– Es nemainos, jo nezinu, kas no tās olas izšķilsies. Pateikt, vai cukurvista atbilst standartam un tālāk ciltsdarbam var tikai tad, kad putniņš pieaudzis. Piemēram, jaunputnam ievērojami atšķiras pirmās spalvas no īstajām, tāpat var izpausties kādas citas atšķirības. Brāķēšana jeb atlase ir nopietna.

– Jūs, šķiet, vairāk esat entuziaste un cukurvistiņas, kaut arī audzējat zinātniski pareizi, jums tomēr ir tādi dvēseles prieka putniņi. Vai ir arī kāds ekonomisks izdevīgums?

– Man, un zinu, ka vēl vairākiem saimniekiem, cukurvistiņas ir dvēseles priekam, bet, ja esam izvēlējušies šķirni izkopt, tad darām to bez ierunām. Un šīs vistiņas ir tik ļoti skaistas, rosīgas, prot par sevi pastāvēt, īpaši gailīši. Un olas taču arī dēj. Tās gan viņuprāt ir paredzētas tikai perēšanai, jo vistiņai pietiks ar pārīti, lai sāktu sēdēt, un vismaz reizes trīs sezonā. Tādēļ olas ir rūpīgi jāsavāc, un tad, ja vista netiek pie perēšanas, dējība nedaudz palielinās. Protams, notiek arī perēšana, vistiņai sēžot uz 5–7 olām, un cāļu māte viņa ir lieliska. Inkubatoru es neatzīstu, jo ejot uz šķirnes standartizāciju, viens no noteikumiem ir, ka ģenētiski vistiņai pašai jātiek galā ar nākamās paaudzes radīšanu un izvadāšanu.

– Ja cukurvistiņa Eiropā tiks oficiāli atzīta kā putnu šķirne, kādas būs iespējas audzētājiem?

– Materiālā ziņā nekādas. Bet līdz atzīšanai, domāju, vēl ir ilgi, jo jāstrādā ar ciltsdarba programmām un standartiem, un putnu gredzenošanu, un tikai tad Eiropa varētu ņemt mūs pretī uz izlemšanu par atzīšanu.

– Kādi ir jūsu saimniecības nākotnes plāni?

– Visu laiku notiek attīstība, bet saimniecība nav veidota ar mērķi attīstīt lielo biznesu. Daru kopā ar ģimeni to, kas patīk, un, ja var ar to izdzīvot, ļoti labi.

– Ko jūs savā mājā gatavojat no ļoti dzeltenajām cukurvistu olām?

– Man ir sena recepte no vecmāmiņas māsas. Viņa man brokastīs cepa omleti, ko es saucu par lielo pankūku. Vajag 2 cukurvistas olas, 3 tējkarotes cukura, naža galu sāls, dažas ēdamkarotes piena, 1 ēdamkaroti miltu, visu sajauc un lej uz pannas. Tās ir manas jaukās bērnības atmiņas, kad šķīvī uzliek lielu pankūku, kam maliņas uzlocījušās uz augšu, un pankūka ir dzeltena, dzeltena. Kad gribu sevi tagad palutināt, sarunāju no cukurvistiņas olas un cepu.

– Ja jau sākām par virtuvi, kur liekat nevajadzīgās cukurvistas?

– Dzīves proza – turpat, kur visu lieko. No jaunajiem gailīšiem kā jau dabiskā vidē augušiem sanāk izcils buljons, vistiņas dzīvo, cik ilgi tām nolemts, un aiziet dabīgi.

– Ko jūs gribētu, kas lai šogad piepildās, lai būtu lielāks prieks par padarīto?

– Es ļoti gribētu, lai izveidojas spēcīga komanda enerģisku cilvēku, kas Latvijā spēj sakārtot putnkopības nozari. Gribētu būt līdzvērtīga Eiropas putnkopjiem un piedalīties putnu izstādēs ārvalstīs. Beidzot vajadzētu izstrādāt un uzrakstīt putnu ciltsdarba programmu, jo tad arī Latvijas cukurvistiņu atzīšana notiks vieglāk. Bet zinu, ka ar dokumentu sakārtošanu arī neiet viegli, tādēļ novēlu darītājiem izturību un nepagurt. 

– Jums pašai un ģimenei arī vēlu nepagurt ne cukurvistiņu audzēšanā, ne tūrisma uzņēmējdarbībā. Jūsu saimniecībā ir daudz interesanta, bet esat viena no retajām, kas audzē Angoras trušus.

– Trušu man ir ļoti daudz, bet Angoras, jā, tie ir luksusa truši – rokdarbu izejmateriāls. Paši cērpam dzīvniekus, apstrādājam, vērpjam vilnu, dzija ir brīnišķīga un adīt man ļoti patīk. Angoras trusis arī ir mīļdzīvnieks, to audzējot jāapzinās, ka viņš būs regulāri jācērp, pat ja neveidos dziju. Gan cirpšana, gan viss process kopumā ir viens no pieprasītākajiem mūsu saimniecībā, jo kaut ko tik eksotisku vēlas redzēt daudzi.

– Vasara jums ir ļoti noslogota. Vai paspējat pati uzņemt viesus?

– Tikai pati. Laiku un enerģiju tas prasa, bet man ļoti patīk.

 

 

 

Foto Galerija: