Lauksaimnieki apgūst zinības par savu zālāju augiem

Divdesmit lauksaimnieku Latvijas Universitātes profesores, zālāju ekspertes Solvitas Rūsiņas vadībā pirms Jāņiem apguva zināšanas par zālāju biotopu augu sugām. Vispirms dalībnieki apguva teoriju, bet dienas otrajā daļā devās uz Viļķenes pagastu praksē izvērtēt, cik kvalitatīvs ir dabiskais zālājs. Šādai izpētei to laipni piedāvāja Zanda Jansone – viena no kursantēm. 16 stundu ilgās mācības Zālāju biotopu augu noteikšana (lietpratējiem) zālāju biotopu īpašniekiem un apsaimniekotājiem organizēja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Limbažu birojs. Praktiskās daļas laikā tika izzināta augu sugu daudzveidība randu pļavās Salacgrīvas pagastā. Minētā ir jau trešā mācību grupa, ko šogad organizēja LLKC Limbažu birojs.

Staigājot pa apsekošanai izraudzīto zālāja apskates vietu, kursanti kopā ar lektori S. Rūsiņu pēc noteiktas metodikas un vairākiem parametriem vērtēja šī zālāja bioloģiskās daudzveidības kvalitāti. Izvērtējot augu sugu sastopamību, dalībnieki vadījās pēc ekspertes sagatavotās lapas, kurā uzskaitītas 50 sugas, kas šādam mitram zālājam, palieņu pļavai ir raksturīgākās. Tāpat bija jālūko, vai un cik lielā apjomā te atrodamas ekspansīvās sugas, kam ir tendence strauji pārņemt platības un nomākt citas sugas. Te bija gan vīgriezes, gan lapsastes, arī slotiņu ciesas, suņuburkšķi, zirgskābenes, ložņu gundega un  timotiņš. S. Rūsiņa ieteica saimniekiem pievērst uzmanību tieši vīgriezēm un lapsastēm, jo citu ekspansīvo sugu nebija daudz. No mitrajam zālājam raksturīgajām bioloģiski vērtīgajām pussimts sugām kopīgiem spēkiem izpētes laukumā izdevās atrast 11 (madaru, pļavas spulgnagleni, parasto pīpeni, gandreni, zvaguli, arī biteni, dedestiņu u. c.). Šāds sugu skaits ir visnotaļ labs rādītājs. Lektore minēja, ka izcilā pļavā varētu būt 20–25 sugas. No atrastajām vairākas – ziemeļu madara, gaiļbiksīte un purva dedestiņa – bija arī dabisko zālāju indikatorsugas. S. Rūsiņa norādīja, ka šajā pļavā varētu augt ovālā divlape, sārtais grīslis, meža meldrs, raspodiņš, parastais vizbulis, arī lēdzerkste, dzegužpirkstīte utt. Kad konkrētais palieņu pļavas kvadrants bija izvērtēts, S. Rūsiņa, saskaitot punktus, rezumēja – augu sugu daudzveidības ziņā zālājs ir drusku zem vidējā, bet savas struktūras ziņā – optimāls.  

Par S. Rūsiņas viesošanos pļavā tās saimniece Z. Jansone bija priecīga, jo ir vērtīgi, ka zālāju eksperte izvērtē un sniedz rekomendācijas. Tādējādi saimniekiem saprotams, ar ko jāstrādā un uz ko jākoncentrējas. Piemēram, eksperte cīņai ar ekspansīvajām vīgriezēm un kūlu ieteica zālāju pļaut divas reizes gadā.

– Manās interesēs ir augu daudzveidību palielināt, nevis uzart. Mūsu mērķis ir panākt, lai šeit aug iespējami labākais, kas varētu būt, – stāsta sarunbiedre. Viņa šo īpašumu pārņēmusi no vecmammas, kura agrāk turējusi govis. Patlaban jaunie saimnieki zālājus pļauj un sienu atdot tuvējiem lauksaimniekiem. Zanda stāsta, ka agrāk pļavā bijis vairāk aizsargājamo augu sugu, piemēram, dzegužpirkstīšu, tomēr šobrīd tās nevarēja atrast, tāpat pārsteidza, ka vispār samazinājies augu sugu skaits. Savukārt patīkami bija, ka platībās atrasts purva īriss jeb purva skalbe.

Vai sējot iespējams tikt pie lielākas augu daudzveidības? Zālāju eksperte atbildēja apstiprinoši, minot vairākus variantus, kā to veiksmīgāk izdarīt. Pa kādam ieteica arī citi kursanti. Latvijā līdz šim nav varēts iegādāties dabiska zālāja sēklas, bet nu viens audzētājs sācis tādas ražot. Stāstot par sugu dažādošanu ar sēšanas metodi, S. Rūsiņa uzsvēra: – Lai arī kādiem līdzekļiem tas tiktu darīts, galvenais, lai sēklai būtu kontakts ar augsni.

Jautāta, kādi augi no konkrētajā pļavā uzskaitītajiem pinami Jāņu vainagā, S. Rūsiņa norādīja, ka izmantojamas visas. Tiesa, šajā palieņu pļavā varētu augt gan dzegužpirkstītes, gan ovālās divlapes un citi orhideju dzimtas augi, arī retās Sibīrijas skalbes, ko eksperte aicināja neplūkt. Tāpat ir vēl citas aizsargājamu augu sugas, ko labāk atstāt augam.

Zināms, ka vasaras saulgriežu laiks saistās arī ar auglības lietām un rituāliem. Tīši vai netīši, bet zināmā mērā to skārām, pļavu augu sugas pārrunājot. Izrādās, zālāju biotopu augu noteikšanas kursos izkristalizējušās trīs sugas, ko dalībnieki atceras lielākoties to nosaukumu dēļ. Pļavas bitenes mēdz dēvēt arī par runčpautiem, bet klinšu noragas latīniskais sugas nosaukums ir Pimpinella saxifraga. Savukārt meža meldrus Vidzemes augstienē saucot arī par maucekļiem (jo to serdīte izmaucama laukā un apēdama).

LLKC Limbažu biroja projektu vadītāja Jautrīte Legzdiņa informēja, ka vasaras izskaņā vai rudens sākumā iecerēts organizēt nākamo grupu mācībām Zālāju biotopu augu noteikšana, ko finansiāli atbalsta Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests. Interesenti jau tagad aicināti tai pieteikties.

Līga Liepiņa, laikraksts Auseklis

Foto: Līga Liepiņa un Jautrīte Legzdiņa