Rapsis bioloģisko slaucamo govju barības devā

Saimniecībām, kas izvēlējušās strādāt ar bioloģiskām metodēm, viens no pamatuzdevumiem ir savus dzīvniekus nodrošināt ar pašražotu barību.

Tā nav tikai prasība, pierādīts, ka, ražojot barību saimniecībā, tiek mazināts arī vides piesārņojums, nav jātērē papildu enerģija (degviela, elektrība) transportēšanai, kā arī samazinās siltumnīcefekta gāzu veidošanās.

Pamatā visas saimniecības saviem dzīvniekiem rupjo lopbarību nodrošina, graudi arī lielā mērā tiek nodrošināti. Ganāmpulkos, kur ir slaucamās govis, aktuāls ir jautājums par proteīna nodrošinājumu. Pēdējos gados augu maiņā parādījušās lopbarības pupas, kas ir labs risinājums arī slaucamo govju ēdināšanā bioloģiskajās saimniecībās, bet ne vienmēr ar to pietiek. Bioloģiskajās saimniecībās audzē arī rapsi, bet kādas ir iespējas to izmantot govju barības devā? Zviedrijā šis jautājums ir pētīts jau daudzus gadus, un zviedru pieredzi noteikti varam izmantot arī pie mums. Runa ir par to, kā un cik daudz slaucamo govju barības devā var iekļaut rapšu sēklas un auksti (mehāniski) spiestos rapšu raušus. Ēdinot ar pašražoto lopbarību, proteīna nodrošinājums, īpaši spureklī nenoārdāmā, ir liels izaicinājums gan saimniekam, gan konsultantiem. Tauriņziežu proteīns vairāk satur viegli noārdāmās olbaltumvielas, tāpēc izslaukumi var būt mazāki, nekā pievienojot proteīnbarību, kas satur vairāk aizsargāto proteīnu, piemēram, soju.

Eļļas augi slaucamo govju barības devās tradicionāli tiek iekļauti, lai uzlabotu taukskābju sastāvu govs pienā. Rapsī aminoskābju sastāvs un attiecība ir labāka nekā sojā, un arī, izēdinot govīm, asinīs ir vairāk neaizvietojamo aminoskābju, ja izēdina rapšu raušus (Maxin et al, 2013). Praktiski, metionīna koncentrācija asins plazmā bija augstāka, bet urīnvielas koncentrācija pienā zemāka govīm, kas bija barotas ar rapšu raušiem nevis soju.

Maltas rapšu sēklas ir ar augstu tauku saturu, un tāpēc, izbarojot lielos daudzumos, atstāj negatīvu ietekmi uz spurekļa mikroorganismiem. Limitējošais faktors rapšu sēklu izēdināšanā ir tauku daudzums, ko kopējā barības devā neiesaka vairāk par 5% no barības sausnas. Respektīvi, liels tauku daudzums barības devā palielina propionskābes proporciju spureklī un samazina taukskābju veidošanos spureklī, un attiecīgi tāpēc var samazināties tauku procents pienā. Lai neietekmētu govju vielmaiņu, rapšu sēklas govīm var izēdināt ne vairāk kā 1–2 kg. Ja bioloģiskā saimniecība ražo (spiež) rapšu eļļu, tad lopbarībai var izmantot iegūtos auksti spiestos rapšu raušus, kuros ir mazāks eļļas daudzums, tāpēc arī izēdināmās normas var būt lielākas.

Zviedrijā pētījums[1], kur salīdzināja rapšu sēklu un auksti spiesto rapšu raušu iekļaušanu slaucamo govju barības devā, tika veikts bioloģiskajā saimniecībā, kurā ir 56 Holšteinas govis un vidējais izslaukums no govs gadā 10842 kg. Barības devā gan rapšu sēklas, gan auksti spiestie rapšu rauši tika pievienoti, lai koptauki barības devā nepārsniegtu 5%. Barības devā tika iekļautas arī lopbarības pupas. Barības analīzes sk. 1. tabulā.

1. tabula. Rapša un lopbarības pupu ķīmiskais sastāvs

Pamatbarībā tika samiksēta āboliņa, stiebrzāļu skābbarība, graudi un minerālvielas, bet pupas un rapsis tika izbaroti caur barības automātiem.  Interesants, bet pilnīgi neparedzēts rezultāts bija tas, ka, izbarojot rapšu sēklas, kopējais uzņemtais barības sausnas daudzums bija pat par 3,1 kg lielāks nekā grupai, kas ēda rapšu raušus (sk. 2. tabulu).

2. tabula. Vidējais apēstās barības daudzums barības devās ar rapšu sēklām un rapšu raušiem, laktācijas sākumā (1.–90. sl.d.) un laktācijas otrā pusē (91.–365. sl.d.).

Barojot abas barības devas, govīm tika nodrošināts augsts izslaukums, un arī tauku un olbaltumvielu daudzums pienā bija līdzīgs (sk. 3. tabulu). Lai gan laktācijas sākumā nedaudz augstāks izslaukums bija govīm, kurām barības devā bija rapšu sēklas. Tas skaidrojams ne tikai ar to, ka šīs govis kopumā apēda vairāk barības, bet arī ar to, ka barības devā enerģijas nodrošinājums bija augstāks, nekā izbarojot rapšu raušus. Pie vienāda proteīna un koptauku nodrošinājuma barības devā enerģijas nodrošinājums atšķīrās. Savukārt laktācijas otrajā pusē nedaudz lielāks izslaukums bija govīm, kurām izbaroja auksti spiestos rapšu raušus.

3. tabula. Govju ražība atkarībā no barības devas un slaukšanās dienu skaita

Ja slaucamajām govīm barības devas tiek stādītas ar zemu spureklī nenoārdāmā proteīna daudzumu, tad īpaši svarīgi ir nodrošināt labu lizīna un metionīna attiecību (attiecībai jābūt 3:1), lai kāpinātu izslaukumu un saglabātu govju veselību. Rapšu sēklās ir samērā daudz metionīna, īpaši, ja salīdzina ar soju. Šis fakts ir ļoti svarīgs bioloģiskajām saimniecībām, lai varētu efektīvi aizstāt soju, kur ir augsts spureklī nenoārdāmā proteīna daudzums, ar rapsi. Vēl svarīgi ir saprast, ka spureklī mikrobiālā proteīna veidošanās ir stipri atkarīga no sinhronizēta, vienlaicīga proteīna un enerģijas nodrošinājuma. Tas nozīmē, ka, palielinoties enerģijas nodrošinājumam, palielinās arī slāpekļa (N) izmantošanās, bet gan enerģijai, gan proteīnam spureklī jānonāk vairāk vai mazāk vienlaikus. Tādā kombinācijā no uzņemtā proteīna tiks „būvēts” mikrobiālais proteīns produkcijas ražošanai. Uz zāles skābbarības bāzētā barības devā gandrīz divas trešdaļas no kopējā proteīna, kas nonāk tievajās zarnās, ir mikrobiālais proteīns, tāpēc spureklim ir jādarbojas nevainojami.

Slaucamo govju barības devā veiksmīgi var iekļaut rapšu sēklas un auksti spiestos rapšu raušus, un tā ir lieliska iespēja ražot vairāk un augstas kvalitātes bioloģisko pienu.

SILVIJA DREIJERE, LLKC Lopkopības nodaļas vadītāja