Proteīna nodrošināšana bioloģiskajās piensaimniecībās

Augu olbaltumvielu ražošana un ieguve lauksaimniecības pārtikas nozarē ir vairākkārt veicinājusi politiskas debates ES līmenī. Patlaban ES ir liels augu olbaltumvielu deficīts. Atkarībā no proteīna avota ES pašpietiekamības līmenis būtiski atšķiras (rapsis 79%, saulespuķes 42%, soja 5%). Rezultātā ES ik gadu importē aptuveni 17 miljonus tonnu kopproteīna (no kuriem 13 miljoni tonnu ir uz sojas bāzes un 30 miljoni tonnu sojas pupu ekvivalenta), galvenokārt no Brazīlijas, Argentīnas un ASV. Iztrūkstošais kopproteīns rapša un saulespuķu sēklu veidā  pamatā tiek importēts no Ukrainas. Papildus augu olbaltumvielas arvien vairāk patērē kā cilvēku pārtiku, gada pieauguma tempam pasaulē sasniedzot gandrīz 7%.

Lai risinātu augu olbaltumvielu trūkumu ES, Eiropas Komisija  saskaņā ar Regulu Nr. 2017/2393  2018. gada 22. novembrī nāca klajā ar ziņojumu par situāciju augu izcelsmes olbaltumvielu jomā ES. Turpmāka augu olbaltumvielu ražošanas attīstība ES var dot ne tikai ekonomisku labumu lauksaimniekiem un pārtikas un dzīvnieku barības ražotājiem, bet arī plašu vides un klimata priekšrocību klāstu. Jo īpaši proteīnaugi veicina atmosfēras slāpekļa piesaistīšanu augsnē.

Eiropas Komisija veido “Eiropas augu valsts proteīna stratēģiju”, lai arī turpmāk ES veicinātu augu valsts proteīna ražošanu ekonomiskā un videi drošā veidā.

Proteīns ir slāpekļa avots, kas ir nepieciešams organismā audu augšanai, piena ražošanai, rezistences nodrošināšanai, atražošanai un ķermeņa uzturei. Proteīns ir visdārgākā barības viela barības devā, un parasti tas svārstās no 12 līdz 16% no barības devas sausnas atkarībā no sekojošiem faktoriem: 1.  dzīvnieka fizioloģiskā stāvokļa (grūsnība, laktācija, augšana) un 2. lopbarības kvalitātes. Mikroorganismi spēj izmantot urīnvielu un citas neolbaltumvielas mikrobiālā proteīna veidošanai, kas ir slāpekļa avots atgremotājdzīvniekiem.

Pēdējo gadu tendences pasaules tirgū parāda, ka proteīnbagātu lopbarības izejvielu cenas strauji aug, būtiski ietekmējot kopējo lopbarības cenu un līdz ar to arī lopkopības produkcijas pašizmaksu. Īpaši aktuāli tas ir bioloģiskajās saimniecībās, kur ir ne tikai augstas cenas proteīnpiedevām, bet nav arī pietiekama  piedāvājuma. Sabiedrībā pieaug pieprasījums pēc bioloģiskās produkcijas. Lai nodrošinātu piedāvājumu ar kvalitatīvu bioloģisko pienu, govis ir jābaro sabalansēti. Tā kā lopkopība ir viena no nozarēm, kas rada lielāko apkārtējās vides piesārņojumu, ir nepieciešams optimizēt dzīvnieku ēdināšanu. Ražojot vairāk produkcijas no katra dzīvnieka, būs iespējams nodrošināt arī dabai draudzīgu saimniekošanu.

Tieši ar šādiem mērķiem tika izveidots demonstrējums “Proteīna nodrošināšana bioloģiskajās piensaimniecībās”.

Demonstrējumu uzsākām z/s “Brūveri” (Līvānu novads) un tad stafeti pārņēma z/s “Kārkliņi” (Vārkavas novads).

Bioloģiskajā saimniekošanā ir vairāki īpaši ierobežojumi, kas nosaka, ka barības devās rupjajai lopbarībai ir jābūt vismaz 60%. Laktācijas sākumā (ne ilgāk kā pirmos trīs laktācijas mēnešus) 50% visām proteīnpiedevām ir jābūt bioloģiskām, vismaz 50% lopbarības ir jābūt saražotai saimniecībā. Tieši tāpēc pirmais un galvenais uzsvars bioloģiskajās saimniecībās ir uz rupjās lopbarības kvalitāti. Proteīnnodrošinājumam labā ziņa ir tā, ka zālājos bioloģiskajās saimniecībās ir jābūt tauriņziežiem, bet vienlaikus Latvijā pagaidām tas ir izaicinājums saglabāt labu barības sagremojamību.

Demonstrējumā iesaistītās saimniecības parādīja, ka var sagatavot kvalitatīvu rupjo lopbarību, bet ne visa skābbarība sanāk teicamas kvalitātes. Organiskās vielas sagremojamība pa gadiem un saimniecībām svārstījās no 61,7 līdz 70,5%. Jautājums: kas ir labi bioloģiskajā piena lopkopībā? Piesaistot speciālistus no Zviedrijas, demonstrējuma laikā mācījāmies, ka bioloģiskajās saimniecībās organiskās vielas sagremojamībai būtu jābūt 79%. Ko tas dotu? Tas ļautu sabalansēt barības devas arī bez proteīnpiedevām, vienlaikus nodrošinot ekonomiski izdevīgu izslaukumu un govju veselību.

Barības devā ļoti svarīga ir spureklī noārdāmā un nenoārdāmā proteīna attiecība, bet enerģijas saturs nodrošina spureklī sintezējamā mikrobiālā proteīna apjomu, tāpēc proteīna un aminoskābju daudzums, ko dzīvnieks absorbē tievajās zarnās, ir atkarīgs no enerģijas un spureklī noārdāmā proteīna satura barībā. Proteīns demonstrējuma saimniecībās bija ļoti mainīgs,  lielā amplitūdā no 9 līdz 17,4%. Labs rādītājs būtu, ja to izdotos nodrošināt virs 15%.

Tikai tad, kad ir zināma rupjās lopbarības kvalitāte, varam skatīties, ar kādiem barības līdzekļiem sabalansēt barības devu. Kā enerģijas avots arī bioloģiskajās saimniecībās pamatā ir graudi, pēc tam melase. Pagājušajā gadā saimniecībā barības devās tika iekļauti arī griķi.

Demonstrējuma gaitā, balansējot barības devas, parādījās arī vēl viena problēma, ko pirms tam nebijām paredzējuši. Barības devās trūka tauku un taukskābju. Tas mudināja vēl vairāk un nopietnāk domāt par rapša vai ripša sēklu iekļaušanu barības devās, lai papildus proteīnam nodrošinātu arī tauku daudzumu. Tauki ir svarīgi, lai nodrošinātu ne tikai enerģiju, bet arī taukos šķīstošo vitamīnu uzņemšanu. Tauku deficīts barības devās noteikti ietekmēs govju reproduktīvos rādītājus, kas bija problēma abās demonstrējuma saimniecībās ziemošanas periodā. Minimālais tauku daudzums, kam ir jābūt govju barības devās, ir 3%. Domājot un meklējot atbildi, kāpēc šis deficīts veidojas tieši bioloģisko saimniecību barības devās, nonācām pie diviem secinājumiem:

1. Atšķirībā no konvencionālajām saimniecībām bioloģiskajiem nav pieejami rapšu rauši, kas ir pietiekams tauku avots konvencionālo govju barības devās;
2. Konstatējām, ka skābbarībās ir salīdzinoši zemāks tauku daudzums. Tikai vienā paraugā no visiem tauku daudzums bija virs trīs procentiem, lielākajai daļai zem trīs un pat zem 2%.

Šie rādītāji atkārtoti parāda, ka kvalitatīvam, kultivētam un koptam zālājam ir jābūt bioloģiskās lopkopības saimniecību prioritātei, domājot par lopbarību.

2019. gada skābbarībām skatījāmies arī sēru saturošo aminoskābju daudzumu, lai varētu saprast, vai pazemināts proteīna daudzums varētu nodrošināt limitējošo aminoskābju daudzumu. Arī šeit bija pārsteigumi. Zāles skābbarībai metionīna un lizīna attiecībai vajadzētu būt ļoti tuvu govju fizioloģiskajai vajadzībai, bet konstatējām, ka demonstrējuma saimniecībā tas bija stipri mazāk (sk. 1. attēlu).

1. attēls. Lizīna un metionīna attiecības dažādos barības līdzekļos (tumši zaļais – optimums govij)

Dažādos gados kā proteīnavots tika izvēlēti dažādi barības līdzekļi (sojas spraukumi, zirņu olbaltumvielu koncentrāts, zirņi un ripšu sēklas. Pilnībā sabalansēt visas proteīna frakcijas un ievērot bioloģiskās lauksaimniecības prasības neizdevās nevienā variantā, tāpēc proteīns kaut nedaudz, bet palika deficītā.

Viena lieta ir sabalansēt barības devas, bet otrs būtisks aspekts  saimniekiem ir izmaksas. Tālāk tabulā ir apkopotas barības devas un spēkbarības izmaksas (sk. 1. tabulu).

1. tabula. Barības devas un to ekonomiskie rādītāji demonstrējuma laikā

No visa šī varam secināt, ka:

1. Viszemākās spēkbarības, t. sk. proteīnpiedevu izmaksas bioloģiskajās saimniecībās ir, izmantojot pašražoto spēkbarību.
2. Proteīnpiedevas Latvijā, kas ir jāpērk, ir dārgas un attiecīgi sadārdzina barības devas, kas mazina iespēju saimniekot ekonomiski Latvijā pie ļoti zemajām bioloģiskā piena cenām, kas vidēji Latvijā ir pat zemākas par konvencionālo pienu.
3. Viszemākais spēkbarības patēriņš ir pie augstākiem izslaukumiem, un otrādāk, tāpēc bioloģiskajās saimniecībās, lai saimniekotu efektīvi, ir jākāpina izslaukumi vismaz līdz 8000 kg.
4. Lai samazinātu spēkbarības un arī proteīnbarības daudzumu uz katru piena kg, ir būtiski jāuzlabo rupjās lopbarības kvalitāte.

Ļoti, ļoti lielu PALDIES gribu teikt abām saimniecībām, kas bija iesaistītas demonstrējumā.

Demonstrējums tika realizēts Latvijas Lauku attīstības programmas 2014.-2020. gadam pasākuma “Zināšanu pārneses un informācijas pasākumi” apakšpasākums “Atbalsts demonstrējumu pasākumiem un informācijas pasākumiem”Nr. ZM/2018/41_ELFLA. “Proteīna nodrošināšana bioloģiskajās piensaimniecībās” (19-00-A00102-000013, lote 14, LAD līguma Nr. LAD030619/P32/P34).

Atbalsta Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests.

Materiālu sagatavoja:
Silvija Dreijere,
demonstrējuma vadītāja,
LLKC Lopkopības nodaļas vadītāja