Proteīna barības aizvietošana ar lopbarības pupām

Tiek veikts Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra izmēģinājums lopkopībā par proteīna barības līdzekļu aizvietošanas iespēju ar lopbarības pupām augstražīgo govju barības devā.

Eiropas Savienības regulējums par augseku ievērošanu lauksaimniekiem izraisījis interesi par lopbarības pupu kā alternatīva proteīna avota izēdināšanu dzīvniekiem, t. sk. atgremotājiem. Saistībā ar piena kvotu atcelšanu virkne valstu gatavas palašināt savu piensaimniecības sektoru. Izaicinājums ir zemās piena cenas, kuras it īpaši Latvijā un Lietuvā piensaimniekiem liek pieņemt arvien smagākus lēmumus, ko un kā ekonomēt. Zināms, ka nedrīkst nodarīt pāri govij un ekonomēt vajadzīgo barību. Lai gan pamatbarība un reizē arī proteīna nodrošinātājs atgremotāju dzīvnieku barības devās ir pašražotā barība – ganību zāle, skābbarība, siens, zaļmasas augi, tomēr  šie barības līdzekļi nenodrošina proteīna vajadzības atgremotāju ēdināšanā (īpaši augstražīgiem dzīvniekiem). Papildbarība ar augstu proteīna saturu ir relatīvi visdārgākā atgremotāju barības devu sastāvdaļa. Galvenokārt kā proteīna avotus atgremotāju ēdināšanā izmanto: sojas, rapšu, saulgriežu spraukumus un raušus. Proteīna tirgus pasaulē vienmēr bijis saspringts un cenu diapazons ļoti svārstīgs. Nav iespējams iestrādāt biznesa plānā piena cenu, ja grūti prognozēt barības cenas. Lai sabalansētu proteīna mainīgās cenas, liela interese pievērsta lopbarības pupu iekļaušanai barības devā. Tajā pašā laikā jāprot paredzēt, kur iespējams ekonomēt, padarot barības devu vieglāk sagremojamu, līdz ar to panākot mazāku kopējās izēdināmās spēkbarības daudzumu.

Vēsturiski pupas kā dzīvnieku barības līdzeklis ticis limitēti izmantots  antiēdināšanas faktoru klātbūtnes dēļ, tomēr jaunākās augkopības tendeces palīdzējušas samazināt šo faktoru klātbūtni [Faba beans: An alternative protein source for animals; AllAboutFeed; 7 Aug 2012 ]. Kad pupas tika ieviestas kā barības līdzeklis dzīvnieku ēdināšanā, tika radītas šķirnes ar zemu tanīna, zemu vicīna–konvicīna un zemu tripsīna ierobežojošo faktoru (McVicar et al., 2013). Lauka pupas tika ieviestas kā alternatīvs barības līdzeklis sojai dzīvnieku ēdināšanā Eiropā (Smith et al., 2013; Jezirny et al., 2010; Blair, 207), [Faba bean/Feedipedia:www.feedipedia.org/node/4926 ].

Piensaimniecībās pieredze ar lopbarības pupu izmantošanu zināma gan kā pupu skābbarības gatavošana, gan kā pupu kā izkaltēta graudu produkta izmantošana.

Pirmajā gadījumā tā būs kā rupjā lopbarība.

Otrajā gadījumā tā būs spēkbarība, un nedrīkst aizmirst, ka ne tikai kā proteīna barības avots, bet arīdzan kā enerģijas avots.

Pupas kā rupjās lopbarības avots jeb pupas skābbarībā. Pieredze rāda, ka tas ir vidēji labs proteīna avots, jo ļauj iegūt kopproteīnu barībā ar 15% saturu. Novākšanas laikā ļoti grūti noblietēt. Saimniecībās vērojama pieredze likt pupu masu kārtām ar zāles masu. Tomēr blietēšanas grūtības rada ieskābšanas problēmas. Pupu masa skābekļa klātbūtnes dēļ var sakarst. Pupu masa mitruma un proteīna dēļ dabīgi neieskābst, un ieraugi tik mitrai masai var nedot cerēto efektu, tāpēc labāk lietot ķīmiskos konservantus, kas ir dārgāki par ieraugiem. Pupu skābbarība parasti Latvijas piensaimniecībās tiek sagatavota ar ievērojamiem zudumiem, kas ir bijuši pat 50% no kopējās masas. Minot grūtības ar skābbarības sagatavošanu, pupas tomēr efektīvāk izmantot kā spēkbarības avotu.

Pupas kā spēkbarība – mērķis iegūt kvalitatīvu barības līdzekli. Jāatceras, ka pupas nogatavojas nevienmērīgi, un tās noteikti jāžāvē. Mitruma saturs nekādā gadījumā nav pieļaujams augstāks kā graudiem, bet vēlams pat 2–3% zemāks kā graudiem. Ja pupas ir mitrākas, tad izēdināšanas periodā pastāvēs nopietns mikotoksīnu risks. Mikotoksīnu gadījumā būs jāēdina mikotoksīnu saistītāji, kuri ir pietiekami dārgi, un pupu ēdināšanas ekonomija vairs neveidos zemāku piena pašizmaksu.

Tāpat pupās ir atšķirīgs proteīna daudzums (25–34% robežās), kas atkarīgs no audzējamās šķirnes. Bez proteīna pupās paliek ciete (ap 40% robežās), kas ir līdzvērtīga auzu graudu enerģijas saturam jeb cietes saturam. Ja pupas izēdina, tad jāņem vērā gan papildu proteīna, gan papildu enerģijas priekšrocības. Pētījumos minēts, ka pupas iekļaujamas līdz 35% no kopējās barības devas. Tomēr nav pietiekamu pētījumu ne Latvijā, ne Eiropā, kas ļautu noteikt barības devas izmantošanas efektivitāti un proteīna izmantošanas lietderīgumu.

Nepieciešams noskaidrot, cik lielā mērā dažādi proteīna barības līdzekļi un barības devas kopējā sagremojamība ietekmē piena iznākumu kilogramos no govs un piena rādītājus: tauku saturu, piena olbaltumu saturu, urīnvielas saturu un laktozi. Svarīgi arī saprast, cik gramu proteīna katrā ēdināšanas variantā govs izmanto, lai saražotu 1 kg piena. Līdzšinējā pieredze rāda, ka proteīns pareizi sabalansētas barības devas gadījumā, ko apliecina piena kvalitātes rādītāji: (tauku saturs, olbaltumvielu saturs, laktoze, urīnviela) 1 kg piena saražošanai variē no 135 līdz 85 g. Jo augstražīgāks ganāmpulks, jo labāka proteīna izmantošana. Jo veselīgāks ganāmpulks, jo efektīvāka proteīna izmantošana.

Latvijas piensaimniecībās ir uzkrāta pieredze, ka, mainot enerģijas un proteīna barības līdzekļus, var iegūt augstāku izslaukumu, tomēr ne vienmēr paņēmieni ir spureklim draudzīgi.

Izmēģinājumā tiks izmantoti tradicionālie sojas spraukumi, rapšu rauši un pupas mainīgās kombinācijās, pielāgojot proteīna vajadzības devā dzīvnieku ražīgo govju grupas prasībām. Izmēģinājumam tiek izraudzīta saimniecība, kurā ir augsti govju produktivitātes rādītāji (>8500 kg), ar pietiekoši lielu augstražīgo govju grupu (>50 govīm), un kurā jau vēsturiski ir laba sausnas apēdamība, lai noskaidrotu:

1. Vai varam iztikt bez sojas kā proteīna barības līdzekļa;
2. Vai labāku iznākumu no proteīna efektivitātes dod maksimāli dažādu proteīna barības līdzekļu izmantošana;
3. Vai varam izmantot pupas un rapšu raušus kā vienīgos proteīna barības līdzekļus;
4. Vai varam palielināt pupu īpatsvaru barības devā virs 35%, un kā tas ietekmē proteīna izmantošanos;
5. Cik maksā katra barības deva un kādu piena iznākumu tā dod.

Tā 2016. gadā plānotais izmēģinājums „Pašražotās proteīnu barības (lopbarības pupas) izēdināšanas iespējas un ekonomiskā efektivitāte slaucamo govju ēdināšanā”sniegs atbildes uz šiem jautājumiem. Izmēģinājuma izraudzītais mērķis ir izpētīt Latvijā audzēto lauka pupu kā proteīna barības izmantošanas lietderību slaucamo govju ēdināšanā, kā arī to ietekmi uz piena pašizmaksu, salīdzinot ar importētajiem proteīna barības līdzekļiem.

Izmēģinājuma laikā noskaidros vietējos apstākļos izaudzēto lopbarības pupu vērtību, piena ražošanas pašizmaksu un salīdzinās to izmantošanas lietderību ar citiem proteīna barības līdzekļiem. Līdz ar to varēs noskaidrot, vai un cik lielā mērā lopbarības pupas rada pozitīvu ietekmi uz govju produktivitāti, atražošanas rādītājiem un piena kg pašizmaksu.

Aija Luse, Pierīgas LKB konsultante lopkopībā

Antra Gražule, Alltech ēdināšanas konsultante piena lopkopībā