Viss mūžs piena lopkopībā – Edvards Beinarovičs neapstājas

Viena no sarežģītākajām lauksaimniecības nozarēm – piena lopkopība – aizvien piedzīvo saimniecību skaita samazinājumu, 2023. gadā likvidētas 1050 saimniecības. Ne visiem saimniekiem pietiek spēka un resursu darba turpināšanai. Kā tas izdodas SIA “Nītava” vadītājam EDVARDAM BEINAROVIČAM, kurš nozarē strādā jau gandrīz 60 gadus? Palēnām un rēķinot, kā norāda viņš pats.

Tukuma Novada Degoles pagasta vārds daudziem saistās ar savulaik Degoles pienotavas ražoto daudzveidīgo piena produktu klāstu. Taču ne katrs zina, ka tai līdzās jau kopš 80. gadiem atrodas piena govju ferma, kas ne tikai savulaik nodrošināja pienotavas darbību, bet strādā arī pašlaik. Kopš tā laika saimniecību, kas nu ir SIA “Nītava”, vada Edvards Beinarovičs.

– Kā jūs nonācāt šajā saimniecībā?  

– Pats jau neizdomāju – 1981. gadā padomju laikā ar partijas rīkojumu nonācu šeit. Ferma ekspluatācijā bija nodota jau 1976. gadā. Mani atsūtīja uz padomju saimniecību, kas no kolhoza atšķīrās ar to, ka tu nebiji noteicējs, ko un kā darīt. Kolhozs darbojās uz statūtu pamata savās interesēs. Padomju saimniecībā tev bija noteikts, kas jādara. Ja nopelnīji naudu – tā visa aizgāja padomju valsts budžetā. Kolhozā nopelnīto naudu varēja izmaksāt prēmijās vai iegādāties nepieciešamo tehniku. Tā kā padomju saimniecībā dzīvokļu celtniecībai darbiniekiem vai fermas uzlabošanai man naudu nedeva, sakašķējos ar partiju un1986. gadā no šejienes aizgāju uz kolhozu “Dzimtene”. Jau 1992. gadā mani aicināja atpakaļ, lai es glābju saimniecību, ko tolaik visi, kam nebija slinkums, bija prihvatizējuši izzogot…  

– Cik liels ir jūsu ganāmpulks, kāds ir izslaukums, kādi vēl uzlabojumi nepieciešami?

– Pašlaik mums ir 416 slaucamas govis, telītes kopā ar bullēniem – 742. Maijā mums beidzot piegādāja ilgi gaidīto “piena taksi” teļiem, kas uzsilda un sagatavo tiem nepieciešamo barību, atbrauc un pabaro. Tas atvieglos darbu, jo piens teļiem vairs nebūs jānes ar rokām.

Govju skaitu varētu palielināt līdz 500 maksimums. Savukārt izslaukumu ceram palielināt līdz 10 000 kg piena no govs gadā, pašlaik tas ir ap 9000. Cilvēku mocīšana izslaukuma palielināšanai nenotiks. Ja nu nākotnē nebūs, kas strādā, liksim robotus un panāksim izslaukumu 11 000. Katrā ziņā kadru mainība mums nav liela, kopumā strādā 36 darbinieki, sezonā vēl kāds pienāk klāt.

Labprāt saprastu arī, kā mazināt fermas smaku, jo, kad šķidrmēslus skalo ārā, mēsli tiek intensīvi kustināti un rodas smaka, kas ātri iesūcas it visā. Zinu, ka ir kādi pulveri, kurus ieberot, amonjaks tik stipri vairs neizdalās un gaisa kvalitāte kūtī uzlabojas. Baktērijas, kas veidojas, pulveri ieberot mēslos, “apēd” organiku, rezultātā radot augsnei labvēlīgāku mēslojumu. Tiesa gan, es nezinu, cik tas prieks maksā.

– Par kādu cenu pašlaik iepērk saimniecības saražoto pienu, kam to pārdodat?

– Pienu pārdodam lietuviešu uzņēmumam “Piena zvaigzne” (“Pieno žvaigždės”). Sākot no pērnā gada decembra viņi par piena kilogramu maksā 40,5 centus. Ideāli būtu saņemt 45 centus. 2022. gadā maksāja 54 centus, kas bija par daudz, jo peļņa sasniedza 840 000 eiro, kas nav labi. Kāpēc? Tāpēc, ka 2023. gadā peļņa bija knapi 100 000 eiro, grūti saimniekošanu plānot pie tik lielām svārstībām.

Savulaik pienu nodevām tagadējam “Food Union”, kura vadība atzīst, ka uzņēmums strādā tikai ar 30 % jaudu no pieejamās. Es nezinu, kādēļ jāceļ vēl kādas pārstrādes rūpnīcas? Mums pašiem tepat līdzās ir Degoles pienotava, kurā aizvien visas iekārtas pieejamas – nāc un strādā! Savulaik palīdzēju šīs pienotavas tapšanā, tai klājās labi, pēc produkcijas stāvēja rindas. Pašā sākumā viņi gatavoja 10–12 tonnas gatavās produkcijas dienā – biezpienu, sieru un citus produktus. Tomēr izaicinājums bija kvalitātes noturēšana. Ir jāspēj strādāt savā nišā, to nepiecūkojot, lai varētu pastāvēt.

– Cik lielu zemju platību pašlaik apsaimnieko SIA “Nītava”?

– Mēs neesam tik vērienīga saimniecība, kā tepat netālu esošais Egila Seņkāna uzņēmums SIA “Lestene”. Tur bija Kurzemes katls, pēc kura daudzu zemju īpašnieku vairs nebija, un zeme bija brīvi dabūjama. Viņš audzēja cukurbietes un, kad šo nozari likvidēja, saņēma labu kompensāciju, turklāt izmantoja arī iespēju zemi iegādāties par sertifikātiem. Egils ir malacis, man patīk viņa darbošanās stils. Savukārt mums zemi visu laiku nācies meklēt un pirkt – sākumā pa 100 latiņiem hektārā, nu jau jāmaksā 7–8 tūkstoši eiro par 1 ha aramzemes. Tādējādi mēs neesam gluži dižsaimnieki, bet lielsaimnieki gan.

Lielsaimniecība sākas no 1000 hektāriem un mūsu īpašumā šie 1000 ha zemes ir. Vēl mums ir 100 ha meža. Esam pirkuši arī vecos augļudārzus, kurus pārveidojam par aramzemēm. Tas ir liels darbs – izraut koku saknes, sakārtot meliorāciju, bet to visu mēs palēnām darām. Katrā ziņā zeme mūsu pusē ir problēma. Mēs konkurējam ar vāciešiem; ja viņu nebūtu, tad mums būtu vismaz 200 ha zemes vairāk. Vāciešiem ir kādi 4000 ha, viņiem vajag vēl, un ar latviešiem viņi nerēķinās, mūs aizvien uzskatot par otršķirīgu tautu.

Mani pārsteidz tas vieglums, ar kādu ļaujam izsaimniekot savu zemi. Vaicāju polim – cik maksā nopirkt zemi Polijā? Tie esot 18 000 eiro (ne zloti!) par hektāru. Pamēģiniet Francijā vai Itālijā nopirkt zemi. Esmu tur bijis un ar viņiem runājis. Ārzemniekiem ir milzīgi ierobežojumi. Turcijā prasīju – atbilde: ārzemniekiem neko nepārdodam. Aizbraucu uz Dienvidāfriku – visur zemes gabaliem uzraksti “Sale” (Pārdod). Prasu – cik maksā? Ārzemniekiem viņi pat cenu neatklāj! Nav jāizdomā jauns divritenis šajā jautājumā, jāskatās citu valstu pieredze.

Tieši tas pats attiecas uz vietējo pārtikas produktu aizsardzību iekšējā tirgū. Nu, aizbrauciet uz Somiju vai Zviedriju un nošpikojiet tos veidus, kā viņi savus ražotājus sargā! Mums būtu jādomā, kā pašu rīcībā esošo izejvielu – kūdru, koksni – pārstrādāt, radot pievienoto vērtību, nevis vienkārši to visu pa lēto eksportējot. Mēs pat tualetes papīru nespējam paši saražot, lai gan izejviela ir pieejama…

Tikmēr mūs kolonizē vācieši. Ar ES naudu, ko vācu zemnieks saņem divreiz lielāku nekā mēs, viņi izpērk mūsu zemes. Uzskatu, lai no tā izvairītos, bija jāpieņem lēmums nepārdot zemi to valstu pilsoņiem, kuru lauksaimniekiem ES maksā vairāk nekā mums. Tad viss būtu kārtībā. Taču pašlaik, jau 14 gadus esot Eiropas Savienībā, aizvien nespējam sasniegt tās vidējo maksājumu līmeni.

– Atgriežoties pie piena lopkopības. Jūs tajā esat jau gandrīz 60 gadus. Kas šajā laikā mainījies?

– Pirmais un svarīgākais – ievērojami mainījies govju racions. Barības devas ir ļoti būtiskas, un nezinu, vai visi māk tās atbilstoši sagatavot. Lai izslauktu 11–12 tūkstošus tonnu no govs gadā, jāsaprot, ka tas piens ir govij “uz mēles”. Klāt nākusi arī cita ģenētika – vairs nav to mazo gotiņu ar divu kulaku lieluma tesmeņiem. Tāpat govju labturība, kūts iekārtojums un izkārtojums.

Savas kūtis esam pilnībā rekonstruējuši – diezgan sālīti tas sanāca gan. Bijām arī pie Egila Seņkāna paskatīties, kā viņš attīstās. Viesošanās brīdī viņa kūtīs bija salikti astoņi slaukšanas roboti. Atzīstu, roboti ļauj palielināt izslaukumu, jo govis slaucas, kad pašas to grib – kāda trīs, četras reizes, kāda slinkāka – divreiz. Astoņu robotu izmaksas, miljons un divsimt tūkstoši eiro, mums pagaidām ir par dārgu, tādēļ slaucam slaukšanas zālē. Turklāt robotu ieviešana atņem kādas guļvietas govīm, ko es negribu zaudēt. Vai nākotnē domāsim par robotu ieviešanu, nemāku šobrīd teikt, taču ir skaidrs, ka, izmantojot robotus, uzlabojas tesmeņa higiēna, jo robots slauc, kā vajag, bet slaukšanas zālē cilvēks ne vienmēr spēj visam izsekot. Tādēļ ir par ko padomāt.

Protams, varam uztaisīt arī slaukšanas karuseli kā Tērvetes fermās, bet – tad mūsu sieviņām ilgs mūžs nebūs, jo tie aparāti ir smagi. Uzskatu, ka ražošanā galvenais ir cilvēks, vienalga – slaucējs, zootehniķis, priekšnieks vai traktorists. Ieguvumi no slaukšanas karuseļa būtu katra tesmeņa ceturkšņa atsevišķa slaukšana, aparāta dezinfekcija. Tomēr ir arī mīnusi. Piemēram, kādam jāpieskata, lai visas govis tiktu izslauktas, jo kāda turp var arī neaiziet. Turklāt, jābūt arī tai “konfektei” jeb gardākajai barībai, kas govi pievilina slaukšanai. Pašlaik iepazīstamies ar “CowCare” sistēmu, kas ļauj kontrolēt govju veselību, auglību, ēdināšanu.

– Kāda, jūsuprāt, ir piena lopkopības nākotne Latvijā?

– Domāju, jāiet ar saukli “Saki MŪ jeb JĀ piensaimniecībai!”. Kādēļ? Tādēļ, ka piena lopkopībā aizvien iesaistīti un strādā daudzi cilvēki. Saimniecībās nepieciešama paaudžu nomaiņa, bet laukos kopumā – darbavietas. Kādreiz laukos varēja strādāt augļu pārstrādes cehā vai tīkliņu pīšanā, taču nu tādu mazo blakus nozaru gandrīz nav palicis. Tūrisma pakalpojumi, ēdināšanas bizness? Cik tad nu ir to tūristu un ēdāju vairs? Taču pašlaik redzam – piensaimniecības likvidējas, un ne jau vietējie tās nopērk. Poļi nopērk teļus un labākās govis, tās aizved audzēt un gūt labumu pie sevis.

Manuprāt, sākam novērot arī piena pārprodukciju Eiropas tirgū. Ķīnieši paši sākuši audzēt piena lopus, attīstot milzīgas saimniecības ar 3000–5000 govīm. Indieši sākuši slaukt savas svētās govis. Indonēzija, Etiopija arī audzē paši. Amerikāņi visiem pa priekšu ar savu sauso pienu. Līdz ar to Eiropā veidojas pārprodukcija, kuru nav kur likt, līdz ar to arī cenas nepieaug.

– Vai tad Latvijā vispār ir jēga turpināt piena lopkopību?

– Ir gan. Piemēram, Polija diez vai mums ir konkurents – tur lielākoties darbojas sīksaimniecības ar 100–200 govīm. Neesmu redzējis pie viņiem fermu ar 1000 govīm. (Šādu fermu Polijā ir samērā daudz, fermu struktūra līdzīga kā Latvijā – Red. piezīme) Polijā arī nav tāda darba ražīguma kā Dānijā vai Holandē, Francijā vai Vācijā. Viņiem gan ir lētāks darbaspēks, pateicoties zlotiem. Rietumeiropā, kurā ietilpst arī Latvija, ir spēcīga piensaimniecība. Tādēļ esmu pārliecināts, ka nākamajos simt gados piensaimniecība mūsu valstī būs, ja vien ievērosim Raiņa sacīto: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies.”

UZZIŅA

SIA “Nītava”

• Atrodas Tukuma novada Degoles pagastā.
• Ganāmpulkā 432 Holšteinas melnraibās un sarkanraibās šķirnes slaucamās govis.
• Vidējais izslaukums 9544 kg piena no govs gadā, tauku saturs pienā 4,31 %, olbaltumvielas 3,43 %, somatiskās šūnas – 185 tūkst.
• Telītes un buļļi – 742.
• Īpašumā1000 ha lauksaimniecības zemes, audzē graudus, rapsi, īpašumā arī 100 ha meža.
• Darbinieki – 36.
• 2021. gadā uzbūvēta ferma ataudzējamiem teļiem.

ILZE RŪTENBERGA-BĒRZIŅA, autores foto