Noslēdzies demonstrējums zirgkopībā

LLKC realizēja demonstrējumu zirgkopībā par tēmu “Latvijas siltasiņu zirgu šķirnes ķēvju salīdzinājums ģenētiskās efektivitātes uzlabošanai populācijā”, kas tika ierīkots Ivetas Janelsiņas saimniecībā “Druvas”. Demonstrējums tika uzsākts 2019. gadā un turpinājās 27 mēnešus.

Galvenais secinājums, par ko liecinājis demonstrējums zirgkopības saimniecībā “Druvas”, ir tāds, ka izdevies uzlabot ķēvju eksterjeru, izaudzēt ķēves ar modernāku tipu un īsāku formātu, kā arī samazināt tādus eksterjera trūkumus kā ieliekta mugura, gara josta, mīksti vēzīši – tā īsumā formulē Aija Luse, demonstrējuma vadītāja.

Iepriekšējos divus gadus Iveta un Uldis Janelsiņi kopā ar demonstrējuma darba grupu sarīkoja ne tikai izzinošu pasākumu, bet deva sirsnīgas un lietderīgas tikšanās iespēju mūsu valsts zirgaudzētājiem un nozares interesentiem, ieskaitot kopīgu tautasdziesmu dziedāšanu par zirgiem un saviesīgu pasēdēšanu. Taču apbrīnojami, kā kovidlaikā apzinātās tehnoloģiju iespējas arī šādā – digitālā – variantā spēja radīt visai plašu iespaidu par saimniecību. Pasākuma ievadā tika demonstrēts video par saimniecībā notiekošo, arī filmētu no drona, kas parādīja, cik patiesi varena ir saimniecība, ko nevar redzēt, iebraucot tās staļļos. Visas semināra prezentācijas bija bagātīgi ilustrētas ar fotoattēliem, kuros bija redzamas labākās saimniecības ķēves un ērzeļi, kā arī momenti no iepriekšējo gadu divām lauka dienām.

Ivetas Janelsiņas zirgaudzētava “Druvas” 

Atrodas: Siguldas novada Allažu pagastā. Lielākā zirgaudzētava Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijā (LŠZAA) un ceturtā lielākā valstī. Kopā ap 60 zirgu, vairāk nekā 80 % Latvijas siltasiņu šķirnes. 22 vaislas ķēves, 8 sertificēti vaislas ērzeļi. Gadā tiek iegūti vidēji 10 kumeļi. Apsaimnieko 124 ha LIZ. Mērķis: audzēt augstvērtīgus Latvijas šķirnes sporta tipa zirgus, kas ir konkurētspējīgi vietējā un ārvalstu tirgū.

Galvenais ir praktiskās pielietojamības aspekts

Iesākumā LLKC Lopkopības kompetenču centra vadītāja Anita Siliņa pastāstīja par LLKC lopkopības demonstrējumu programmu šogad, kurā iekļauti 16 demonstrējumi dažādās nozarēs un dažādos Latvijas novados, tajā skaitā šis. Anita uzsvēra, ka, organizējot šos ilgtermiņa pasākumus, galvenais ir praktiskais aspekts, lai iegūtās zināšanas varētu izmantot darbā, kā arī sadarbības veicināšana. Ne tikai zemnieks zemniekam, bet visi kopā – konsultanti, zinātnieki, pētnieki, sabiedriskās organizācijas, kas šajā gadījumā ir sadarbībā ieinteresētā un aktīvā LŠZAA.

Anita Siliņa uzvēra, ka pirmais demonstrējums zirgkopībā ir ļoti svarīgs, jo zirgu audzēšana saimniecībās ir mūsu tautas tradīcija un tāpēc – arī lepnums. Viņa atgādināja faktu, ka tieši pirms simts gadiem – 1921. gadā – Latvijā tika izveidota pirmā valstij piederošā zirgu audzētava Oktē (Talsu novadā, vēlāk darbojoties Svētciemā). Sākums bija  vezumnieku šķirņu un vidēji smago siltasiņu audzēšana, izmantojot trīs populārāko Vācijas šķirņu  zirgus: Oldenburgas, Hannoveres un Holšteinas. Pēc dažiem gadiem tapa pirmā Latvijas zirgu ciltsgrāmata.

Zirgu skaits Latvijā no 9598 (2016. gadā) sarucis līdz 8263 (2021. gadā). Tam ir visai objektīvs iemesls, jo jau sen zirgi vairs nav darbabiedri, bet tiek audzēti priekam, izklaidei, estētiskajam baudījumam un sportam. Turklāt zirgu skaits ir tiešā sasaistē ar ekonomisko situāciju valstī – jo tā labāka, jo vairāk zirgu, tādēļ ka cilvēki var tos atļauties izmantot atpūtā un sportā. Taču Anita pauda interesantu faktu, ka vislielākais zirgu blīvums patlaban ir Daugavpils un Rēzeknes novados, ko nevarētu spriest pēc šo apkaimju ekonomiskā raksturojuma valstī kopumā.
Anita Siliņa uzsvēra, ka neviens no lopkopības demonstrējumiem nebūtu iespējams bez pašas saimniecības – šajā gadījumā tās ir “Druvas”, kur vienmēr jūties gaidīts. Saimnieki Iveta un Uldis Janelsiņi rada tādu atmosfēru, ka katrs no šejienes dodas prom gandarīts. Protams, galvenais ir zināšanas, pieredze, domas par attīstību, ko nodrošināja demonstrējumā iesaistītās speciālistes Aija Luse, Laine Orbidāne un Anna Veidemane.

Semināra laikā veiktā aptauja liecināja, ka par zirgaudzēšanu interese ir liela ne tikai speciālistu vidū: puse no dalībniekiem bija ar nozari saistīti cilvēki – zirgu audzētāji, īpašnieki, vērtētāji, bet otra puse – interesenti bez saviem zirgiem un amata šajā jomā.

Demonstrējums ļāva saprast, ka intuīcija ir pareiza

Zirgkopības saimniecības “Druvas” īpašniece Iveta Janelsiņa pastāstīja, ka ar jāšanas sportu sākusi nodarboties jau 1973. gadā pie Austras Melbārdes, un no šīs nodarbes iegūto mīlestību uz zirgiem realizējusi, 1992. gadā privatizējot daļu no toreiz slavenā Allažu kolhoza zirgiem. Toreiz situācija bija tāda, ka no 100 “pārmantotajiem” zirgiem 20 pēc neilga brīža bija jāpārdod, lai varētu izdzīvot un uzturēt saimniecību. Tagad tā ir viena no spēcīgākajām Latvijā. Par iesaistīšanos demonstrējumā Iveta saka: “Sākumā bija grūti piekrist piedalīties, jo saimniecībā strādājam tikai divi ar vīru Uldi, un, audzējot zirgus, nav spēku saimniecību sakopt tā, lai varētu radīt cilvēkiem no visas Latvijas. Taču saku paldies par to, ka mani tomēr pierunāja līdzdalībai, jo guvu ļoti noderīgu apstiprinājumu: es šo gadu gaitā pati neapzināti esmu sapratusi un izvēlējusies pārošanai vislabākās kumeļmātes no Infantērijas un Juluškas ģimenēm. Demonstrējumā veiktie vērtējumi un aprēķini to pierāda.”

Iveta pastāstīja īsumā par ērzeļiem, kas izmantoti saimniecībā gadu gaitā un, vērtējot katra rakstura un darbaspēju īpašības, ir priecīga, ka tagad viņas saimniecībā ir astoņi sertificēti vaislas ērzeļi ar Vācijas izcelsmi, kas palīdz rezultatīvi veikt selekcijas darbu. Iveta atzīst: “Es nelecinu maza auguma ķēvi tikai tāpēc, ka viņai var būt kumeļš. Mazie zirgi nebūs vajadzīgi pieaugušo sportam, bet ar pārāk temperamentīgiem nevarēs tik galā bērni. Nesteidzos arī ar lecināšanas vecumu jau trīs gados, bet sagaidu vismaz četrus, lai labāk varētu novērtēt ķēves darbaspējas un citas kvalitātes.” Par sava ganāmpulka labāko ķēvi Iveta atzīst Lorindu, kura gan nodod pēcnācējiem mazliet nepareizu kāju pirkstu savirzi uz iekšu, taču dzemdējusi daudz  kumeļu, un interesanti, ka vīriešu kārtas kumeļi šo īpašību nepārmanto. Tāpēc, ņemot vērā daudzās labās īpašības, Iveta iedrošinās izmantot vaislas darbā zirgus ar mazām nepilnībām.

Stāstot par ērzeļiem, Iveta piemin agrākos – Zevu un Lobby-B ar ļoti labu raksturu, kā arī pēdējā laika favorītus – Akrobātu un Rainy Day Blues. Bet tieši semināra rītā stallī piedzimis slavenā Cornet Obolensky dēla Cobain G kumeliņš, un saimniecība cer uz tā veiksmīgu izaugsmi.

Ja tika vaicāts, pēc kādām pazīmēm Iveta ciltsdarbam izvēlas zirgus, tad viņa atbildēja, ka gan ķēvēm, gan ērzeļiem izraudzītās īpašības ir vienas un tās pašas: darbaspējas, elegance un augums.

Pietiekams un stabils ķēvju sastāvs ļauj izdarīt secinājumus

Aija Luse, demonstrējuma vadītāja, LLKC Ogres konsultāciju biroja vadītāja, lopkopības konsultante, LŠZAA valdes priekšsēdētāja vietniece, savas prezentācijas sākumā uzsvēra, ka saimniecība “Druvas” demonstrējumam izvēlēta un pierunāta  tāpēc, ka šeit ir pietiekams vaislas ķēvju skaits, kas dod iespēju iegūt plašu datu bāzi, vērtēt un izdarīt secinājumus. Ir pārliecība arī par to, ka tiek ievērotas visas dzīvnieku labturības prasības, tie ir labi apkopti un ēdināti.

Veicot demonstrējumu, vaislas ķēves tika sadalītas divās grupās: kas dzimušas pirms (8) un pēc 2007. gada (24). Pētījuma laikā katrā no grupām pa trim ķēvēm vai nu pārdotas vai kritušas (pa vienai katrā). Vecākajā grupā ķēves pārstāv tikai Infantērijas un Juluškas ģimenes, kurām ir visaugstvērtīgākie ciltsraksti, bet jaunākajā grupā ir arī citu ķēvju ģimeņu pārstāves, kur tās nākušas arī klāt.

Atgādinām par ciltsmātēm, kuru ģimeņu ķēves tika pētītas Ivetas Janelsiņas saimniecībā:

* Infantērija – dzimusi 1973. gadā Kaļiņingradas zirgaudzētavā no angļu pilnasiņu ērzeļa Jordan un Meklenburgas izcelsmes ķēves Fiola. Startējusi konkūrā un iejādē, vismaz 9 kumeļu māte. Latvijā patlaban ir ap 30 Infantērijas ģimenei piederīgas ķēves, no tām 16 atrodas I. Janelsiņas saimniecībā.

* Juluška – dzimusi 1959. gadā Vācijā, Holšteinas tīršķirnes ķēve, izmantota vaislā Kaļiņingradas zirgaudzētavā, bet mūža beigās atvesta uz Latviju, Kocēniem, kur izveidota radniecīgu ķēvju grupa. Latvijā patlaban atrodas ap 30 Juluškas ģimenei piederīgas ķēves, no tām 10 ir I. Janelsiņas saimniecībā.

Jāpiebilst gan, ka pagājis ilgs laiks, kopš šīs slavenās ķēves pārstājušas ražot, tādēļ ģimenes būtu pareizāk saukt to meitu vārdā, bet tradīcija ir tradīcija, un tā tiek ievērota. Tāpat kā kumeļu izcelsmi raksturot arī pēc tēvu līnijām.

Galvenais uzdevums bija noteikt pēdējos gados notikušo selekcijas efektivitāti gan pa ķēvju vecuma grupām, gan pa ģimenēm, vērtējot eksterjera un darbaspēju izmaiņas. Tika secināts, ka jaunāko ķēvju grupā šie rādītāji ir labāki, kas liecina par selekcijas darba uzlabošanas centieniem saimniecībā. Taču visi atzīst, ka ķēvju sastāvs jau kopš saimniecības dibināšanas bijis ļoti augstvērtīgs.

Veikta ķēvju vērtēšana pēc plaša pazīmju spektra

Laine Orbidāne, ciltsdarba speciāliste un demonstrējuma zinātniskā vadītāja, vispirms atkārtoti uzsvēra, ka tieši stabils ķēvju sastāvs ir ļoti piemērots demonstrējuma veikšanai un secinājumu izdarīšanai, kas iespējams tikai retā no zirgaudzēšanas saimniecībām Latvijā. Bieži ķēves tiek vērtētas tikai jaunzirgu vecumā, bet demonstrējuma laikā tas notika regulāri trīs gadus pēc kārtas, kas ļāva noteikt kvalitatīvās izmaiņas selekcijas darbā.

Laine uzsver: “Pēdējā laikā zirgaudzētāji ļoti daudz mācās, analizē tieši esošo ķēvju sastāvu. Īpaši jaunie cilvēki nozarē daudz apgūst, lai sasniegtu iespējami augstāku rezultātu. Svarīgi ir tas, ko audzētājs vēlas sasniegt, bet, ja no darbaspēju vai eksterjera pazīmēm izvēlas tikai pāris, tiek pieļauta iespēja zaudēt kopējo zirga kvalitāti. Saprotams, ka vaislas dzīvniekam kopumā jābūt ar augstākām kvalitatīvajām pazīmēm nekā populācijā vai ganāmpulkā vidēji. Tas rada problēmas dzīvnieku atlasei tieši mazajās saimniecībās.”

Laine apstiprina Ivetas Janelsiņas teikto, ka ne vienmēr ērzeļi spēj ģenētiski nodod savas labākās īpašības pēcnācējiem, tāpēc ļoti rūpīgi jādomā par ķēvju ģimeņu pārmantojamības aspektiem un jāmeklē labākie pāri. Jo selekcijas efekts ir pēcnācēju vidējā genotipa pārākums par vecākiem.  

Demonstrējums ir viens no veidiem,  kā, domājot par selekciju, var nodrošināt maksimāli iespējamu pazīmju mērījumu ticamību, jo dati ir objektīvāk salīdzināmi – vērtēšana notiek vienādos apstākļos un to veic vieni un tie paši sertificēti speciālisti.

Zirgu pazīmju novērtēšanai tika piemērota lineārā vērtēšana, kas, demonstrējumam sākoties, tika ieviesta Latvijā un vēl nebija aprobēta. Tas nozīmē, ka, nosaucot vairāk nekā 20 zirga eksterjera īpašības, katrai no tām tika piemērots vērtējums no -3 līdz +3 ballēm, un rezultāti apkopoti grafikā. Līdzīgi bija, nosakot zirga darbaspējas, kad tika vērtētas zirgu gaitas un šķēršļu pārvarēšanas stils, to apkopojot atsevišķās tabulās. No šī statistikas viedokļa ir paveikts apjomīgs un tālākiem secinājumiem nozīmīgs darbs. Darbaspēju jomā gan nebija iespējams iegūt pilnīgi objektīvus rezultātus, jo vecākās ķēves vairs nepiedalās sportam līdzīgos testēšanas apstākļos.

Taču secinājumi, kurus skaitļu valodā var iepazīt demonstrējuma prezentācijās, ir tādi, ka pilnīgi droši var teikt – jaunāko ķēvju grupā, ilgstošāk turpinot selekcijas darbu saimniecībā, panākti augstāki rezultāti gan eksterjera, gan darbaspēju nianšu ziņā. Tas nozīmē, ka darbs turpinās veiksmīgi, arī vērtējot šo trīs gadu demonstrējuma ciklu. Interesanti, ka par vecākajām ķēvēm dati tika iegūti, izmantojot saimniecībā saglabātās zirgu uzskaites kartītes un veikto zirgu bonitēšanu.

Galvenais – celt mūsu zirgu prestižu

Aija Luse norādīja, ka zirgu eksterjera un darbaspēju rezultāti mainās, jo pēdējos gados vērtētāji daudz mācījušies un kļuvuši stingrāki atbilstoši starptautiskajām prasībām. Viņa piebilda, ka domās un darbos par Latvijas zirgu šķirnes kvalitatīvāku uzlabojumu ir cerības, bet nav nekādu garantiju, lai gan mērķtiecīgi tiek iets uz modernā sporta tipa izaudzēšanu. Svarīgs ir ne tikai eksterjers – smalkāks, elegantāks, bet galvenokārt jājamība, labdabība, vēlme strādāt ar cilvēku. Taču uz Eiropas fona mūsu nelielajā zirgaudzēšanas nozarē sasniegti visai labi rezultāti.

Laine Orbidāne uzsvēra, ka svarīgi ir ne tikai veikt pētījumus šajā jomā, bet celt Latvijas šķirnes zirgu prestižu, lai mūsu labākie sportisti vēlētos pirkt mūsu pašu zirgaudzētāju produkciju.

Anita Siliņa piebilda, ka Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības sektorā viens no galvenajiem veikumiem eksportā ir tieši zirgi, tāpēc jācer, ka šī nozare attīstīsies.

Ar plašāku informāciju par demonstrējumu – tā prezentācijām – var iepazīties LLKC mājaslapā, sadaļā Demonstrējumi lopkopībā.

Informācija par demonstrējumu:

* Tēma: “Latvijas siltasiņu zirgu šķirnes ķēvju salīdzinājums ģenētiskās efektivitātes uzlabošanai populācijā”.

* Darbības laiks: 2019.–2021. gads, kopā 27 mēneši.

* Ražotājus pārstāvošā biedrība: Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācija.

* Zinātniskā organizācija: Agroresursu un ekonomikas institūts.

* Notiek Lauku attīstības programmas 2014.–2020. gadam apakšpasākuma “Atbalsts demonstrējumu pasākumiem un informācijas pasākumiem” ietvaros. Lauku atbalsta dienesta  līgums Nr. LAD160419/P19. Atbalsta ZM un LAD.

Atbalsta Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests.

Dace Millere,
LLKC Apgāda redaktore