Gaļas šķirņu teļu attīstības novērtējums

Atbilstoši apstiprinātiem gaļas liellopu pārraudzības noteikumiem šobrīd ciltsdarba programmas uzdevumi ir saistoši galvenokārt atestētām gaļas liellopu šķirnes audzēšanas saimniecībām ar mērķi uzlabot šķirņu ģenētisko potenciālu, attīstīt kvalitatīvas, konkurētspējīgas produkcijas (gaļa, vaislas materiāls) ražošanu iekšējam un ārējam tirgum. Saimniecība SIA “3Dpro”, nodarbojas ar Šarolē šķirnes liellopu audzēšanu. Tā atrodas Ērgļu novadā un sadarbībā ar LLKC realizē demonstrējumu par starpatnešanās intervāla samazināšanas iespējām zīdītājgovju ganāmpulkā bioloģiskajā saimniekošanas sistēmā (LAD Nr. 10 2.1-20/20/P22,  3. lote).

Gada darbības cikls parasti sākas ar govju atnešanās periodu, kas var būt kā pavasarī, tā arī rudenī. Lai veicinātu sekmīgu darbu sadali un strādnieku laika izmantošanu, svarīgi, īpaši lielākās saimniecībās, lai atnešanās periods nebūtu garāks par diviem mēnešiem, dažkārt tas var tikt organizēts vairākās daļās. Liellopu ganāmpulka pamatbarību nosaka visas ēdināšanas sistēmas pareizs apvienojums: ir atbilstoša rupjā barība, īpaši siens vai skābsiens, kas ar tauriņziežu sastāvu sējumā un laikus ievākts, lielā mērā nodrošina liellopiem nepieciešamo proteīnu. Liellopu barībai ir jāsatur arī augstvērtīga enerģija, kas spēj nodrošināt reprodukcijas (atražošanas) vajadzības, kā arī ekonomiski izdevīgu dzīvmasas pieaugumu diennaktī. 

Gaļas šķirnes bullēnu augšanas rādītāji

Demonstrējuma saimniecība izpilda normatīvās prasības gaļa šķirnes govkopībā, gan atšķiršanas, gan gada vecumā dzīvmasa pārsniedz minimālās dzīvmasas prasības. Tāpat, salīdzinot ar pārraudzības datiem 2020. gadā, dzīvmasas rādītāji lielāki par 50–60 kg.

Lai nodrošinātu pareizu bullēnu un telīšu attīstību, tos pēc atšķiršanas ieteicams turēt atsevišķā grupā un pilnvērtīgi ēdināt. Telīšu diennakts dzīvmasas pieaugumi jākontrolē, tās sverot atšķiršanas brīdī, gada, 15 mēnešu un 20 mēnešu vecumā, kad rudenī atgriežas no ganiem novietnē. Nodrošinot atbilstošu turēšanu un ēdināšanu, intensīvo šķirņu teles lecināšanu var uzsākt tā, lai pirmo atnešanos varētu sagaidīt vidēji 26–27 mēnešos bez apgrūtinājumiem. Viens no papildu piebarošanas spēkbarības maisījumiem varētu būt tāds, kas satur 50% miežu un 50% auzu vai tritikāles. Sagādājot labu rupjās lopbarības bāzi, spēkbarība var nebūt nepieciešama. Katrai šķirnei augšanas rādītāji atšķiras – tā ir intensīva vai vidēji intensīva šķirne. Otrkārt, augšanas ātrumu noteiks ģenētiskais potenciāls, vides apstākļi.

Zīdītājteļus papildus piebarojot, palielinās atšķiršanas dzīvmasa. Tas lietderīgi teļiem ar labu augšanas potenciālu, īpaši tādiem, kas tūlīt pēc atšķiršanas tiek intensīvi nobaroti. Tīršķirnes dzīvnieku audzētājam labākais augšanas potenciāla rādītājs ir teļa dzīvmasa gada vecumā. Tad ir mazāks stress, dzīvniekus atšķirot, jo tie jau pieraduši pie pēcatšķiršanas barības devas, tāpēc papildēdināšanu var sākt 2–3 nedēļas pirms atšķiršanas, kā arī ilgstošos sausuma vai sliktas ganību zāles periodos daudz izdevīgāk ir uzturēt govs ķermeņa kondīciju, kas nodrošinās labus reproduktīvos rādītājus nākamajam gadam.

Dzīvmasa dažādos dzīvnieka attīstības posmos ir svarīga selekcionējamā pazīme. No smagākiem dzīvniekiem parasti iegūst vairāk gaļas. Dzīvmasas izmaiņas noteiktā laika periodā jauniem dzīvniekiem raksturo ātraudzību, kas ir dzīvnieka spēja agri sasniegt lielu dzīvmasu. Pēc dzīvmasas abu dzimumu liellopus vērtē atsevišķi. Visi dzīvmasas un ātraudzības rādītāji, sākot ar dzīvmasu piedzimstot un beidzot ar dzīvmasu pieaugušā vecumā, raksturo paša dzīvnieka produktivitāti neatkarīgi no tā vecuma vērtēšanas brīdī. Govju dzīvmasa ir atbilstoša Šarolē šķirnes raksturojumam un izcelsmei, to dzīvmasa ir vidēji no 600–850 kg.  Demonstrējuma grupās iekļautas zīdītājgovis, kuru dzīvmasa grupās ir vidēji 700 kg, lai abas grupas būtu līdzvērtīgas. Dzīvnieku augšana un attīstība notiek atbilstoši to fizioloģiskajam stāvoklim. Lielākā daļa govju ir atnesušās līdz aprīļa beigām, un jaundzimušo teļu dzīvmasa ir vidēji 45–50 kg. No demonstrējuma grupām 97% zīdītājgovju atnesušās bez palīdzības.

Audzējamiem dzīvniekiem svarīgs ir ne tikai dzīvmasas rādītājs, bet arī dzīvnieka ārējais izskats un tā ķermeņa daļu proporciju vērtējums (eksterjers), kas raksturo organisma bioloģiskās īpašības un saimniecisko noderību. To novērtējot, jāņem vērā: šķirne, dzimums, vecums, barojums. Eksterjera vērtēšanas sistēmā ietvertas 19 pazīmes, kuras apvienotas 3 pazīmju grupās: ķermenis, muskulatūra, kājas. Eksterjera vērtēšanu vajadzētu veikt no priekšpuses, sāniem, mugurpuses un virspuses. Ķermeņa kondīcijas un eksterjera lineārā vērtējuma pazīmju analīze pastāv cieša saikne ar govs ķermeņa kondīciju un uzbūvi. Zīdītājgovs ķermeņa kondīcijas un uzbūves vērtējums zināmos ražošanas cikla posmos ir viens no palīginstrumentiem ražošanas efektivitātes novērtēšanā. Katram, kam ir zīdītājgovis, der atcerēties, ka ķermeņa kondīcijas vērtējums ir objektīvs, vienkāršs un lēts vizuāls ganāmpulka kvalitātes novērtējums.

Atbalsta Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests.

Sagatavoja:
Daiga Baltiņa,
LLKC lopkopības speciāliste