Lopbarības pupas – vērtīga lopbarība slaucamām govīm

LLKC Zālēdāju projekta ietvaros tika veikts izmēģinājums ar mērķi pētīt lopbarības pupu izēdināšanas lietderību slaucamo govju ganāmpulkā, kā arī to ietekmi uz piena pašizmaksu, salīdzinot ar importētajiem proteīna barības līdzekļiem. Piensaimnieki 6. jūlijā tika aicināti uz fermu dienu par šo tēmu, pārrunājot gan teorētiskos jautājumus Alojas novada Braslavas pagasta Vilzēnu tautas namā, gan praktiskajā daļā – zemnieku saimniecībā “Apsītes”, kurā tiek audzētas lopbarības pupas 62 ha platībā, ar vidējo ražību 3 t/ha. Saimniecībā ir augstražīgs 62 slaucamo govju ganāmpulks, ar piesietās turēšanas un ganību sistēmu.

Šogad norisinājās izmēģinājuma otrais posms, kurā tika izmantota barības deva, iekļaujot jau 4 kg lopbarības pupu, kā papildus proteīnu izmantojot tikai rapša spraukumus. 2017. gada aprīlī saimniecības “Apsītes” ganāmpulka piena produktivitāte sasniedza 9460 kg vidēji no govs, demonstrējot kāpumu par +668 kg, salīdzinot ar rudens izslaukumus 8792 kg pirms pupu izēdināšanas perioda. Ganāmpulks ir jauktas ģenētikas: no 62 slaucamām govīm 33,9% ir HM šķirnes, 66,1% – sarkano šķirņu govis. Vidējā govju dzīvmasa ir 598 kg (maksimālā – 722 kg, minimālā – 505 kg), kas ir būtiski, nosakot sausnas uzņemšanas spēju jeb DMI. Klasiski aprēķinot sausnas uzņemšanas spēju, tā ir atkarīga gan no govs dzīvmasas, laktācijas fāzes, kā arī no rupjās barības sagremojamības jeb kokšķiedras kvalitātes. Katram piensaimniekam būtu svarīgi zināt savu govju sausnas uzņemšanas spēju un sekot tai līdzi, jo, lai cik labi aprēķināta un bagātīga būtu barības deva, ja govs to nevarēs apēst, tad nebūs rezultāta. Galvenais ir izmantot resursus lietderīgi, pārzinot barības vielu izmantošanos, jo galvenā sacensība ir par to, kurš palielinās ienākumus, nevis samazinās izdevumus. Kā barības vielu izmantošanās rādītājs ir ēdināšanas efektivitāte (cik kg piena saražo no 1 kg apēstās barības sausnas) un proteīna izmantošanās efektivitāte (proteīna gramu patēriņš 1 kg piena ražošanai). Proteīna izlietojuma lietderīgumu vērtē arī pēc urīnvielas satura pienā. Izēdinot proteīna barības līdzekļus par daudz, piena analīzēs var parādīties paaugstināts urīnvielas daudzums. Savukārt, ja proteīna būs par maz, tad arī urīnvielas rādītājs pienā būs zems.

Lai gan pamatbarība un reizē arī proteīna nodrošinātājs atgremotāju dzīvnieku barības devās ir pašražotā barība – ganību zāle, skābbarība, siens, zaļmasas augi, tomēr  šie barības līdzekļi nenodrošina proteīna vajadzības atgremotāju ēdināšanā, bet papildbarība ar augstu proteīna saturu ir dārga. Pamatā kā proteīna avotus atgremotāju ēdināšanā izmanto sojas, rapšu, saulgriežu spraukumus un raušus. Lai sabalansētu proteīna mainīgās cenas, ir lietderīgi barības devā iekļaut lopbarības pupas, jo tās ir gan proteīna, gan cietes barības līdzeklis. Ja vērtējam lopbarības pupas no aminoskābju viedokļa, tad pupās ir liels lizīna īpatsvars, savukārt rapsī ir liels metionīna īpatsvars, līdz ar to šie divi barības līdzekļi labi izmantojas, esot kopā  – vienā devā. Lopbarības pupas ir ļoti bagātas ar cieti, bet īpatnība ir tā, ka lopbarības pupās esošā ciete izmantojas lēnāk nekā labības graudos esošā ciete, arī tas ir labi. Palielinot lopbarības pupu daudzumu barības devā, var samazināt graudu daudzumu, kas ir spureklim draudzīgāka deva, jo samazinās ātri noārdāmās cietes īpatsvars barības devā, samazinot arī acidozes risku.

Šis apgalvojums parādās arī izmēģinājuma rezultātos, – salīdzinot vairākas barības devas – ar un bez pupām, lietojot komerciālos produktus – rapša un sojas spraukumus. Ja vidējā izslaukuma 30 kg nodrošināšanai laktācijas pirmajā pusē nepieciešams 3,8 kg proteīna no barības un vismaz 21% cietes devā, tad šāda līmeņa nodrošināšanai papildus saimniecībā sagatavotajai rupjajai barībai (30% sausnas ar 13,36% proteīnu) nepieciešams 4 kg lopbarības pupu, 1,1 kg rapša spraukumu un 7 kg graudu. Vai – 2 kg rapša, 1,2 kg sojas spraukumu un 9 kg graudu. Vai arī 3,7 kg rapša spraukumu un 9 kg graudu. Tabulas veidā šie skaitļi vairāk pārskatāmi kā salīdzinājums:

Tabula Nr.1

Maksimāli lietojot saimniecībā pašaudzēto barību – skābbarību, sienu, lopbarības pupas, tā tiek nodrošināta 9%  apmērā no kopējās nepieciešamās barības. Līdz ar to tā jūtami ietekmē saražotā piena kg pašizmaksu un saimniekošanas efektivitāti:

Tabula Nr.2.

Tabula Nr.3

Sākot iekļaut pupas sojas vietā, samazinājās rapša un graudu daudzums. Palielinot pupu daudzumu, uzlabojās efektivitāte, samazinājās devas cena, noturot vienādu cietes un proteīna daudzumu. Pupas ļauj samazināt graudu īpatsvaru devā, uzturot veselīgāku spurekli.

Kopsavilkums:

• Kvalitatīva skābbarība ar augstu barotājvērtību ir pamatu pamats slaucamo govju ēdināšanā.
• Katram piensaimniekam būtu svarīgi zināt savu govju sausnas uzņemšanas spēju un sekot tai līdzi, lai kontrolētu ēdināšanas apsaimniekošanu.
• Lopbarības pupas ir gan proteīna, gan cietes barības līdzeklis. Turklāt pupās esošā ciete izmantojas lēnāk nekā labības graudos esošā ciete.
• Palielinot lopbarības pupas barības devā, var samazināt graudu daudzumu, kas nodrošina veselīgāku spurekli.
• Pupās ir liels lizīna īpatsvars, savukārt rapsī ir liels metionīna īpatsvars, līdz ar to tie papildina viens otru, tāpēc ieteicams lietot tos vienā devā.
• Izmantojot 97% saimniecībā pašaudzēto barību – skābbarību, sienu, graudus un lopbarības pupas, tiek nodrošinātas zemākās izmaksas uz 1 kg saražotā piena.

Izmēģinājuma rezultāti parādīja, ka lauka pupas ir ekonomiski efektīva pašražotā proteīna lietošana slaucamo govju ēdināšanā – ļaujot saražot 1,32 kg no 1 kg apēstās sausnas ar 127 g patērētā proteīna 1 kg piena ražošanai vislētākajā barības devas variantā.

Lauka pupas dod labu rezultātu, tāpēc iekļaujiet tās slaucamo govju barības devās!

Aija Galeja,

LLKC Pierīgas konsultāciju biroja konsultante lopkopībā