Slaucamo govju eksterjera faktori, kas ietekmē ekonomisku piena ražošanu

Jau divdesmit piecus gadus Latvijas piensaimnieki paši ir lēmēji, kādus šķirnes dzīvniekus un to ģenētisku izraudzīties, kā veidot slaucamo govju ganāmpulkus, ņemot vērā šķirnes dzīvnieku organizāciju ieteiktos pāru atlases plānus.

Tendence ir vienkārša – pamatā izvēle par labu ir govīm ar augstu ģenētisko potenciālu, kas laktācijā spēj iedot daudz piena, tādējādi nodrošinot saimniecību izvirzīto mērķi – celt ražības rādītājus. Matemātika arī vienkārša, – jo vairāk piena, jo vairāk naudas. Tiesa gan, ir saimnieki, kuri vispirms veic vaislinieku ģenētiskā potenciāla un iedzimstošo pazīmju izvērtēšanu un tikai tad izdara izvēli, lai ilgtermiņā sasniegtu noteiktos saimniecības mērķus. Tāpēc, pirms izdarīt galīgo izvēli, pamatīgi ir jāizvērtē savas saimniecības esošās iespējas. Nereti gadās, ka saimniecības izvēlas govis mākslīgi apsēklot ar HM šķirņu buļļiem, neņemot vērā nākotnē iegūstamo dzīvnieku dzīvmasu un auguma izmērus. Sekas parasti ir prognozējamas: ir iegūti produktīvāki dzīvnieki, likumsakarīgi, ka šo dzīvnieku paaudze ir labāka par iepriekšējo, taču dzīvnieki auguma izmēros ir lielāki, kā rezultātā ne visas saimniecības spēj šiem dzīvniekiem nodrošināt atbilstošus komforta apstākļus, jo saimniecības neplāno ērtākus turēšanas apstākļus. Tās turpina izmantot pagājušajā gadsimtā celtās novietnes, kurās guļvietas ir par mazu un nav atbilstošas jaunās paaudzes govīm. Kļūdas ir novērojamas arī daļā jaunuzcelto  novietņu, kuras plānojot un būvējot, ir ekonomēts uz platību vienam dzīvniekam un guļvietu izmēriem. Šādas problēmas piensaimniecībām Latvijā ir ne mazums, un bieži vien saimniekiem sagādā virkni sarežģītu problēmu līdz pat lēmumam par piensaimniecības likvidāciju.

Līdzīga situācija piensaimniecībās ir ar iespēju nodrošināt slaucamajām govīm pietiekamā daudzumā katrai laktācijas fāzei atbilstošu labas kvalitātes rupjo lopbarību jeb skābbarību, vai sienu un ganību zāles zelmeni, ja govis tiek ganītas.

Apstākļos, kad ar katru gadu arvien vairāk fermeri izvēlās saimniekot ar bioloģiskām saimniekošanas metodēm, ir rūpīgi jāplāno, kādas kvalitātes lopbarību saimniecība spēj saražot, kādu ganību zelmeni nodrošināt, lai, ņemot vērā iepriekšminēto, pieņemtu lēmumu, kādu ģenētiku būtu vēlams izmantot konkrētai saimniecībai.

Patlaban slaucamo govju skaits Latvijas teritorijā ir mazākais, kāds vien ir bijis pēdējo simts gadu laikā, pēc LDC datu bāzes pieejamās informācijas uz 2016. gada 1. augustu – 160 069 slaucamās govis. Patlaban dominējošo šķirņu īpatsvars – vairāk nekā 43% no visām govīm ir sarkano šķirņu (LB) govis un 41% –Holšteinas melnraibās (HM) govis. Pēdējo gadu laikā strauji  samazinājies tieši tīršķirnes Latvijas brūnās (LB) šķirnes govju skaits, kuras kā ģenētiskie resursi patlaban tiek mēģināti apsaimniekot un uzturēt LLU MPS “Vecauce”.

Izmantojot iespēju, ka LLU MPS “Vecaucē” ir dažādu šķirņu slaucamās govis, iespējams veikt pētījumu, kura mērķis ir noteikt dažādu šķirņu un asinības slaucamo govju izaudzēšanas un uzturēšanas izmaksu atmaksāšanās iespējas, ņemot vērā vidējo slaucamo govju izmantošanas ilgumu – 3 laktācijas.

Dainis Arbidāns, LLKC Lopkopības nodaļas  konsultants – eksperts veterinārmedicīnā, klātesošos iepazīstināja ar izmēģinājumā aktivitātēm, kuras nepieciešamas īstenot trīs gadu periodā, kā arī par iegūstamajiem rādītājiem, lai pēc noslēgtas trešās laktācijas varētu noteikt saimniecībai piemērotāko un ekonomiski izdevīgāko govju šķirni. Lai objektīvi atspoguļotu situāciju saimniecībā, uzsākot šo pētījumu, ir izmantoti dati no iepriekš veiktā demonstrējuma “Dažādas asinības Latvijas brūnās un Holšteinas melnraibās šķirnes teļu augšanas un attīstības rādītāju salīdzināšana ”. Demonstrējumā iegūtie dati ir nepieciešami, lai noteiktu slaucamo govju pirmās atnešanās vecumu un auguma rādītājus, vaislas telēm atnesoties. Kā viens no izmēģinājuma pirmajiem uzdevumiem ir noskaidrot pētījuma laikā, par cik palielinās pētījumu grupu dzīvnieku dzīvmasa un auguma izmēri no mākslīgās apsēklošanas uzsākšanas laika līdz pirmajām dzemdībām, kā arī noskaidrot, cik izmaksā vaislas teles izaudzēšana, līdz tā kļūst par slaucamu govi. Otrais pētījuma uzdevums ir noteikt starpatnešanās intervālu, uzskaitīt un analizēt pirmās, otrās un trešās laktācijas ražības rādītājus, uzskaitīt un analizēt pētījuma dzīvnieku grupu auguma izmaiņas trijās laktācijas. Pēc pilnīgas datu ieguves pētījuma ietvaros tiks aprēķināta un noteikta vienas dienas piena ražība. Tā salīdzināšana notiks pa pētījuma grupām, tiks veikts slaucamo govju uzturēšanas izmaksu aprēķins un noteikta ekonomiski izdevīgākā govju šķirne LLU MPS “Vecauce”.

Pētījuma datu analīzei tiks izveidotas 5 pētījuma grupas:1. pētījuma grupa – Latvijas brūnās šķirnes dažādas asinības slaucamās govis (Latvijas ģenētiskie resursi), 2. pētījuma grupa – dažādas asinības HS sarkano šķirņu grupas govis, 3. pētījuma grupa – Holšteinas melnraibās tīršķirnes govis, 4. pētījuma grupa – dažādas asinības HM šķirnes govis, 5. pētījuma grupa – HM un dažādu piena šķirņu asinības (XP, pēc LDC klasifikatora) krustojumi.

1.tabula

Pēc veiktajiem mērījumiem lielākā dzīvmasa bija Holšteinas melnraibās šķirnes krustojumiem ar citām piena šķirnēm, mazākā dzīvmasa – Latvijas brūnās šķirnes, kas ir raksturīgi, jo LB šķirnes govis ir mazākas augumā un tām ir mazāka dzīvmasa atbilstoši šķirnei un HS dažādas asinības sarkano piena šķirņu krustojuma pirmpienēm. Vislielākā atšķirība ir dzīvmasā, salīdzinot Holšteinas šķirņu govju grupu ar Latvijas brūno govju grupu, tas ir, vairāk nekā 200 kg, kas norāda, ka HM šķirnes un LB šķirnes  pirmpienes nedrīkst atrasties vienā grupā, kaut arī šiem dzīvniekiem būtu nodrošināti vienādi turēšanas un ēdināšanas apstākļi, jo tiks novērota konkurence pie barības galda un dzirdnēm. Ja tā gadās, tad nevar gaidīt labus ražības rādītājus no dzīvniekiem ar mazāku augumu un dzīvmasu. Katrai šķirnei ir sava uztures vajadzība, tādēļ, aprēķinot nepieciešamos sausnas kilogramus dzīvmasas uzturēšanai, dzīvnieki ar lielāku dzīvmasu un auguma rādītājiem diennaktī dzīvmasas uzturēšanai patērē pat par 5 kg sausnas kilogramiem vairāk nekā dzīvnieki grupā ar mazāku dzīvmasu, nosakot sausnas vajadzību pēc dzīvnieku vidējās dzīvmasas grupā.

1.attēls

Pirmpienēm atnesoties, pēc pirmajā kontrolē uzrādītās ražības var prognozēt tālāko slaucamās govs ražību, jo sākotnēji pirmpienes pirmajā kontrolē parāda savu ģenētisko potenciālu – ražību. Saimniekiem ir jāspēj novērtēt savu govju ģenētiskais potenciāls un jāspēj nodrošināt visas vajadzības govij atbilstoši tās ražībai un laktācijas fāzei. Jautājums, vai fermeris prot un spēj pirmpieni sadzirdēt!

Pirmajā attēlā ir redzami pētījumu grupu 1. laktācijas pirmo trīs kontroļu ražības rādītāji, kurā četru grupu pirmpienes uzrāda lielāko ražību tieši otrajā kontrolē, bet LB+ sarkano šķirņu grupa uzrāda lielāko izslaukumu pirmajā kontrolē pēc atnešanās. Pirmajā kontrolē fiksētais piena daudzums LB ģenētisko resursu govīm ir 18,3 kg diennaktī, kas liecina, ka atbilstošos turēšanas un ēdināšanas apstākļos tam būtu jāpalielinās, sākot ar ceturto laktācijas nedēļu.  Pakāpeniskam piena palielinājumam būtu jābūt līdz 5. laktācijas nedēļai, kad tas sasniedz 28–30 kg vidēji dienā, taču piena izslaukuma pieaugums 2. un 3. kontrolē LB+ sarkano šķirņu govju grupā nav novērojams.  Piena izslaukuma noturībai jāturpinās līdz laktācijas 8.–9. nedēļai. Pēc tam piena tipa govīm piena samazinājums ir neliels – 30–55 g diennaktī. Standarta laktācijas 305 dienās no LB grupas govīm būtu jāiegūst 5500–6200 kg piena. Diemžēl mūsu izmēģinājumā LB grupas pirmpienēm otrajā un trešajā kontrolē ir novērots piena izslaukuma samazinājums. Izslaukuma samazināšanās iespējamie cēloņi būtu: laktācijas fāzei un izslaukumam nesabalansēta barības deva vai pirmpienes nespēja šo devu uzņemt un izmantot piena ražošanā.

2.attēls

Aplūkojot visu pētījuma grupu pirmpieņu fiksēto dzīvmasu uz pirmās atnešanās laiku 2. attēlā, varam konstatēt, ka HM krustojumu grupā ir vislielākā dzīvmasas amplitūda, sākot no 512– 821 kg. HM šķirnes dzīvnieku dzīvmasa nedrīkstētu būt lielāka par 700 kg, sasniedzot pirmo atnešanos. Tieši šajā grupā ir pirmpienes ar lielāko dzīvmasu – 821 kg, šādi dzīvnieki ir ļoti lieli, tie vairāk patērē barību, tiem ir iespēja biežāk saslimt ar vielmaiņas slimībām, jo arī HM krustojumu šķirņu grupā, kā norādīja ciltsdarba speciālists Māris Līdaks, pirmpienes svaram pie pirmās atnešanās nevajadzētu pārsniegt 700 kg. Ja dzīvnieki ir lielāki, tad šādu dzīvnieku apsaimniekošana ir sarežģīta, un bieži vien šādas govis no ganāmpulka ātrāk tiek izbrāķētas dažādu veselības problēmu dēļ. Ir jāseko līdzi vaislas teļu diennakts dzīvsvara pieaugumam līdz mākslīgās apsēklošanas uzsākšanai, un tas diennaktī var variēt no 500–700 g. Pēc mākslīgās apsēklošanas vaislas teļu diennakts dzīvmasas pieaugums var variēt no 300–500 g. Savukārt grupas, kurās dzīvmasu svārstības ir nelielas, ir LB un sarkano šķirņu grupa. Sarkano šķirņu pirmpienēm dzīvmasai, pirmoreiz atnesoties, nevajadzētu pārsniegt 600 kg, piezīmēja Māris Līdaks.

3.attēls

Tie apstākļi, kādos no mākslīgās apsēklošanas brīdim līdz pirmās atnešanās brīdim uzturas topošā pirmpiene, atstās paliekošu ietekmi uz tālāko slaucamās govs produktīvo mūžu. Tā kā telēm ir raksturīga kompensējošā augšana. Tas nozīmē, ja pirmajā dzīves pusgadā ir bijusi kavēta attīstība, tad tālākajos dzīves posmos, it īpaši otrajā dzīves gadā, tele var kompensēt iztrūkstošo un vēl uzņemt dzīvmasu. Diemžēl iepriekš pieminētā tendence nav vēlama, jo pirmajā pusgadā notiek vispārēja organisma attīstība, vēlākajos posmos telēm pie pārlieku labas ēdināšanas ir tendence aptaukoties.  3. attēlā var redzēt, ka lielākais dzīvmasas pieaugums  telēm no mākslīgās apsēklošanas uzsākšanas līdz pirmās atnešanās momentam bija trijās Holšteinas melnraibo (HM) pirmpieņu grupās. Lielākais pieaugums grūsnajām telēm bija pat kilograms un vairāk vidēji diennaktī šajā periodā. Divās grupās, kur bija sarkano šķirņu teles, dzīvmasas pieaugums bija atbilstošs optimālajiem rādītājiem – vidēji 500–600 g diennaktī.

Tā kā visos veiktajos izmēģinājumos mēs cenšamies veikt aprēķinus un iegūt atbildes uz jautājumiem, kādas ir izmaksas, arī šajā izmēģinājumā tika uzskaitītas izmaksas teles izaudzēšanai laika periodā no apsēklošanas, kamēr pirmpiene ir atnesusies.

4.attēls

Izaudzēšanas izmaksas lielākas bija trijās HM šķirnes ar dažādu asinību pētījuma grupās, jo dzīvnieki ir ar lielāku dzīvmasu, tie patērēja augšanai vairāk barības. Telēm izmaksas no mākslīgās apsēklošanas līdz pirmajai atnešanās reizei Holšteinas dzīvnieku grupās bija 730 eiro, LB un sarkano šķirņu grupā – 580 eiro, ko var aplūkot 4. attēlā.

Strādājot izmēģinājumā, secinām, ka vaislas teļu auguma rādītājus un dzīvmasu ietekmē uzņemtais sausnas daudzums diennaktī. Pārāk liels uzņemtais sausnas daudzums daļai dzīvnieku rada pārāk lielu dzīvmasas pieaugumu, kas izraisa nevajadzīgu konkurenci pēc barības dzīvnieku grupā. Iegūtā piena daudzuma ievērojams samazinājums 2. un 3. kontrolē LB ģenētisko resursu grupā liecina par nespēju uzņemt laktācijas fāzei un fizioloģiskajam stāvoklim pietiekami daudz barības, vai arī ir apgrūtināta uzņemtās barības  izmantošana. Vislielākais dzīvmasas pieaugums ir novērots HM dažādu asinību pētījumu grupu dzīvniekiem, kas liecina, ka daļa dzīvnieku ir pārbaroti, kas ir nevēlami, jo dzīvmasas pieaugums diennaktī ir >0,800 kg.

Daina Kairiša, LLU, Dr. agr., profesore,  norādīja, ka piena šķirņu govīm auguma rādītājiem jeb eksterjeram, kura pazīmes ir savstarpēji saistītas, ir prioritāra nozīme peļņu nesoša slaucamo govju ganāmpulka izveidē. Ar eksterjeru saprotam dzīvnieka ārējo izskatu un ķermeņa daļu proporcijas, kas raksturo organisma bioloģiskās īpašības un saimniecisko noderību. To novērtējot, jāņem vērā šķirne, dzimums, vecums, barojumu. Eksterjera uzlabošana ir selekcijas uzdevums, kas līdzvērtīgs produktivitātes paaugstināšanai. Katrai no eksterjera pazīmēm ir sava un noteikta ietekme uz govs mūža ilgumu vai izslauktā piena daudzumu. Svarīgākās uzlabojamās pazīmes ir: tesmeņa pieslēgums, tesmeņa priekšdaļa un tesmeņa aizmugurējais augstums, kas nodrošina pareizu tesmeņa kopējo attīstību, dodot iespēju palielināties piena veidojošo šūnu apjomam, līdz ar to ietekmējot piena ražošanas spējas. Arī krustu augstums ir viena no pazīmēm, kas var būt nozīmīga, lai govīm būtu mazāka iespēja iegūt paaugstinātu somatisko šūnu skaitu pienā.

Profesore norādīja, ka nevar kādu šķirni uzskatīt par etalonu, katrai šķirnei ir savas pozitīvās iezīmes, bet galvenais ir šķirnes piemērotība konkrētai vietai un apstākļiem. Latvijā liela uzmanība tiek veltīta govs tesmenim, bet nozīmīgas ir krustu pazīmes. Jo, ja krusti šauri, kā tad ar dzemdībām?

Lai slaucamajām govīm būtu garāks produktīvais mūžs, ļoti būtiski ir tas, kā dzīvnieks spēs pārvietoties, līdz ar to svarīgs ir kājas un pēdvidus apkārtmērs, kas parāda, kā aug un attīstās dzīvnieka skelets. Saimniecībā esošajā ģenētisko resursu grupā Latvijas brūnās (LB) šķirnes govis ir kā pagājušā gadsimta 70.–80. gados  Latvijas piena lopkopībā izmantotie dzīvnieki.

Latvijas brūnās šķirnes govs tika izveidota 20. gs. sākumā.

Jau 1904. gadā veidojās pirmās pārraudzības biedrības, un 1911. gadā tiek sagatavota un izdota 1912. gadā Rīgā pirmā Baltijas mazgruntnieku sugas lopu ciltsgrāmata. Tajā iekļauti 176 dzīvnieki, no tiem buļļi 157 un 19 buļļu mātes. Ciltsgrāmatā tiek uzņemti buļļi, kas nav jaunāki par 2 gadiem, govis – agrākais pēc pirmā teļa. Tiek noteikta dzīvmasa un piena produktivitāte. Obligātie eksterjera izmēri, uzņemot ciltsgrāmatā, ir rumpja (ķermeņa) garums (ar lentu un Lidtina mēru), skausta augstums (ne mazāks kā 120 cm buļļiem un ne mazāks kā 117 cm govīm), krustu augstums, krūšu dziļums, krūšu platums, krustu platums (zarnu kaulu izciļņi), gurnu platums. Produktivitāte tika uzskaitīta: dzīvmasas (mārciņas) mārciņas – 0,453 kg, piena daudzums (mārciņas), tauku saturs (%), sviesta daudzums (mārciņas).

Attīstoties piena lopkopībai, 20. gs. vidū obligātie eksterjera izmēri ir skausta augstums, ķermeņa slīpais garums (ar lentu), krūšu apkārtmērs, priekškājas apkārtmērs (ar lentu). Eksterjera vērtējums 100 punktu sistēmā (ķermeņa vērtējums – 30, kāju – 20, bet tesmeņa – 50 maksimāli punkti). Tiek pilnveidota slaucamo govju vērtēšanas sistēma. 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā eksterjera izmērs ir krustu augstums (Lidtina mērs), lineārā vērtēšanas metode 100 punktu sistēmā.

5.attēls

Dzīvnieka eksterjera novērtēšanai izmanto lineāro metodi, − grafiskas skalas veidā atspoguļojot atsevišķu ķermeņa daļu novērtējumu punktos. Tiek vērtētas 9 svarīgākās ķermeņa uzbūves pazīmes un 9 tesmeņa pazīmes − katra atsevišķi, neatkarīgi no pārējām ķermeņa pazīmēm. Vērtēšanu veic sertificēts govju lineārās vērtēšanas eksperts.

Ciltsdarba speciālists Māris Līdaks uzsvēra, ka, lai govs saražotu 1 kg piena, caur asinsrites sistēmu tiek pārsūknēti 500 litri asiņu, tāpēc slaucamajai govij ir svarīgs krūšu dziļums, lai plaušu darbība būtu laba. Govij ir nepieciešama laba gaisa kvalitāte, jo tas, kā govs plaušas ir apgādātas ar skābekli, atstāj ietekmi uz piena ražošanu. Savukārt, pirmais, ko vērtētājs ieauga, skatoties govi no aizmugures, ir krustu platums, kāju stāvotne, kāja no lecamās locītavas uz leju un naga virsma.

Nepieciešams govi novērtēt, tai ejot gaitā. Pareiza govs gaita ir tad, ja ejot pakalējā kāja it kā tiek ielikta priekškājas atstātajā pēdā, tas ir viens no kritērijiem, un dažādos pētījumos ir pierādīts, ka govīm ar pareizu gaitu ir lielāks mūža ilgumu. Ja govs ir uzkumpusi, vai ir citas problēmas, un govs nevar labi pārvietoties, tādai govij produktīvā mūža ilgums samazinās. Vērtējot nagus, pareiza pakaļkāju stāvotne ir 45° leņķis naga virsējai malai pret naga zoli, jo priekškāju dēļ govis tiek brāķētas reti. Tā kā arvien vairāk saimniecības izvēlās robotu slaukšanu, tad šeit svarīgs ir tesmeņa un pupu novietojums. Nevēlama pazīme, īpaši (HM) govīm, ir, ka aizmugurējie pupi krustojas. Fermeriem tā ir ļoti būtiska ziņa, kura noteikti ir jāņem vērā. Īpaši tiem, kas ir nolēmuši uzstādīt slaukšanas robotus, ganāmpulka atlase jāveic pēc tesmeņa uzbūves. Nereti ir gadījumi, kad slaucamās govis netiek pietiekoši un pareizi ēdinātas. Trešajā laktācijā nepareizi ēdinātām slaucamajām govīm izveidojas zobenveida kājas, augumā tās kļūst zemākas pat par 10–15 cm. Tās ir tikai vienas no pieminētajām  sekām, kas rodas nepareizas apsaimniekošanas rezultātā.

Secinājumi:

• Vaislas teļu auguma rādītājus un dzīvmasu ietekmē uzņemtais sausnas daudzums diennaktī.
• Ja vaislas teles tiek ēdinātas, nenormējot barības devu, tad daļai dzīvnieku ir pārāk liels dzīvmasas pieaugums, kas izraisa nevajadzīgu konkurenci pēc barības dzīvnieku grupā.
•  Nevajadzīgi liels dzīvmasas pieaugums ir neekonomisks un lieks finanšu resursu izlietojums, kā arī kaitīgs teles un vēlāk jau pirmpienes veselībai.
• Iegūtās piena produkcijas samazinājums 2. un 3. kontrolē LB ģenētisko resursu grupā liecina par nespēju uzņemt laktācijas fāzei un fizioloģiskajam stāvoklim pietiekami daudz barības vai arī par uzņemtās barības apgrūtinātu izmantošanu.
• Vislielākais dzīvmasas pieaugums ir novērots HM dažādu asinību pētījumu grupu dzīvniekiem, kas liecina, ka daļa dzīvnieku ir pārbaroti, kas nevēlami ietekmēs to tālāko ražošanas mūžu, jo dzīvmasas pieaugums diennaktī ir >0,800 kg.
• Slaucamās govs eksterjeram, kura pazīmes ir savstarpēji saistītas, ir prioritāra nozīme peļņu nesoša ganāmpulka izveidē.
• Eksterjera uzlabošana ir selekcijas uzdevums, kas līdzvērtīgs produktivitātes paaugstināšanai.

• Nepieciešams govi, novērtēt ejot gaitā. Kad pakaļējā kāja ejot it kā tiek ielikta priekškājas atstātajā pēdā, gaita ir pareiza, tas ir viens no kritērijiem, kas var noteikt govs mūža ilgumu.
• Piensaimniekiem, kas pieņēmuši lēmumu ganāmpulkā uzstādīt slaukšanas robotus, slaucamās govis jāizvērtē pēc tesmeņa uzbūves un pupu izvietojuma, lai tās būtu piemērotas slaukšanai robotā.
• Pirmpienes, kuru dzīvmasas atšķirība ir >200 kg, nedrīkst atrasties vienā grupā – vienādos turēšanas un ēdināšanas apstākļos. Ja tā gadās, tad nevar gaidīt labus saimniekošanas rezultātus.
• Katrai šķirnei ir savas uztures prasības, aprēķinot nepieciešamos sausnas kilogramus, ja dzīvmasas atšķirība ir >200 kg, tad uzturei paredzētie sausnas kilogrami var atšķirties pat par 5 kg, un tas ir ievērojami.

Izmēģinājumos iegūtie rezultāti tiks demonstrēti noslēguma seminārā LLKC gada beigās. Pasākums notika Valsts Lauku tīkla pasākuma „Ilgtspējīgas lauksaimniecības ražošanas pilotprojektu īstenošana” ietvaros.

Anita Siliņa,

LLKC Lopkopības kompetenču centra vadītāja                                            

Dainis Arbidāns,

LLKC Lopkopības nodaļas konsultants – eksperts veterinārmedicīnā