Piena nozare Latvijā. Ļauties plūsmai vai rīkoties?

Situācija piena nozarē joprojām neuzrāda pozitīvu attīstību – lai arī dažviet piena iepirkuma cena pārsniedz 20 centus par kilogramu, tā joprojām ir zem pašizmaksas. Ko darīt piensaimniekam? Nogaidīt un cerēt, ka gan jau viss sakārtosies, vai tomēr rīkoties, cenšoties rast optimālāku risinājumu šai situācijai? Šos aspektus aizvadītajā nedēļā Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā analizēja ekonomists Andris Miglavs.

Lauksaimniecībā piena lopkopība ir lielākā lopkopības nozare un otrā lielākā nozare lauksaimniecībā vispār: laukkopība veido 42%, bet piena lopkopība – 22%.

Andris Miglavs atzina, ka Latvijā ir tiešām bagātīgi zemes resursi zālēdāju audzēšanai, jo 60% lauksaimniecības zemes ir ar zālēdāju lopbarības kultūrām. Tas ir resurss vismaz 550 tūkstošu liellopu vienībām pie ekstensīvas turēšanas tipa. Jāpiezīmē, ka 2014. gada beigās Latvijā bija 422 tūkstoši liellopu, t. sk.166 tūkstoši slaucamo govju.

Lai arī lopu skaits mūsu valstij liekas milzīgs, Latvijas saražotā piena daļa ES kopējā piena ražošanas apjomā 2013. gadā bija vien 0,6%.

Andris Miglavs, ekonomists: “Kas tad rada problēmas piensaimniecības biznesam? Ne vien ārējie faktori, kā piena produktu tirgus vispārēja lejupslīde, bet arī iekšējie faktori. Latvija ir piena neto eksportētāja valsts, tādēļ risinājumi jāmeklē iespējās eksportēt produktus. Saimniecībās jāskatās uz nepilnīgi izmantotajām iespējām spēkbarības sagatavošanā, kūtsmēslu apsaimniekošanā, jaunlopu izaudzēšanā un govju produktīvā mūža garumā.”

Pēc A. Miglava domām, risinājumi ir divi. Pirmais – ļauties plūsmai un cerēt, ka būs labāk. “Nav gan zināms, kad tas “labāk” var pienākt, jo ES piena cena krītas jau 20 mēnešus – samazinājums ir 10 eiro par tonnu jeb par 25%. Latvijā šis kritums novērojams jau 18 mēnešus. Lai gan tas ir īsāks laika posms nekā pārējā ES, samazinājums ir ievērojami lielāks – kopā par 15 eiro tonnā vai par 40%”, norāda A. Miglavs.

Otrs variants ir rīkoties, izstrādājot stratēģisku rīcības plānu nozares dziļāko problēmu risinājumam. Eksperts atgādina – ikvienam piena lopkopībā strādājošam saimniekam jābūt gatavam regulārām tirgus lejupslīdēm reizi trijos gados par 200–220 eiro tonnā pusgada ilgumā. Šajā laikā saimniecībai jāspēj finansēt vismaz tiešās mainīgās izmaksas, iekļaujot personāla pamatizmaksas un arī – kredītu procentu izmaksas.

Plašāk – pielikumā.

Informāciju sagatavoja

Ilze Rūtenberga-Bērziņa,

LLKC sabiedrisko attiecību vadītāja