Kur notiek īstā aršana – ikdienā, semināros vai sacensībās?

Rudens darbu sezona, Ziemassvētki un gadumija aiz muguras, tagad vajadzētu būt brīvākam laikam, lai paanalizētu, kā veicies Vecajā gadā. Kopumā sezona bija viena no veiksmīgākajām, kādas vispār piedzīvotas. Pagājušais rudens – labs, ziema – silta, pavasaris – pasauss, vasara – vēsa, bet graudaugiem laba...

Viss kā pa diedziņu. Parasti taču tā nenotiek, un vismaz vienā posmā kaut kas “nobrūk”. Un kas tad vairs atliek? Ražas novākšana. Vai tiešām būs lietus? Nē! Īsts veiksmes stāsts ar laimīgām beigām. Tas turpinājās. Iesēt varēja ideāli un rudenī art – faktiski līdz Ziemassvētkiem. Vienīgi mitruma varēja būt vairāk. Bet kā tad mēs aram? Ir trīs režīmi: ikdienas, semināru un sacensību. Pamats visiem viens, atšķiras attieksme attiecībā uz precizitāti. Rezultātā iegūstam dažādas kvalitātes arumu. Skatoties uz apartajiem laukiem rudenī, diemžēl jāsecina, ka ikdienas aruma kvalitāte ir zemākā no trīs pieminētajiem. It kā jau saprotami, jo kam gan gribas lēkāt no kabīnes un mērīt lauku vai papildus pieregulēt arklu – tas taču prasa papildu laiku, un laika nekad nav, jo darbs dzen darbu... Tomēr mērīšana un regulēšana atmaksājas turpmākos darbos, – nav jāmokās ar “kalniem un grāvjiem” vai “spurainu” arumu, kad apvērstās velēnas tiek atgāztas atpakaļ, arot ķīļus vai lauka galus. Tomēr ikdienas aršanā nav nepieciešama tāda precizitāte kā sacensībās, – taisnība, kā vienmēr, ir kaut kur pa vidu.

Ikdienas aršana

Kurš gan nemāk apart lauku? Lepns traktors, izcilas kvalitātes arkls – ko tad vēl? Sēdies un vīlē! Tomēr nav tik vienkārši, viss prasa attieksmi un pareizo pieeju. Neviena tehnika nestrādās, ja nebūs attiecīgi aprīkota, apkopta un saregulēta. Strādāt jau strādās, bet sagādās veselu kaudzi ar nevajadzīgiem pārsteigumiem, sākot ar nesaprotama izskata arumu un beidzot ar neizskaidrojami lielu degvielas patēriņu. Tam visam ir atrodams loģisks izskaidrojums. Visas šīs nejēdzības iespējams gan novērst, gan vispār nepieļaut. Tāpēc būtu jauki, ja pret aršanu, tāpat kā pret citu darbu, mēs attiektos ar pietiekošu nopietnību, nežēlojot laiku regulēšanai un optimālai aršanas elementu izpildei. Tieši šī pēdējā lieta ir tā, kas parasti atšķir ikdienas aršanu no aršanas semināros un sacensībās. Viena lieta ir tā, ka aršanas kļūdas nav iespējams noslēpt, otra, – ka šīs kļūdas ir arī ļoti sarežģīti un dārgi izlabot.

Tipiskākās aršanas kļūdas ir:

* Nepareizi noregulēts pirmā korpusa darba platums. Ja tas par lielu, veidojas “dobes”, – starp gājieniem ir tāds kā neliels grāvītis. Ja darba platums par mazu, starp gājieniem veidojas paaugstināta vaga – valnītis. Abas šīs ir tipiskākās aršanas kļūdas, kuras ļoti elementāri novēršamas. Ja platums par platu, ar regulēšanas skrūvēm vai hidrocilindra palīdzību pārvietojam arkla rāmi attiecībā pret traktoru tā, lai rāmis pārvietotos iepriekšējā darba gājiena virzienā. Ja platums par šauru, darām pretēji, – pārvietojam rāmi attiecībā pret traktoru uz neapartā lauka pusi. Arums šajā aspektā ir kvalitatīvs, ja, skatoties no lauka gala aršanas virzienā, nevar atšķirt vienu arkla darba gājienu no otra.

* Nekvalitatīvi izpildīti aruma elementi – saarvaga un atarvaga. Pirmais ir salīdzinoši vienkāršs elements, bet arī to lielākoties veic kļūdaini, respektīvi, – uzgāž vienu vagu uz otras, un saarums gatavs. Bet tā darīt nav pareizi, jo zem saaruma paliek neaparta josla. Saarvagas gultne noteikti jāizar – labāk divos gājienos, katrā gājienā pa vienai (pusotrai) vagai. Ļoti svarīgi, lai saarvagas gultne būtu taisna, tas atvieglos tālāko aršanu un neveidosies aršanas kļūdu rezultātā radušies mākslīgi ķīļi.
Atarvagu sāk veidot jau vairākus gājienus pirms atarvagas izaršanas. Jāpamēra neapartās joslas platums, likvidējot “vēderus” vai “iedobes” jau laikus. Praksē ir labāk, ka atarvaga ir seklāka vai pat aizbirusi, jo tad uz lauka nepaliek “grāvis”, ko pēc tam grūti aizlīdzināt.

* Neatzīmēti lauka gali un ķīļi. Pirms aršanas noteikti jāatzīmē lauka gali un ķīļi, arot ar pēdējo korpusu pavisam nelielā dziļumā – vienkārši ievelkot svītru. Šī svītra tad kalpos par atzīmi brīdim, kad arkls jāizceļ no augsnes vai tajā jāielaiž. Lauka gali un ķīļu malas būs līdzenāki un tos aizart, nezaudējot kvalitāti, būs vieglāk.

* Vaļņi un grāvji lauka malās. Lai problēmu atrisinātu, pirms aršanas sākuma lauka malā jāizar  kas līdzīgs atarvagas gultnei, arot ar pēdējo vai diviem korpusiem un braucot ļoti uzmanīgi, pastāvīgi vērojot arklu un velēnas apvēršanas procesu. Aršanas virzienu katru gadu vajadzētu pamainīt.

Ņemot vērā iepriekš minēto, padomāsim, ko no semināru un sacensību aršanas varam izmantot ikdienā.

Praktiskie semināri

LLKC sadarbībā ar saviem rajonu birojiem sezonā regulāri organizē praktiskās aršanas mācības, kurās ierasties iespējams ikvienam interesentam. Un kas visinteresantākais – pašam ar savu arklu! Kārtība ir tāda, ka sākumā izrunājam darba drošības jautājumus un nedaudz pieskaramies aršanas elementu raksturojumam un arklu konstruktīvajām īpatnībām, bet pēc tam braucam vagā arklus, citu pēc cita regulējam tik ilgi, kamēr arums kļūst acij tīkams un kvalitatīvs. Mācību gaitā noteikti izveidojam arī aršanas elementus – lauka malu, saarvagu un atarvagu, iespēju robežās parādot arī ķīļa aparšanu.

Aizvadītajā gadā sadarbībā ar vietējo nodaļu speciālistiem tika sarīkoti praktiskie aršanas semināri Preiļu un Durbes novados. Semināri bija plaši apmeklēti, un tajos piedalījās arī kupls arāju pulks ar saviem traktoriem un arkliem.

Tā kā darba drošība diemžēl pie mums ir nepamatoti aizmirsts vai neievērots “pasākums”, tieši pirms semināra, kad visiem uzmanības vēl gana, tiek izrunāti šie tik būtiskie jautājumi, lai arī paša semināra laikā nenotiktu nelaime. Jāteic, ka cilvēki tomēr šo tēmu klausās pietiekoši nopietni un cerams, ka katram vismaz kāds nieks no visa teiktā paliek prātā.

Lai varētu izveidot kvalitatīvu arumu, noteikti jāzina, ar kādu rīku tas izdarāms. Tāpēc, pirms rūcinām traktorus, rūpīgi izrunājam arī svarīgākos arklu konstrukciju aspektus, īpaši rūpīgi pieskaroties katras nozīmīgās detaļas konstruktīvajiem risinājumiem, kā arī to ietekmei uz aršanas kvalitāti un degvielas patēriņu. Lai jau iepriekš būtu nojausma, kāda skrūve un kādā virzienā jāgriež, īsumā izrunājam arī svarīgākās regulēšanas operācijas un knifus, kam jāpievērš īpaša uzmanība.

Tieši iebraucot arklu vagā, vislabāk redzams, kas ar arklu patiesībā notiek. Vispirms veicam pirmo gājienu, lai visi redz, ko nozīmē lauka malas aparšana. Kad traktors iebraucis jau paša izartajā vagā, sākas īstā darbošanās. Vispirms skatāmies, vai uzkares mehānisma atsaites ir vaļīgas, – aršanas laikā tām jābūt atbrīvotām. Tad skatāmies, kāda ir pēdējā korpusa izartā vaga. Vērtējam, vai tā aizbirusi vai ne? Vai tajā skaidri redzama kalta pēda, vai vagas gultne nogriezta pilnībā, vai tā līdzena un nesaraustīta? Vai uz vagas sienas ir skaidri saskatāms sliedes nospiedums (vai maiņvērsējarkla no augsnes ārā esošo korpusu sliedes ir paralēlas traktora aizmugurējā riteņa malai)?

Regulēšanu veicam, paarot, pamērot, paregulējot un atkal pabraucot. Tikai tā iespējams arklu patiesi “dabūt dziesmā”. Pēc tam mērām korpusu darba dziļumus. Visiem korpusiem jāar vienādā dziļumā, tā, lai veidojas līdzena aršanas gultne un arī līdzens arums. Te nav nekādas atšķirības no sacensībām. Svarīgi vienīgi precīzi nomērīt dziļumu, ievērtējot mikro ieplakas un ar kaltu jau izceltās velēnas radīto uzkalniņu. Praktiskajos semināros visu regulēšanu veic paši traktoristi, ņemot vērā abpusēji apspriesto regulēšanas stratēģiju.

Aršanas sacensības

Pastāstīsim, kas tad aršanas sacensības patiesībā ir un kā tās norisinās. Pagājušā gada rudenī notika tradicionālās aršanas sacensības, ko sadarbībā ar Valsts Lauku tīklu un komercfirmām Jāņa un Eināra Vinteru zemnieku saimniecībā “Līgo” organizēja LPKS “Latraps”. Laika apstākļi atšķirībā no iepriekšējiem gadiem bija īpaši labi, tāpēc arī pašas sacensības bija daudz baudāmākas. Aršanas apstākļi bija tuvu ideāliem – nokultu ziemāju rugaine faktiski bez augu atliekām. Vienīgās problēmas radīja samērā sausā augsne, tehnoloģiskās sliedes un salmu paliekas dažos lauciņos. Tomēr, tā kā katram arājam bija iespēja izlozēt savu lauciņu, par salīdzinoši slikto izvēli varēja vainot tikai veiksmes trūkumu. Savu prasmi aršanas mākslā ar parastajiem un maiņvērsējarkliem bija ieradušies demonstrēt 16 arāji no dažādām Latvijas vietām. Piedalījās arī jaunā paaudze no Kandavas, Cīravas un Saulaines skolām.

Tiesneši

Lai viss noritētu pēc noteikumiem, sacensības tiesā pieci galvenie tiesneši un vairāki līnijtiesneši. Galvenie nodarbojas ar aršanas elementu vērtēšanu, bet līnijtiesneši mēra aršanas dziļuma vienmērību un uzmana dalībniekus, lai tie nepārkāptu noteikumus. Atkarībā no aršanas elementa par katru no tiem iespējams saņemt maksimāli 10 punktu, izņemot par vagas taisnumu, kur maksimālais vērtējums ir 2,5 punkti. Galvenie tiesneši strādā grupās pa diviem, vērtējot arumu katrs no sava gala, vēlāk vērtējumus saskaitot kopā.

Aršanas elementi

Katrs arājs ar savā izlozētā lauciņā. Kopējais aršanai paredzētais laiks ir 3 stundas, un to laikā arājam jātiek galā ar 100 m garā un 20 m platā lauciņa (parastajiem arkliem) vai 100 m garā un 24 metru platā vienā galā un 16 m plata otrā galā lauciņa (maiņvērsējarkliem) aparšanu.

Aršana tiek sākta, izarot saaruma gultni – maiņvērsējarkliem vienā gājienā, parastajiem divos. Aršana tiek veikta vienīgi ar pēdējo korpusu. Šis elements ir vitāli svarīgs, jo no tā izpildes kvalitātes atkarīga arī aršanu noslēdzošā elementa – atarvagas kvalitāte. Ir ļoti svarīgi, lai saarvagas gultnes vaga būtu maksimāli taisna. Tieši taisna vaga ir visas aršanas kvalitātes atslēga.

Kad saarvagas gultne izarta, dalībnieki atzīmē ķīļa saaruma vagu. Šajā gadījumā īpaši svarīgi, lai šī vaga būtu paralēla tikko izveidotajai saarvagas gultnei un aizzīmētās slejas platums atbilstu 16 korpusu platumam 2 korpusu arklu gadījumā un 18 korpusu platumam 3 korpusu arklu gadījumā. Lielākiem arkliem sleja jāatzīmē platāka ar aprēķinu, ka tās platumam jābūt precīzi tādam, lai tas veselos skaitļos dalītos ar pilnu arkla darba platumu.

Tālāk tiek aizarta saarvaga – maiņvērsējarkliem vienā gājienā no vienas puses, parastajiem arkliem – divos gājienos no abām pusēm. Saarums nedrīkst izdalīties uz vienlaidus aruma fona. Praktiskajā aršanā arāja slinkuma vai neprofesionalitātes dēļ tas diemžēl visbiežāk tomēr paliek redzams.

Kad saarvaga izveidota, ar maiņvērsējarkliem tiek aizarts ķīlis, un šeit ļoti svarīgi precīzi ielaist un izcelt arklu, lai būtu pēc iespējas taisnāka ķīļa saarvaga bez augu atliekām. Tas arī diemžēl praktiskajā aršanā ir slikti izpildīts elements, un tā rezultātā ķīļa saarvaga izskatās visai atbaidoši, negatīvi ietekmējot arī tālāko augsnes apstrādes operāciju veikšanu.

Tad seko visatbildīgākais posms – slejas aparšana līdz atarvagai. Ļoti svarīgi nemitīgi sekot, vai vaga taisna un paralēla aizartajai saarvagai. Arumu vēl iespējams labot vairākus gājienus pirms atarvagas veidošanas, bet nekādā gadījumā, tikai veidojot atarvagu. Šī ir ļoti izplatīta praktiskās aršanas kļūda, kuras rezultātā atarvaga izveidojas kā burtiski savandīts arums ar ļoti zemu kvalitāti un atpakaļ atvērstām velēnām vai vēl sliktāk – neapartām joslām.

Kad viss pabeigts, tiesneši iesniedz sekretariātam savus vērtējumus, un sekretariāta darbinieki apkopo rezultātus, nosakot uzvarētājus.

Secinājumi

Mēs varam runāt par aršanas nepieciešamību, varam runāt, vai aršana ir ilgtspējīgas lauksaimniecības sastāvdaļa, varam diskutēt, cik lielā mērā aršanas kvalitāti ietekmē rūpīga lauka samērīšana un pastāvīga arkla regulēšana. Varam šo visu apspriest, jo tie patiešām ir būtiski jautājumi. Tomēr mēģināsim atcerēties un saprast vienu, – ja reiz esam nolēmuši art, bez kārtīgas un pastāvīgas aruma analīzes, precīzas regulēšanas un lauka iemērīšanas arums nekad nebūs optimāls. Tieši tas pats attiecas arī uz degvielas patēriņu, sagaidāmo ražas līmeni un ieņēmumu apjomu. Tātad – ja aram, tad prātīgi un ar apdomu, pastāvīgi domājot līdzi par kvalitāti, bet bez fanātisma. Taisnība vienmēr ir kaut kur pa vidu.

Jānis Kažotnieks, LLKC Inženiertehniskās nodaļas vadītājs

Foto: Jānis Kažotnieks