Ko darīt, ja mežā noliekušies un salauzti koki?

Decembra sākumā Latviju piemeklēja stihijai līdzīgi laika apstākļi – ilglaicīga snigšana un sniega sanesumi, apledojums, kas izraisīja koku noliekšanos un stumbru lūšanu.

Šādi laika apstākļi radījuši bažas meža īpašniekiem. Aktuāls jautājums – ko darīt ar kokiem, kas noliekušies līdzīgi zirga lokiem, un nolauztiem stumbriem.

Kāpēc koki noliecās un lūza?

Visbiežāk koki lūst, kad strauji sasnieg slapjš sniegs, kas nespēj nobirt no koku vainaga. Sniegliece un snieglauze veidojas, sniegam uzkrājoties uz koku vainagiem – koka zari un stumbrs to nespēj noturēt, koki noliecas vai lūst. Visvairāk no šīs dabas parādībām cieš bērzi un priedes – jaunaudzēs un vidēja vecuma audzēs. 

Visām koku sugām vainagi nav simetriski, tas vairo sniega un ledus radīto bojājumu riskus. Katrai koku sugai tas ir atšķirīgi. Sniegliecei pakļauti vairāk izstīdzējuši koki, piemēram, bērzi ar asimetriskiem vainagiem. Tos bieži var novērot bērza audzēs, kas aug ceļmalās, un liektie koki veido arkas pāri ceļam vai grāvim. Savukārt priedei, ja zari nav izvietoti vienmērīgi ap stumbru, vietās, kur vairāk zaru, sakrājas sniegs vai ledus un koka galotne, neizturot slodzi, nolūst. Šogad nesasalušas augsnes apstākļos vairāk bija vērojama arī koku izgāšana ar visām saknēm, kas parasti raksturīga eglei tās seklās sakņu sistēmas dēļ.

Ir arī gadījumi, kad intensīvas snigšanas un atkalas laikā  noliektiem kokiem bieži piesalst galotnes pie zemes vai to klājošā sniega sērsnas. Kokam ilgstoši stāvot noliektam, tā garenšķiedras saplīst un koks vairs nespēj atliekties  atpakaļ.

Jaunaudzēs kociņus var “atsēdināt uz celma”

Ja ir neliela meža platība, vēl ziemā var iet un purināt sniegu vai ledu no noliektajiem kokiem vai atcirst piesalušās galotnes.

Pavasarī jāskatās mežaudze – ja koki ir piecēlušies stāvus, tad viss ir kārtībā. Reizēm priede jaunaudzēs var tikt noliekta pat līdz zemei, bet pavasarī atliecas atpakaļ un turpina augšanu. Jāskatās, ja kociņi jaunaudzē līdz vasaras vidum joprojām ir noliekušies, tad process būs neatgriezenisks.

Bērza jaunaudzēs bojātos, noliektos kociņus var nozāģēt – “atsēdināt uz celma”,  kas jau pirmajā gadā no celma veidos 1,2–2 metrus garas, veselīgas atvases. Skuju koku audzēs bojātos kokus var nocirst un radušos atvērumus atstāt dabiskai atjaunošanai, veidojot jauktu koku audzi. Ja bojājumi ir lieli, var veidot rekonstruktīvo cirti – visu nocirst un stādīt no jauna.

Vecākiem kokiem sekas ir neatgriezeniskākas

Ja lieliem kokiem nolauztas tikai galotnes, protams, koks resnumā turpinās augt, bet vainags veidos jaunas, visdrīzāk vairākas galotnes un augšanā garumā atpaliks no citiem audzes kokiem. Ja koks nolauzts zem dzīvā vainaga līnijas, palikušais stumbenis un nolauztā vainaga daļa, cik drīz vien iespējams, izvācama no audzes, lai koksne nezaudētu kvalitāti un audzei nepiesaistītu kādus stumbra kaitēkļus, kas potenciāli var bojāt audzē palikušos kokus.

Lielākais risks, kam pakļautas bojātās pieaugušās audzes, ir meža kaitēkļi, kas rada bojājumus lokāli, un sekas ir ievērojamas. Koku slimības var attīstīties ilgtermiņā – pa nolauztiem zariem koks var invadēties ar sēnes sporām, kas stumbrā var veidot trupes bojājumus.

Tāpēc pavasarī, tiklīdz var tikt mežā, uzreiz jāizvāc bojātie koki un nolauztās galotnes. Ja postījumi ir mazi, to var izdarīt pašu spēkiem. Savukārt, ja tie ir lielāki – var veidot kopšanas cirti, pie reizes no audzes izvācot ne tikai bojātos kokus, bet arī augšanā atpalikušos. Ja mežā būs liels lielāku dimensiju lauztu zaru, galotņu un stumbru fragmentu skaits – tas var izprovocēt mizgraužu vai lūksngraužu savairošanos.

Jāņem vērā, ka bojātie koki ir arī koksne, kas ar laiku zaudē savu vērtību, tādēļ tās savlaicīga savākšana ir saimniecisks lēmums. Lauztos zarus var salikt pievešanas ceļos vai vienkārši pieplacināt tuvāk zemei, lai tie ātrāk nobružājas un apaug, un nav vairs piemēroti kaitēkļiem.

Lai mazinātu ekstrēmu dabas parādību – snieglauzes un snieglieces – ietekmi uz mežaudzēm, var veikt preventīvos pasākumus. Svarīgākais darbs ir jaunaudžu kopšana – jo stumbrs būs kvalitatīvāks un ar atbilstošu garuma un caurmēra attiecību, jo tas būs izturīgāks pret dabas parādību ietekmi. Ja koks būs audzis labvēlīgos apstākļos un laikus būs veikta jaunaudžu un sastāva kopšanas cirte, vainags būs regulārs, līdz ar to iespējamo bojājumu risks būs mazāks.

Sarmīte Grundšteine,
MKPC projektu vadītāja

Foto: Sarmīte Grundšteine