Ieskats Rietumvācijas mežsaimniecībā

Septembra sākumā notika Meža konsultāciju pakalpojumu centra rīkotais mežu apmeklējums ārzemēs. Devāmies garā braucienā ar autobusu, lai beidzot dabā iepazītu Latvijā zināmo jeb varbūt nezināmo vācu mežsaimniecību par kuru dzirdēju jau mācoties Ogres meža tehnikumā un tolaik LLU Meža fakultātē. Pasniedzēji lekcijās regulāri uz to atsaucās, jo patiesībā Latvijas mežsaimniecība esot būvēta uz vācu mežsaimniecības pamatiem.

Klimata pārmaiņu ietekme un viesmīlīga uzņemšana

Lai arī Vācijā pirms daudziem gadiem jau biju, iepriekšējais brauciens tomēr nebija saistīts ar mežiem un līdz šim man nebija izpratnes, kā mežu apsaimniekošana tur notiek mūsdienās, laikā kad daudzos Eiropas mežos vērojamas klimata pārmaiņu vēstneša, egļu astoņzobu mizgraužu darbības pēdas. Mūsu apmeklētajā Ziemeļreinas – Vestfālenes pavalsts Arnsbergas apkārtnes mežos kaitēkļa darbības sekas bija vērojamas sevišķi lielās platībās. Iepriekšējos piecos gados esmu izmantojis daudzas Meža konsultāciju pakalpojumu centra piedāvātās iespējas apmeklēt mežus gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs. Visu braucienu kopīga iezīme ir tāda, ka tie ir ļoti labi organizēti un interesanti. Nākamā kopīgā pieredzēto braucienu iezīme ir ieinteresēta uzņemošā puse. Esmu bijis vairākos ārzemju braucienos un divreiz vairāk braucienos pa Latviju un vienmēr grupas sagaidītāji ir bijuši ieinteresēti un atvērti. Līdzīgi bija arī Arnsbergā. Mūs sagaidīja jauns, bet ļoti labi izglītots un Francijā stažējies mežzinis Pauls Mengeringausens, kurš jau satiekoties teica, ka labprāt atbildēs uz mūsu jautājumiem. Pauls bija sagatavojis ļoti interesantu un aizraujošu četru dienu programmu, kurā bija iekļauti ļoti interesanti apskates objekti. Par tiem dabā ar patiesu aizrautību stāstīja un rādīja gan Pauls, gan viņa kolēģi. Pauls ikdienā ir valsts uzņēmuma “Mežs un koks” mežzinis. Viņa pakļautībā ir seši meža inženieri, kas uzrauga un apsaimnieko mežu 8000 hektāru lielā platībā. Mežs pieder 800 meža īpašniekiem. Notiek arī meža īpašnieku konsultēšana.

No egļu monokultūrām uz daudzveidīgākām mežaudzēm

Ziemeļreinas – Vestfālenes pavalsts mežainums ir 26 procenti, kas ir nedaudz mazāks par mežainumu Vācijā. Mežos pārsvarā dižskābbarži, baltegles, ozoli un citas koku sugas. Egļu īpatsvars sakarā ar mizgraužu invāziju strauji sarucis. To vietā tiek stādītas citas koku sugas, tomēr trūkst stādāmā materiāla. Tāpēc vācu mežkopji pievērsuši uzmanību bērzam, kas diezgan labi atjaunojas mizgraužu skartajās platībās dabiski, tomēr līdz šim reģionā koksnes pārstrādes orientējušās uz eglēm un iespējams nākotnē tai būs jāpielāgojas strādāt ar bērziem. Klimata pārmaiņu rezultātā audzēt egli kļūst arvien riskantāk. Vācijā tradicionālā meža suga ir dižskābbardis ar kuru it kā būtu iespējams aizvietot egli. Tomēr Pauls Mengeringhausens un viņa kolēģi par to nav pārliecināti, jo sausuma periodi negatīvi var ietekmēt arī dižskābbaržus un tie var nokalst, kā tas dabā novērots. Tāpēc Vācijas mežsaimnieki arvien biežāk mizgraužu nopostīto egļu mežu vietā veido vismaz četru sugu mistraudzes, kuras aizsargā gan ar individuālajiem aizsargiem (caurulēm), gan dažāda izmēra žogiem. Jaunaudzes nopietni apdraud sika brieži, kuri savulaik Vācijā introducēti un jau daudzus gadus bojā jaunaudzes.  Lai neveicinātu meža dzīvnieku vēlmi pārlekt žogam pāri, tā platība nav lielāka par vienu hektāru. Tradicionāli Vācijā mežos strādāts ar izlases cirtēm, jo lielās platībās augušas dižskābbaržu audzes. Mizgraužu izraisītie bojājumi radījuši savas korekcijas. Pēc 2. pasaules kara stādīto egļu monokultūru vietā pēdējo piecu gadu laikā izveidojušies lieli izcirtumi, kuri pēc pavalsts normatīviem divu gadu laikā jāatjauno. Ņemot vērā postījumu apmērus un smagos dabas apstākļus, jo daudzi izcirtumi atrodas uz pauguru nogāzēm, likumdevējs atjaunošanas termiņu pagarinājis līdz četriem gadiem. Iespējams problēmas ar mizgrauzi būtu daudz mazākas, ja monokultūras nebūtu izveidotas tik lielās platībās. To izveidei ir tiešs sakars ar 2. Pasaules karu un Vācijas zaudējumu tajā. Sekas bija tādas, ka zaudētājam saskaņā ar miera līgumu bija sabiedrotajiem jāmaksā kompensācija. To varēja darīt naudā un precēs. Skaidrs, ka pēckara apstākļos izdevīgāk to bija darīt precēs, tajā skaitā koksnē. Slavenais latviešu režisors Vilis Lapenieks, kurš 1939. gadā uzņēma filmu “Zvejnieka dēls” savā autobiogrāfijā “Dulla Daukas piezīmes” atceras, ka esot bēgļu gaitās četrdesmito gadu beigās kādu brīdi strādājis par meža izstrādes meistaru Ziemeļvācijā, kur nocirstā koksne sūtīta uz Lielbritāniju. Skaidrs, ka izcirsto mežu vietā bija jāveido jaunas audzes un vācu mežkopji izvēlējās veidot tās no eglēm, kas tobrīd acīmredzot bija vieglāk pieejamas. Ar ko tas viss beidzās un turpinās redzam šodien. Šobrīd Vācijā ir nedaudz līdzīga situācija. Atšķirība tāda, ka kokus nocirta paši. Labi zinot pagātnes notikumus var saprast, ka viņi izvēlas veidot mistraudzes, kur koku skaits sasniedz pat 7000 koku uz viena hektāra. Vācu mežkopji vēlas būt pārliecināti, ka izveidosies pret dažādiem traucējumiem noturīgas mežaudzes.

Mežsaimniecības izaicinājumi: vējš, ūdens trūkums, mizgrauži un medību nozīme

Ūdens trūkums ar tam sekojošiem mizgraužiem nav vienīgā problēma. Ir arī nopietni vēja un protams pārnadžu riski. Protams vācu mežsaimniecība nav iedomājama bez medībām. Mūsu pavadonis Pauls atklāja, ka cilvēkam, kurš vēlas kļūt par mežzini vai meža inženieri obligāti ir jābūt medniekam. Meža inženieris Kārstens Ārndts savā iecirknī ir kļuvis slavens ar iespaidīgāko medījumu skaitu. Lai arī medības ir aktīvas, pārnadžu pietiek. Līdz ar to nākas strādāt pie tā, lai veidotu dažādus žogus. Vācu mežkopji pārliecināti, ka jādara viss iespējamais, lai izveidotu mistrotu un noturīgu jaunaudzi. Apskatot dabā Kārstena apsaimniekoto valsts meža platību man ļoti interesanti bija vairāki objekti. Viens no tiem “lidojošās kokaudzētavas”. Pēc būtības tās ir dižskābaržu mežā izveidotas iežogotas platības, kurās tiek skarificēta augsne. Poligons ir iežogots un ar vārtiem, tā platība ap 500 kvadrātmetri. Tā ir koku jeb sējeņu audzētava. Pāris gadu laikā tur parādās jaunie sējeņi, kurus meža darbu veicēji izrok un iestāda turpat blakus esošajās izcirtumu platībās. Kad sējeņi tuvumā vairs nav nepieciešami, žogu pārvieto un platību izveido citā meža nogabalā. Stādu trūkuma apstākļos tas ir labs veids, kā dabūt stādāmo materiālu. Nākamais interesantais objekts bija mizgraužu bojātajās platībās saglabātā mirusī koksne, dažāda augstuma celmi. Arī pats savas saimniecības “Pūpoli” mežos esmu saskāries ar mizgrauzi un vēja ietekmi. Gatavojot cirsmu izstrādei, vienmēr domāju par to, lai bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai tiktu saglabāti visi lauzto koku stumbeņi vai kritalas. Arnsbergas mežos saglabātā mirusī koksne mani vedināja domāt, ka arī vācieši domā līdzīgi, tomēr kā atklāja Kārstens Ārndts, tad mirušo koksni saglabā arī mežsaimniecisku apsvērumu dēļ. Atsevišķās vietās, kur sausos kokus necirtīs, tiem piešķirta daudzveidības, aizsardzības un mikroklimata nodrošināšanas loma. Vairākās vietās zem sausajiem kokiem jau iestādītas tādas vērtīgas koku sugas, kā ozoli, baltegles un citi. Darbs ir bīstams, bet darbinieki strādā ar ķiverēm un tādām ķermeņa bruņām, kuras aizsargā no sauso koku zariem. Zem sausajiem kokiem iestādītie jaunie koki marķēti ar dažādu krāsu marķieriem. Šajās vietās to augšanu mazāk apdraud sika brieži, jo pārvietoties pāri kritalām ir daudz grūtāk. Otrkārt vācu mežkopji uzskata, ka sausie koki, sevišķi zemie celmi kalpo, kā ūdens rezervju glabātāji, tāpēc koku ar nolūku stāda tuvāk celmiem. Pie viena celma iestāda pat vairāk kokus. Lai arī meža apsaimniekošana pielietojot dažādas aizsardzības metodes sadārdzinās, viņi vēlas būt droši, ka nākotnē izaugs labs mežs. Viena hektāra iežogošanas izmaksas Vācijā ir 5000 euro. Kad prasīju Paulam par kārtību, kā īpašnieks saņem ciršanas apliecinājumu un cik tas maksā, viņš īsti nesaprata jautājumu, jo apliecinājumu nav. Īpašnieks savā meža pieņem lēmumus un veic darbus saskaņā ar meža apsaimniekošanas plānu, kurš tiek izstrādāts desmit gadu periodam. Plāns ir salīdzinoši dārgs un maksā 50 – 70 euro par vienu hektāru. Viņš atklāj, ka pats savulaik nodarbojies ar meža inventarizāciju, tomēr tas ir ļoti smags un nopietns darbs. Daudz jāiet dabā, pa kalniem un nogāzēm. Pēdējo gadu notikumi ar mizgraužiem ir atstājuši savu iespaidu. Nepietiek ar to, ka pārraksta vecā plāna saturu izmainot koku vecumu un citus parametrus pie galda. Vecie nogabalu plāni vairs neatbilst situācijai dabā, viss ir jāapseko un jāpārzīmē, tāpēc trūkst speciālistu, kas to veic.

Pateicība par vērtīgo pieredzi

Iepriekš aprakstītais ir tikai daļa no objektiem ar kuriem iepazīstināja vācu kolēģi, tomēr tie visvairāk iespiedās atmiņā. Ļoti augstu vērtēju Meža konsultāciju pakalpojumu centra darbiniekus un pateicos par iespēju redzēt citu valstu mežus. Sevišķi vēlos pateikties Vācijas brauciena kolēģiem, kuri bija ļoti ieinteresēti, labprāt diskutēja un dalījās savā pieredzē, kas vācu kolēģiem šķita interesanti. Īpašs paldies MKPC direktoram Raimondam Bērmanim, mežsaimniecības konsultantei Ritai Daščiorai un meža īpašniekam un mežzinātniekam, Dr. silv. Kasparam Liepiņam no mežzinātnes institūta “Silava”. Manuprāt Raimonds un Kaspars nodrošināja ļoti plašu tulkojumu un profesionālus komentārus. Par pārsteigumu vācu kolēģiem, mūsu grupā bija vairāki kungi, kuri labi runāja vāciski, paldies arī viņiem par palīdzību.

Raimonds Mežaks, meža īpašnieks no Cēsīm