Jūs atrodaties šeit

LOSP stūrmanis vētras laikā

Lauku attīstība

GUNTIS GŪTMANIS par Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētāju kļuvis sarežģītā laikā – lai arī pārtikas izejvielu cenas ir augstas, resursu izmaksas kāpj neprognozējami, tikpat neprognozējams ir pieprasījums, tam visam klāt nāk izmaiņas, ko paredz ES Kopējā lauksaimniecības politika. Kāda būs lauksaimnieku lielākās organizācijas LOSP reakcija uz gaidāmajām pārmaiņām?  

UZZIŅAI

GUNTIS GŪTMANIS

  • Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs.
  • Pārstāvējis LOSP intereses Saeimas komisijās, ministriju darba grupās un likumdošanas iniciatīvu izstrādē, bija LOSP Piena grupas vadītājs.
  • LOSP sāka darboties kā konsultāciju uzņēmuma “Lauku izaugsmes grupa” valdes loceklis.
  • Izglītība: ekonomika un pārvaldība.
  • Iepriekšējā darba pieredze: Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra biroja vadītājs; Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas parlamentārais sekretārs; Ekonomikas ministra biroja vadītājs; Saeimas konsultants un deputātu palīgs.

– Gunti, kā vērtēt LOSP līdzšinējo attīstību, kādi ir galvenie LOSP darba uzvedumi turpmākajam pusgadam?

– LOSP esmu jau 11 gadus, šajā laikposmā izdarīts daudz, varētu teikt, ka esam kļuvusi par normālu lobijorganizāciju, cik zinu, par tādu esamību drīzumā tiks pieņemts arī attiecīgs likums.

LOSP kā viena organizācija apvieno 53 biedrības un pārstāv šo biedru intereses. Tas ir normāls lobijorganizāciju darbs – pārstāvēt biedru intereses visur, kur nepieciešams – Saeimā, Saeimas komisijās, Ministru kabinetā, protams, arī Zemkopības ministrijā un visas tās izvedotajās darba grupās. Mēs strādājam ar pašvaldībām, valsts finanšu institūciju Altum, Zemes fondu un vēl citām iestādēm, risinot biedru problēmas. Pieņemot jaunus un grozot esošos likumus, noteikumus un citus normatīvos aktos, mēs cenšamies izķert tās lietas, kur, iespējams, labu gribot, ierēdņi ir ielikuši kaut kādas pašu izdomātas vai Eiropa direktīvu normas, kas nav labas. Sēžot ar ierēdņiem pie viena galda, mēs cenšamies izstāstīt ikdienu, ko šīs normas var ietekmēt, jo ierēdnis no sava kabineta to neredz. Tie var būt it kā sīkumi, bet nopietni ietekmēt ikdienas darbu. Šīs ir lietas, kas paņem lielāko daļu mūsu laika – MK noteikumi, dokumenti, normatīvi, kam jāseko līdzi. To ir milzum daudz.

– Dokumentu tiešām ir daudz, vai LOSP birojam pietiek kapacitātes kvalitatīvi visam sekot līdzi. Turklāt birojs apkalpo 53 dalīborganizācijas, un tikai dažām no tām ir arī savi biroji, kas cenšas izķert nozari ietekmējošus normatīvus. Kā vērtēt LOSP un dalīborganizāciju kapacitāti tikt ar šo darbu gala? Atceramies, ka ir arī gūzma Eiropa regulējumu.

– Te brīžiem rodas problēmas, kas man nepatīk. ZM tas nav tik izteikti, bet citās ministrijās ierēdņi iemācījušies ļoti labi atbildēt uz jautājumu, sakot – to mums prasa Brisele, tāda ir regula, direktīva. Pēdējos gados esmu sapratis, ka 100 % nedrīkst uzticēties visam, ko saka, tādēļ uz šādiem apgalvojumiem vienmēr atbildu – dodiet man to direktīvu, gribu pats izlasīt oriģinālversiju. Esmu gājis, lasījis un sapratis, ka dažkārt tulkošanas nianses lietas pagriež mazliet citādi. Eiropa reizēm ļauj piemērot direktīvu citādi, bet mēs ņemam strikti pēc burta, kā vajag. Jo tad būs mierīgāk, vieglāk atskaitīties. Mums ir labs piemērs Lauku atbalsta dienests (LAD), kas vienmēr skatās, kā būtu labāk lauksaimniekiem, un tikai pēc tam domā, kā atskaitīties Eiropai. Reizēm viņiem iet grūti ES kontrolēs, kas vērtē, cik stingri pēc burta LAD ir darbojies.

Manuprāt, kapacitāte ir problēma visos sektoros, ne tikai mūsējā. Es un mans vietnieks Jānis Irbe par vidējā termiņa mērķi esam uzlikuši sen diskutētu jautājumu – lai kvalitatīvāk visam sekotu līdzi, mums vajag vairāk cilvēku un attiecīgi lielāku finansējumu. Mēs ļoti labi zinām, ka atsevišķās organizācijās ir ļoti maza daļa attiecīgās nozares lauksaimnieku. Lielākā daļa dzīvo uz tā rēķina, ka kaut kur ir tāda organizācija, kam viena maza daļa lauksaimnieku maksā biedra naudu par to, ka tiek aizstāvētas visas nozares intereses. Mana doma – jāievieš regulējums, kas nosaka, ka interešu pārstāvībā jāpiedalās visiem lauksaimniekiem. Tādi piemēri ir, divriteni no jauna nevajag izgudrot. Vācijā, Francijā, Ungārijā, Polijā, Somijā un citur ar likumu ir noteikts veids un sistēma, kādā visi lauksaimnieki piedalās savu interešu lobēšanā ar nelielu līdzmaksājumu. Tā var nodrošināt daudz labāku kvalitāti un sekot līdzi normatīviem, kas ir vajadzīgi, un intereses tiek pārstāvētas visās valsts institūcijās.

Mums Latvijā ir diezgan laba situācija sadarbībā ar Zemkopības ministriju. Runājot ar kolēģiem Eiropas Piena padomē, izrādās, ka viņi ar savām ministrijām karo. Mēs pārsvarā strādājam darba grupās un vienojamies, bet mums nākas daudz uzticēties ministrijai. No sadarbības viedokļa tas ir ļoti labi, bet mums daudz vairāk ir nepieciešama ekspertīze, kas būtu jādara, bet tam vajag vairāk speciālistu. Tādēļ būs viens brīdis, kad ar priekšlikumu finansējumam iesim pie valdības.

– Kādi varētu būt risinājumi? Atvilkt no tiešmaksājumiem?

– No tiešmaksājumiem atvilkt nevar, jo tas ir tiešais atbalsts lauksaimniekiem. Negribu tagad zīlēt, bet idejiski tas varētu būt maksājums par katru apstrādātu zemes hektāru, piemēram, 2 eiro/ha tiek samaksāti fondā, kas ir neatkarīgs no valsts, tas uztur nevalstisko sektoru, lai izstrādātu un uzraudzītu politiku, kas attiecas uz lauksamniekiem. Tas ir tikai piemērs.

– Tā tiek darīts citās valstīs?

– Jā.

– Vai LLKC nenoder kā eksperts lauksaimnieku NVO?

– LLKC noder kā eksperts, un mēs arī sadarbojamies, bet tam ir uzlikts milzīgs daudzums funkciju, tādēļ nevaram no LLKC ekspertiem ikdienā prasīt atzinumus, kas mums būtu vajadzīgi. Mēs ļoti labi sadarbojamies, LLKC cilvēki strādā arī darba grupās, viņiem ir apkopota informācija, grāmatvedības atskaites, ekonomikas ekspertīzes, kas noder. Ir ļoti labi, ka darba grupās sanākam mēs ar savu praktisko saimniekošanas pieredzi, LLKC ar savu informācijas loku un vēl ministrija. Tad arī rodas kompromisi, kā labāk darīt.

– Pavisam drīz, 1. oktobrī, būs vēlēšanas, vai LOSP ir vērtējis partiju piedāvājumu lauksaimniekiem un lauku telpai? Kādi būtu nākamās Saeimas un valdības lielākie politiskie izaicinājumi attiecībā uz lauksaimniecības sektoru un lauku telpu?

– Parlamenta vēlēšanas ir tiešām svarīga lieta. Iedzīvotājiem ir ne tikai tiesības kaut ko prasīt no valsts, bet viens no pamatpienākumiem ir arī piedalīties vēlēšanās. Uz vēlēšanām vajag iet un vajag balsot.

Esmu izlasījis visas īsās partiju programmas, kas ievietotas Centrālās vēlēšanu komisijas tīmekļa vietnē, mēģināju tās izvērtēt partijām ar vismaz 2 % reitingu, tātad tām, kas pretendē uz valsts finansējumu. Jāsaka godīgi, ka programmās nav ļoti daudz par lauksaimniecību. Šī tomēr ir viena no lielākajām tautsaimniecības nozarēm, kas skar faktiski visus valsts iedzīvotājus, ja skatāmies caur pārtikas prizmu. Es saprotu, ka partijas īsās programmas veido, ņemot vērā, ka cilvēki tās nelasa, tās lasa eksperti un žurnālisti, un viņi ir tie, kas komentē. Īsās programmas ir rakstītas, vadoties pēc aptaujām, kas cilvēkiem ir svarīgi – tā ir valsts drošība, enerģētika, ārlietas, protams, arī veselības aprūpe. Tie ir lielie bloki, kas ir vairāk aprakstīti. Kas attiecas uz lauksaimniecibu, dažās programmās parādās bioloģiskā lauksaimniecība, samazinātais PVN pārtikai, parādās arī nodokļu jautājumi, kas kopumā skar lauksaimniecību un lauku attīstību. Frāžveidīgi.

Var teikt – jālasā garās programmas. Ja reti kurš izlasa īsās, kurš lasīs garās programmas?! Es speciāli lasīju īsās programmas, kam jābūt garo programmu koncentrātam. Uzliekot meklētājā vārdu “lauksaimniecība”, nevienā partiju programmā šāds vārds neuzādījās. Kad saīsina uz “lauk-”, tad parādās teikumi par lauku vidi, laukiem.

Tā mēs redzam, ko politiķi domā. No vienas puses, saprotami, ka lauksaimniecība šobrīd nav prioritāte, no otras puses, ja paskatāmies uz pārtikas apgādi un drošību, man šķiet, ka lauksaimniecībai ir vieta prioritāšu sarakstā.

– Ja tu būtu politiķis, kādas būtu tavas prioritātes?

– Mans šī brīža uzstādījums izriet no stāsta, kas sākās ar kovidu. Kovida krīzē mēs iegājām ar milzīgu neziņu, lokdaunu, robežu slēgšanu. Parādījās konkrētas problēmas, piemēram, nevarējām normāli izvest pienu uz Lietuvu un vest atpakaļ barības piedevas, nemaz nerunājot par došanos uz tālākām valstīm. ZM tajā laikā izveidoja krīzes vadības grupu, lai saprastu, kāda ir situācija, problēmas, kādi varētu būt risinājumi. Pirmais jautājums, kas tik izskatīts – vai varam sevi pabarot? Visu izrunājām, sapratām – pabarot varam. Jā, bija problēmas, piemēram, iepakojuma trūkums, atsevišķu barības piedevu nepietiekamība, bet visi tie bija risināmi jautājumi.

Ja aizejam uz veikalu, ta mēs tajā varam nopirkt jebko, kas ir atvests no jebkurienes. Esam pieraduši, ka mums ir gardi itāļu sieri, gaļa no Brazīlijas, Argentīnas utt. Iestājoties lokdaunam, tas viss var pazust. No tā nonācu pie secinājuma – pārtikas apgāde un ražošana valstī jādefinē kā nacionālās drošības jautājums. Var jau teikt, ka tas ir tikai sauklis, bet, nē, ja šādu lēmumu apzināti pieņem visa valsts vadība, tad turpmāk visus lēmumus, kas gan pozitīvā, gan negatīvā veidā skar kādu no lauksaimniecības ražošanas vai apgādes sektoriem, pieņem, skatoties no tāda viedokļa, lai nozare pastāvētu un visi sektori funkcionētu. Nevar būt, ka mēs nodarām vai apstākļi nodara tik daudz sikta, ka nozare aizveras ciet. Tad rodas problēma, ka pilnvērtīgi nespējam sevi pabarot.

Tādēļ, man šķiet, ir būtiski, ka pārtikas nozare tiek atzīta kā nacionālās drošības elements, un visi jautājumi, kas tiek skatīti – gan pašu normatīvi, gan Eiropas – tiek vērtēti, ņemot vērā nacionālas drošības intereses.

Mainoties politiķiem un partijām, mainās arī politikas virzieni. Kurš būs zemkopības ministrs nākamajā valdībā, kura partija šeit būs, noteiks politikas process. Svarīgi, lai tiktu turpinātas iesāktās lietas, un jaunā vara, ja tāda atnāks, nepaziņotu, ka tagad darīsim citādi. Manuprāt, parlamentā jāapstiprina lauksaimniecības ilgtermiņa stratēģija. Lauksaimniekiem jāsaprot, kādā virzienā dodamies, lai, mainoties valdībām, cilvēkiem un partijām pie varas, virziens paliktu.

– Lauksaimniecības stratēģijas jautājums ir ļoti sens, nekad tāda nav radīta, jo līdz šim neviens no ministriem nav uzskatījis par nepieciešamu tādu veidot. Jo kam to vajag, ja lauksaimniecības virzienus pamatā nosaka ES, šobrīd aktuāls ir zaļais kurss, kas, būsim godīgi, nav orientēts uz lauksaimnieciskās ražošanas attīstību.

– Manuprāt, te nav pretrunas, arī zaļā kursa ietvaros pretrunu nav. Būtiski, lai lauksaimniecība attīstās līdzsvaroti un sabalansēti. Jā, kādai no nozarēm var iet vieglāk, kādai – ne tik viegli, te jādomā par mehānismiem, kā varam palīdzēt. Runājot par zaļo kursu, mēs redzam, ka ES politika arī spēj būt elastīga. Atgādināšu, ka šogad Ukrainas kara ietekmē, lai nodrošinātu lauksaimniecisko ražošanu, mums atļāva apstrādāt papuves. Jā, ir regulas un noteikumi, bet, sakrītot kaut kādiem apstākļiem, viss mainās.

Eiropas uzstādījums ir mainīt domāšanu uz zaļo, uz klimata ietekmes mazināšanu. Bet! Lasot ANO dokumentus, mēs varam izlasīt, ka zaļā domāšana ir laba un pareiza, bet tā jāsabalansē ar pārtikas drošības jautājumu. Atgādināšu, ka pērn par šo tēmu notika ANO Pārtikas samits, arī Latvijā notika LLKC organizēts Pārtikas dialogs. Rezultāta ir tapuši dokumenti, ko nedrīkst lasīt tikai virsrakstos. Labi, ieviešam zaļās lietas, bet netaisām ciet ražošanu. Daļa ir bioloģiskā pārtika, ko var nopirkt Eiropa, bet ir pārtika, kas jāsaražo visai pasaulei. Darām to līdzsvaroti.

Domāju, ka ilgtermiņa stratēģijas pamatbūtība ir nodrošināt cilvēkiem pilnvērtīgu pārtiku. Mēs zinām, ka Latvijā ievedam putnu gaļu, cūkgaļu, ko nesaražojam pašpatēriņam atbilstošā daudzumā, izvedam pienu un graudus, ko saražojam vairāk. Labs piemērs ir kaimiņvalsts Ukraina, kur ar kolēģiem pabijām pagājušajā rudenī. Viņi stāstīja, ka vairāku gadu laikā Ukrainas piena nozare ir pārgājusi uz graudkopību. Tur ir ļoti labas augsnes un augsta ražība, līdz ar to graudaugus ražot tur ir ekonomiski izdevīgi. Pērnā gada rudenī ukraiņi konstatēja, ka savu valsti ar piena produktiem spēj nodrošināt tikai par 40 %. Tad ir ziepes, es negribu šādu situāciju Latvijā.

Pieņemot KLP turpmākos vīzijas noteikumus, ir skaidrs, ka gala lēmums nepatiks nevienam, tas nozīmē, ka nevienaa nozare nav pārsubsidēta tik tālu, ka jūtas ļoti labi, un tas nebūtu godīgi pret citām. Ja visi ir ar kaut ko apmierināti, ar kaut ko ne, tas ir kompromiss, kad visi spēj dzīvot.

– Lielā mērā pateicoties kovidam, esam konstatējuši, ka ar pārtiku sevi nodrošināt varam. Tagad ir nākamais izaicinājums – vai varēsim to nākamajā ziemā nopirkt. Pārtika būs, bet par kādu cenu?

– Kā lai saudzīgi pasaka – šis ir bažīgi. Es ceru, ka cilvēkiem nevajadzēs izvēlēties, maksāt par elektrību vai par pārtiku. Domāju, ka bez valsts un valdības atbasta iztikt nevarēsim. Atbalsta tieši patērētājiem. Mēs varam saražot pārtiku, jautājums – cik maksās gala produkcija.

Pašā kovida sākumā bija liels kritums piena iepirkuma cenā, vidējā iepirkuma cena bija 26 centi, bet pašizmaksa ap 28 centiem. Zemniekiem pāris mēnešus izmaksāja kompensācijas, līdz ar to zaudējumi nebija tik lieli, tos pāris mēnešus mēs tikām cauri pa nullēm. Šobrīd pie piena cenas 50 centi par litru pašizmaksa ir tikai nedaudz zemāka. Varētu šķist, ka zemniekiem, kam tagad par pienu maksā gandrīz dubltā, iestājusies pilnīga laime. Tā nav, lielākā daļa strādā ar knapiem plusiem, ir saimniecības, kas joprojām ir mīnusos.

– Ir arī saimniecības, kas ar saviem plusiem ir diezgan apmierinātas.

– Protams, saimniecības ir ļoti atšķirīgas. Resursu cenas pieaugums ir tik mežonīgi liels, ka noēd visu galaprodukta cenas pieaugumu. Vēl lielākās nepatikšanās ir piena pārstrāde, kas pienu dabū pirkt par augsto cenu, un viņiem savs galaprodukts jāsaražo, izmantojot nenormāli dārgo gāzi, degvielu un citus resursus. Pretī ir veikali, kas saka – mums ir ilgtermiņa līgumi par noteiktu cenu, par divreiz augstāku cenu mēs produktus pārdot nevaram, jo cilvēki nepērk.

Palīdzot visai ķēdei – ražotājiem, pārstrādei un arī gala pircējam, pārtikas apriti nodrošināsim. Sliktā ziņa, ko mums saka tirgotāji – samazinās pirkuma groza apjoms un preču sortiments pircēja grozā, tas kļūst plānāks. Statistikā to vēl redzēt nevar, bet tirgotāji brīdina – būtiska mazinās cilvēku pirktspēja. Tas nav labi, un mums ir bažas, kas būs vēlāk rudenī. Labi, būs komensācijas par apkuri un elektrību, bet nekompensēs jau visu cenu kāpumu.

Var vaicāt – ko darīsiet ar pārtiku, ko cilvēki nevarēs nopirkt? Atceramies, ka pieprasījums pēc pārtikas pasaulē kopumā aug, tātad lauksaimnieki saražoto var pārdot pasaulē, es neredzu problēmas noieta tirgos. Es negribētu, ka mūsu cilvēki nevar atļauties nopirkt mūsu pārtiku, bet ir spiesti pirkt citur pasaulē lēti saražotu apšaubāmas kvalitātes pārtiku. Cilvēki aizvien vairāk skatās uz cenām un balso ar savu maciņu, mazāk paliek to, kas apzināti veikalā vai tirgos pērk vietējo pārtiku, zinot, ka viņu nauda tādējādi paliek vietējā ekonomikā.

– PVN samazinājums visai pārtikai būtu risinājums?

– Par šo esam ar politiķiem diskutējuši, ir daļa, kas mums piekrīt, ir daļa, kas saka, ka tam būs īstermiņa efekts vai nebūs nekāda efekta, jo nopelnītu tikai tirgotāji. Mēs esam viena no retajām ES valstīm, kurā nav samazinātā PVN pārtikai, visās bagātākajās ES valstīs PVN ir samazināts. Arguments, ka tas dotu abumu tikai turīgiem cilvēkiem, ir absurds. Cik to ir, 10 %? Tādēļ 90 % cilvēku jāmaksā augsts nodoklis pārtikai?

Es nepiekrītu Finanšu ministrijai, kas paziņojusi, ka PVN samazināšana pārtikai radīs milzīgu caurumu nodokļu ieņēmumos. Es nevienam no FM cipariem nepiekrītu, bet nevaru pierādīt pretējo. Mana pārliecība ir, ka sabiedrība, kas, tagad pērkot pārtiku, maksā 21 % PVN, samazinot nodokli, varēs ietaupījumu iztērēt, pērkot citas preces ar PVN, un nauda jebkurā gadījumā paliks ekonomikā. Paliek arvien mazāk cilvēku, kas veido uzkrājumus bankās, tas nozīmē, ka nauda, ko ietaupīs, pērkot pārtiku ar mazāku PVN, tiks iztērēta, pērkot citas preces ar 21 % PVN, un tā tāpat nonāks budžetā. Valsts neko nezaudēs.

Runājot par veikaliem, mums bija tikšanās ar lielo veikalu tīklu vadītājiem. Viņi bija gatavi parakstīt vienošanos par godīgu PVN samazināšanu. Tātad, bija gatavi samazināt cenas un kopā ar mums monitorēt, lai tās būtu atbilstošas nodokļa samazinājumam.

– Šobrīd par darbības pārtraukšanu domā tie mazie uzņēmēji, veikali, kafejnīcas un citi, kas saņēmuši augusta elektrības rēķinus un saprot, ka ar šādām izmaksām turpināt nevarēs. Kā šādos apstākļos veicināt uzņēmējdarbību, kas rada nodokļus valsts parāda apmaksai nākotnē? 

– Šī ir sāpīga tēma. Pērn bija diskusijas par ES Atjaunošanas un noturības mehānisma finansējuma izlietojuma plāniem. Piedalījos darba grupās un uzdevu jautājumus, uz kuriem neviens man nevarēja atbildēt. Man šķiet, ka drīkstam tērēt naudu, ko nopelnām, arī aizdota vai iedota naudu jāliek ekonomikā ar mērķi nākotnē pelnīt, lai būtu līdzekļi maksāt pabalstus, subsīdijas, uzturēt sociālās lietas un visu pārējo. Diemžēl galarezultātā Latvijas plānos ir likt naudu, labi, vajadzīgās, bet sen neizdarītās lietās, kas naudu nākotnē mums īsti nenesīs. Es saprotu, ka mums vajag atjaunot ugunsdzēsēju depo, bet ar to naudu, ko ieguldām depo, mēs neko neražojam un nākotnē nenopelnām. Turklāt, uzbūvējot ēku, tai vajag papildu naudu uzturēšanai. Uzbūvējot Rīgā veloinfrastruktūru, mēs uzlabojam dzīvi tiem, kas galvaspilsētā pārvietojas ar velosipēdu. Forši, labi, bet tas atkal nepelna naudu, turklāt šī infrastruktūra atkal kādam būs jāuztur. Mēs ieguldām ilgtermiņā naudu lietās, kas dos papildu tēriņus.

Ja man pavaicātu, kur ieguldīt pusmiljardu eiro, es sasauktu trīs institūcijas, kas nodarbojas ar finanšu pārvaldību un piešķir uzņēmumiem naudu – LAD, Centrālo finanšu līguma aģentūru un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru –, kas zina, ko uzņēmēji dara. Es palūgtu iedot labāko 300 uzņēmumu sarakstu, kuri spēj ieguldīt ekonomikā, nopelnot naudu. Iedodam naudu uzņēmējdarbībai, lai valsts var nopelnīt naudu, ko tērēt lietām, kas tai vajadzīgas. Man šķiet, ka esam palaiduši garām iespēju izdarīt labas lietas.

– Kā LOSP vērtē izmaiņas, kas gaidāmas no nākamajā gadā reformētās ES Kopējās lauksaimniecības politikas? Latvijas lauksaimnieki būs ieguvēji vai zaudētāji? 

– Man šķiet, ka kara situācija šo to ir pamainījusi. Kontaktos ar Briseli jūtams, ka ir divas strāvas, kur viena vēlas atlikt daudzas lietas saistībā ar zaļo kursu, otra to negrib ne par kādu cenu. Daudzas lietas joprojām tiek skaņotas. Kas mūs sagaida no 1. janvāra, būs zināms tuvāko pāris mēnešu laikā. Mēs esam gājuši cauri visiem noteikumiem, lauksaimnieku viedoklis ir, ka daudzas lietas ir nepareizas, bet tās tiek pamatotas ar klimatu, vidi, ka jādzīvo zaļāk.

Runājot ar lauksaimniekiem, visi saprot, ka mums nāksies pielāgoties, mainīties un nonākt līdz zaļākai saimniekošanai. Tas sadārdzinās ražošanu un, protams, arī pārtiku. Mēs visi par to maksāsim vairāk. Tomēr virkne nosacījumu, tostarp, neapstrādāt katru metru zemes pie ūdenstecēm, meliorācijas grāvjiem, nebūt nav slikti. Ja mēs kaisām minerālmēslus pašā grāvja malā, ir skaidrs, ka kaut kas no tiem uz jūru aiztek. Nav tā, ka šāda norma tiktu ieviesta tikai tādēļ, lai ieriebtu lauksaimniekiem. Katram nosacījumam ir pamatojums, jāpanāk kompromiss, lai lauksaimnieks varētu strādāt. Pie kompromisiem tiek nopietni strādāts, tomēr redzam, ka jaunā politika sadārdzinās pārtiku.

– Šķiet, ka tik slikts tēls, kā šobrīd, lauksaimniekiem līdz šim nekad nav bijis. Tiek izplatīti mīti, ka lauksaimnieki ražo piesārņotu pārtiku, tur dzīvniekus būros, spīdzina, baro ar antibiotikām, nu teju vai apzināti nodarbojas ar sabiedrības indēšanu un dzīvnieku mocīšanu. Tas ļoti labi iedarbojas uz jauno pilsētnieku paaudzi, kam nav ne mazākās nojausmas, kā tiek ražota pārtika, no kurienes rodas maize, piens un gaļa. Vai un kā mainīt lauksaimniecības tēlu patērētāju sabiedrībā?

– Sarežģīts jautājums. Ilgu laiku ar kolēģiem par to esam domājuši. Tas nav vienārši izdarāms, bet jādara steidzami.

Pēdējos 30 gados ir mainījusies sabiedrība. Mana paaudze vēl ir piedzīvojusi lauku darbus – siena un kartupeļu talkas, zina, kā slaukt govi, bet jaunā pilsētnieku paaudze govis ir redzējusi tikai labi ja viedtālruņos. Pierādījumu man nav, bet ir aizdomas, ka šī ļaunā lauksaimnieka tēla radīšana ir balstīta kaut kādā biznesa pārdalē no tradicionālās lauksaimniecības uz drusku netradicionālāku, kas nav īpaši raksturīga mūsu platuma grādiem un atrodas diezgan patālu. Tā ir ekonomiskā cīņa.

Kā to mainīt? Ar izglītošanu. Jauni cilvēki ir jāved uz laukiem, fermām, vietām, kur pārtiku ražo, un jārāda, kā tas notiek. Man ir trīs bērni, es redzu viņu draugus un paziņas, viņu vidū populārs ir vegānisms. Bērni par to runā ar lielu pārliecību, bet savos apgalvojumos operē ar puspatiesībām. Viņiem tas ir iestāstīts ar rūpīgi veidotām, dārgām kampaņām, pilns internets ir ar tādām. Populāri, trendīgi cilvēki paziņo, ka kļuvuši par veģetāriešiem, viņi smuki pamato, kādēļ tā darījuši, kādēļ neēd liellopu gaļu un dzer sojas pienu. Tiesa, sojas piena saražošanā tiek patērēts daudz vairāk ūdens nekā normāla govs piena ražošanā. Un kāda paliek oglekļa pēda uz planētas, lai Brazīlijā saražotu sojas pienu atvestu uz Eiropu? Un kādu pēdu atstāj blakus pagastā saražots govs piens? Es neredzu, ka šī diskusija būtu godīga, tā ir kampaņveidīga un vienpusēja. Ja mēs sēdētu pie viena galda ar šiem kampaņotājiem un runātu līdzvērtīgi, tad bilde būtu krietni citāda. Tikām jaunais cilvēks pamana kampaņas, viņam tās liekas foršas, modernas, un te ir rezultāts. Atpakaļ pārliecināt viņus būs grūti. Mums būs jāiet uz skolām, jāmāca, jāved un jārāda, ka neviens lopiņš netiek mocīts. Saprotams, ka cilvēki ir dažādi, arī starp lauksaimniekiem gadās tādi, kas nav akurāti saimnieki, bet nav godīgi izcelt un rādīt tikai slikto.

Briselē šobrīd notiek diskusija par sprostu aizliegšanu dzīvnieku turēšanā, tātad – arī piena lopkopībā teliņus nedrīkstētu turēt būros, tiem būtu jāstāv atsevišķā steliņģī barā. Dzīvē notiek tā, ja šādus teliņus saliek vienā steliņģī, tad pārtiku dabū stiprākie, bet vājākie netiek pie pilnvērtīgas barības. Lauksaimnieki, ieliekot katru teliņu atsevišķā steliņģītī, kas izskatās pēc būra, nodrošina, ka katrs tiek pabarots tieši ar to pārtiku un tieši tādā daudzumā, kāda šim teliņam nepieciešama. No labturības viedokļa teliņam ir daudz labāk nekā dzīvojot kopā. Ja Brisele pieņems būru aizliegumu, pēc būtības tas būs pret labturību, bet princips “nost ar būriem” būs ievērots. Vai kāds ir reāli paskatījies, kāds ir būris, ko tas nodrošina?

– Vai problēma ir, ka cilvēks uzskata, ka dzīvnieks domā ar cilvēka prātu?

– Jā. Bet problēma ir arī tāda, ka pilsētnieki arvien vairāk attālinās no laukiem un izpratnes par lauku darbiem. Mums vēl ir pilsētās bērni, kas vismaz vasarā redz laukus, bet Eiropā ar šo lietu ir pavisam traki. Cik daudz ir palicis to, kuri zina, kā garšo tikko izslaukts piens, dārzā svaigi noplūkta dille un svaigi nokūpināta pašaudzēta cūkgaļa?

– Tātad – jāatgriežas pie saknēm un jāpadomā, ko un kā ēdam?

– Jā, bet tas būs jādara ar tādām pašām metodēm, kā to dara otra puse – ar rūpīgi izstrādātām kampaņām, kas tiek pasniegtas mūsdienu cilvēkam pieņemamā veidā.

Iveta Tomsone,
LLKC Apgāda vadītāja

Intervija no LLKC žurnāla “Latvijas Lopkopis” septembra izdevuma