LLKC 30 gadu pastāvēšanas pamatā – cilvēki, godīgums, profesionalitāte

No televīzijas studijas Zaķusalā 1991. gada 29. janvārī mājās tika aizsūtīta pēdējā lauksaimniecības mašīna, kas sargāja barikādes. Un tikai dažas dienas pēc tam – 31. janvārī – toreizējais lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers parakstīja rīkojumu par Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centra (LLKC) izveidi.

Minētajā pavēlē bija noteikts arī, ka: “...Izveidot katrā rajonā konsultāciju biroju ar juridiskas personas tiesībām, savu zīmogu un kontu bankā.” Tomēr laiks līdz LLKC kļūšanai par visu valsti aptverošu konsultāciju sniedzēju bija ilgs un visai sarežģīts.

Dainis Ģēģers, lauksaimniecības ministrs no 1990. līdz 1993. gadam: “Kad 1988. gadā sākām veidot pirmās zemnieku saimniecības, nebija skaidrs, kā tas izvērtīsies. Tolaik gaisā virmoja cerība par Latvijas brīvību, mēs ar ministru padomes priekšsēdētāju Edvīnu Bresi jutām, ka nekas vairs nebūs pa vecam. Tādēļ ar visiem tālaika lauksaimniecības uzņēmumiem vienojāmies, ka tie sniegs atbalstu Tautas frontes kustībai. Cerībā uz valstisko neatkarību sākām apzināt, kādi saimniekošanas veidi būtu vislabākie un pieejamākie, veidojot pirmās zemnieku saimniecības bijušajā Padomju Savienībā. Kad šo procesu sākām, pie mums brauca Maskavas ierēdņi un kliedza: “Vai jūs arī gaisu te privatizēsiet?!” Mēs procesu turpinājām, bet, sākot saimniecību izveidi, saskārāmies ar problēmām, kas bija radušās 50 gadu okupācijas rezultātā – ekonomisko krīzi un pārtikas deficītu Padomju Savienībā. Taču lielākais izaicinājums bija saprast – vai cilvēkos vispār vēl ir vēlme sākt saimniekot patstāvīgi? Bija.

Pieredzes gūšanai sākām veidot kontaktus ar somu, dāņu, zviedru zemniekiem. Vistuvākā mums šķita Dānijas pieredze – kā veidot nepieciešamās struktūras, izvēlēties projektus, veidot ekonomiskos aprēķinus, kādu tehniku un tehnoloģijas pielietot. Dāņi uzdāvināja pirmo datortehniku ar dažām programmām, kas ļāva saprast, kādam šim konsultāciju centram vajadzētu būt. Lielu ieguldījumu deva arī Lauksaimniecības ekonomikas institūts, ar kura atbalstu izstrādājām zemnieku saimniecību nolikumus, savukārt Mehanizācijas institūts izstrādāja nosacījumus, kādu tehniku lietot. Domājām arī par mašīnbūves izveidi, taču sapratām, ka velosipēds no jauna nav jāizgudro.

Līdz ar 4. maija Neatkarības deklarāciju viens no pirmajiem tika izveidots arī Veterinārais dienests, ko izdevās iekļaut Eiropas veterinārajā dienestā. Iestājāmies arī Pasaules pārtikas organizācijā. Vēlos uzsvērt, ka tieši lauksaimnieki tolaik bija pirmie celmlauži, kuri iestājās šajās starptautiskajās organizācijās.

Pašlaik aktuālo bioloģisko saimniekošanu, kāda padomju laikos nebija, mēs sākām pētīt vēl 1989. gadā Vācijā, kur iepazinām bioloģiskās saimniecības, to lietoto tehniku un tehnoloģijas. Mēs tiešām domājām, ka varbūt šis virziens Latvijā vairāk attīstāms. Taču tā nenotika. Mans subjektīvais viedoklis šajā sakarā ir, ka agrārās reformas laikā tika pieļauta kļūda, 80% no ES finansējuma novirzot lielo saimniecību atbalstam un novārtā atstājot mazākas saimniecības.

Visos šajos procesos liels ieguldījums bijis tieši Latvijas Lauku konsultāciju centram, kura darbībai es ik pa laikam vēl pasekoju. Gribu teikt lielu paldies visam LLKC kolektīvam un biroju vadītājiem, kuri attīstās un pilnveido savu darbu atbilstoši mūsdienu prasībām. Visam LLKC vēlu veselību šajā sarežģītajā laikā! Lai LLKC pastāvētu mūžīgi, jo – progress un konsultāciju centrs būs nepieciešami vienmēr. Vēlu nekad nezaudēt zemi zem kājām – esiet piezemēti, reāli, saistīti ar dzīvi, tehnoloģijām un attīstību.”

Ojārs Kligins, pirmais LLKC vadītājs: “Pirmie centrā darbu sāka pieci cilvēki. Tūlīt arī sākām braukt pa rajonu centriem, lai veidotu birojus reģionos. Pirmie biroji tapa Talsos un Tukumā, tad sekoja Rēzeknes, Daugavpils un Krāslavas rajons, vēlāk – Ogre, un tā pamazām, kamēr biroji bija izveidoti visos 26 rajonos.

Noteikti vēlos uzsvērt Laimdotas Straujumas lielo nozīmi centra darbā –, tieši viņa konsultāciju centru izveidoja atpazīstamu Eiropā un tādu, kāds tas ir šodien. Noteikti paldies jāsaka arī patreizējam centra vadītājam Mārtiņam Cimermanim, jo viņa vadībā LLKC aptvēris visas lauksaimniecības nozares.

Protams, žēl, ka 30 gadu jubilejā nevaram satikties. Cerams, ka pēc pieciem gadiem Covid-19 būs garām un mēs visi varēsim tikties vienā jautrā ballē!”

1997. gadā radās doma LLKC veidot kā bezpeļņas organizāciju,  un šajā procesā piedalīties aicināja arī lauksaimnieku organizācijas. Atsaucās tolaik lielākā un spēcīgākā – Latvijas Zemnieku federācija.

Agita Hauka, Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja: “LLKC patreizējā izskatā izveidoja Zemkopības ministrija un Latvijas Zemnieku federācija. Daudzus no jums LLKC pazīstu personīgi un varu teikt –, jūs visi esat Latvijas lauku patrioti. Jūs rūpējaties par maziem un vidējiem zemniekiem, izglītojot, palīdzot un gādājot par viņu nakts mieru, jo palīdzat tikt galā ar grāmatvedību, dažādām pārbaudēm un komisijām.

LLKC 30. jubilejā novēlu mīlestību, optimismu un gandarījumu par padarīto darbu ik dienu. Ja nepieciešams atbalsts vai uzmundrinājuma dunka, dodiet ziņu, un mēs būsim klāt!

No pašiem idejas pirmsākumiem par konsultāciju centra izveidi tajā darbojās Laimdota Straujuma, kura kā Skaitļošanas centra speciāliste arī devās uz Dāniju smelties pieredzi. Pēc atgriešanās tieši viņa meklēja bāzes saimniecību, kura kļūtu par pamatu grāmatvedības sistēmas izveidei. Šim nolūkam tolaik izvēlējās Valtera Dambes z/s “Kalnmuiža”.  Pamatstratēģija tam, kā būtu jāizskatās grāmatvedības sistēmai, tapa saimnieka istabā pie lielā galda.

Laimdota Straujuma, LLKC vadītāja no 1993.  līdz 1999. gadam: “LLKC strādāju no 1993. līdz 1999. gadam, šo darba mūžu Ozolniekos noslēdzot jau kā centra direktore. Tie seši gadi bija cīņa par izdzīvošanu. Tolaik mums visiem – ministrijai, lauksaimniekiem un arī pašiem sev – bija jāpierāda šī centra lietderība. Pašlaik ir pierādījies un visiem skaidrs, ka konsultāciju centrs ir nepieciešams un dara lielisku darbu.

Manā darba mūžā šī bijusi mīļākā darbavieta. Prieks redzēt, ka daudzas no manā laikā izveidotajām lietām aizvien tiek attīstītas un turpinātas – grāmatvedības sistēma, bruto seguma aprēķini, demonstrējumi saimniecībās. Tolaik un, domāju, arī tagad LLKC kolektīvs ir saliedēts, darbiniekiem bija un ir patiesa pleca sajūta.

Pozitīvi, ka tas jaunais puisis – Mārtiņš Cimermanis –, kurš no manis pārņēma LLKC vadību, dara to joprojām. Ir lieliski redzēt, ka arī daudzus birojus visus šos gadus aizvien vada tie cilvēki, kuri to uzsāka centra pirmsākumos.

Visiem centra darbiniekiem 30. jubilejā vēlu arī turpmāk saglabāt vērtības, ar kurām šī iestāde sāka savu darbu – godīgumu, profesionalitāti un neatkarību. Tieši šīs īpašības mūsu lauksaimniekiem palīdzēs kļūt aizvien prasmīgākiem un varošākiem. Veiksmi nākamajos 30 gados!”

Pierakstīja Ilze Rūtenberga-Bērziņa, LLKC sabiedrisko attiecību vadītāja

Foto: Krists Krūskops