Jānis Grasbergs: mans laiks vēl ir priekšā

Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības, deputātu sadarbības grupas lauksaimniecības attīstībai vadītājs JĀNIS GRASBERGS neapšaubāmi ir viens no redzamākajiem lauksaimniekiem, kurš ne tikai strauji veidojis savu politisko karjeru, bet spējis politikā arī noturēties un pilnveidot savas prasmes. Šogad otro reizi kandidēja arī uz vietu Eiropas Parlamentā, tomēr netika ievēlēts. Jānis ir apņēmies turpināt darbu Saeimā un saka – mans laiks Eiropas Parlamentam ir vēl tikai priekšā.

I. Tomsone: - Kādas ir sajūtas pēc Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām? Pārskatot balsojumus par partiju sarakstiem un deputātu kandidātiem tajos, redzams, ka Nacionālās apvienības vēlētājs, atšķirība no citu partiju vēlētājiem, ļoti centīgi svītroja lielāko daļu no kandidātiem, atzīstot tikai divus – Robertu Zīli un Rihardu Kolu.

- Kādām trīs dienām jāpaiet, lai pārietu emocijas (saruna notiek 11. jūnijā. – Aut.), ar prātu saprotu, ka rezultāts nav slikts, bet, kad redzu, ka svītrojumus esmu saņēmis divas reizes vairāk nekā plusiņus, rodas pārdomas, ka varu lietas darīt arī labāk. Acīmredzot katram kandidātam ir savi atbalstītāji, kuri aiziet uz vēlēšanām, pieliek viņam plusiņu un pārējos izsvītro.

Jāteic, ka man vēl ir kur augt. Tā ir mana atziņa pēc šīm vēlēšanām. Šajās vēlēšanās saņēmu par 1200 plusiņiem vairāk nekā iepriekšējā reizē, kad kandidēju pirms pieciem gadiem. Tātad – audzis esmu arī šajā laika posmā.

Redzu, ka mans laiks ir vēl tikai priekšā, jāstrādā un jāiegūst atpazīstamība ar darbiem. Redzams, ka liela loma ir iespējai izteikties Latvijas lielajos medijos, reklāmas soctīklos un vidē dod tikai mazu maza daļiņu no atpazīstamības. Jautājums – kurā brīdī var kļūt lielajiem medijiem interesants? Visticamāk, ka nozīme ir jautājumiem, ar kuriem strādā. Ar brāli spriedām, ka ar jomu, kurā strādāju – lauksaimniecību – ir teju neiespējami nonākt galveno ziņu plūsmā. To var panākt tikai, kad ir plūdi, krusa, salnas vai protesti. Ikdienā nē.

- Lauksaimnieku sabiedrībai būtu bijis ļoti svarīgi, lai šajās vēlēšanās Eiropas Parlamentā tiktu ievēlēts kāds no deputātiem, kurš būtu gatavs strādāt Lauksaimniecības komitejā. Pēdējā, kas tajā darbojās pirms diviem sasaukumiem, bija Sandra Kalniete no Tautas partijas. Redzot ievēlēto eiroparlamentāriešu sastāvu, vai lauksaimniekiem ir uz ko cerēt?

- Man ar Robertu Zīli bija saruna par Lauksaimniecības komiteju, jo man vienmēr interesējis tās darbs. Iepriekšējā parlamenta sasaukumā no ECR (Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa, kuras sastāvā ir Nacionālā apvienība. – Aut.) nāca Lauksaimniecības komisārs Janušs Vojcehovskis, kā ari 7 deputāti tika ievēlēti EP Lauksaimniecības komitejā, līdz ar to Robertam Zīlem nebija iespēju tajā nokļūt. Labākais, ko varējām izdarīt, iegūt vienu konsultanta vietu komitejā, lai mēs būtu informēti par notiekošo tajā un varētu reaģēt. Galvenais jautājums bija par Dabas atjaunošanas regulas virzīšanu un mūsu uzdevums bija panākt tās bloķēšanu. Šajā kontekstā izcēlās Inese Vaidere no Tautas partijas, kura nobalsoja par šo regulu pretēji savas politiskās grupas lēmumam. Kad vaicājām, kādēļ šāds balsojums, deputāte, , norādīja, ka tikusies ar dažādām vides organizācijām un lauksaimnieki esot klusējuši. Neklusējām viss, tika sūtītas vairākas vēstules uz kurām ECR grupa adekvāti reaģēja un nobalsoja pret regulu. Arī lielākā politiskā – Eiropas Tautas partiju – grupa lēma par balsojumu pret.

Mēdz teikt, kāda jēga no Eiropas Parlamenta. Ir jēga. Skatoties no lauksaimnieku, mežsaimnieku un zvejnieku puses, redzams, ka jaunais EP sastāvs ir ar diametrāli pretējo politisko virzienu kā iepriekšējais, kas bija kreisi centrisks. EP tagad būs labēji centrisks, kas, vienkārši skaidrojot, nozīmē politisko virzienu, kas ir tuvs Nacionālajai apvienībai. Ko tas nozīmē? To, ka uz 2028. gadu, kad stāsies spēkā jaunais ES plānošanas periods, varam sagaidīt laukiem labvēlīgāku politiku. Tas nozīmē, ka tiks vērtēts, kā attīstīt lauku telpu un uzņēmējdarbību laukos no lauksaimnieka, nevis pilsētas skatu punkta. Tātad, iespējama politikas maiņa, koncentrējot uzmanību uz to, lai lauku cilvēks laukos justos labi, varētu strādāt un savam produktam pievienot vērtību. Šāda attīstības gaita bija līdz iepriekšējam plānošanas periodam.

Vai kopējā lauksaimniecības politika atgriezīsies pie uzstādījumiem, kādi bija pirms 10 un vairāk gadiem? Nezinu. Ir jāsabalansē vidrūpes, lauku telpas un intensīvās ražošanas vajadzības. Manuprāt, šobrīd jākoncentrējas uz pievienotās vērtības radīšanu. Ne tikai pienam, bet arī graudiem, zivīm, mežam.

R. Feldmanis: - Graudkopība Latvijā ir attīstījusies ļoti veiksmīgi? Kas šai jomai jādara?

- Jārēķinās, ka, Ukrainai iestājoties ES, tā šajā nozarē darbosies tajā pašā jomā kurā mēs – apgādās trešās valstis ar graudiem. Mēs jau 20 gadus esam ES, esam solīti priekšā, un man ir cerība, ka veiksmīgi izdosies mūsu “ASNS Ingredient” projekts.

Latvijas lauksaimniecības pārstrādei ir jāiet tālāk, jo pašreiz ir tikai viens spēcīgs pārstrādātājs – “Dobeles Dzirnavnieks”, bet tādus uzņēmumus vajag vairāk, un tie var būt saliedēti arī ar ražotājiem. “Latraps” veidotais “ASNS” būtu pirmais labais piemērs, kad ražotājs iekļaujas arī pārstrādē un piedāvā produktus ar augstu pievienoto vērtību. Tā tiktu īstenots Eiropas Komisijas paustais princips “no lauka līdz galdam”.

Turklāt, pievienotās vērtības radīšana paceļ izejvielu cenu vietējā tirgū, jo pēc tās ir pieprasījums. To ļoti labi var redzēt piena nozarē, proti, ārvalstu ražotāji ir gatavi piemaksāt par atvesto pienu vairāk, nosedzot loģistikas izmaksas.

Arī pārējās nozarēs jādomā šajā virzienā. Tā es redzu attīstību laukos. Radīt izejvielu ir labi, bet jāsper nākamais solis. Bieži vien mums šķiet, ka pārstrādāts produkts ir ar augstāku pievienoto vērtību. Mums zemniekiem šķiet, ka izveidojot savu pārstrādi, uzreiz iegūsim augstākas iepirkumu cenas. Tomēr lielākais izaicinājums ir saražotā produkta pārdošana.

- Kas veicinātu piena nozares attīstību?

- Vispirms ir jāpanāk primārā ražotāja jeb zemnieka lielāka ietekme kopējā pārtikas ķēdē. Uz to mums vairākkārt norāda arī Eiropas un OECD komisijas. To var panākt ar kooperāciju starp zemniekiem un veiksmīgu sadarbību starp kooperatīvu un pārstrādātājiem. Labākajā variantā- veidojot kopuzņēmumus.

Otrais priekšnosacījums ir efektivitāte. Mūsu lauksaimniecībai ir jāiegūst vairāk eiro no viena zemes hektāra un dzīvnieka.

- Vai mūsu pārstrāde var samaksāt Eiropas vidējo cenu?

- Diemžēl man jāsecina, ka nevar.

- Kā pašreiz attīstās  piena nozare?

- Pašreiz piena nozare kopumā strādā ap nulli – netiek pietiekami strauji uzkrāts kapitāls turpmākām investīcijām, kas radītu papildu pievienoto vērtību, kāpinātu ražošanas efektivitāti. Ražojam tikpat daudz piena, cik agrāk, bet saimniecību skaits samazinās un tas neveicina lauku apdzīvotību, kam ilgtermiņā var būt ļoti negatīvas sekas.

Taču ir arī pozitīvas tendences. Piemēram, kooperatīva LATRAPS veidotā zirņu proteīna ražotne ASNS ir pirmais solis uz pārstrādi un augstāku pievienoto vērtību. Graudu eksportā sāk veidoties atšķirība – 20-30 eiro starp mūsu zemniekiem maksāto cenu un Eiropas vidējo cenu. Taču zirņu pārstrāde ir ne tikai jauna iespēja, kā no zirņiem ražot augstvērtīgu produktu, bet arī kultūraugu lielāka diversifikācija, ka tiek iekoptas un kultivētas papildu kultūraugu platības lielākā mērogā.

- Kādas ir lauksaimniecības perspektīvas Zaļā kursa kontekstā?

Zaļais kurss būs jāpārstrādā, jo tas bieži vien nevis palīdz, bet tieši otrādi – strādā pretējā virzienā. Piemēram, lauksaimnieki cenšas uzart zemes, lai tās neietilptu zālāju bilancē. Tāpēc strādājot ar lauksaimniecības jautājumiem ir svarīga profesionālā kompetence un izpratne.

Šobrīd nav pietiekama ražojošās nozares pārstāvniecība, tāpēc esam pārņemti ar vides aizstāvību, birokrātiju, bet dabu tomēr neaizstāvam pēc būtības. Jāiet precizās lauksaimniecības virzienā. Tas arī pasargās dabu. Augiem dosim tieši tik, cik tas ir nepieciešamas. Protams, ka precīzās tehnoloģijas var atļauties tikai lielākas saimniecības vai mazākas kooperējoties. Vēl jo vairāk – tas nosaka kooperācijas nepieciešamību Latvijā, kur ir vēl samērā daudz nelielu un vidēja izmēra saimniecību. Kooperatīvi, piemēram, var veidot mašīnringu.

Dānijā, Nīderlandē vai ASV saimniecībā ir tikai dažas tehnikas vienības, traktori, bet pārējā tehnika tiek iznomāta uz laiku. Jo šādi mašīnringi specializējas uz apkopi, lētāku finansējumu tehnikas iegādei, sadarbojās ar tehnikas ražotājiem, iegūstot labākus tās iegādes nosacījumus.

Tāpat ārvalstīs, iebraucot saimniecībā, kur ir divi tūkstoši govju – redzu tehniku, bet saimniecības īpašnieks paskaidro, ka tehniku viņš nevis pērk, bet izmanto kā pakalpojumu divas reizes gadā. Visu nepieciešamos darbus izdara divās trijās dienās. Rezultātā nav jāuztur tehnika un darbinieki, kas maksā arvien vairāk. Jo pašreiz profesionāli laukstrādnieki vēlas saņemt vismaz 1500 eiro uz rokas un šai summai ir tendence palielināties.

I. Tomsone: - Zaļā kursa kontekstā skaļas diskusijas notiek par tā sauktās zaļās enerģijas ražošanu ar saules paneļiem un vēja ģeneratoriem. Cik atbalstāma ir lauku un meža zemes upurēšana šādiem enerģiju ražojošiem objektiem?

- Uz lauksaimniecības zemes rēķina tas nedrīkst notikt. Uz trešo lasījumu grozījumos likumā par zemes privatizāciju lauku apvidos esmu iesniedzis priekšlikumu, lai šo lietu sakārtotu. Šobrīd aizsargāta ir tikai nacionālas nozīmes lauksaimniecības zeme ar auglību 80 balles un vairāk. Tie ir tikai daži tūkstoši hektāru pamatā Zemgalē. Pārējai lauksaimniecības zemei nav nekādu regulējumu – liec uz tās, ko gribi, neskatoties, ir zeme meliorēta vai nē. Enerģētikas ministrija sola nākt ar likumu paketi, kur viss būšot atrunāts, bet tad jau būs par vēlu.

Sliktākais, ka ir situācijas, kur līdzās atrodas divi zemes gabali, kur uz viena graudus audzēt nevar, ir pļava, ko nevar lietderīgi izmantot, bet uz otra, kas ir laba meliorēta lauksaimniecības zeme, uzliek saules paneļus. Te jānovelk robežas. Tādēļ iesniedzu priekšlikumu, ka lauksaimniecībai saglabājamas zemes, sākot no 30 ballēm. Tiesa, zemes vērtība ballēs ir vērtēta ļoti sen un neesmu pārliecināts par to atbilstību realitātei. Uzskatu, ka enerģētikas objektu attīstībai jānotiek uz daļēji degradētajām teritorijām un tām zemēm, kas nav piemērotas kultūraugiem. Mums ir pietiekami daudz nelielu zemes stūrīšu, kuru apstrāde izmaksā dārgāk nekā no tās iegūtās ražas vērtība. Liekam tur saules paneļus. Protams, jānosaka robeža, vai to darīt uz 3 vai 5 ha. Tātad – šim enerģijas ražošanas mērķim vispirms izmantojam nerentablos stūrīšus.

Saules paneļus un vēja turbīnas var likt arī vienuviet. Mums ir salīdzinoši daudz izstrādātu kūdras purvu, kur nekas nenotiek. Tur var likt vēja turbīnas, turklāt šādās apkaimēs parasti nav apdzīvotu vietu, kam tās varētu traucēt.

Šāda pieeja būtu pareiza, un tā ir jādefinē likumos un noteikumos, lai potenciālajiem investoriem būtu skaidri spēles noteikumi. Šobrīd arī investoru pusē ir pārdomas – mēs cenšamies strauji attīstīt nozari, kurai nav regulējuma. Šobrīd drīkst būvēt visur, bet investori dzird diskusijas un saprot, ka ierobežojumi būs.

Tātad – enerģētikas objektus vajag būvēt, bet tādās vietās, kur cita saimnieciskā darbība nav iespējama. Un tādu vietu mums ir daudz.

- Par biogāzes stacijām vairs diskusiju nav?

- Rēķinam kā gribam, biogāzes stacijā saražotā elektrība sanāk dārgāka par biržas cenu. Uz biogāzes stacijām jāskatās kā uz emisiju mazināšanas nevis kā enerģijas ražošanas objektiem. Piensaimnieks ar stacijām var absorbēt emisijas – audzēt tauriņziežus un kukurūzu, izlaist kūtsmēslus caur reaktoru, tādējādi no gaisa piesaistot slāpekli un CO₂, kā arī neitralizējot metānu. Tad emisiju balanss jau var veidoties ar negatīvu zīmi, tas ir – absorbēts tiek vairāk nekā radīts. Rezultātā saimnieks var tirgū realizēt savu CO₂ kvotu. Šādā gadījumā matemātika ir pareiza.

Te ir vēl viena bīstamība – var iekrist vēl vienā OIK shēmā, kas var ietekmēt emisiju radītājus. Šāda veida darbības vēl ir jāpēta citās valstīs, kurās tās veiksmīgi darbojas. Mūsu problēma ir, ka bieži vien paņemam kādu labu pieredzi, bet tikai daļēji, ne visu.

- Šis droši vien ir būtiski tā sauktās Taksonomijas regulas kontekstā, tas ir – bankas, vērtējot potenciālos kredītņēmējus, ņem vērā, kādus klimatneitralitātes un vides pasākumus tie ieviesuši, un kredīta piešķiršanā vai nepiešķiršanā ņem vērā šo aspektu.

- Bankas šobrīd to vērtē. Lai gan pieņemu, ka arī šeit gaidāmas izmaiņas. Pirmās izmaiņas jau ieviesa kovids, parādot, cik nekorekti darbojas pārtikas piegādes ķēdes ārkārtas situācijā. Nākamās korekcijas ieviesa pilna mēroga Krievijas iebrukums Ukrainā, brīdinot, ka nedrīkstam būt atkarīgi no citu valstu izejvielām. To, ka ražošanas kuģi jāgriež pašnodrošinājuma virzienā jau sapratušas ASV, kur ir strauji augoša ekonomika. Eiropa dara to pašu, bet te tik ātri tas neizdodas.

- Demokrātiskā sistēmā lēmumu pieņemšana ir ilgstoša, lai gan šoziem lauksaimnieku protestu laikā pieredzējām straujus Eiropas Komisijas lēmumus attiecībā uz izmaiņām Kopējā lauksaimniecības politikā. Zemnieku balsij ir spēks?

- Šeit liels paldies jāsaka visiem lauksaimniekiem Eiropā, tajā skaitā arī mūsu lauksaimniekiem. Bija neliels rūgtums, ka notika šķelšanās lauksaimnieku vidū, tomēr šie protesti sakustināja politisko virzību Eiropā un arī Latvijā. Mums Latvijā arī bija nepieciešams skaļi pateikt, ka mums ir tādas pašas problēmas kā citu valstu lauksaimniekiem. Politikas eksperti gan secināja, ka katrā valstī bija savi iemesli protestiem. Jā, viens no iemesliem, kādēļ mēs protestējām, bija izejvielu imports no Krievijas, poļi protestēja pret importu no Ukraina, ko, savukārt mēs neatbalstījām. Portugāļi, spāņi protestēja pret importu no Argentīnas, Čīles un citām valstīm. Kopumā zemnieku protestos izskanēja, ka ES tirdzniecības politika nav pareiza, Eiropa ir aiztirgojusies. Mēs esam salaiduši iekšā tik daudz produkcijas, ka paši smokam nost un nespējam konkurēt ar trešo valstu ražotājiem, kam ražošanas procesā nav jāievēro neskaitāmi ierobežojoši un izmaksu dārgi normatīvi. Šis pamazām jau mainās.

Piemēram, man kā piensaimniekam, nākas saskarties, ar dārgākām ražošanas izejvielām, tajā skaitā lopbarību, aizverot Krievijas tirgu. Vienlaikus Polijā ienāk Ukrainas graudi, kas arī ir salīdzinoši lētāki. Kamēr neesam aizgriezuši krānu produkcijai no Krievijas, tikmēr Ukrainas produktiem nav vieta. Ja mēs vienlaikus aizveram šeit tirgu Krievijas produktiem un pārtraucam subsidēt karu, tad atrodas vieta tik ļoti nepieciešamajiem Ukrainas produktiem. Mums Eiropā ir nepieciešama soja, kukurūza, dažādas eļļas. Vienīgais – ir jāsalāgo prasības ražošanai.

Man ir prieks, ka izpratne ir radusies un pamazām tirgus Krievijai tiek aizvērts. Jaunā EP sasaukuma un Eiropas Komisijas darbs ir turpināt normu pārskatīšanu.

- Kā sokas saimniekošana Tavā dzimtajā “Zilūžu” saimniecībā?

- Viss notiek. Pagājušais gads bija izaicinājumiem bagāts, cieta gan graudi, gan piens, grūti gāja arī tirdzniecībā. Abstrahējoties no pagājušā gada, varu teikt, ka ir mērena, stabila izaugsme. Cenšamies pilnveidoties saldējuma segmentā, produkti iegūst lielāku atpazīstamību un noietu. Tā kā saimniecība ražo dabīgus piena produktus bez konservantiem, sākumā grūtības radīja lielas cenu atšķirības salīdzinājumā ar industriālajiem produktiem. Tagad tik lielas cenu atšķirības vairs nav, jo arī saldinātājiem un dažādajām E vielām ir ievērojami augušas cenas līdz ar to šobrīd jau industriālie saldējumi maksā tikpat cik mūsējais vai ir pat dārgāki. Tas mums dod izaugsmi. Rezultātā saimniecības ieņēmumi par pienu ir 41 cents par kg, kas ir nedaudz virs pašizmaksas. Līdz ar to sākam atkopties no pērnā gada grūtībām.

- Esi bagāts cilvēks – tu esi stiprās Grasbergu dzimtas pārstāvis, kas attīsta stipru saimniecību, vienlaikus audzē muskuļus jeb ietekmi politikā. Un tev ir stipra ģimene, un tavam piecu bērnu pulciņam jūnija sākumā piepulcējās sestais – meitiņa Greisa. Būs, kas ies Tavās pēdās?

- Par pēdām grūti pateikt (smejas). Bērni ir lielākā bagātība un vērtība, ko aiz sevis varam atstāt. Pārējais viss ir gaistošs. Bērni ir tie, kuros ieaudzinām vērtības, skatījumu un lietām un viņi to nesīs tālāk. Kaut tik primitīvā veidolā kā uzvārdu, dzimtas veidolu.

Īpašumus, biznesus mēs varam pazaudēt, bet bērni ir tie, kuros tu dzīvosi. Viņus audzināt ir izaicinājums, tas prasa sevi aizliegt daudzās jomās, bet ir tā vērts.

Par turpinājumu? Manai vecākajai meitai ir 12 gadu, viņai dažkārt patīk braukt man līdzi uz darbu, arī šorīt viņa man vaicā – tēti, nākamnedēļ sola +28 grādus, vai varēsim braukt ar moci uz tavu darbu (smejas). Saku, labi, kad būs īsāka diena, tad droši. Vaicāju viņai, vai gribētu darīt to pašu ko es. Viņa atbildēja, ka biznesā jā, bet politikā gan nē.

Maniem vecākiem kopā ir 11 mazbērni, saimniecības turpināšanā būs liela konkurence. Mūsu ģimenē ir cauri laikiem saimniecības groži ir bijuši vispirms mana tēva rokās, tad uz laiku toas pārņēmu es, tagad tie nodoti mana brāļa rokās. Paralēli visi trīs turpinām darboties. Man ir sava bioloģiskā saimniecība, jo ar primāro lauksaimniecību drīkstu nodarboties. To radījām ar ideju ražot bioloģisko saldējumu Zviedrijas tirgum. Pagaidām politikas dēļ šīs idejas īstenošana atlikta.

Es šobrīd redzu savu vietu politikā, un mani gandarī, ka soli pa solim, lai arī mazam, varu veikt uzlabojumus, iestrādājot jēgpilnus grozījumus likumos, kas ir izstrādāti, uzklausot visus viedokļus.

Autori:

Iveta Tomsone, LLKC Apgāda galvenā redaktore

Rolands Feldmanis, Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas ģenerāldirektors