Jūs atrodaties šeit
Dažādā saimniekošana Norvēģijas laukos
Gatavojot rokasgrāmatu par to, kā atvērt savu lauku labumu veikaliņu, devos pieredzes apmaiņā uz Norvēģiju, Romerikas apkārtni. Divu dienu laikā tapa skaidrs, – ideju dažādība tam, ko vēl bez tradicionālās lauksaimniecības iespējams darīt reģionos, ir neizsmeļama. Turklāt paša saražoto, vismaz Norvēģijā, pircējam iespējams piedāvāt pavisam vienkāršā veidā.
Pārņēma alpaku burvība…
Kari Anne Elingsena pēc 20 gadu darba vadošā mārketinga uzņēmumā Oslo pieņēma lēmumu atgriezties vecāku mājās un sākt savu biznesu. “Man ir četri bērni un esmu pateicīga Dievam, ka man bija šāda iespēja – atgriezties un strādāt sev pašai. Domājot, ko darīt, iepazinu dažādas jomas, tomēr dzīvnieki saistīja vairāk. Kad ieraudzīju alpakas, uzreiz tās iemīlēju – šie dzīvnieki mani apbūra! Tā 2012. gadā iegādājos pirmās trīs alpakas, pēc gada tām piedzima mazuļi, un es sapratu, ko vēlos darīt, – paralēli to audzēšanai pārdošanas vajadzībām, apjautu, ka šie dzīvnieki ļoti piesaista arī tūristus, ģimenes ar maziem bērniem. Tādēļ alpakas pirkām vēl, un nu jau ganāmpulku veido 30 dzīvnieki. ”
Anne 2014. gada 1. maijā oficiāli vēra saimniecības durvis tūristiem. Lai gan nekāda speciāla reklāmas kampaņa netika veidota, vienas dienas laikā saimniecībā paviesojās 850 cilvēku no tuvākas un tālākas apkārtnes, vēloties iepazīt alpakas, kas arī Norvēģijā ir ienācējas.
Kopš tā laika no maija līdz septembrim saimniecība apmeklētājiem piedāvā iespēju aplūkot alpakas, pabarot tās, nofotografēties ar dzīvniekiem un baudīt apkārtējo lauku mieru. Nelielā telpā, vienā no veca šķūņa daļām, Anne iekārtojusi mazu veikaliņu, kurā var iegādāties trikotāžas apģērbu mazuļiem un sievietēm no garspalvu aitu un alpakas vilnas. Savu alpaku vilnu viņa gan pati nepārstrādā. To nodod vērptuvē, kur sagatavo dziju, kas nonāk pie dažādiem ražotājiem, kuri tad arī piegādā Annes veikaliņam dažādus apģērbus. Laikam ejot, viņa iepazinusi citas apkaimes saimnieces, un nu veikala plauktos rodama arī kaimiņu produkcija – vaska sveces, rotaslietas, dažādi adījumi.
Saimniecība piedāvā arī iespēju rīkot bērnu ballītes grila mājā vai jau pieminētā šķūņa augšstāvā, kurš izskatās tieši tā, kā daudzi šķūņi Latvijā – vecu dēļu grīdas, nedaudz šķirbains dēļu jumts un dēļu galdi uz vienkāršiem steķiem, pie kuriem ieturēt maltītes. Šo iespēju iecienījuši arī jaunlaulātie. Tomēr šķūņa ēka ir piemērota vien izmantošanai vasarā. Tādēļ Anne sapņo par iespēju uzbūvēt jaunu ēku, kas būtu lietojama arī gada aukstajos mēnešos.
Pārsteidzošs ir vēl kāds pakalpojums, ko piedāvā šajā saimniecībā. Vietējā pašvaldība ar Anni noslēgusi sadarbības līgumu par bērnu ar attīstības traucējumiem izglītošanu saimniecībā. “Tas ir mans sirdsdarbs,” klusi nosaka saimniece.
Jāpiezīmē, ka Anne ir viena no septiņām dažādām Romerikas apkaimes saimniecēm, kuras apvienojušās, lai, savstarpēji sadarbojoties, spētu piedāvāt daudzveidīgākus produktus tūristiem. Piedāvājumā ietilpst jau pieminētā alpaku saimniecība, viršu produkcijas gatavotāji un kokapstrādes meistaru darinājumi, dažāda veida apskates saimniecības un naktsmītnes.
No žurnālistikas – pie vistām
Maritas Reisjas Karlsenas saimniecība specializējusies vistu audzēšanā. Senatnīgajā norvēģu sētā līdzās autentiskām, sarkanbrūnām ēkām uzbūvēta mūsdienīga vistu novietne vairākiem tūkstošiem klukstētāju. Visu gadu putni pavada iekštelpās, tādēļ Eiropā klīstošā putnu gripa saimnieci nebiedē. “Viņas jūtas ļoti labi, jo atrodas plašos būros, kuros var staigāt, viņām pieejama grants un ūdens, ir pietiekams apgaismojums,” skaidro saimniece. Lai gan vistas ir saimniecības pamats, Marita pie to audzēšanas nav apstājusies.
Necilu būdiņu pagalma vidū rotā uzraksts “Gardsbutikk” jeb saimniecības veikals, kas ir saimnieces lepnums. Tajā rodami dažādi ievārījumi, vaska sveces, aitādas un, protams, olas. Namiņš tiek atvērts tikai tad, kad atbrauc pircējs, vai, kad Norvēģijā tiek rīkotas ikgadējās dienas lauku saimniecībās.
Taču interesanti, ka pie olām var tikt, neejot minētā veikala telpās un, pat neuzmeklējot saimnieci. Tieši pirms ieejas vistu kūtī ir mazītiņa priekštelpa, kuras durvis vienmēr ir vaļā (atšķirībā no vistu kūts). Uz galda atrodas olu kastītes, bundžiņa naudai, kā arī burtnīca. Tajā pircējs ieraksta, kad un cik olu paņēmis, naudu atstājot bundžā. Vienkārši.
Nelielam ieskatam cenas vistu kūts priekštelpā: 30 olas – 6 eiro, 12 brūnās olas – 2,70 eiro, 15 kg kartupeļu – 11 eiro.
Šajā sētā nule izremontēta sena dzīvojamā ēkā, kuras divās istabās vasarā plānots uzņemt ceļiniekus. Tā kā Marita ir arī fotogrāfe, tad nama pirmajā stāvā izveidota neliela fotostudija, kurā var īstenot dažādas fotosesijas. “Jau tagad apkārtnes jaunieši ik pa laikam iegriežas, lai savām ballītēm veidotu stilīgas fotosesijas,” vaicāta, kurš speciāli brauks uz laukiem, lai ko tādu darītu, dzīvespriecīgi attrauc saimniece.
1000 cūku pagalmā pie viesu nama…
Šo saimniecību vispirms pamanām, pateicoties lielam plakātam, kas vēsta, ka šejienes mežiņā pieejamas atraktīvas gaisa takas brīvā laika pavadīšanai. Vēlāk uzzinām, ka aktivitāšu parkā pieejama arī kafejnīca, kurā pasniedz ēdienus no vietējās produkcijas, izveidotas arī atpūtas vietas, kur ērti baudīt līdzpaņemto maltīti.
Iebraucot saimniecības plašajā stāvlaukumā, skatam paveras vēl vairākas lielas un skaistas ēkas. Vienā no tām, kas piedāvā semināru telpas, ēdināšanu un naktsmītnes 120 cilvēkiem, ieturam pusdienas. Baudot tiešām lieliski pagatavotu mencu, uzklausām saimnieces stāstīto, kā šī vieta no veca šķūņa pārtapusi gaumīgā, mūsdienīgā un elegantā atpūtas vietā. “Tā kā vīram pieder cūku komplekss ar 1000 cūkām, bet man šis bizness nepatīk, domāju, ko es varētu iesākt. Vienmēr ir paticis viesmīlības bizness, tādēļ nolēmām, ka es varētu tādu izveidot un attīstīt,” stāsta saimniece. “Būtiska nozīme tam, ka izšķīrāmies par šādu soli, ir Oslo tuvums, – galvaspilsēta no mums atrodas tikai 30 kilometru attālumā. Turklāt esam pusceļā starp galvaspilsētu un Oslo lidostu. Līdz ar to mums teju katra darba diena ir rezervēta konferencēm vai semināriem, kas papildināti arī ar pusdienām. Tās gatavo viens no labākajiem pavāriem valstī. Savukārt sestdiena, svētdiena mums ir brīvdienas. Protams, ja kāds vēlas rīkot pie mums kāzas vai citas lielākas svinības, savlaicīgi saskaņojot, mēs tās rīkojam.”
Lai vecajā šķūnī izveidotu semināru telpu, atvērta tipa virtuvi, plašu ēdamzāli, ziemas dārzu un 15 istabiņas ar 24 gultām, ieguldīti 5 miljoni kronu jeb aptuveni 550 tūkstoši eiro.
Tad saimniece lūdz mūs pavērties pa logu uz 100 metru attālumā esošu baltu vienstāvu ēku, pie kuras atstājām savu auto. “Tajā atrodas vīra 1000 cūkas,” smaidot saka viņa, bet mēs neticīgi grozām galvas – Latvijā ierastā cūku kūts smaka, izkāpjot no auto, nebija pat nojaušama! “Viesiem mēs nesakām, ka tik tuvu semināru telpām un restorānam ir cūku kūts, cilvēkiem tas rada nelāgu priekšstatu. Bet smakas tiešām nav, jo kūtī ir ļoti augsti griesti, spēcīga ventilācijas sistēma. Paši lopiņi dzīvo dziļos salmu pakaišos un ēd vienīgi sauso barību,” skaidro saimniece.
Norvēģijas garša Oslo centrā
Ideju meklējumi tam, kāds vēl var izskatīties lauku labumu veikals, neaprobežojas tikai ar Norvēģijas reģionu apmeklējumu. Glītā Oslo ostas ieliņā iekārtots veikaliņš “Fenaknoken”. Tā ir vieta, kur vienuviet pieejami Norvēģijas reģionos tradicionāli gatavotie gaļas sālījumi, kaltētas zivis, brūnais siers, līdz šim neredzēta maize, dažādi ievārījumi, bet pats galvenais – zinošs, atraktīvs un ļoti atvērts saimnieks Ēriks Braeks.
“Piegādātājus apbraukāju un izvēlos pats, lai klātienē redzētu, kā tiek gatavots produkts, vai saimnieks ievēro Norvēģijai raksturīgās receptes un tradīcijas. Taču galvenais, – vai potenciālajam piegādātājam tā ir sirdslieta vai nē,” atklāj Ēriks, kurš pats ir labā nozīmē apsēsts ar norvēģu tradicionālas virtuves izpēti.
Lai gan ”Fenaknoken” tiek dēvēts par norvēģu kulinārā mantojuma centru, Ēriks atzīst, ka labi ja 10% Oslo iedzīvotāju zina par tā eksistenci. “Mūs daudz biežāk uzmeklē tieši tūristi, – informāciju par mums tie uzzina kā no saviem draugiem, kas te pabijuši, tā sociālajā tīklā Facebook un ceļojumu portāla Trip Advisor atsauksmēs.”
Redzēt, nogaršot, sasmaržot un uzzināt šajā bodītē tiešām var neiedomājami daudz. Jau ieejot veikalā, pirmie skatam paveras pie griestiem sakarinātu kaltētu jēra, ziemeļbriežu, liellopu cisku, muguras un ribu krājumi. Plauktos ir vakuumā fasēta svaiga gaļa – filejas, šķiņķi, dažāda veida salami desas, brūnais siers. Neiztrūkstoši šeit ir arī sālītas, ceptas, kūpinātas zivis – mencas, siļķes, lasis, butes, ātes, foreles, krevetes un pat vaļa gaļa. Veikals piedāvā arī Patanegra un Parma šķiņķi, kas gatavots pēc norvēģu receptēm. Kad pircējs no visa redzētā apjucis kā bērns rotaļlietu veikalā, talkā nāk saimnieks, kurš aizrautīgi skaidro katra produkta izcelsmi, pagatavošanas veidu un garšas īpatnības.
Veikalā iespējams pieteikt degustāciju vakariņas, kurās Ēriks, kopā ar tēvu, kurš arī saimnieko veikalā un mutīgumā no dēla ne par mata tiesu neatpaliek, piedāvās nobaudīt visdažādākos gardumus.
Ilze Rūtenberga-Bērziņa, LLKC sabiedrisko attiecību vadītāja
Foto: Ilze Rūtenberga-Bērziņa