Latvijas lauksaimniecība: situācija un risinājumi

LLKC Ekonomikas nodaļa veikusi lauksaimniecības sektoru ekonomisko analīzi.  

Lielāko daļu no lauksaimniecības preču izlaides vērtības Latvijā sastāda graudi un piens. 2015. gadā, salīdzinot ar 2014. gadu, starp galvenajiem ražošanas produktiem būtiski palielinājusies graudu un rapšu vērtība, attiecīgi par 32,9% un 73,8%, savukārt piena vērtība ievērojami samazinājusies, attiecīgi par 15,8%.

Graudu nozare

No graudaugu sējumiem 30% atrodas Zemgalē, kur saražots arī visvairāk graudu produkcijas (35% no graudu kopražas). Latgalē atrodas 18% no graudaugu sējumiem, bet tur tiek saražoti tikai 15% no graudaugu kopražas.

Izvērtējot vidējo graudaugu ražību no hektāra, redzams, ka lielākā graudaugu ražība ir Zemgalē – vidēji 5,29 t/ha 2015. gadā, savukārt mazākā – Latgalē (3,7 t/ha) un Vidzemē (3,95 t/ha). Redzot mazo graudu īpatsvaru, ko var saražot Latgalē un Vidzemē, rodas secinājums, ka Latgales un Vidzemes lauksaimniecībā izmantojamo zemi (LIZ) vērtīgāk būtu izmantot citā lauksaimniecības sektorā.

Graudaugu platības līdz 9,9 ha ir 73,3% Latvijas saimniecību. Šīm saimniecībām kopā pieder tikai 8,45% no kopējām graudaugu platībām Latvijā. Puse jeb 50,72% no Latvijas graudaugu platībām pieder saimniecībām, kurās graudaugus audzē 200 ha un vairāk.

Analizējot saimniecību lielumu reģionos, redzams, ka vidēji lielākās graudaugu saimniecības ir Zemgalē un Pierīgā, bet vismazākās – Latgalē. Lielākās rapšu platības ir Pierīgā, mazākās –  Latgalē. No tā var secināt, ka Latgalē graudaugus un rapsi nevar saražot tik lēti kā Zemgalē un Pierīgā, jo ražošanas pašizmaksa mazās platībās ir lielāka.

Ziemas kviešu ražība Latvijā 2015. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem bija ļoti laba (vidēji 5,35 t/ha). Tomēr, salīdzinot Latviju ar citām mērenās klimata joslas valstīm, nākas secināt, ka vidēji šī kultūrauga ražība no hektāra Latvijā ir viena no zemākajām, kas var būt saistīts gan ar klimatiskajiem apstākļiem, gan ar nepiemērotu saimniekošanas tehnoloģiju.  

Ziemas kviešu vidējā cena Latvijā ir līdzīga vidējai cenai ES. Pēdējos gados cenai ir tendence samazināties, kā rezultātā samazinās arī ziemas kviešu bruto segums. Lai ziemas kviešu audzētāji gūtu peļņu no kviešu audzēšanas un to pašizmaksa nepārsniegtu realizācijas cenu, ir jāatrod veids, kā samazināt audzēšanas izmaksas vai palielināt ražu.

Lopbarības kviešu cena, protams, ir zemāka nekā pārtikas kviešu cena. Ja Latvijas kviešu audzētāji nesaņemtu atbalsta maksājumus, to ieņēmumi no lopbarības kviešiem būtu mazāki nekā ražošanas pašizmaksa.

Vērtējot graudaugu un rapšu ražošanas izmaksas, lielu īpatsvaru sastāda pirktais mēslojums un augu aizsardzības līdzekļi. Nolietojums ir otra lielākā izmaksu pozīcija, kas var liecināt par ekonomiski nepamatoti veiktām investīcijām.

Salīdzinot ziemas kviešu mainīgo izmaksu apjomu Latvijā un Īrijā, jāsecina, ka Īrijā ziemas kviešu audzēšanai tērē par 55,71% vairāk nekā Latvijā, savukārt raža tiek iegūta par 111,09% lielāka. Viens no iemesliem atšķirīgam ražas apjomam varētu būt neefektīva augu aizsardzības līdzekļu lietošana Latvijā.

Veicot izmēģinājumus saimniecībā, kas atrodas Ozolniekos un nodarbojas ar ziemas kviešu audzēšanu, esam secinājuši, ka optimāla fungicīdu lietošana atbilstošajos laika termiņos un pareizajās devās kviešu ražu var palielināt pat par 15,4% jeb par 1,05 tonnām no hektāra. Ekonomiski šis ieguvums var būt pielīdzināms pat 105 eiro par hektāru. Nodrošinot fungicīdu un citu augu aizsardzības līdzekļu optimālu lietošanu, ir iespējams palielināt graudaugu ražību, tādējādi palielinot arī ieņēmumus.

Piena nozare

Otra lielākā nozare Latvijā pēc preču izlaides ir piena lopkopība. Latvijā 2015. gadā bija 20 tūkst. piena lopkopības saimniecību. No visām piena saimniecībām 85% ir mazās saimniecības ar 1–9 slaucamajām govīm, bet atlikušajām 15% piena saimniecībām pieder 75,93% no valstī esošajām slaucamajām govīm. Tātad piensaimniecības nozare ir ļoti sadrumstalota.

Visvairāk slaucamās govis ir Latgalē (25% no visām Latvijā esošām slaucamām govīm). Ņemot vērā lielo saimniecību skaitu, Latgalē vidēji ir tikai 2,6 govis ganāmpulkā.

Salīdzinājumā ar citu valstu vidējiem izslaukumiem Latvijā vidējais izslaukuma rādītājs ir ievērojami zemāks. Pēc ES statistikas biroja Eurostat datiem, 2015. gadā Latvijā vidējais izslaukums no govs bija 6 t. Kaimiņvalstī Igaunijā, kā arī Somijā un Zviedrijā šis rādītājs bija virs 8 tonnām. 

Piena iepirkuma cena pērn bija mazāka nekā piena ražošanas pašizmaksa. Tā kā piensaimnieki tiešā veidā iepirkuma cenu ietekmēt nevar, lai saimniecības nebankrotētu, ir jāatrod veids, kā samazināt ražošanas izmaksas un/vai palielināt izslaukumu.

Ražošanas izmaksu struktūrā gan lielo, gan mazo saimniecību grupā lielāko īpatsvaru sastāda pirktā lopbarība. Tātad piensaimniekiem vajadzētu atrast veidu, kā savā saimniecībā palielināt saražotās lopbarības daudzumu un paaugstināt tās kvalitāti, tādējādi samazinot pirktās lopbarības iegādes izmaksas.

Gaļas lopkopība

Gaļas liellopu sektors Latvijā ir sadrumstalots – 62% gaļas liellopu saimniecībām pieder 1–5 gaļas liellopi.

Ņemot vērā to, ka gaļas liellopu saimniecību izmaksu struktūrā lielāko daļu veido pastāvīgās izmaksas, var secināt, ka mazas saimniecības nav rentablas. Ar mazu lopu skaitu nav iespējams panākt pienācīgu apgrozījumu, lai segtu pastāvīgās izmaksas un iegūtu peļņu. Lielākās izmaksu pozīcijas ir nolietojums, darbaspēka izmaksas un enerģijas izdevumi. Saimniecībām būtu jāvērš uzmanība uz adekvātu investīciju veikšanu pamatlīdzekļos un kopējo fermas izdevumu samazināšanu

Nobarojamo gaļas liellopu pašizmaksa pēdējos divus gadus pārsniedz gaļas iepirkuma cenu ar subsīdijām Latvijā. Ņemot vērā to, ka saimniekiem ir grūti ietekmēt produkcijas tirgus cenu, ir jādomā par izmaksu optimizēšanu un/vai jāpalielina iegūtās gaļas daudzums.

Latvijā 2015. gadā vidēji no vienas zīdītājgovs tika iegūti 0,88 teļi. Izmēģinājumu saimniecību rezultāti rāda, ka saglabāti tiek vidēji 93,5% no iegūtajiem teļiem. Tātad 2015. gadā vidējais saglabāto teļu skaits no govs Latvijā varētu būt 0,82. Lopkopības speciālisti šo rādītāju vērtē kā salīdzinoši sliktu. Iegūto teļu skaitu un saglabāto teļu skaitu visvairāk ietekmē tas, kā saimnieks veido un pārrauga ganāmpulku.

Liene Kalniņa un Andris Stepanovs, LLKC Ekonomikas nodaļas konsultanti