Gaļas liellopu ganāmpulka pārvaldības ekonomiskie aspekti

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) speciālisti veikuši aprēķinus par realizētā liellopu gaļas kautsvara kilograma pašizmaksu LLKC Zālēdāju projekta izmēģinājumu saimniecībās, salīdzinot saimnieciskās darbības rezultātus laika periodā no 2013. gada līdz 2016. gadam.

Aprēķinos izmantoti dati, kas iegūti no Zālēdāju projektā iesaistītajām gaļas liellopu saimniecībām, t. i., saimniecību grāmatvedības, Lauksaimniecības datu centra (LDC) dati un saimniecību īpašnieku (vadītāju) sniegtā informācija.

LLKC Zālēdāju projekta ietvaros no 2013. līdz 2015. gadam dati tika apkopoti par sešām gaļas liellopu saimniecībām (n=6), bet 2016. gadā dati tika apzināti par astoņām gaļas liellopu saimniecībām (n=8), kas ir bijušas vai 2017. gadā būs Zālēdāju projekta izmēģinājumu saimniecības.

Pašizmaksa par liellopu gaļas kautsvara kilogramu aprēķināta, saskaitot visas izmaksas, kas attiecas uz gaļas liellopu audzēšanu un realizāciju, un iegūto rezultātu dalot ar saimniecības realizēto gaļas liellopu produkcijas (iegūtā gaļa un dzīvnieki vaislai vai nobarošanai) svaru, kas pārrēķināts kautsvarā.

Aprēķinot vidējos svērtos rādītājus, nav izdalītas atsevišķi konvencionālās un bioloģiskās saimniecības.

Vērtējot gaļas liellopu saimniecību saimnieciskās darbības rezultātus, jāvērtē vidēji uz vienu zīdītājgovi realizētais gaļas apjoms (t. sk. brāķētās zīdītājgovis), vaislas dzīvnieki (pārrēķināts kautsvarā vidēji uz vienu zīdītājgovi), izmaksas, kas ir radušās ganāmpulka uzturēšanai (pārrēķinātas vidēji uz vienu zīdītājgovi), saņemtie atbalsta maksājumi un peļņa ar atbalstiem no ganāmpulka apsaimniekošanas (pārrēķinātas vidēji uz vienu zīdītājgovi) (skatīt 1. attēlu).

1. attēls. Vidējās svērtās izmaksas, peļņa ar atbalstiem un subsīdijas eiro, realizētās gaļas apjoms kilogramos no ganāmpulka vidēji uz vienu zīdītājgovi, 2013.-2016. gadā

Vērtējot ganāmpulka uzturēšanas izmaksas vidēji uz vienu zīdītājgovi, var secināt, ka tas ir dinamisks rādītājs, ko ietekmē saimniecības investīcijas attīstībā, iegūto teļu apjoms un ražošanas resursu cenu izmaiņas. Viszemākās ganāmpulka uzturēšanas izmaksas vidēji uz vienu zīdītājgovi bija 2015. gadā, kad arī bija zemākais iegūto un saglabāto teļu apjoms (skatīt 2. attēlu).

2. attēls. Vidējais svērtais iegūtais un saglabātais teļu skaits no zīdītājgovs Zālēdāju projekta izmēģinājuma gaļas liellopu saimniecībās 2013. –2016. gadā

Nodrošinot pēc iespējas īsāku starpatnešanās intervālu (SAI), saimniecības spēs nodrošināt lielāku teļu ieguvi. Saglabāt pēc iespējas vairāk teļu ir svarīgi, jo tādā veidā tiek gūti ieņēmumi no ganāmpulka, realizējot teļus gaļā vai, iegūstot vaislas materiālu. Realizēto liellopu vecums un dzīvsvars ietekmē saimniecības vidēji uz vienu zīdītājgovi realizēto gaļas apjomu, kas atstāj ietekmi arī uz realizētā gaļas kilograma pašizmaksu. Dzīvnieki, kas saimniecībā ir nobaroti, veido vidēji uz vienu zīdītājgovi lielāku iegūtās gaļas apjomu, kad saimniecība ar tām pašām vai nedaudz lielākām pastāvīgajām izmaksām spēj saražot lielāku gaļas apjomu.

Skatot situāciju Zālēdāju projekta saimniecībās, konstatēts, ka atbalsta maksājumu apjoms vidēji uz vienu zīdītājgovi nedaudz pieaug kopš 2015. gada, kad atbalsta maksājumi vidēji uz vienu ganāmpulkā esošo zīdītājgovi bija 1079 eiro, savukārt 2016. gadā tas bija par aptuveni sešiem procentiem lielāks. Jāpiemin, ka atbalsta maksājumi, kas saistīti ar investīciju projektu īstenošanu, šajā aprēķinā nav ņemti vērā.

Atbalsta maksājumu apjoms vidēji uz vienu zīdītājgovi ietekmē arī saimniecību peļņu ar atbalstiem, kas kopš 2015. gada vidēji uz vienu zīdītājgovi ir lielāki par 800 eiro. Salīdzinoši ar citām lauksaimniecības specializācijām lielais atbalsts saistīts ar gaļas liellopu saimniecību specifiku, – tās visbiežāk ir bioloģiskās saimniecības, kuras apsaimnieko bioloģiski vērtīgas pļavas un ganības, teritorijas ar dažādiem saimnieciskās darbības liegumiem, kur cita saimnieciskās darbība nebūtu iespējama.

Ņemot vērā, ka teļu ieguve un saglabāšana ir gaļas liellopu ganāmpulku ieņēmumu nodrošināšanas pamats, jāpievērš uzmanība, lai šis rādītājs optimālā variantā būtu 0,95 vai vairāk, jo pretējā gadījumā samazinās saimniecības darbības efektivitāte.

Būtiski faktori, kas atstāj negatīvas sekas uz teļu iegūšanas un saglabāšanas rādītājiem, ir:

• nepietiekami uzraudzīta zīdītājgovs grūsnības iestāšanās un grūsnības norises laikā;
• kļūdas zīdītājgovju ēdināšanā dažādos grūsnības periodos;
• palielināta zīdītājgovs ķermeņa kondīcija pirms dzemdībām;
• dažādas infekcijas;
• nepietiekami uzraudzīts iegūtais teļš.

Faktori, kas ietekmē teļu iegūšanu un saglabāšanu, saimniecībā var būt atšķirīgi, tādēļ katrā saimniecībā ir rūpīgi jāpārdomā un jāpilnveido ganāmpulka pārvaldības sistēma.

Aprēķinot Zālēdāju projekta izmēģinājumu saimniecību nosacīto liellopu vienību blīvumu uz vienu hektāru LIZ (atbilstoši 2015. gada 7. aprīļa Ministru kabineta noteikumiem Nr. 171 “Noteikumi par valsts un Eiropas Savienības atbalsta piešķiršanu, administrēšanu un uzraudzību vides, klimata un lauku ainavas uzlabošanai 2014.–2020. gada plānošanas periodā” 3. pielikumā izklāstītajai metodikai), var secināt, ka pētāmās saimniecības nodrošina vairāk nekā 0,4 liellopu vienības uz hektāru, kas ir vairāk par noteikto nepieciešamo minimālo rādītāju (skatīt 3. attēlu).

3. attēls. Vidējās svērtās nosacītās mājlopu vienības uz vienu LIZ hektāru 2013.-2016. gadā, koeficients

Dzīvniekus blīvums 2016. gadā bija vislielākais, sasniedzot rādītāju 0,54. Tas liecina par to, ka intensīvāk tiek apsaimniekotas LIZ platības, tādā veidā palielinot saimniecības ieņēmumus (skatīt 4. attēlu).

4. attēls. Vidējie svērtie ieņēmumi no gaļas liellopu ganāmpulka un atbalsta maksājumi par gaļas liellopu ganāmpulku (tajā skaitā platību maksājumi par LIZ) vidēji uz vienu hektāru LIZ, 2013. –2016. gadā, eiro

Saimniecības efektivitātes rādītājs ir spēja gūt maksimāli lielus ieņēmumus no viena apsaimniekotā hektāra, kas tiek izmantots gaļas liellopu audzēšanai. Ieņēmumu līmeni ietekmē:

• iegūto un saglabāto teļu skaits;
• realizējamās produkcijas kvalitāte;
• tirgus cena konkrētiem gaļas liellopu produkcijas veidiem un iespēja realizēt par šīm cenām.

Laika periodā no 2013. gada līdz 2015. gadam Zālēdāju projekta izmēģinājumu saimniecības uz vienu hektāru LIZ nespēja gūt ieņēmumus vairāk par 250 eiro, bet jau 2016. gadā tika gūti ieņēmumi par 100 eiro vairāk nekā 2015. gadā. Ieņēmumu palielinājums uz hektāru skaidrojams ar dzīvnieku blīvuma palielināšanu uz hektāru un labākām vidējām svērtajām gaļas liellopu realizācijas cenām.

Gaļas liellopu saimniecībām svarīgs aspekts ir valsts un ES atbalsta maksājumi, kas kompensē liellopu gaļas ražošanas izmaksas un veido saimniecības ieņēmumus tālākās attīstības finansēšanai. Atbalsta apjoms vidēji uz vienu hektāru būtiski pieauga 2014. gadā, kad, salīdzinot ar 2013. gadu, bija par 15% lielāki atbalsta maksājumi uz LIZ hektāru. Laika periodā no 2014. gada līdz 2016. gadam nav būtiski pieaudzis atbalsta apjoms.

Zīdītājgovs uzturēšanas izmaksas veido vairāk nekā pusi no kopējām ganāmpulka uzturēšanas izmaksām, kas vidēji uz vienu zīdītājgovi ir virs 700 eiro (skatīt 5. attēlu).

5. attēls. Vidējās svērtās vienas zīdītājgovs uzturēšanas izmaksas 2013.-2016. gadā, eiro

Analizējot izmaksas gada griezumā, var secināt, ka izmaksas vidēji uz vienu zīdītājgovi ir proporcionāli mazākas no kopējām ganāmpulka izmaksām, ja tiek saglabāts vairāk teļu vidēji uz vienu zīdītājgovi.

Saglabājot 0,89 teļus, 2013. gadā saimniecības vidēji zīdītājgovs uzturēšanai tērēja ap 60% no kopējām ganāmpulka uzturēšanas izmaksām. Saglabājot 0,80 teļus, saimniecībām vidēji vienas zīdītājgovs uzturēšanai jātērē 63% no kopējām ganāmpulka uzturēšanas izmaksām, savukārt, saglabājot 0,90 teļus, saimniecības vienas zīdītājgovs uzturēšanai tērēs ne vairāk par 52% no ganāmpulka uzturēšanas izmaksām. Vidējās svērtās izmaksas vidēji uz vienu zīdītājgovi ietekmē arī Zālēdāju projekta izmēģinājumu saimniecību veiktās investīcijas, tehniskais nodrošinājums, darbaspēka patēriņš, zālāju kvalitāte un citi faktori, kamēr tendences saglabājas, – jo mazāks iegūto un saglabāto teļu skaits uz zīdītājgovi, jo dārgāk ir uzturēt gaļas liellopu ganāmpulku.

Taupot uz zīdītājgovju labturību, saimniecībā netiek iegūti iespējamie ieņēmumi no atšķirto vai nobaroto teļu realizācijas, un tiek uzturētas zīdītājgovis, kuras netiek izmantotas teļu ieguvē. Katra diena, kad zīdītājgovij ir aizkavējusies grūsnība, saimniecībai rada zaudējumus vairāk nekā divu eiro apmērā. Ja govs ir bijusi grūsna un ir iegūts teļš, kas nav saglabāts, saimniecībai gadā rodas zaudējumi vairāk nekā 700 eiro par govs uzturēšanu, un neiegūtie ieņēmumi ir vairāk nekā 900 eiro par tīršķirnes teļu ar dzīvsvaru līdz 300 kilogramiem.

Vidēji svērtais mainīgo un pastāvīgo izmaksu sadalījums Zālēdāju projektu saimniecībās norāda, ka lielākās izmaksas ir pastāvīgās izmaksas (skatīt 6. attēlu).

6. attēls. Vidēji svērtais mainīgo un pastāvīgo izmaksu sadalījums par realizēto liellopu gaļas kilogramu 2013.-2016. gadā, procenti

Saimniecībās, kur notiek ekstensīva gaļas liellopu audzēšana, ir mazs mainīgo izmaksu īpatsvars kopējās izmaksās. Ja zīdītājgovju skaits, iegūto un saglabāto teļu apjoms palielinās, palielinās arī mainīgās izmaksas, kamēr pastāvīgās izmaksas būtiski nemainās. Tas norāda, ka ieguldījumi – kūts, traktortehnika, lopbarības sagatavošanas tehnika, barotavas utt. – tiks izmantotas intensīvāk, tiks izaudzēts vairāk teļu, izmantojot esošo aprīkojumu.

Detalizēti skatot mainīgo un pastāvīgo izmaksu pozīcijas (skatīt 7. attēlu), var secināt, ka lielākās izmaksu pozīcijas ir:

• pamatlīdzekļu nolietojums;
• darba algas un sociālās apdrošināšanas maksājumi;
• enerģijas (dīzeļdegviela, elektrība, smērvielas un benzīns);
• tehnikas remonti un uzturēšana.

7. attēls. Vidējā svērtā realizētā liellopu gaļas kautsvara kilograma pašizmaksas struktūra 2013.-2016. gadā, procenti

Šīs četras izmaksu pozīcijas veido vairāk nekā 60% no kopējām gaļas liellopu ganāmpulka uzturēšanas izmaksām. Absolūtajos skaitļos tie ir 912 eiro vidēji uz vienu zīdītājgovi.

Palielinot saimniekošanas intensitāti, – vairāk ielabojot zālājus, uzlabojot teļu ieguves un saglabāšanas rādītājus, un veicot intensīvāku liellopu nobarošanu, būs iespējams ne tikai palielināt saimniecības ieņēmumus, bet arī samazināt pamatlīdzekļu nolietojuma, darba algu, enerģijas izdevumu, tehnikas remontu un uzturēšanas izmaksu īpatsvaru kopējā izmaksu struktūrā.

Iegūstot un saglabājot vairāk teļu, palielinot nosacīto liellopu vienību blīvumu uz vienu LIZ hektāru, samazinās vidēji uz vienu zīdītājgovi vidējās svērtās pamatlīdzekļu nolietojuma izmaksas, darba algu un sociālās apdrošināšanas, enerģijas,  tehnikas remontu un uzturēšanas izmaksas. Veicot uzlabojumus saimniecībā un palielinot resursu izlietošanas efektivitāti, saimniecība var palielināt savus ieņēmumus un peļņu, un līdz ar to arī ātrāk atpelnīt investīcijas.

Secinājumi:

1. Ja saimniecība ir nolēmusi strādāt ar zīdītājgovju ganāmpulku, būtiska ir teļu ieguve, kas nodrošina ieņēmumus no gaļas liellopu ganāmpulka.  Zīdītājgovis, no kurām nav iegūti un saglabāti teļi, ganāmpulkam rada zaudējumus, jo zīdītājgovs uzturēšana izmaksā vairāk nekā 2 eiro dienā. Lai spētu nodrošināt efektīvu saimniekošanu, saimniecībām jārūpējas par augstiem teļu iegūšanas un saglabāšanas rādītājiem, kas pārsniedz 0,95 teļus uz govi. To var panākt sr labu, attiecīgajai gaļas liellopu šķirnei raksturīgu ģenētiku, vai krustojumu dzīvniekiem – ar gaļas ieguvei nepieciešamo augšanas un attīstības potenciālu.
2. Zīdītājgovs uzturēšana izmaksā vairāk nekā divus eiro dienā, tādēļ saimniecībām, lai neciestu zaudējumus, jārūpējas, lai zīdītājgovij būtu pēc iespējas īsāks starpatnešanās periods. Uzmanība jāpievērš arī teļu saglabāšanai, jo zīdītājgovs, iznēsājot teļu, jau izmaksājusi vairāk nekā 700 eiro. Nesaglabājot teļu, saimniecība cieš zaudējumus no neiegūtajiem ieņēmumiem par teļu realizāciju.
3. Lai samazinātu zaudējumus un uzlabotu saimniekošanu, ir jānodrošina sistemātiska un precīza ganāmpulka pārvaldība, rūpīgi jāseko līdzi gan zīdītājgovju, gan teļu ķermeņa kondīcijai un jānodrošina vismaz viens teļš no govs gadā. Saimniecībām rūpīgi jāizvērtē, kādu produktu tās vēlas iegūt no sava gaļas liellopu ganāmpulka, un jānodrošina tā kvalitāte, lai audzēšana neradītu saimniecībai zaudējumus, kad ir iztērēti resursi un iegūts nekvalitatīvs produkts ar zemāku realizācijas cenu nekā vidējā tirgus cena konkrētajam produktam.
4. Būtiski saimniecību ieņēmumus ietekmē cena, par kādu tiek realizēts teļš. Tādēļ saimniecībām ir jāseko līdzi tirgus situācijai – pieprasījumam, piedāvātajai cenai par gaļas liellopiem dažādos vecumos un tirgus pieprasītajai gaļas liellopa ķermeņa kondīcijai. Gaļas liellopi jārealizē, kad iespējams iegūt lielāko samaksu par dzīvmasas vai kautsvara kilogramu. Jāatceras, ka par gaļas liellopu krustojumiem, nezināmiem krustojumiem samaksa par dzīvmasas kilogramu ir būtiski zemāka nekā par tīršķirnes vai zināmiem gaļas liellopu šķirnes krustojumiem.
5. Lielākās izmaksu pozīcijas gaļas liellopu ganāmpulkos ir pamatlīdzekļu nolietojums, darba algas, enerģijas (dīzeļdegviela, elektrība, smērvielas un benzīns) izdevumi un tehnikas remonti un uzturēšana, kuras kopā veido vairāk nekā 60% no ganāmpulka izmaksām. Tādēļ ir ļoti rūpīgi jāizvērtē investīcijas gaļas liellopu ganāmpulka pamatlīdzekļos, zālāju uzturēšanā un personāla apmācībā, efektivitātes palielināšanā. Veicot izsvērtas un pārdomātas investīcijas gaļas liellopu ganāmpulkos, ir iespējams nodrošināt efektīvu saimniecības darbību.

Sagatavoja Raivis Andersons

sadarbībā ar LLKC Lopkopības kompetenču centru