Lauksaimniecības atdeves novērtējums – kompass politikai

Kopš 2015. gada Latvijā lauksaimniecības attīstība nosvērusies par labu laukkopībai, radot disbalansu ar pārējām nozarēm, kuru apjoms samazinās, vienlaikus laukkopības devums tautsaimniecībai, īpaši valsts budžetā nomaksāto nodokļu masa, krīt, neskatoties uz tai izmaksāto augošo tiešo maksājumu apjomu. Šis ir viens no secinājumiem Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) pētījumā “Lauksaimniecības nozarei piešķirtā atbalsta un atdeves efektivitātes izvērtējums dalījumā pa lauksaimniecības sektoriem”. Par procesiem lauksaimniecībā, ņemot vērā pētījumā iegūtos datus, stāsta AREI Bioekonomikas nodaļas Lauku attīstības novērtēšanas daļas vadītāja Mg. sc. ing. ELITA BENGA un Mg. oec. ANDRIS LISMANIS.

Pētījums, kas prezentēts gan lauksaimnieku organizācijām, gan nozares politikas veidotājiem, pagaidām diskusijas raisījis salīdzinoši šaurā lokā, atsevišķu nozaru pārstāvjiem izceļot datus, kas tiem labvēlīgāki, bet citu nozaru pārstāvjiem tos apstrīdot. Tādēļ, uzsākot sarunu, Elita Benga uzsver – pētnieki izmantojuši datus, kas ir pieejami. Pētījumā izmantoti ne tikai Latvijas lauku saimniecību uzskaites datu tīkla (SUDAT) un Farm Accountancy Data Network (FADN, Eiropas lauku saimniecību uzskaites datu tīkla) dati, bet arī Centrālās statistikas pārvaldes, Valsts ieņēmumu dienesta  un citu datu avoti. Lai arī iegūtais rezultāts atsevišķām lauksaimnieku organizācijām, īpaši augkopības nozari pārstāvošām, nav patīkams, tas tomēr rāda grūti apstrīdamas tendences.

E. Benga: – Mums pieejamā SUDAT datu bāze ir visprecīzākā, jo tajā pieejami dati par lauksaimniecības specializācijām, kādu citās jomās nav. Kur rodas dati? Datus dod paši zemnieki, uzņēmēji. Man gribas teikt – dodiet patiesus datus, “nekrāsojiet” ciparus. Mēs analizējam pašu uzņēmēju iesniegtos datus, bet mums pārmet, ka tā nav patiesība. Jautājums – kādus datus jūs paši dodat?

Nākamais – nozaru pārstāvniecība. Mēs ļoti labi zinām, cik grūti ir iegūt datus no saimniecībām. Ja mums vajag risku analīzei garu laikrindu ar konkrētiem datiem, lai saprastu, kas ietekmē saimniekošanu, tad šādu saimniecību datu nav daudz. Kopš 2008. gada SUDAT datus sniedz vidēji 1000 saimniecību, bet sarūk to saimniecību skaits, kur pa gadiem varam izsekot, kā tās ir attīstījušās, tas ir, pieejama informācija par 20 un vairāk gadiem.

Saimniecības negrib dot datus. Iespējams, ka kāda daļa arī pārtrauc saimniekošanu, bet pamatā atsakās pildīt tabulas ar datiem. Te ir jautājums – kā varēsim analizēt katras specializācijas attīstību, ja nav saimniecību, kas sniedz datus.

Zemnieki saņem ievērojamas subsīdijas, tie ir miljardi eiro. Laika  periodā no 2018. līdz 2022. gadam tiešajos maksājumos vien, nemaz nerunājot par lauku attīstības pasākumiem, ir izmaksāti 1,4 miljardi eiro, bet kopējā nodokļu samaksa šādā pašā periodā ir samazinājusies par 90% (ievērojamais kritums radies 2022. g. dēļ). Tiesa, ir neliels skaits saimniecību, kas nepiesakās uz maksājumiem, te varētu saprast, ja tās saka, ka neko no valsts neprasa, tādēļ neprasiet neko nu mums. Tiesa, būtu interesanti paskatīties arī šādu saimniecību attīstību.

– Gadiem tiek runāts, ka augkopības nozare ir strauji attīstījusies, kļuvusi efektīva, eksportspējīga. Mums ir lielas un spēcīgas saimniecības šajā nozarē, bet nodokļu ieņēmumi valstij no nozares samazinās?

– No laukkopības valsts neiegūst pievienotās vērtības nodokli (PVN).

A. Lismanis: – Nozare strādā efektīvi, tā izmanto likumdošanas un nodokļu vidi, kas izveidota ar veiksmīgu nozares lobiju. Ja 2018. gadā laukkopībā, pēc VID datiem, PVN bilancē bija mīnus 43 miljoni eiro, tātad – priekšnodoklī bija saņemts vairāk nekā reāli maksāts nodoklī, tad 2022. gadā bija jau 94 miljoni eiro mīnusā.

Tagad palūkosimies uz šo skaitli valstiskā līmenī. Pērn bija asas diskusijas par valsts budžetu. Kā zināms, valsts budžets pārdala sabiedrisko naudu, ko mēs visi “sametam”. Redzam, ka 2022. gadā no valsts budžetā “samestās” naudas 94 miljoni eiro nonāca atpakaļ laukkopības saimniecībās. Vienlaikus valstī medicīnā onkoloģijas finansēšanai bija nepieciešami papildu 98 miljoni eiro, valsts varēja piešķirt tikai 30 miljonus.

Ja mēs skatāmies atrauti tikai vienas nozares ietvaros, tad skaidrs, ka viss pareizi, nozare aizstāv savas intereses, tai līdzās ir konkurenti citās valstīs un nozare cenšas panākt apstākļus, kādos justies drošāk un konkurētspējīgāk. Bet, ja paskatāmies no valsts budžeta viedokļa, tad nozarei atpakaļ tiek samaksāti nodokļi, kas ir vēl viena papildu subsīdija tiem apmēram 300 miljoniem eiro gadā, kas izmaksāti tiešajos maksājumos, kā arī vēl citām nodokļu atlaidēm.

Pētījumā atbilstoši darba uzdevumam vērtējām tikai lauksaimniecības rādītājus, nevērtējot multiplikatora efektu uz citām nozarēm, visu ietekmes ķēdi nav iespējams izsekot. Mēs redzam, ka laukkopībā PVN ir mīnusā, piena lopkopībā – 5,15 miljoni eiro plusā. Tātad – ir specializācijas, kas nebauda vai nu līdzvērtīgu nodokļu režīmu vai saimnieciskā darbība organizēta savādāk, kā rezultātā valsts budžetā no šīs nozares ir plusi. Specializācijai protams tas ir mīnuss, tā arī droši vien gribētu saņemt lielāku nodokļu atmaksu no valsts budžeta, jo īpaši tagad, kad piena cenas ir salīdzinoši zemas.

 – Piena nozarē arī notiek eksports, pēc aptuvenām aplēsēm apmēram 40% no svaigpiena tiek eksportēts. Tātad – arī te būtu jānāk PVN atmaksai no valsts, bet tomēr nozare rada valsts budžetam ieņēmumus?

E. Benga: – Te ir atšķirība – piens tiek eksportēts lielākoties uz Lietuvu, mazāk uz Igauniju, un arī importēts produktu veidā atpakaļ uz Latviju. Graudi tiek eksportēti pamatā uz Āfriku. Laukkopībā mums strādā apmēram 60% no saimniecībām, kas rada disbalansu ar pārējām specializācijām.

Graudkopji eksportē, tas ir ļoti apsveicami, bet graudu audzēšanā ieguldīti visas sabiedrības  līdzekļi, ar to domājot gan tiešos maksājumus, gan atbalstu tehnikai ar LAP atbalsta pasākumiem. Laukkopji saņem vislielākos tiešos maksājumus salīdzinājumā ar citām nozarēm. No kopējās naudas masas tiešajos maksājumos laukkopībai izmaksā 52% no kopējā finansējuma. Rezultātā graudi, ko paši ar sabiedrības līdzekļu palīdzību pietiekami izaudzējam, vēl tiek arī importēti. Atklāts ir jautājums – cik daudz no Latvijā saražotajiem graudiem tiek pārstrādāts Latvijas pārtikas uzņēmumos? Skatoties pēc bilancēm, redzam, ka iekšējo patēriņu iespējams nosegt ar importētiem graudiem gandrīz 96% apmērā. Mēs saražojam trīs reizes vairāk graudaugu, nekā ir iekšzemes patēriņš.

– Tātad – savus graudu eksportējam, bet ēdam maizi, kas ražota no importa graudiem?

– Graudus importējam, te gan var būt arī reeksports. Pamatdoma ir, ka mēs ar mūsu nodokļu maksātāju naudu subsidējam gandrīz visu produktu ražotājus – graudus, pienu, dārzeņus, gaļu –, bet cik no visa, kas tiek saražots ar publisko naudu, pārstrādājam šeit? Vai mums vajag priecāties par to, ka izvedam nepārstrādātu produktu?  Saražotus produktus bez pievienotas vērtības? No otras puses – ja šādi sanāk bizness, kādēļ to nedarīt.

A. Lismanis: – Tas ir ļoti racionāls biznesa modelis (no specializācijas viedokļa). Pašlaik izveidotajā uzņēmējdarbības un lauku vidē mēs izaudzējam graudus, un esam konkurētspējīgi, tiem nepievienojot nekādu dižo vērtību un eksportējot uz Āfriku, kas ir lētais tirgus. Tātad – dzīvojot nosacīti dārgā valstī, pateicoties videi un subsīdiju mehānismiem, spējam konkurēt ar pasaules lētākajiem graudu ražotājiem pasaules lētākajos tirgos.

Pievienot graudiem vērtību, tos pārstrādājot – tas jau ir sarežģītāks biznesa modelis, tur vajag lielākas investīcijas. Jārada pārstrādes jaudas, kur tiek iegūts kaut kāds produkts, kas jādizainē, jāiepako, tam nepieciešams mārketings, kas maksā naudu un jāmeklē tirgus.

Nepārstrādātiem graudiem ir biržas cenas, kas ir vienīgais pārdošanas slēdzis. Tas ir standarta beramais produkts ar noteiktu cenu, tas nerada papildu darbu ar iepakojumu, mārketingu, uzglabāšanu īpašos apstākļos vai īsu realizācijas termiņu, kā tas ir lopkopības produkcijai.

Skatoties tikai no šī viedokļa, augkopība ir ļoti efektīva, tādēļ tā pārvilina savā pusē lopkopībā strādājošos. Šajā nozarē mēs izteikti redzam saimniecību skaita un platību pieaugumu. 

– ES subsīdijas tiek maksātas, lai nodrošinātu iedzīvotājiem lētāku pārtiku. Ņemot vērā šo tiešo maksājumu pamatprincipu, graudkopībai ES maksājumi nebūtu piešķirami?

E. Benga: – Tas ir politisks jautājums. Saražotais graudu apjoms ir pieaudzis no 2,69 milj. tonnu 2017. gadā līdz 3,24 milj. tonnām 2022. gadā. Platību un saimniecību skaits pieaug. Imports ir 985 tūkst. tonnas graudu, bet mēs arī pārstrādājam, iekšzemes patēriņš ir 1,01 milj. tonnas. Eksportējam 3,07 milj. tonnu.

Atklāts ir jautājums, cik no importa graudiem, kas Latvijā ienāk no ES un citām valstīm, paliek Latvijā un cik tiek eksportēts tālāk. Nākamais jautājums – kā mums uz šo skatīties? Pamatā nodoklis, no kā valsts finansē veselību, izglītību, drošību un pārējās jomas, veidojas no PVN un tas laukkopībā krītas par miljoniem eiro gadu no gada, kur ir vislielākais kritums starp specializācijām.

A. Lismanis: – Varam uz nodokļu jomu laukkopībā raudzīties arī no cita skata  punkta. Pētījumā secinājām, ka papildu pašvaldību finansiālās izlīdzināšanas mehānismam nodokļu ieņēmumi no lauksaimniecības, tajā skaitā laukkopības ir vēl viens mehānisms. Saņemtā PVN atmaksa  tiek izmantota ne tikai ražošanā, bet arī citu nodokļu nomaksai. Tādā veidā līdzekļi no valsts budžeta nonāk reģionos.

Kā zināms, iedzīvotāju ienākumu nodoklis tiek maksāts pēc strādājošā dzīvesvietas, un to maksā par lauku iedzīvotājiem, kas ir nodarbināti lauksaimniecībā. Nākamais – nekustamā īpašuma nodoklis. To maksā pēc konkrētā zemesgabala atrašanās vietas. Tādā veidā vietējām pašvaldībām šī sistēma der. Runa ir, vai iegūst valsts budžets? Veidojot pētījumu, šis ir aspekts, ko piedāvājam tālākai diskusijai.

Nav tā, ka lauksaimniecības atdeve jāvērtē tikai pēc šī viena rādītāja – samaksātiem nodokļiem. Ir cilvēki, kas no prezentācijas paņēmuši vienu slaidu un izmanto argumentācijām. Raugoties no savas nozares interesēm, finansiālais atbalsts, kas gadu no gada pieaug, vienmēr dod pamatu prasīt vēl vairāk. Jautājums – vai sabiedrība kopumā šo akceptē?

Man personīgi nav sajūtas, ka sabiedrība apzinās, cik liela ir publiskā nauda, kas nonāk nozarē. Šī ir viena dimensija, kāpēc sabiedrībai būtu tiesības vairāk par to interesēties  un uzstādīt savus mērķus un rādītājus, ko nepieciešams sasniegt. Otra lieta – vairāk nekā trešdaļa no valsts ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Tātad šī saimniekošana tiešā veidā aizskar gan mūsu kabatas, gan mūsu dzīves telpu. Mūs taču uztrauc, kas, piemēram, notiek ar Latvijas ceļiem, kam budžets ir apmēram 340 miljoni eiro 2023. gadā, tātad – praktiski līdzīgs kā lauksaimniecības tiešajiem maksājumiem. Mēs prasām, kur ir braucami ceļi! Kur ir pieejama veselības aprūpe! Pret lauksaimniecību sabiedrības nostāja, manuprāt, ir vairāk aizstāvoša pret ļauno valsti, kas negrib dot naudu. Nu, dodiet taču zemniekiem naudu, viņi nodrošina mūs ar pārtiku! Tad vēl ir jautājums – kas no tā, ko paši saražojam, paliek šeit. Pārstrādātājiem arī ir atšķirīgi viedokļi, cik daudz un kādu izejvielu šeit var iegūt.

Ir virkne argumentu, kādēļ sabiedrībai vajadzētu interesēties un domāt, ko sagaidīt no lauksaimniecības. Vai tie ir nodokļi? Sakopta lauksaimnieciska ainava? Vides labklājība, cik daudz piesārņojam vai pretēji – saglabājam? Vai prasām no lauksaimniecības, lai tā rada darbavietas un nodrošina lauku apdzīvotību? Vai lauksaimniecība ir tas instruments, kas nodrošina šo elementu? Vai ir vēl kādi citi faktori, rādītāji, ko gribam sasniegt? Mūsu pētījums ir viena no versijām, kā vērtēt katras nozares sniegumu un atdevi. Tā nav tikai fiskālā ietekme.

Protams, var diskutēt, cik korekti sarēķināti cipari par vienu vai otru specializāciju, bet kopumā ir radīts priekšstats par katru no tām, kas dod iespēju salīdzināt graudkopību, piena lopkopību, dārzeņu audzēšanu, cūkkopību un putnkopību. Ja redzam, ka kāda nozare būtiski atpaliek, tad ir pamats lemt, kādai būt reakcijai. Ar kādiem instrumentiem, visticamāk, ar tiem pašiem finanšu – tiešiem maksājumiem – situāciju var mainīt un vai ir jēdzīgi to mainīt. Varbūt stimulējam citas nozares, kas dod lielāku atdevi un pašlaik nav tādā apjomā, kādā gribētu.

– Kuras ir tās nozares, kas, ja tā var teikt, ir valstiski izdevīgākās?

E. Benga: – Pēc rādītājiem iznāk, ka tā ir cūkkopība un putnkopība, kā arī segto platību dārzeņkopība. Te uzreiz jāpiebilst, ka šeit SUDAT saimniecību pārstāvniecība pa specializācijām, pēc kā mēs varam veikt aprēķinus, nav liela. Ja, piemēram, laukkopībā ir vairāk nekā 300 saimniecību, kas ir pietiekami, tad gan cūkkopībā, gan dārzeņkopībā saimniecību skaits, kas reprezentē visu specializāciju, ir neliels – attiecīgi 10 un 11. Protams, arī šajās specializācijās kopumā nav daudz ražotāju un tās ir salīdzinoši nelielas.

A. Lismanis: – Ja mums ir 10 saimniecību kopa pret 300 saimniecībām, turklāt elementi, kas šo kopu veido, regulāri mainās, tad, nomainoties vienai saimniecībai no 300, ietekme būs minimāla. Ja nomainās viena no 10, jo īpaši, ja šī viena ir lielā saimniecība, kuras vietā nāk mazā, tad rādītāji būs pavisam citi. Mēs esam pateicīgi katram saimniekam, kurš ir ar mieru aizpildīt SUDAT datus, bet būtu labi, ja saimniecību skaits specializācijās būtu sabalansētāks. Ja gribam iegūt starptautiskus salīdzinājumus, ko darījām šajā pētījumā, tad korektus datus visās specializācijās iegūt nevaram. SUDAT dati tiek sūtīti uz FADN, bet tur uzskata, ka cūkkopība un dārzeņkopība mums nav pietiekami pārstāvēta un dati nav reprezentatīvi. Līdz ar to ir jautājums par atsevišķi nozaru datu kvalitāti un reprezentācijas pakāpi, cik tālu tos var attiecināt uz visu nozari.

Nozaru reitingus veidojām pēc četriem rādītājiem. Pirmais – saimniecības vidējā platība, lai izmērītu devumu lauku ainavas uzturēšanai. Jo lielāka saimniecība, jo lielāks tās devums atklātas lauksaimnieciskās ainavas uzturēšanā. Līdz ar to šeit laukkopība, graudkopība ir pirmajā vietā. Te sacenties var tikai ganību mājlopi, labā līmenī ir arī ilggadīgie kultūraugi.

Nākamais rādītājs ir algas fonds. Mēs apzināmies, ka darbavietas ar katru gadu sarūk un nav jēgas vērtēt tikai darbavietas, nezinot, cik cilvēks tur nopelna. Jo lielāks ir algu fonds saimniecībā, jo lielāks devums cilvēku labklājībā. Cūkkopība un putnkopība ir nozares, kas nodrošina bruto atalgojumu, kas augstāks par valstī vidējo. Pārējos sektoros tas atpaliek. Algu fonds cūkkopībā ir 36 000 eiro, bet laukkopībā 9000 eiro uz saimniecību.

Trešais rādītājs – samaksātie nodokļi pret atbalstu, cik iegūstam nodokļus, iedodot atbalstu. Šeit izteiktais līderis ir dārzeņkopība.

Pēdējais – nozares efektivitāte jeb izlaide uz vienu pilna laika nodarbināto. Te līderos ir cūkkopība un putnkopība, seko laukkopība un dārzeņkopība.

Apkopojot datus visos četros parametros, mums sanāca, ka 2021. gadā visaugstāko novērtējumu jeb reitingu ieguva dārzeņkopība, turpat līdzās ir cūkkopība un putnkopība. Trešajā vietā ir laukkopība.

Manuprāt šis pētījums nedod argumentus, ka kāda nozare ir labāka par citu, bet parāda, kā mēs izskatāmies, un dod iemeslu diskusijai, vai gribam veidot šādu novērtēšanas sistēmu. Varbūt nepieciešams vairāk rādītāju? Varbūt pētījumu regulāri jāatkārto un jāveido to kā nacionālo lauksaimniecības politikas koordinācijas sistēmu, vērtējot norises lauksaimniecībā un nozares politikas ietekmi uz sniegumu? Šis pētījums ir akmens, kas iemests dīķī.

– Vai redzat, ka pētījuma rezultātus politikas veidotāji ņem vērā?

E. Benga: – Manuprāt, Latvijā ir nepieciešama Nacionālā pārtikas stratēģija. Ņemot vērā globālo nestabilitāti un situāciju, kāda ir kaimiņzemē, nopietni jāvērtē, kāda ir pašpietiekamība ar pārtikas produktiem, kāds ir pašnodrošinājuma līmenis un, ko šajā jomā darīt. Šo stratēģiju nepieciešams kombinēt ar lauksaimniecības specializāciju attīstību. Latvijā pašpietiekamība ar pārtiku krītas. Šādas stratēģijas ir Lielbritānijā un dažās ES valstīs. Mums nav. Bet vajadzētu par šo domāt. Mums, protams, vajag naudu, lai samaksātu algas, lai būtu nodokļi un attīstās uzņēmējdarbība. Lauksaimniecība ir tāda pati uzņēmējdarbība kā visas citas, bet tai ir liela stratēģiska nozīme, jo tai ir jāpabaro cilvēki.

Visas nozares analītiskās sistēmas, tajā skaitā mūsu jau paveiktais pētījums, ir jāuztur, lai tajā brīdī, kad ir nepieciešami argumenti kādai rīcībai, mums ir iespēja pateikt, kāda ir tendence ilgākā laika nogrieznī. Ja dati netiek uzturēti un analizēti, tad šis darbs var aiziet nebūtībā.

– Vai redzat politisku vēlmi šādu analītisku rīku uzturēt?

E. Benga: – Darbs, ko mēs, AREI ekonomisti, veicam, ir vajadzīgs politiķiem un ministriem, politikas veidotājiem, kuri zina, ka šeit ir pētījumi, tiek uzturēta analītiska bāze, kur smelties argumentus politisku lēmumu pieņemšanā. Jautājums – vai bez SUDAT, par kuras uzturēšanu maksā Eiropa, tiek uzturēta vēl kādā sistēma? AREI nepārtrauktās novērtēšanas sistēmas ietvaros tiek apkopoti dati. Klāt nācis darbs pie ES Kopējas lauksaimniecības politikas novērtējuma, kur ir Eiropas izstrādātas vadlīnijas konkrētu rādītāju un ietekmes izvērtējumam. Pētām arī LEADER ietekmi. Šogad esam sākuši pētījumu par risku analīzi, kura ietver apdrošināšanas sistēmu lauksaimniecībā.

Viss atduras finansēs. Un tajā, vai ir stratēģija par pētījumiem – kādus vajadzētu pastāvīgi veikt, kādas datu bāzes veidot un uzturēt, kas mums ir tikai šodienai.

UZZIŅA*

Apgrozījums. Pēc CSP datiem lauksaimniecības produkcijas vērtība faktiskajās cenās 2020. gadā ir 1726 milj. eiro.  Vislielākais apgrozījums ir laukkopībā, kas 2020. gadā veido 38% no kopējā VID apkopotā apgrozījuma. Tālāk seko jaukta specializācija (30%), cūkkopība un putnkopība (18%), piena lopkopība (7%).

Darba devēju skaits. Vislielākais darba devēju skaits ir jauktā specializācijā, tās īpatsvars sasniedz 45%, aiz kuras seko laukkopība (29%) un piena lopkopība (9%).

Darba ņēmēju skaits. Vislielāko darba ņēmēju skaitu nodarbina jaukta specializācija – 39%, vēl 28% nodarbina laukkopība, bet piena lopkopība un cūkkopība/putnkopība katra pa 10%.

Nodarbināto ienākumi. Visaugstākos ieņēmumus darba ņēmējiem nodrošina divu specializāciju saimniecības – cūkkopība/putnkopība un laukkopība, kas attiecīgi par 54% un 11% pārsniedz vidējo atalgojuma līmeni lauksaimniecībā. Visās pārējās specializācijās atalgojuma līmenis ir būtiski zemāks par vidējo.

Nodokļu maksātāju skaits, kas darbojas kādā no lauksaimniecības specializācijām, 2022. gadā pārsniedza 37 tūkst. Ir liels skaits ģimenes saimniecību, kas nesniedz pārskatus un nepiesaista citus darbiniekus, bet veic darbību pašu spēkiem un maksā nodokļus. Gandrīz 60% no visiem nodokļu maksātājiem veido jauktas specializācijas saimniecības, vēl 19% nodrošina laukkopības specializācija, bet pārējo specializāciju īpatsvari nepārsniedz 8% robežu.

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) iemaksām ir augoša tendence – kopējā šī nodokļa masa 2022. gadā par 23% pārsniedz 2018. gada līmeni, pārsniedzot 35,3 milj. EUR. Līderos laukkopība ar 13 milj. eiro, jaukta specializācija – 11 milj. eiro, trešajā vietā piena lopkopība – 2,8 milj.eiro.

Valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (VSAOI) – visās specializācijās ir novērojams nepārtraukts ikgadējais iemaksu pieaugums, izņemot cūkkopību/putnkopību. 2022. gadā VSAOI no nozares kopumā saņēma 70,59 milj. eiro, līderos jaukta specializācija (25,4 milj. eiro), laukkopība (22,2 milj. eiro), putnkopība/cūkkopība (9,7 milj. eiro). Piena lopkopība ceturtajā vietā – 6,47 milj. eiro.

Uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) iemaksas ir ļoti svārstīgas gadu no gada, pat vislabākajā 2018. gadā sasniedzot tikai 1/9 no IIN iemaksām un 16 reizes atpaliekot no VSAOI iemaksu līmeņa attiecīgajā gadā. 2022. gadā UIN ieņēmumi no nozares 1,88 milj. eiro, no tiem 710 tūkst. eiro no laukkopības, 583 tūkst. eiro no jauktas specializācijas, 237 tūkst. eiro no piena lopkopības.

Nekustamā īpašuma (NĪ) iemaksu apjoms ir būtisks, tas ir samērojams ar IIN iemaksu ģenerēto nodokļu masu. Pēc pētījuma autoru aprēķiniem, 2022. gadā iekasēti 25,46 milj. eiro, no tiem 12,2 milj. eiro no jauktas specializācijas, 9,39 milj. eiro no laukkopības, 1,3 milj. eiro no piena lopkopības.

Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) iemaksas ir NEGATĪVAS, kas nozīmē, ka faktiski pieprasītā priekšnodokļa atmaksa ir lielāka par aprēķināto maksājamo PVN summu. Galvenokārt tas ir saistīts ar produkcijas eksportu. Šim negatīvajam PVN ir tendence palielināties, izņēmums ir tikai piena lopkopības un cūkkopības/putnkopības saimniecību grupas, kuru kopējiem spēkiem iemaksāti 10,8 milj. eiro nespēj būtiski mazināt pārējo specializāciju radīto negatīvo PVN bilanci 145 milj. eiro apmērā, īpaši izceļotie laukkopībai ar -94,78 milj. eiro.

Milzīga negatīvā PVN masa pēdējo piecu gadu laikā ir mazinājusi visu nodokļu bilanci, 2022. gadā nospiežot to līdz 570 tūkst. EUR , kas ir gandrīz 100 reizes mazāk par 2019. gada līmeni.

Nodokļi un saimniecību ekonomiskie rādītāji. Analizējot visu aprēķināto nodokļu kopsummu no 2015. līdz 2021. gadam nodokļu apjoms no saimniecības ir samazinājies par 21%. Par 84% tas ir krities laukkopības saimniecībās, par 40 % dārzeņkopībā un par 32% jauktas lopkopības saimniecībās. Lielākais pieaugums ir noticis ilggadīgo kultūru un jauktas augkopības saimniecībās – attiecīgi par 211% un par 106%. Absolūtā izteiksmē vislielākā nodokļu summa ir maksāta cūkkopības/putnkopības specializācijas saimniecībās.

Atbalsta un nodokļu attiecība. No aprēķiniem ir redzams, ka 2021. gadā salīdzinājumā ar 2015. gadu par 1 eiro atbalsta maksājumu sabiedrība saņēmusi vidēji par 26% mazāk – attiecīgi 0,33 eiro un 0,44 eiro. Vislielākais kritums atbilstoši SUDAT datiem ir noticis laukkopībā, kur šis rādītājs ir samazinājies 6 reizes.

* Fakti no pētījuma “Lauksaimniecības nozarei piešķirtā atbalsta un atdeves efektivitātes izvērtējums dalījumā pa lauksaimniecības sektoriem”, AREI Lauku attīstības novērtēšanas daļas piesaistītais pētnieks Mg. oec. A.Lismanis sadarbībā ar Dr. oec. A. Vēveri, Mg. sc. ing. E. Bengas vadībā.

Iveta Tomsone,
LLKC Apgāda vadītāja, autores foto