Jūs atrodaties šeit

Enerģijas krīze piena nozarē: izaicinājums vai iespēja?

Ekonomika
Lauku attīstība
Lopkopība

Pasaules vēsturē pērnais gads paliks ar ļoti augstām energoresursu cenām, nepieredzēti augstām minerālmēslojuma, piena un graudaugu cenām. Aizvadītais 2022. gads radīja daudz izaicinājumu, ar kuru sekām vēl kādu laiku nāksies saskarties. Tādēļ arī 2023. gada Starptautiskā piena pētniecības tīkla IFCN Dairy Rīgā notikušās starptautiskās konferences tēma bija “Enerģijas krīze piena nozarē: izaicinājums vai iespēja?”

Pasaules piensaimniecību izmērs

Pasaulē ir 116 miljoni piena lopkopības saimniecību, kurās tiek turētas vidēji 3 govis ar vidējo dienas izslaukumu 7,5 kg. Šajās saimniecībās dzīvo 600 miljoni cilvēku, bet 355 miljoni cilvēku dzīvo mājsaimniecībā, kur vismaz viens cilvēks ir iesaistīts ar piena lopkopību saistītā ķēdē. Piena lopkopība ir svarīgs jebkuras valsts tautsaimniecības sektors, jo nodrošina gan iztiku ģimenēm laukos, gan arī palīdz nodrošināt sabiedrībai pārtiku no citādi cilvēku uzturam neizmantojamām pļavām un ganībām.

Pasaules piena lopkopības saimniecības var sadalīt grupās pēc govju skaita, kur saimniecības izmēru ietekmē vairāki faktori – spēja nodrošināt lopbarību, saimniecības pastāvēšanas mērķi (uz tirgu orientēta vai pašpatēriņa nodrošināšana), kapitāla pieejamība attīstībai, tirgus piesātinājums utt. Pasaulē ir tikai 3 % saimniecību, kur slaucamo govju skaits ir lielāks par 10 (skatīt 1. attēlu) un šajos ganāmpulkos ir 37 % visu pasaules slaucamo govju, kas kopā nodrošina 63 % no kopā pasaulē saražotā piena apjoma. Var secināt, ka pasaulē 97 % saimniecību mērķis ir pašpatēriņa nodrošināšana, galvenokārt attīstības valstīs, kur ir augsts nabadzības līmenis un vērojams pārtikas trūkums.

 

 

1. attēls. Lielo saimniecību nozīme pasaules piena piedāvājuma nodrošināšanā 2022. gadā, IFCN Dairy dati

Jaunie izaicinājumi

Piena lopkopības saimniecības, tāpat kā jebkurš cits bizness, saskaras ar dažādiem izaicinājumiem, kuru pēdējo gadu laikā nav trūcis. Šos pārbaudījumus var iedalīt divās daļās – šoki, kas ir pēkšņi un negaidīti pavērsieni biznesā, un tendences – piespiedu pārmaiņas, ar kurām ilgtermiņā ir jārēķinās.

Šoki

  • Ekonomikas cikli, procesi pasaules tautsaimniecībās – visbiežāk mēdz iestāties negaidīti. Lai arī sabiedrība tos mēģina prognozēt, tomēr globalizētajā pasaules ekonomikā notikumu ir ļoti daudz, tas padara neiespējamu prognozēt ekonomikas lejupslīdi.
  • Resursu cenu straujas izmaiņas – pasaules patēriņa paradumus ir grūti prognozēt, jo to ietekmē ne tikai mērķtiecīga produktu virzīšana, rūpīga ražošanas apjomu plānošana, bet arī tendences patēriņa kultūrā, laika apstākļu ietekme uz ražošanu (jo īpaši lauksaimniecībā), globālas pandēmijas un citi pārsteigumi, kas būtiski ietekmē resursu cenu izmaiņas.
  • Darbaspēka tirgus – politiski lēmumi (valsts izstāšanās vai iestāšanās kādā globālā organizācijā), pandēmijas, imigrācijas viļņi noteiktos reģionos, inflācijas ietekme uz darbaspēka vēlmi strādāt par attiecīgu atalgojumu u.c. Tehnoloģiju attīstība ir viens no faktoriem, kas palīdz samazināt un tajā pašā laikā rada darbaspēka problēmas, jo pieprasa attiecīgi pārkvalificēties, pilnveidot kvalifikāciju vai samazina darba vietas.
  • Vides politika – īpaši aktīva tā ir pasaules Rietumu daļā (izņemot ASV), cīņa pret globālajām klimata pārmaiņām būtiski var ietekmēt ilgtermiņa biznesa plānus un biznesa vidi. Ietekme var būt gan pozitīva, gan negatīva, to galvenokārt ietekmē jaunu vides politikas normu ieviešanas stratēģijas.
  • Bruņoti konflikti, jo īpaši reģionos un valstīs ar starptautisku tautsaimniecisko nozīmi, var ietekmēt resursu cenas visā pasaulē, resursu pieejamību un pat mainīt globālās piegādes ķēdes, izslēdzot vai iekļaujot tajās konkrētas valstis vai reģionus.
  • Loģistikas problēmas – negaidīti piegādes ķēžu pārrāvumi, ko galvenokārt ietekmē globālie konflikti, pandēmijas un dabas katastrofas. Pārrautas piegāžu ķēdes nozīmē resursu cenu būtiskas izmaiņas, kas neprognozējami var ietekmēt ne tikai saražotās produkcijas pašizmaksu, bet pat arī iespēju vispār saražot konkrēto produktu.

Tendences

  •  Ražošanas izmaksas – gan vides politikas ietekmē, gan vispār attīstoties pasaules ekonomikai, ražošanas izmaksas mainās – daži reģioni kļūst konkurētspējīgāki un vairāk gatavi tirgus izaicinājumiem nekā citi, galvenokārt ieviešot tehnoloģijas, pielāgojot un ieviešot jaunus ražošanas paņēmienus, kas ļauj samazināt produkcijas pašizmaksu. Vides politikas ietekmē un sabiedrības spiediena dēļ var kāpt ražošanas izmaksas, jo būs jāievēro jauni ierobežojumi, kādus neievēro konkurenti, attiecīgi var zust konkurētspēja un patērētāji var izvēlēties citu ražotāju produkciju.
  • Saimniecību konsolidācija – tendence, kas notiek visā pasaulē. Arvien samazinās saimniecību skaits, jo to īpašnieki pārdod savas saimniecības lauksaimniecības biznesiem, kas attīsta liela mēroga ražošanu un līdz ar to uzlabo savu konkurētspēju.
  • Saimniecību efektivitāte/produktivitāte (tehniskais progress) – tehnoloģiju un ģenētikas progress palīdz uzlabot saimniecības konkurētspēju, taču kopumā padara biznesu arvien dārgāku, tādējādi nozarē paliek tikai stiprākie un dzīvotspējīgākie.
  • Pieprasījuma pieaugums – palielinoties pasaules iedzīvotāju skaitam un viņu turībai (izņemot 2022. gadu, kad spēcīgas globālas inflācijas dēļ ir būtiski kritusies patērētāju pirktspēja), palielināsies pieprasījums pēc augstas pievienotās vērtības pārtikas produktiem, tajā skaitā pēc augstas kvalitātes piena produktiem.
  • Piena alternatīvas – būtiski ietekmē pieprasījumu pēc piena, jo piedāvātās piena alternatīvas no augu izcelsmes izejvielām ir aizrāvušas ne tikai vegānisma kustības dalībniekus, bet arī patērētājus, kas ir jaunu garšu meklējumos un vēlas mainīt savus patēriņa paradumus.
  • Darbaspēks pret automatizāciju – arvien sarežģītāk ir atrast darbaspēku, kas būtu gatavs strādāt par vienādu vai pat nedaudz lielāku algu piena lopkopībā, nevis, piemēram, rūpnīcā pie konveijera. Darbaspēka trūkums stimulē piena nozares robotizāciju, kas nes līdzi jaunus izaicinājumus ne tikai no ražošanas procesa pārkārtošanas viedokļa, bet arī nepieciešamību saimniecībām augt arvien lielākām un efektīvākām, bet ne visas saimniecības šo spiedienu iztur.

Līdztekus visiem uzskaitītajiem izaicinājumiem pastāv arī enerģētikas jautājums, kas ietekmē visus. Energoresursu cenu izmaiņas, nepieciešamība aizstāt fosilos energoresursus ar atjaunojamiem resursiem padara ikdienu sarežģītāku un dārgāku, jo prasa paradumu maiņu un investīcijas jaunos enerģijas ieguves avotos.

Ietekme uz patērētājiem

  • Inflācija – energoresursu sadārdzināšanās līdzi nes arī pārtikas cenu kāpumu.
  • Samazināta pirktspēja – jo lielāka inflācija, jo zemāka pirktspēja, bet tā ietekmē dzīves kvalitāti.
  • Piena produktu aizstāšana, alternatīvu izvēle – var būt gan brīvprātīga, gan piespiedu, ja nepietiek līdzekļu ikdienas pilnvērtīga pārtikas groza iegādei.

Ietekme uz industriju

  • Samazināta peļņa – straujais energoresursu kāpums bija tik straujš, ka nebija iespējams visu izmaksu smagumu pārcelt uz patērētājiem, tādēļ daļu no straujā cenu kāpuma nācās uzņemties arī ražotājiem, samazinot rentabilitāti.
  • Inovāciju neieviešana – samazinoties rentabilitātei, samazinās arī uzņēmumu vēlme veikt inovācijas. Netiek ieviesti jauni produkti, uzlabojumi ražošanas procesos, bet tas samazina attīstības tempus un līdz ar to bremzē arī konkurētspējas attīstību.
  • Maksātnespēja/konsolidācija – samazinoties peļņai vai pat rodoties zaudējumiem, nācās saskarties ar nozares uzņēmumu maksātnespēju vai konsolidāciju, kas sarežģītos tirgus apstākļos ir likumsakarīgi uzņēmumiem, kuri nespēj pielāgoties jaunajai situācijai.

Energoresursu izaicinājumi

Energoresursu ietekme uz piena nozari kopumā no resursu sagādes piena ražošanas uzsākšanai līdz pat gala patērētājam ir būtiska, to ietekmē arī politika, veicinot pāreju no fosilajiem energoresursiem uz atjaunojamajiem (skatīt 2. attēlu). Tas uzliek papildu izmaksu slodzi uz visiem nozares posmiem.

 

 

2. attēls. Energoresursu nozīme piena produktu aprites ķēdē, IFCN Dairy

 

Katrā piena nozares posmā energoresursiem ir nozīmīga pozīcija – jo tie kopumā ietekmē iespēju ražot piena produktus, tos pārstrādāt un nogādāt patērētājiem. Kā zināms, saražotais svaigpiens uzturā ir droši patērējams 72 stundas, bet pirms tam tas jāatdzesē līdz noteiktai temperatūrai. Jebkurai piena uzglabāšanas tehnoloģijai nepieciešama enerģija:

  • piena iegūšanai un atdzesēšanai;
  • piena transportam no saimniecības līdz piena pārstrādes uzņēmumam;
  • pārstrādei;
  • piegādei patērētājam no piena pārstrādes uzņēmumiem (ar visiem papildu soļiem, kas nepieciešami, lai piens nokļūtu līdz patērētājam).

Līdz ar to energoresursu cenu svārstības ļoti būtiski ietekmē ražošanu, pārstrādi un piegādi, kas rada ietekmi uz piena produktu pieejamību (gan cenas ziņā, gan arī fizisku produktu pieejamību veikalu plauktos).

Lai samazinātu ārējo faktoru ietekmi uz piena nozari un tautsaimniecību kopumā, Eiropas enerģētikas tirgi tiecas uz “jauno normālo”, kas norāda, ka enerģētikas tirgus nekad vairs nebūs tāds, kāds tas bija. “Jaunajam normālajam” ir vairāki priekšnosacījumi:

• energoresursu avotu diversifikācija;

• stimulēt atjaunojamo energoresursu ieguvi;

• nodrošināt energodrošību un stabilitāti enerģētikā.

Ko šādā situācijā darīt piena lopkopības saimniecībām?

Ņemot vērā energoresursu apriti saimniecībā (3. attēls), kur kā energoresursu var definēt ne tikai tiešo enerģiju kā degvielu, elektroenerģiju, bet arī netiešo enerģiju, kuras saražošanai bija nepieciešams liels energoresursu patēriņš – mēslojums, AAL, sēklas, lopbarības sastāvdaļas. Līdz ar to piena lopkopības saimniecībām jāspēj pielāgoties jaunajai politikai un jaunajai situācijai enerģētikā. Tātad:

  • investēt atjaunojamā enerģijā (saules, vēja utt.);
  • samazināt minerālmēslu patēriņu saimniecībā;
  • samazināt koncentrētās lopbarības patēriņu, maksimāli ražojot lopbarības izejvielas saimniecībā;
  • samazināt ganāmpulku, padarīt to pēc iespējas efektīvāku, aktīvāk reaģēt uz tirgus situāciju;
  • ieviest jaunas, efektīvas tehnoloģijas, izvēlēties piemērotāko ģenētiku un pilnveidot saimniecības ražošanas procesus.

Spējot efektīvi pielāgoties jaunajiem apstākļiem un ieviešot jaunākās tehnoloģijas un saimniekošanas konceptus, ir iespējams saglabāt rentablu ražošanu un veicināt konkurētspēju. Vienlaikus jārēķinās ar lielāku konkurenci par lauksaimniecībā izmantojamās zemes platībām, jo tās nepieciešamas vēja parkiem, saules paneļu parkiem, biodegvielas ražošanai, tāpat arī aug pieprasījums pēc apbūves gabaliem, saasinot konkurenci par zemi.

Energoresursu cenu neprognozējamībai ir:

  • tiešā ietekme uz saimniecībām un pārstrādi ar degvielas, elektroenerģijas, lopbarības un minerālmēslojuma cenām;
  • netiešā ietekme – zemes trūkums, saspringtāka konkurence par zemi ar citiem biznesiem.

 

3. attēls. Energoresursu izmantošana piena lopkopības saimniecībā, IFCN Dairy

Energoresursu sadārdzinājuma dēļ saimniecībām nākas pielāgot ražošanas sistēmas, lai izturētu grūtos laikus. Dažkārt palīdz arī valsts, lai energoresursu cenu straujais kāpums nedestabilizētu ekonomiku. Daudzu valstu valdības mēģināja noteikt energoresursu griestus, piedāvāt subsīdijas, lai kaut daļēji kompensētu pieaugušās izmaksas.

Atjaunojamā enerģija ar problēmām

Atjaunojamie resursi – saules paneļi, vēja ģeneratori un biogāze – ir piemēroti ieviešanai piena lopkopības saimniecībās, lai nodrošināt neatkarību no energoresursu cenu svārstībām. Pašlaik šī prakse plašāk nav ieviesta gluži objektīvu iemeslu dēļ – piensaimniecībām nepietiek resursu veikt šādas investīcijas. Tomēr paredzams, ka tuvākajā nākotnē tiks likts uzsvars uz šāda veida elektroenerģijas ražošanas ieviešanu, kas saistīts ar politikas veidotāju izpratni par radušos situāciju un sabiedrības pieprasījumu.

Lielā aktivitāte ap klimata mērķiem ir padarījusi skatījumu uz pasaules problēmām tuneļveidīgu, galvenais fokuss tiek vērsts uz oglekļa emisijām (skatīt 4. attēlu), novārtā atstājot citas būtiskas sfēras, bet tas ar laiku var radīt sarežģījumus.

 

4. attēls. Rietumu pasaules skatījums uz pasaules problēmām (zaļais laukums)

Koncentrēšanās uz vienas problēmas risināšanu var saasināt citas problēmas, piemēram, vēlmē samazināt ar fosilo degvielu darbināmu lauksaimniecības mašīnu skait, var rasties problēmas ar resursu pieejamību, ražojot un piensaimniecībām piedāvājot, piemēram, ar elektroenerģiju darbināmas lauksaimniecības mašīnas, kuru ietekme uz ekoloģiju un dabas daudzveidību tajās valstīs, kur iegūst derīgos izrakteņus bateriju ražošanai, var nodarīt daudz lielāku kaitējumu, nekā turpināt izmantot ar fosilo degvielu darbināmas lauksaimniecības mašīnas.

Politika ietekmē nozares nākotni

Ņemot vērā pašreizējās politikas nostādnes, situāciju pasaules piena tirgū un energoresursu dārdzību, ir prognozes, ka piena lopkopības izaugsme līdz 2030. gadam būs lēna vai ar tendenci samazināties. Piena liellopu skaits samazināsies par 0,2 %, saimniecību skaits par 1,4 %. Vidējais iegūtā piena apjoms no viena liellopa pieaugs par 1,8 %, saimniecības lielums būs vidēji par 1,6 % lielāks.

 

5. attēls. Piena ražošana pasaulē, prognoze 2030. gadam, IFCN Dairy dati

Politikas veidotājiem būs būtiska ietekme uz piena ražošanu un viņu lēmumi mainīs piena ražošanas un loģistikas ķēdes pasaulē, līdz ar to arī piena cenu. Paredzams, ka ievērojamu samazinājumu piedzīvos Okeānija (galvenokārt Jaunzēlande), kur prognozē par 18 % mazāk piena, jo valdības politika nosaka nepieciešamību samazināt piena lopkopības sektoru, mazinās darbaspēka pieejamība un ir vēlme samazināt SEG emisijas.

Arī Rietumeiropā tiek prognozēts saimniecību skaita un līdz ar to arī ražošanas apjoma samazinājums, ko nosaka gan virzība uz zaļā kursa ieviešanu, gan arī sabiedrības spiediens un vides piesārņojuma līmenis no lauksaimniecības (skatīt 5. attēlu). Arī minerālmēslojuma lietošanas ierobežojumi un vēlme samazināt kopējās Rietumeiropas valstu emisijas veicinās piena ražošanas kritumu.

Aizpildot brīvo vietu tirgū, piena ražošanas apjomus var būtiski kāpināt Ziemeļamerikā, kur nav stingru ierobežojumu attīstīt piena lopkopību un ir piemērota infrastruktūra, kas var ātri nodrošināt ražošanas apjoma pieaugumu. Vēl palielināt piena lopkopības ražošanas apjomus var Austrumeiropa, kur lauksaimniecības slodze uz vidi nav tik liela kā Rietumeiropā, un ir zemākas kopējās piena ražošanas izmaksas nekā Rietumeiropā. Arī Latīņamerikā ir iespējama piena ražošanas izaugsme, jo ir pieejami resursi un tirgus tiek stabilizēts.

Analizējot pasaules piena ražošanas centrus un skatoties reģionus, kur piena trūkst (skatīt 6. attēlu), var konstatēt, ka lielākajos piena ražošanas reģionos pieaug vides prasības, kas paredz samazināt piena ražošanas apjomu. Ziemeļamerikā, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, var palielināt ražošanu, bet vairāk eksportam, jo šajā reģionā attīstās vegānisma kustība un tiek piedāvāts plašs piena alternatīvu klāsts.

Reģionos, kur ir liels iedzīvotāju skaits un maz iespēju saražot pārtiku, būtisks kavēklis piena lopkopības attīstībai ir klimats. Latīņamerikas lielākais izaicinājums šobrīd ir augstā inflācija, jo īpaši Argentīnā, kur tā sasniedz 100 % atzīmi. Kopumā var secināt, ka ES un Jaunzēlande sāk zaudēt pozīcijas pasaules piena tirgū, savukārt ASV pieliek klāt ražošanas jaudas, lai nodrošinātu piena iztrūkumu pasaulē.

 

6. attēls. Pasaules piena piedāvājums un pieprasījums 2022. gadā, IFCN Dairy dati

Kā būtiskākie piena ražošanu samazinošie faktori jāmin vēlme samazināt SEG emisijas no lauksaimniecības, straujais resursu cenu kāpums, ko nevar kompensēt ar piena cenu, un politikas ietekme uz ražošanu (skatīt 7. attēlu). Vēl tik paliek atbildēt, cik precīzas būs prognozes par piena ražošanas apjoma samazinājumu.

Jaunzēlandes izvēle piensaimniecībai

Skatoties valstu līmenī, būtiski ir izpētīt piena ražošanas lielvalstu statusu baudošo valstu pieredzi un apsvērumus, kas liks samazināt piena ražošanas apjomus.

Jaunzēlande ir jaunu izaicinājumu priekšā.

  • Lielākais piensaimnieku kooperatīvs Fonterra vēlas samazināt SEG emisijas līdz 2030. gadam par 30 %.
  • Aizstāt ogles ar atjaunojamajiem resursiem līdz 2037. gadam. Ogles ir būtisks resurss piena pulvera ražošanai, kas ir viens no galvenajiem eksporta produktiem.
  • Piena savākšanas transportam izvēlēties elektroauto līdz 2023. gada beigām.
  • Investīcijas ar koksnes biomasu darbināmos boileros.
  • Izpētīt iespējas izmantot ģeotermālos ūdeņus piena pārstrādes procesā.

Evolūcija, nevis revolūcija.

  • Liela izmēra saimniecības, kas var strādāt daudz efektīvāk nekā mazās ģimenes saimniecības.
  • Fokuss uz ilgtspēju un ietekmes uz vidi samazinājums.
  • Plānots iegūt vairāk datu un veikt situācijas monitoringu, lai uzraudzītu vides prasību ieviešanu saimniecībās.
  • Efektivitāti kāpinošas tehnoloģijas – mākslīgais intelekts, karstuma detektori, piena slaukšanas roboti, energoefektivitāte, lopbarības izmantošanas efektivitātes kāpināšana, dronu izmantošana monitoringam.
  • Pārstrādes un transporta efektivitātes kāpināšana.
  • Augstas pievienotās vērtības, nevis masu produktu ražošana.
  • Uzmanības pievēršana mārketingam un zīmolu aizsardzība.
  • Jāveicina brīvprātīga virzība uz videi draudzīgāku saimniekošanu, kam nepieciešams kopīgs darbs no zemnieku un valdības puses.

Paredzams, ka, ieviešot izmaiņas, Jaunzēlandes piena ražošana paliks 2022. gada līmenī vai pat būs ar lejupejošu tendenci (skatīt 8. attēlu).

 

7. attēls. Piena ražošanas dinamika Jaunzēlandē

Nīderlandes cīņa ar SEG emisijām

Arī Nīderlandē paredzēts krass piena lopkopības nozares samazinājums, ko nosaka valdības politika, vēloties samazināt SEG emisijas.

  • 41 % samazinājums NH3 (amonjakam) lauksaimniecībā līdz 2030. gadam;
  • Par 55 % mazāk SEG emisiju 2030. gadā salīdzinājumā ar 1990. gadu.
  • Ūdens kvalitātes uzlabošana – samazināt slāpekļa un fosfora lietojumu, obligātas laukmales gar ūdens ceļiem.
  • Nitrātu direktīva: maksimāli iespējamā kūtsmēslu lietošana uz lauka līdz 43 t/ha.
  • Biodaudzveidības atjaunošana.
  • Klimatneitralitāte līdz 2050. gadam.

Lai pēc iespējas efektīvāk varētu sasniegt nospraustos mērķus, Nīderlandes valdība izstrādājusi vairākus priekšlikumus:

  • iegādāties saimniecības, kas atrodas tuvu aizsargājamiem dabas objektiem;
  • stimulēt saimniecībās turēt pēc iespējas mazāk dzīvnieku;
  • ekstensīvo un bioloģisko saimniecību īpatsvara palielināšana;
  • kontroles ieviešana – dažādu mērījumu veikšana ar sensoru tehnoloģijām, lai kontrolētu noteikumu ieviešanu SEG emisiju samazināšanai;
  • sertificētas minerālmēslojuma lietošanas uzskaites sistēmas;
  • sagatavo patērētājus un mazumtirgotājus, ka lauksaimniecības produkcija kļūs dārgāka;
  • papildu atbalsts par ilggadīgajiem zālājiem, ar kuriem tiek pildītas papildu saistības.

Lopbarība – jameklē kompromisi

Saimniecības arvien vairāk paļaujas uz pašražoto rupjo lopbarību. Ir tendence pieaugt pašražotās lopbarības izmaksām virs vidējiem inflācijas rādītājiem valstī (skatīt 10. attēlu). Būtiskākie faktori, kas ietekmē pašražotās lopbarības izmaksu palielinājumu 2022. gadā, ir mēslojuma, dīzeļdegvielas un energoresursu sadārdzinājums. Beigusies ierastā situācija, ka saimniecībā saražotā lopbarība ir lēta. Tas ietekmē nepieciešamību ražot pēc iespējas efektīvāk un intensīvāk izmantot saimniecības rīcībā esošos resursus. Kā norāda vairāki IFCN Dairy konferences dalībnieki, apstākļos, kad lopbarības cenas ir būtiski augstākas nekā piena realizācijas cenas, dažkārt labākais lēmums ir pārdot lopbarību, nevis to izmantot piena ražošanai.

Augstas pirktās lopbarības cenu inflācijas un pašražotās lopbarības ražošanas izmaksu pieaugums ir motivējis piena lopkopjus pārskatīt piena liellopu ēdienkarti un to optimizēt – rodot kompromisu starp barības vērtību un cenu. Protams, šādos apstākļos, arī samazinot ganāmpulku, jāizvērtē, kuru lopbarības sastāvdaļu saimnieciski izdevīgāk ir saražot uz vietas saimniecībā, bet kuru iegādāties. Pieaugošo resursu cenu apstākļos kūtsmēsli iegūst pavisam citu nozīmi, nevis tikai kā mēslojums laukiem, bet arī kā iespējamā izejviela enerģijas ražošanai saimniecības vajadzībām.

Kā norāda piena nozares eksperti, arī šajos sarežģītajos laikos saimniecībām ir iespējas – viena no tām ir elektroenerģijas ražošana no atjaunojamajiem resursiem, kas ļaus diversificēt saimniecisko darbību, samazinās atkarību no ārējiem faktoriem un dos iespēju daudz efektīvāk izmantot saimniecības resursus. Protams, elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem resursiem jābūt rūpīgi izsvērtai investīcijai, ņemto vērā gan elektroenerģijas tirgus attīstības tendences, gan saimniecības spēju investēt šādā papildu nozarē.

Var secināt, ka arī laikā, kad notiek pāreja uz “jauno normālo”, izaicinājumu netrūkst. Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir lopbarība sagāde, saimniecībām jācenšas nodrošināt pēc iespējas lielāka pašpietiekamība, lai varētu labāk plānot savu saimnieciskās darbības naudas plūsmu un nestabilos tirgus apstākļos pakļautu sevi mazākam maksātnespējas riskam.

 

10. att. Lopbarības izmaksas % no kopējām izmaksām tipiskajās saimniecībās. FR – Francija, US – ASV, AR – Argentīna, IN – Indija, NZ - Jaunzēlande

Galvenais izaicinājums – spēja pielāgoties

Dažāda lieluma saimniecībām atšķirsies galvenie risināmie problēmjautājumi nākotnē.

Mazajām saimniecībām, kas galvenokārt atrodas Indijā, Dienvidāzijā un Āfrikā – būs sarežģīti pieejams kapitāls tālākām investīcijām, jo šo saimniecību rentabilitāte un kapacitāte ģenerēt ienākumus ir salīdzinoši zema un prasa ļoti daudz ieguldījumus to konkurētspējas kāpināšanā.

Vidēja lieluma un ģimenes saimniecībām, kas galvenokārt koncentrējas Latīņamerikā un ES, būtiskākie izaicinājumi ir jaunās vidi saudzējošās politikas nostādnes un ģeopolitiskie izaicinājumi, stabilitātes jautājumi un infrastruktūra.

Lielajām, biznesa saimniecībām būtiskākais izaicinājums ir vides jautājumi, kur no politikas veidotājiem tiek virzīti noteikumi, kas paredz dzīvnieku skaita ierobežošanu, samazināt ražošanas apjomus. Piensaimniecībām, kuru pamatbizness ir piena lopkopība, nāksies pielāgoties jauniem apstākļiem un plānot kādus papildus ieņēmumus saimniecībā, ja ar piena realizācijas cenas pieaugumu netiks kompensēti ar ierobežojumiem radītie zaudējumi.

Šādos pārmaiņu laikos der atcerēties Čārlza Darvina (1799 - 1882)teikto: “Ne jau stiprākās vai inteliģentākās pārdzīvo pārmaiņas, bet tās sugas, kuras ir visvairāk pielāgoties spējīgās”. Lai saglabātu piena lopkopības saimniecību, tām jāspēj pielāgoties jaunajām vides prasībām, tirgus apstākļiem un plānot savus saimnieciskās darbības ieņēmumus ne tikai no piena pārdošanas, bet arī citiem ieņēmumu avotiem.

 

RAIVIS ANDERSONS, LLKC Ekonomikas nodaļas ekonomikas konsultants

Raksts no žurnāla "Latvijas Lopkopis".