Vai būt riekstu dārziem Latvijā?

Domāju, ka Latvijā maz būs dārzkopju, kuri kaut reizi nebūtu aizdomājušies par to, kā būtu, ja Latvijā varētu audzēt riekstus. Par to noteikti domā patērētāji, kas redz, ka rieksti veikalos nav lēts prieks, un varbūt ir iespējas tikt pie lētākiem, ja kāds tos audzētu Latvijā.

Loģika ir katrā no šiem apgalvojumiem, jo nav tā, ka Latvijas apstākļiem nebūtu piemērota neviena riekstaugu suga. Noteikti šī ļoti derīgo augu produktu grupa – rieksti ir to vēlamo sarakstā, ko katrs vēlētos ielikt savā “pārtikas” groziņā. Es pats neesmu izņēmums, un man ļoti garšo rieksti. Atceros vienu no jaunības gadiem, kad bija ļoti “riekstains” lazdu gads un salasīju vairākus spaiņus ar lazdu riekstiem. Vēl tagad ir atmiņā to saldā garša, un ar tiem vēl varēja mieloties vairākus gadus.

Rieksti ietilpst to pārtikas produktu grupā, ko ļoti bieži iesaka kā profilaktisku līdzekli ne tikai organisma stiprināšanai, bet arī, cilvēka organismam atkopjoties pēc smagām slimībām un operācijām. Rieksti to kaloritātes dēļ ir iecienīti veģetāriešu vidū. No riekstiem iegūtās eļļas ir īpaši vērtīgas, un nepiesātinātās taukskābes ir veselīgas cilvēka organismam. Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl, tāpēc, cik labi būtu, ja būtu pašu audzēti rieksti.

Varbūt daudzus pārsteigs fakts, ka to sugu, kas veido riekstus un sēklas, kas ietvertas riekstam līdzīgā čaulā, un ko Latvijā var audzēt, ir krietni daudz. Visi zina, ka Latvijā var izaudzēt lazdu riekstus, taču daudz mazāk cilvēku zinās, ka Latvijā var audzēt ciedru riekstus un valriekstus. Pavisam reti kurš iedomāsies, ka Latvijā varētu audzēt arī ēdamās kastaņas, kāriju dzimtas kokus, tajā skaitā pekanriekstus. Kopā jau ir apzinātas vairāk nekā 40 sugas, no kurām uz 25 jau var paskatīties manā dārzā. Kurš vēl apgalvos, ka Latvijā būtu mazas izvēles iespējas starp sugām, kuras dod riekstus vai sēklas. Laipni lūgti daudzveidīgajā riekstu pasaulē!

Pirmajā riekstu pasaules apraksta daļā apskatīsim tādus riekstaugus kā lazdas, valriekstus un ciedru riekstus.

Lazdas

Viena no populārākajām riesktaugu grupām Latvijā. Runa varētu būt par septiņu  dažādu sugu audzēšanu, no kurām populārākās ir parastā lazda (Corylus avellana), lielaugļu lazda (Corylus maxima) un šo divu sugu starpsugu hibrīdi. Pēdējiem ir atklāts jautājums par to ziedu ziemcietību mūsu apstākļos. Parastā lazda Latvijā ir izplatīts krūms, kas ļoti bieži “iesējas” izcirtumos. To lielākoties paveic putni. Lazdas ir 2–8 m augsti krūmi. Selekcionētās šķirnes veido mazākus 3–4 m krūmus. Latvijā ar selekciju ir nodarbojušies tikai trīs vīri: Pēteris Upītis, Jānis Gavars un Rūdolfs Akers. Viņu paveiktais nonācis Salaspils NBD, kur materiāls tiek pavairots un tiek piedāvāti stādi pārdošanai. Informācija par to lietderību lielākiem dārziem  pagaidām gan ir pārāk trūcīga.

Sekmīgas lazdu audzēšanas pamatā ir trīs faktoru mijiedarbība. Tā ir šķirņu ziemcietība, lazdu ziedēšanas īpatnības un šķirņu sortiments. Ziedēšanas laikā lazdu ziedi ir ļoti sala jutīgi. Vīrišķie ziedi (spurdzes) spēj izturēt tikai -3 līdz -5 ^oC, bet sievišķie  -8 ^oC. Mūsu klimatiskajos apstākļos, ar siltām un atkušņainām ziemām, to ziedēšana var sākties jau februāra otrajā pusē, un pēc tam ļoti bieži seko vēl sala periodi, un tādēļ  bieži ziedi vienkārši tiek bojāti vai pilnībā nosalst. Izturīgākās spurdzes ir savvaļas lazdām, tādēļ tās var izmantot par apputeksnētājām. Ziemcietīgākās šķirnes ir ‘Webb’s Garibaldi’, ‘Gustavs Zellernuss’, ‘Jeeves Seedling’. Lielisko riekstu kvalitātes dēļ ir vērts stādīt arī šķirni ‘Cosford’. Otra problēma ir atšķirīgais ziedēšanas laiks vīrišķajiem un sievišķajiem ziediem. Tāpēc iepriekš minētām šķirnēm, izņemot ‘Cosford’, tas, tāpat kā savvaļas lazdām, ir 4 dienas. Šīs šķirnes, pēc pētījumu datiem, tiek atzītas ar augstāku spēju ražai veidoties pašapputes rezultātā. Maz ir informācijas par citām šķirnēm. Interesants šķirņu klāsts ir Krievijā, taču tur tomēr ir stabilākas ziemas, kas šajā gadījumā lazdām ir labvēlīgākas, nekā atkušņiem bagātās. Jebkurā gadījumā, lai samazinātu risku, lazdām ir jāstāda pēc iespējas vairāk šķirņu, tā uzlabojot apputeksnēšanos, jāizvairās tās stādīt vietās, kur ziemā var uzkrāties aukstais gaiss un nestādīt jutīgās šķirnes, piemēram,  ‘Halles’, ‘Barselona’. Tikai šķirņu daudzveidība un veiksme, kā arī piemērotas vietas izvēle būs stūrakmeņi sekmīgam lazdu dārzam.

Valrieksti

Zem vārda “valrieksti” slēpjas vesela grupa riekstu, kuriem  ir atšķirīgs saimnieciskais nozīmīgums. Komerciāli visvairāk tiek audzēts Grieķijas valrieksts (Juglans regia) un melnais valrieksts (Juglans nigra). Taču riekstus iegūt var arī no visām pārējām sugām. Sevišķi interesants ir sirdsveida valrieksts (Juglans ailathifolia var. Cordiformis). Valrieksti spēj veidot arī starpsugu hibrīdus, un tas, ka tie dabiski ļoti labi veido šos hibrīdus, tiek aktīvi izmantots selekcijā.

Latvijā popularitātes ziņā noteikti pirmajā vietā ir liekams tieši Grieķu valrieksts, ražojoši koki ir daudzviet Kurzemē un Zemgalē. Pats arī vairākās vietās esmu redzēji šīs sugas ražojošus kokus. Zināmu selekcijas darbu veica G. Vēsmiņš, taču,  aizejot no mums, darbs, visticamāk, varētu būt apstājies un, labākajā gadījumā, daļa no tā nonāks privātās kolekcijās vai, vēl bēdīgāk, – tiks iznīcināts. Tādēļ, ja kāds ir paspējis nopirkt no viņa stādus, dodiet ziņu. Kamēr kāda kultūra tiek audzēta tikai privātās kolekcijās, mēs to nevaram uzskatīt par komerckultūru. Tas ir akmens kolekcionāru dārziņā, kas ir spējuši pie kā reta tikt, bet ne ar ko nav gatavi padalīties. Ir ziņas, ka Latvijā varētu būt ražojoši Grieķijas valriekstu koki jau trešajā paaudzē. Pats pārsteidzošākais ir, lūk, kas. Jau 1958. gadā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas gādību ir izdota grāmata А. М. Озол., Е. И. Хопьков "Грецкий орех, его интродукция и атклиматизация". Veidojoties pirmajiem šo valriekstu stādījumiem, šobrīd ir runa par to iekļaušanu atbalstāmo kultūru sarakstā.

Grieķijas valrieksts ir koks, retāk krūms ar vainagu līdz 30 m sēklaudžiem. Tie ražot sāk vēlu, 8. līdz 15. gadā pēc izstādīšanas, taču šķirnes jau var sākt ražot 6. gadā, un sēklaudži ražotspēju  labvēlīgos apstākļos spēj saglabāt vairākās paaudzēs. Šķirne  ‘Ideal’ ir ātraudzīga. Ja pavasara salnās pirmie ziedi apsalst, tā spēj atkārtoti dot jaunus ziedus, tā nodrošinot ražu gandrīz vai katru gadu. Ražot spēj ap 40 gadu. Ir ziņas, ka ar līdzīgām īpašībām ir bijuši sēklaudži arī G. Vēsmiņa kolekcijā.

Melnais valrieksts arī aug lēnāk, vismaz sākumā, bet augumā būs liels koks, var pārsniegt pat Grieķijas valriekstu. Ziemcietība ir zemāka kā valriekstam, bet ziņas par stādījumu ir tieši Ziemeļvidzemē. Saki vēl, ka latvietis nav avantūrists un jaunā meklētājs. Atšķirībā no Grieķijas valrieksta melnajam rieksts ir gandrīz apaļas formas, tumšā krāsā, kodols atgādina sirds formu.

Sirdsveida valriekstam no šiem trim ir zemākā ziemcietība, bet manā dārzā tas ziemo sekmīgi, būs trešais gads. Augumā līdz 15 m, augļi nelieli, veidojas pa 8–12 ķekaros, iekšējais kodols ir sirds formas. Garšīgākais no valriekstu grupas.

Ciedru priedes

Īstie ciedri pie mums īsti neaug un arī riekstus neveido, bet ciedru riekstu veidotājas ir vesela virkne ciedru priežu. Man dārzā nav izdevies savākt vairāk par trijām no tām:  Eiropas ciedru priede (Pinus cembra), Sibīrijas ciedru priede (Pinus sibirica), Korejas ciedru priede (Pinus coreana). Šo sugu plašāka audzēšana ir iespējama Latvijā, jo tās ir gana ziemcietīgas, dod labas čiekuru ražas, kuras atšķirībā no lazdām  nav tik ļoti pakļautas katra gada meteoapstākļu atšķirībām. Noteikti ieteiktu padomāt tiem mežu īpašniekiem, kuri pašlaik izcērt savus mežus un kuriem kaut kas ir jāstāda vietā. Klasiskā izvēle – priede, egle, bērzs, bet varbūt ir vērts stādīt ciedru priedes, lai arī tās nav tik ātraudzīgas, tomēr ir papildu bonuss  – vērtīgie rieksti un vērtīgāka koksne – ir gana spēcīgi argumenti. Tā būtu gudra izvēle, ilgam laika posmam. Pārējām – klājeniskai un Japānas ciedru priedei – čiekuri ir maziņi un sēklas pārāk sīkas, lai tās varētu būt interesantas audzēšanai lielākās platībās.

Sibīrijas un Eiropas ciedru priedes ir salīdzinoši ātrāk augoši koki, kas var sākt ražot jau 15.–20. gadā pēc izstādīšanas. Ražos gan ne katru gadu. Korejas ciedru priede ir ilgdzīvotājs, līdz čiekuru augšanas sākumam būs jāgaida pat 30 gadu, toties čiekuri kādi – līdz kg svarā, sēklas uz pusi rupjākas kā iepriekšējiem. Lielāku augšanas ātrumu var panākt, ja izdodas iegūt augsni, kaut dažas saujas, no apgabaliem, kur Korejas ciedri aug. Jo tiem ļoti svarīga ir mikoriza – sēnes, kas veicina šīs ciedru priedes augšanu.

Turpmāk vēl.

Māris Narvils,

Vecākais speciālists dārzkopībā