Ūdens resursi cīņā ar sausumu

Jau vairāk nekā mēnesi Latvijā ir vietumis tikai negaisa izraisītie nokrišņi, kas nesuši vienīgi lokālu labumu atsevišķu saimniecību atsevišķiem laukiem. Taču kopumā situācija sausuma dēļ pamazām saasinās arvien lielākās platībās. Lai arī Latvija ir bagāta ar daudzām mazajām upītēm un ezeriem, to sadalījums nav vienmērīgs. Lielākā daļa no šiem ūdens resursiem izvietoti platībās, kurās nenotiek intensīva lauksaimnieciskā darbība. Līdz ar to ūdens resursu nepieciešamais patēriņš nesakrīt ar to atrašanās vietu. Paliek tikai iespēja  veidot mākslīgu dīķu sistēmu vai izdarīt dziļurbumu.

Lai ūdens resursu ieguvi sabalansētu ar patēriņu, svarīgi zināt dažus skaitliskos rādītājus. Dziļurbumam tā ir ražība stundā. Ar dziļurbuma ierīkošanu saistīta formālu darbību virkne. Ja visas darbības ūdens iegūšanai notiek dziļumā līdz 20 m, tad lauku apvidū to drīkst darīt, ja vien tas nav tiešā tuvumā infrastruktūras un valsts drošības līmeņa objektiem. Var rakt grodu akas, ierīkot spices. Dziļurbuma ierīkošana ir saistīta ar Latvijas zemes dzīlēm un tās bagātībām. Tādēļ viss, kas ir saistīts ar darbiem, kas dziļāki par 20 m un ražību virs 10 m³ diennaktī, ir obligāti jāsaskaņo ar Valsts vides dienestu. Ja patēriņš būs lielāks un skaidrs, ka, ja mēs vispār vēlamies kaut ko laistīt, tad 10 m³ nav nekas. Tātad lielāka patēriņa nodrošināšanai papildus licences saņemšanai par ūdeni būs jāmaksā dabas resursu nodoklis, tā likme no 0,014 līdz 0,04 eiro/m³. Lai veiktu ūdens patēriņa uzskaiti no urbuma, tie ir obligāti aprīkojami ar ūdens skaitītāju.

Vai ir iespējams prognozēt, kādas kvalitātes ūdens tiks saņemts  no attiecīgā urbuma? Tie, kas nodarbojas ar dziļurbuma ierīkošanu, ir bruņojušies ar Latvijas ģeodēziskajām kartēm, kur atainoti zemes dzīļu slāņi. Atkarībā no atrašanās vietas ūdens horizonti Latvijā izvietoti trīs veida iežos, t. i.,  kvartāra smilts, dolomīts un smilšakmens. Latvijā dažādās vietās šo iežu dziļums var atšķirties. Vistuvāk zemes virskārtai – 10–30 m dziļi – ir kvartāra smilts un dolomīts. Tur, kur ir dolomīts, dziļurbumi mēdz būt bagāti ar ūdeni, kas ir liels ieguvums, tāpat tie maz satur divvērtīgo dzelzi. Kā lielākais trūkums būs jāmin kalcija sāļu klātbūtne. Tas nozīmē, ka visur, kur šādam ūdenim būs saskare ar gaisu, tie izgulsnēsies sāļu veidā gan uz virsmām, gan, kas ir ļoti nepatīkami, uz pilinātāju virsmas. Ja ar tādu ūdeni pilina regulāri un ūdeni neskābina, tad pilinātāji aizaugs  un izies no ierindas.

Jāuzmana dzelzs sastāvs ūdenī

Visbiežāk ūdeni nesošais iezis ir smilšakmens no Gaujas ūdens horizonta. Smilšakmens pats ir ļoti labs filtrs. No tā var iegūt ļoti labu ūdeni, kas atbilst MK noteikumu “Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība” normām. Šim ūdenim, gan ne visos gadījumos, lielākais trūkums var būt palielināta dzelzs klātbūtne. Pieļaujamā norma ir 0,2 mg/l, bet bieži tā pārsniedz 5,0 mg/l. Pilināmās sistēmas aprīkojot ar smilšu filtriem, ir iespēja atbrīvoties no dzelzs. Ir vēl viens pavisam vienkāršs variants, kā var tikt galā ar dzelzs piemaisījumu. Divvērtīgā  dzelzs saskarē ar skābekli, kas ir gaisa sastāvā, oksidējas un pārvēršas par trīsvērtīgo dzelzi un izkrīt nogulsnēs rūsas veidā. Ja no dziļurbuma pa gaisu ūdeni ar spiedienu pārpumpē ūdens krātuvē, tad dzelzs izgulsnēsies ūdens tilpes dibenā.

Katram dziļurbumam, kas ir oficiāli iekārtots, ir savs unikāls reģistrācijas numurs. Pēc ierīkošanas to ieraksta pasē, ko sagatavo un apstiprina Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, reģistrējot savā arhīvā.

Otrs, ko var izmantot, ir dīķu rakšana, bet darbi jāsaskaņo ar attiecīgo pašvaldību. Dīķus ierīkojot, jāņem vērā gan virsūdens notece, gan gruntsūdeņi, gan seklākie ūdens horizonti un, protams, nedrīkst aizmirst par avotiem. Katram no šiem ūdeņiem ir gan savas priekšrocības, gan savi trūkumi.

Vienkāršākais dīķa papildināšanas veids ir virszemes noteces ūdeņi, tajā skaitā mazo grāvju sistēmas. Dīķa papildināšanās notiks tikai lietus laikā gan veģetācijas periodā, gan pārējā gada laikā. Vēl pavasarī tie var būt sniega kušanas ūdeņi. Cik labi ūdens turēsies šādā dīķī, būs atkarīgs no tā, kāda mehāniskā sastāva augsne veidos dīķa sienas. Lai mazinātu ūdens infiltrācijas iespējas, dīķa malas obligāti jāizoderē ar vismaz 10 cm biezu māla kārtu. To visbiežāk varēs iegūt no dziļākiem augsnes slāņiem. Man saimniecībā māls sākas jau aiz 1,2–1,5 m atzīmes.

Augi palīdzēs samazināt iztvaikošanu

Ne mazāk nozīmīgi ir samazināt ūdens iztvaikošanu no dīķa ūdens virsmas. To ievērojami samazina augi, kurus apstāda ap dīķi. Lai ūdens sasiltu pilnībā, pietiek, lai saule iespīdētu daļā no dīķa, bet atlikusī puse ir pusēnā un pilnīgā ēnā. Šo paņēmienu reti kad izmanto, dīķi parasti tiek atstāti pilnīgi bez augiem, pakļaujot ūdens virsmu bezgalīgai ūdens iztvaikošanai. Lai dīķis kļūtu par būtisku ekosistēmas sastāvdaļu, it sevišķi, ja saimnieko pēc permakultūras principiem, tad vajadzētu ņemt vērā sekojošo. Dīķim dziļākajā daļā jābūt vismaz diviem un vairāk metriem. Vidējā dziļuma daļa būs ap metru un seklajā daļā 30–50 cm dziļš. Katrai daļai ir jārēķina arī kubikmetri. Tādā veidā rakts dīķis labvēlīgi ietekmēs lielu platību ap dīķi. Tur labprāt mājos abinieki, zivis, dažāda sīkā ūdens radība – kukaiņi, putni, kas apkalpos dīķim pieguļošās platības. Dīķus, kas barojas no virsūdeņiem, var papildināt ar lietus ūdeņiem no ēku jumtiem, gan pie nosacījuma, ka dīķis nav tālāk par 50 metriem no ēkām. Ja attālums ir lielāks, tad nepieciešama papildu tvertne, kur lietus ūdeni uzkrāt tālākai pārsūknēšanai. Protams, lietus ūdeni var pārsūknēt arī cita tipa dīķos, ja vien tas ir tehniski realizējams.

Dīķu, kurus ierīko, izmantojot gruntsūdeņus, labums ir tas, ka var izveidot arī caurteci ar tālāku izvadi kopējā ūdens noteces sistēmā. Viss ir tāpat, bet pastāv risks, ka, pazeminoties gruntsūdeņiem, dīķis var izsīkt. Lai tas nenotiktu, vislabākais ir dīķi veidot tā, lai ūdens papildināšanas iespējas ir vismaz divas, vai ideāli – vēl vairāk.

Dīķis, kuru izdosies izveidot uz avota vai avotiem, ir vislabākais, jo avoti parasti izsīkst pēdējie. Izsīkšanu gan var izsaukt arī cilvēka faktors, ja kaut kur salīdzinoši netālu tiek ierīkots dziļurbums, kas skar avotu veidošanās slāņus. Tādēļ ir svarīgi ūdens noteces un ūdens ieguves avotu risinājumus un problēmas vienmēr pārrunāt gan ar kaimiņiem, gan attiecīgo pašvaldību, kas gan lielajās pašvaldībās nebūs vienkāršs uzdevums.

Cik lielam jābūt dīķim

Noslēgumā nonākam līdz tam, cik lielam dīķim ir jābūt, lai nodrošinātu iespējas izmantot laistīšanas sistēmas. Diemžēl realitātē bieži ir tā, ka vēlme laistīt apstājas, jo, uzsākot laistīšanu, dīķī ūdens līmenis strauji krītas un jau pēc dažu reižu laistīšanas ūdens ir izsīcis.

Tas nozīmē, ka nav samērotas laistīšanas vajadzības un dīķa kapacitāte. Realitāte ir tāda, ka dārzeņi ūdens lielāko daļu  iztvaiko un sausnā (ražā) pāriet tikai 0,1–0,5% no patērētā ūdens. Minēšu tikai dažus piemērus. Lai izaudzētu kāpostus 70 t/ha, burkānus 50 t/ha, gurķus 25 t/ha, ir nepieciešami 3500 m³ ūdens. Tas ir tikai viens hektārs, bet, ja hektāri ir vairāki? Skaitām kopā, jau sanāk 7000 m³ un vairāk. Protams, devu samazina tas, ko dod pavasara mitrums un nokrišņi. Tas nozīmē, ka vienam hektāram pat mazākajam dīķim  ar vidējo dziļumu 2 m ir jābūt vismaz 50 x 60 m lielam, jo jārēķina arī ūdens zudumi. Bet tad tas tiks izlietots pilnībā. Tomēr praktiski dīķim  jābūt vismaz divreiz lielākam, jo nedrīkst to izsūknēt tukšu, apdraudot visus tā iemītniekus. Šī iemesla dēļ ir drošāk, ja dīķa ūdens resursi atjaunojas no dažādiem ūdens avotiem. Šogad praksē sastapos ar gadījumu, kur ūdens apjoms dīķī izrādījās nepietiekošs un pēc pirmās pilināšanas reizes bija praktiski tukšs. Šogad ļoti strauji tukšojās tie dīķi, kas barojas no gruntsūdeņiem.

Lai nodrošinātu labas laistīšanas iespējas, ir stratēģiski jāpārskata ūdens noteces kopējā sistēma. Jābūt iespējai ūdens noteci vismaz bremzēt vai būtiski samazināt. Otrs – jāveido ūdens akumulēšanas iespējas, lai uzkrātu ūdeni ārpus veģetācijas perioda. Šī gada sausumu tad būtu pārdzīvot daudz vienkāršāk. Arī par ūdens resursiem varam teikt, – darināsim ratus ziemā un kamanas vasarā. Lai vismaz lietus glābj vēl to, kas ir glābjams. – var īsināt

Māris Narvils,
LLKC Augkopības nodaļas vecākais speciālists dārzkopībā 

Foto: Māris Narvils