Ogu kultūras Latvijā

Atziņas no ogu dienas Dārzkopības institūta lauku dienā: mulčas izmantošana, jaunas šķirnes, ķiršu audzēšanas attīstība un vēl daudz kas cits.

Ir zināma dažādu mulčas materiālu labvēlīgā ietekme uz ogulāju kopējo attīstību. Pūres pētījumā upenēm kā mulča tika izmantota priežu miza un šķelda. Priežu mizas mulču ir pierasts izmantot vairāk dažādu dekoratīvo kultūru audzēšanā, jo tas ir salīdzinoši dārgs materiāls, lai izmantotu hektāriem lielās platībās, savukārt šķelda ir gan populārs, gan salīdzinoši pieejams koksnes mulčas materiāls. Šie abi materiāli ir droši izmantojami tikai no daudzgadīgām nezālēm brīvās platībās, jo tās spēj cauraugt arī šos mulčas materiālus. Nezāļu novākšanā abi materiāli uzrādīja līdzīgi labus rezultātus, tāpat vienāda tendence bija attiecībā uz upeņu lapu slimībām. Abos variantos salīdzinājumā ar kontroli bija mazāk dažādu lapu plankumainību.

Priežu mizas mulčas gadījumā upeņu krūmi veidojās nedaudz platāki. Šī mulča ir jāatjauno reizi divos gados, bet šķeldai pietiek, ja atjauno reizi trīs gados. Tātad ekonomiskais izdevīgums noteikti ir par labu šķeldai. Arī krūmu ziemcietība bija līdzīga. Ražu atšķirības tomēr pa šķirnēm bija vērojamas, un to visvairāk ietekmēja tieši spēcīgās pavasara salnas upeņu ziedēšanas laikā. Tā kā dažādām šķirnēm ziedēšanas laiks atšķiras, tad arī salnu ietekme bija atšķirīga. Piecu gadu periodā labākos rezultātus uzrādīja šķirne ‘Gagatai’, šķirne agrāka par ‘Titania’, ogas lielas – līdz 1,2 g. Šķirne ‘Seļečenskaja’ arī ir ar ļoti lielām ogām, tādēļ izmantojama desertam, tikai kā trūkums novērojama pastiprināta jutībā pret pumpurērci. Šķirne ‘Vernisaž’ ir agra, tikai ogu garša ir sliktāka. Kopējā tendence ir tā, ka salnās vairāk cieš agrāk ziedošās šķirnes nevis vēlu ziedošās, līdz ar to ražas tām ir augstākas. Svaigo ogu tirgum piemērotas ir šķirnes ‘Ļentjai’, kam mēdz būt problēmas ar pumpurērci, un ‘Bagira’, pēdējā ir piemērota arī mehanizētai novākšanai.  ‘Veloi’ piemērota desertam, taču iespējamas krūmu ziemcietības problēmas. Skotu selekcijas šķirnes ir ražīgas, taču ar ilgu veģetācijas periodu, un, tā kā tās ir tipiskas pārstrādes ogas, tad garša ir tikai viduvēja.

Jaunumi upeņu šķirņu pasaulē

Šķirne ‘Karina’ ir ar ļoti lielām ogām – līdz 1,48 g. Ražība no krūma 2,8–4 kg, ļoti laba izturība pret miltrasu, pret lapu plankumainībām – laba. Apmierinoša izturība pret pumpurērci, ziemcietība laba. Šķirne ‘Ritmo’ nāk no Lietuvas, agra, ar lielām līdz 1,6 g ogām un saldu garšu. Izturība pret lapu plankumainībām un miltrasu ļoti laba, pret iedegām laba, ziemcietība laba. Šķirne ‘Domino’, ogas lielas 1,3 g, ar saldskābu garšu. Laba izturība pret galvenajām upeņu slimībām, laba ziemcietība. Šķirne ‘Viktor’, ogas lielas 1,2 g un 1,5–1,8 kg no krūma. Ļoti laba izturība pret lapu plankumainībām un miltrasu, pret iedegām laba. Laba izturība pret pumpurērci un arī ziemcietība laba.

Ērkšķogām šķirne ‘Maija’ ir vidēji agra, ogas lielas, zaļas, saldas, tādēļ der desertam un pārstrādei. Izturīga pret lapu plankumainībām un miltrasu.

Pūres pētījumā par saldo ķiršu potcelmiem galvenā atziņa ir, ka pārbaudītās vērtības ir vislabākās, joprojām potcelms ‘Mahaleb’ uzrāda vislabākos rezultātus. Labus rezultātus uzrādīja ‘Gisela–5’ un mazāk pazīstamais VSL–1, pārējie potcelmi dod būtiski sliktākus rezultātus.

Saldo ķiršu audzēšanas tendences

Saldos ķiršus desertam visvairāk audzē Polijā, Japānā, skābos ķiršus, ko galvenokārt izmanto pārstrādei, visvairāk audzē Serbijā. Pasliktinoties klimatiskajiem apstākļiem visā pasaulē, arvien vairāk saldos ķiršu izvēlas audzēt segtajās platībās. Lielākās audzētājas valstis ir Ķīna, Japāna, Norvēģija, Polija, Vācija un Austrija. Interesanti, ka saldos ķiršus audzē ne tikai “Voin” tipa tuneļos, bet, piemēram, Norvēģijā ir tendence pāriet no tomātu audzēšanas stikla siltumnīcās uz saldo ķiršu audzēšanu. Lielākās saldo ķiršu platības ir Ķīnā – 100 000 ha, no kuriem 10 000 ha ir siltumnīcās. Daudz saldo ķiršu audzē Afganistānā.

Māris Narvils,

Vecākais speciālists dārzkopībā