Kas jāievēro, izvēloties bioloģiskās dārzeņu sēklas

Pirmajā brīdī var domāt, vai tiešām sēklas spēj iemiesot kaut ko no tā, ar kādām metodēm tās ir tikušas izaudzētas. Izrādās, kas tam patiešām ir liela nozīme.

Ar kādu metodi ir saražotas sēklas

Sēklas var izaudzēt, izmantojot integrētās metodes, kur tiek izmantots minerālmēslojums un nepieciešamības gadījumā arī augu aizsardzības līdzekļi, tajā skaitā ķīmiski sintezētie. Otrā grupa sēklu tiek saražotas, izmantojot bioloģiskās dārzeņkopības metodes. Izmantoti dabiskas izcelsmes mēslojumi, augu aizsardzībai – profilaktiskās metodes, un tikai noteiktos gadījumos tiek lietoti atļautie augu aizsardzības līdzekļi. Interesanta ir sēklu trešā grupa, kas nāk no biodinamiskās dārzeņkopības, kur mēslošanai un augu aizsardzībai tiek izmantoti īpaši pagatavoti augu un govju kūtsmēslu preparāti. Trīs dažādas metodes un trīs dažādi rezultāti.

Pirmās grupas sēklas ir pieejamas līdzīgi kā kodinātās, tikai nekodinātas. Tā ir vienīgā atšķirība, kas tās ļauj iegādāties bioloģiskajiem dārzeņkopjiem. Taču audzēšanas metode ietekmē sēklas. No šādām sēklām augs dārzeņi, kas būs prasīgāki pēc augu barības vielām, pret augšanas apstākļiem, tiem vajadzēs vairāk ūdens, un tie mazāk spēs cīnīties ar nezālēm. Dārzeņi vairāk būs pakļauti augu patogēnu un kaitēkļu iedarbībai. Tas attieksies ne tikai uz audzēšanas periodu, bet uz uzglabāšanu, kad arī daudzas slimības var kaitēt sekmīgai uzglabāšanai. Tas nozīmē, ka, lai izaudzētu bioloģiskos dārzeņus no šādām sēklām, darbs prasīs precīzu agrotehniku un lielākus izdevumus.

Bioloģiski audzētajām sēklām jau piemīt lielāka dīgšanas enerģija, kas ļauj tām sekmīgi attīstīties. Tas ir iespējams tikai tādēļ, ka tām ir augstāka imunitāte, jo augšanas apstākļi sēklaudzēšanā ir grūtāki. Dabiskie mēslojumi labāk ir salāgojami ar augiem nepieciešamo dzīvības enerģiju un tiem mikroelementiem, kurus parasti nepiedāvā komerciālajos minerālmēslos, bet tie dod sēklām veselīgumu un augšanas sparu. To cena ir vairākas reizes augstāka, kas arī ir saprotami, jo sēklas ir grūtāk pasargāt pret dažāda veida patogēnajiem organismiem. Vienlaikus izaudzētās sēklas, pateicoties dabiskajiem augšanas procesiem, iegūst lielāku imunitāti un veselīgumu.

Katrai dārzeņu sugai, šķirnēm ir savs apraksts, kurā ir dažādu parametru virkne. Diemžēl plašāki apraksti ir pieejami tikai profesionālajām sēklām, taču ne vienmēr tie būs sastopami latviešu valodā. Plašāki tie būs lielajos tirgos un valstīs, no kurām nāk sēklas, piemēram, Nīderlandes. Dažkārt var būt pieejami tulkojumi  angļu vai krievu valodā. Kam tad būtu jāpievērš uzmanība šķirņu un hibrīdu aprakstos.

Veģetācijas periods

Tas ir laika periods no sēklas sadīgšanas (arī izstādīšanas brīža uz lauka) līdz saimnieciski pilnvērtīgas ražas izveidošanai. Veģetācijas periods var ļoti atšķirties. Parasti izšķir ļoti agras, agras, vidēji agras, vēlas un ļoti vēlas kultūras. Sadalījums veģetācijas periodam dienās nav vienāds starp valstīm un kompānijām. Tā kā veģetācijas periodam, teiksim, starp Latviju un Nīderlandi atšķirība ir vismaz mēnesis, tas jāņem vērā. Tādēļ neieteiktu skatīties vēlo un ļoti vēlo šķirņu un hibrīdu virzienā, var rasties problēmas ar pilnvērtīgu nobriešanu. Vēl svarīgāks aspekts ir cīņa pret kaitīgajiem organismiem. Jo garāks veģetācijas periods, jo vairāk augi tiks apdraudēti. Tas attiecas kā uz nezālēm, tā arī kaitēkļiem un slimībām. Pareizi būtu izvēlēties šķirnes, sākot no ļoti agrām līdz vidēji vēlām. Tas attiecas kā uz lauka, tā segtajām platībām.

Spēja pretoties kaitīgajiem organismiem

Bioloģiskajā dārzkopībā mēs ar to saprotam visu kompleksu, sākot no kaitēkļiem līdz dažādu patogēnu izraisītajām slimībām. Parasti to raksturo ar toleranci vai rezistenci pret kādiem noteiktiem kaitīgajiem organismiem. Šie lielumi noteiktos apstākļos var būt relatīvi, kas nozīmē tikai to, ka konkrētu apstākļu vai to sakritības rezultātā var būt vērojama kaitīgā organisma ietekme. Dārzeņkopībā ir kultūras, kurās ir samērā izplatītas arī salīdzinoši  senas šķirnes, pat no pagājušā gadsimta. Tām visām slimību izturība ir krietni vājāka nekā pēdējās desmitgadēs selekcionētajām. Īpaši izteikti tas ir, piemēram, tomātiem un  gurķiem. Tas nozīmē, ka vienādos audzēšanas apstākļos augu aizsardzības nepieciešamība vecajām šķirnēm būs augstāka nekā jaunajiem hibrīdiem.

Tā kā bioloģiskā dārzkopībā cīņa ar kaitīgiem organismiem nudien nav vienkārša, tad tas, kāda ir tolerance un relatīvā rezistence pret noteiktiem kaitīgiem organismiem, ir ļoti būtisks faktors. Lielākai  daļai no šķirnēm, kas ir selekcionētas vēl pagājušajā gadsimtā, izturība pret slimībām ir ļoti vāja. Tas nozīmē, ka, lai panāktu līdzīgus rezultātus, piemēram, tomātu šķirnēm nāksies pielietot atļautos AAL (augu aizsardzības līdzekļus) krietni vairāk nekā kādam attiecīgam hibrīdam. Taisnība jau, kā vienmēr, būs pa vidu, lai nodrošinātu ienākumus, jāaudzē būs gan, gan. Ja ir zināmi kaitīgie organismi, kas ir apdraudējuši dārzeņu sējumus un stādījumus iepriekšējā gadā, tie var būt arī drauds šajā sezonā, lai gan tas ne vienmēr visos gadījumos tā arī būs. Lai kaut ko tādu varētu konstatēt un saprast, daudz ir jāmācās, apmeklējot kursus un seminārus.

Liela nozīme ir dažādu palīglīdzekļu pieejamībai par attiecīgajiem kaitīgajiem organismiem – kabatas formāta noteicēji. Tie ir neliela izmēra, ērti lietojami lauka apstākļos, jo lapas ir ūdensizturīgas. Visiem nopietniem audzētājiem tie ir pieejami bez maksas kā palīgs augu aizsardzības stratēģijas izveidošanā. Jaunums ir aplikācijas viedtālruņos.

Izturībai pret kādām slimībām būtu vērts pievērst uzmanību? Burkāniem tās ir lapu plankumainības (Alternaria dauci, Cercospora sp.), sakņu puves (Alternaria radicina, Phytium sp.), īstā miltrasa (Erysiphe heraclei). Gurķiem ir ļoti plašs slimību spektrs, pret ko var atrast izturīgus hibrīdus – gurķu virālā mozaīka (CMV), kraupis (Cladosporium cucumerinum), īstā miltrasa  (Podosphaera xanthii), neīstā miltrasa  (Psedoperenospora cubensis). Kāpostiem ir hibrīdi, kas ir izturīgi pret fuzariālo lapu dzeltēšanu (Fusarium oxysporum), bakteriālo puvi (Xanthomonas campestris), krustziežu sakņu augoņiem (Plasmodiopfora brassicae). Redīsiem ir pieejami hibrīdi, kas ir izturīgi pret fuzariālo lapu dzeltēšanu (Fusarium oxysporum), kā arī neīsto miltrasu (Perenospora parasitica), salātiem – neīstā miltrasa (Bremia lactucae), salātu virālā mozaīka  (LMV), sīpoliem pret neīsto miltrasu (Perenospora destructor), spinātiem ir jāpievērš uzmanība to izturībai pret gurķu virālo mozaīku (CMV), kā arī neīsto miltrasu (Perenospora farinosa f. sp. Spinaciae), tomātiem – tabakas virālā mozaīka (TMV), tomātu mozaīka (ToMV), lapu brūnais pelējums (Cladosporium fulvum), tomātu ātrā vīte (Fusarium oxysporum), tomātu lēnā vīte  (Verticillium albo-atrum, Verticillium dahlie), īstā miltrasa  (Oidium neolycopersici), pelēkā plankumainība (Stemphylium botryosum f. p. lycopersici), sakņu fuzarioze (Fusarium oxysporium f. sp. radicis lycopersici).

No kaitēkļiem vērts ir pievērst uzmanību: kāpostiem pret tripšiem  (Trips sp.), salātiem pret lapu laputīm (Nasanowia ribis – nigri), sakņu laputīm (Pemphigus bursarium), tomātiem – pret nematodēm  (Meloidogyne sp.).

Šķirnes vai hibrīda lapojums

Katras dārzeņu sugas lapojums var kalpot kā konkurences ierocis cīņā ar būtiskāko bioloģisko dārzeņu audzēšanas ienaidnieku – nezālēm. Cik spēcīgs ir lapojums konkrētai šķirnei, arī noteiks to, cik tā būs konkurētspējīga lauka apstākļos.

Kā konkurētspējīgus cīņā ar nezālēm var minēt kāpostu dzimtas dārzeņus – visa veida galviņkāposti, arī koniskie, ziedkāposti, brokoļi, lapu kāposti. No ķirbjaugiem – ķirbji, kabači, cukini un patisoni. Visiem šiem dārzeņiem vājais punkts ir tikko pēc izstādīšanas vai sadīgšanas līdz brīdim, kad notiek lapu sakļaušanās. Ir dārzeņi, kuru konkurence pret nezālēm ir vāja vairākus mēnešus, bet veģetācijas perioda otrajā pusē tā ir laba – burkāni, selerijas, pētersīļi, pastinaki, mārrutki, rabarberi. Lapojuma veidošanos sekmē dažadi faktori. Par tiem nākamajā reizē.

Māris Narvils,
LLKC Augkopības nodaļas
vecākais speciālists dārzkopībā