Kāpēc sniega kušanas ūdeņu noteci vajadzētu regulēt?

Šogad esam veiksmīgi piedzīvojuši bargāko ziemu astoņu gadu laikā. Laba ziņa ir tā, ka kopā ar salu uzsniga arī sniegs. Pastāvīga sniega sega sāka izveidoties jau ap Ziemassvētkiem, lai arī vienīgais atkusnis daudz kur sadeldēja sniega segu, taču pilnībā sniegs nenokusa, bet bagātīgi papildinājās vēl janvārī un februārī.

Kā vienmēr, plānākā sniega sega bija Kurzemes jūras piekrastē, bet pakāpeniski tā pieauga valsts vidienē, sasniedzot vairākus desmitus cm. Siltās februāra beigas Latvijas lielākajā daļā nokausēja sniega segu. Atlikušais sniegs nokusīs marta pirmajā nedēļā. Tas gan nenozīmē, ka pavasaris sevi ir pieteicis pilnā apmērā. Visticamākais, vēlākajās marta nedēļās notiks aukstuma atgriešanās, taču droši var teikt, ka aukstākās šīs ziemas naktis ir aiz muguras.

Sniegam ir neizmērojama nozīme augsnes mitruma nodrošināšanā. Pirmkārt, ūdenim sasalstot, izveidojas kristāliska struktūra, tāpēc sniega kušanas ūdens ir ļoti labvēlīgs augiem, uzsākot veģetāciju.

Kāds varbūt teiks, cik par tiem ūdeņiem daudz var runāt. Ir vairāki būtiski aspekti, kāpēc tas jāturpina. Daļai zemes apsaimniekotāju trūkst vispusīgas izpratnes par resursiem, kas mums ir visapkārt. Esam kļuvuši ļoti atkarīgi no tehnoloģijām un iepirktiem resursiem. Lai to mainītu, mūsu skatījumam ir jākļūst plašākam, un tas attiecas arī uz ūdeni.

Tāpēc tad, kad parādās sniegs, mums jārīkojas gudri, lai tad, kas sniegs sāk nokust, mēs varētu šos sniega kušanas ūdeņus aizturēt savās lauka platībās. Stratēģija, protams, būs atšķirīga – ko vajadzētu darīt līdzenās platībās un ko vietās ar izteiktu reljefu.

Ir jāmaina uzskati un rīcība, kad mēs ļaujam izkusušajam sniega ūdenim, jautri čalojot, tecēt prom uz strautiņiem, upītēm un tālāk uz jūru. Mēs nepadomājam, ka ļaujam aiztecēt labas kvalitātes ūdenim. Pavasarī katra dārzkopja vēlme ir, lai pēc iespējas ātrāk zeme atkustu, apžūtu un varētu ķerties pie pavasara augsnes sagatavošanas un sējas darbiem. Pēdējie gadi rāda, ka pavasarī strauji iestājas sausums, un mēs meklējam iespējas, kā augus sākt laistīt. Tā ir jātērē atkal ūdens, vajadzīgs aprīkojums, elektrība un laiks.

Ko tad vajadzētu mēģināt darīt? Visus pasākumus varam iedalīt vairākos, sākot no vienkāršākajiem līdz sarežģītākajiem risinājumiem.

* Sniega kausēšana neliela apjoma vajadzībām. Viss ir vienkārši. Savāc sniegu no vietām, kur sniega sega ir visbiezākā, saber tīrās tvertnēs, pārējo izdarīs daba pati. Tā sekmīgi var savākt ūdeni maza un vidēja apjoma vajadzībām, pavasara periodam, dēstu audzēšanai. Atliks tikai šādu ūdeni uzsildīt  melnā tvertnē un siltumnīcā, to atkal izdarīs saule. Ūdens būs gatavs tūlītējai lietošanai, neuztraucoties par tā bāziskumu, cietību un izšķīdušajiem sāļiem, jo tādu tur vienkārši nav.

* Sniega kušanas ūdeņu novirzīšana uz esošajām ūdens krātuvēm. Zinot reljefa kritumu īpašumā un pavērojot ūdens kustību, diezgan vienkārši var saprast, kādas darbības ir nepieciešams veikt, lai kušanas ūdeņus novirzītu uz dīķi. Ja dīķis ir zemākajā īpašuma daļā, tad risinājumi ir visvienkāršākie, atliek tikai izveidot līdz 10–15 cm seklus grāvīšus, kas piedod ūdens notecei virzienu. Ja dīķis ir vidusdaļā, ūdeņus varēs novirzīt tikai no augšējās daļas.

* Ko darīt, ja dīķa nav? Kaut ko var paveikt, investējot konteineros vai izmantojot lielākas metāla mucas. Izmantojot netīrā ūdens sūkņus, ūdeni sapumpē tonnas tilpuma konteineros. Vienīgais, kas ir vajadzīgs, lai sniega ūdens tiek novirzīts kādā ieplakā, kur ūdens var tikt uzkrāts. Tāds risinājums gan derēs, kamēr ūdens notek pa augsnes virskārtu un augsne vēl ir sasalusi.

* Ja reljefs dabiski ir ar būtisku augstuma starpību, sākot no trīs metriem un vairāk, tad risinājums var būt tāds, ka īslaicīgi  ūdeni var uzkrāt ieplakās un pēc ūdens izlietošanas tās likvidēt. Augsnes ūdens caurlaidību var testēt. Paņem augsnes virskārtas slāni 20 x 20 x 20 cm lielumā, ieliek kastē ar redeļu grīdu un,  lēni lejot ūdeni, skatās, cik strauji ūdens sāk tecēt cauri šim slānim. Ja minūtes laikā pēc uzliešanas ūdens jau tek ārā, cerība kaut ko uzkrāt būs niecīga. Ja ūdens parādās pēc kādas pustundas, tad iespējama īslaicīga ūdens savākšana. Ja,  uzlejot pāris litrus ūdens, ūdens praktiski neparādās pēc vairākām stundām, tādas vietas var pārvērst par īstermiņa ūdens uzkrāšanas vietām vai pēc papildu padziļināšanas – par pastāvīgu ūdens krātuvi.

* Ūdens noteces palēlināšana sniega kušanas laikā. Mērķis ir panākt to, ka ūdens lēnām pārvietojas pa augsnes virskārtu un,  augsnei atkūstot, paspēj iesūkties zemē. Tas nozīmē, ka maksimāli ūdens ir jāvirza perpendikulāri  nogāzes kritumam  līdzīgi kā veido ceļus kalnos – kā serpentīnu. Tā līdz minimumam tiek samazināts ūdens noteces ātrums.

* Pēdējais variants ir sarežģītākais un nāk no permakultūras, par ko noteikti pastāstīšu kādā reizē atsevišķi. Pamatdoma ir tā, ka veido augsnes vaļņus. Tos lielākoties uzber līdz metra augstumam no izraktās augsnes. Rezultātā uz nogāzes izveidojas gan valnis, gan grāvis. Ūdens, tekot pa šo grāvju sistēmu, mitrina visu nogāzi. Ieguvums – nogāzē var izmantot ne tikai sniega kušanas ūdeņus, bet pārējā gada laikā arī lietus nokrišņus.

Māris Narvils,
LLKC vecākais speciālists dārzkopībā

Foto: Māris Narvils