Kāda bijusi šī gada ķiploku sezona

Ziemas ķiploku audzēšana Latvijā pieaug ļoti straujos tempos. Lai arī kultūra neuzrāda milzīgas platības absolūtos ciparos, tomēr pieauguma dinamika ir vairāk nekā iespaidīga. To platības piecu gadu laikā ir pieaugušas 5,9 reizes – no 53 ha 2015. gadā līdz 314 ha 2019. gadā.

Pat kopš iepriekšējās 2018. gada sezonas platības ir augušas par 37%. Starp dārzeņu kultūrām ar tādu attīstības dinamiku nespēj lepoties neviena cita. Šīs ir platības, kas deklarētas LAD atbalsta maksājumiem. Turklāt ir vesela virkne nelielo audzētāju, kuri  paliek ārpus deklarētajām platībām. Tās ir dažādas – gan piemājas saimniecības, gan lauku īpašumu īpašnieki, kuri meklē iespējas piepelnīties, bieži vien par audzējamo kultūru izvēloties tieši ziemas ķiplokus. Tā kā šādas platības nekādā veidā netiek reģistrētas, tad to patieso apjomu ir ļoti sarežģīti novērtēt, taču tās var būt mērāmas pat desmitos hektāru.

Ar ko tad nozīmīga ir bijusi šī sezona tieši ziemas ķiploku audzēšanā?

Meteoroloģiskie apstākļi

Pirmais, kas iezīmēja nākamās ražas pamatus, bija 2018. gada rudens, kad Latviju lielās platībās piemeklēja sausums. Tā sekas bija jūtamas vēl līdz vēlam rudenim. Nekādu lielo pienesumu produktīvā mitruma krājumiem nedeva arī ziema. Sniega bija maz, un tas pavasarī strauji pazuda. Tas nozīmēja to, ka ziemas ķiplokiem mitruma trūka jau no paša sākuma. Šis apstāklis  neļāva izveidoties pietiekami spēcīgai sakņu sistēmai, kas savukārt ietekmēja to, ka virszemes ķiploku daļa nespēja izveidoties tik liela, kas ļautu atkal veidot labu ķiploku zem zemes.

Šī gada ekstremāli sausais maijs, kad daudzviet nokrišņi bija tikai daži mm vai nelija vispār, deva ļoti nopietnu triecienu ķiploku attīstībai. Tieši šajā mēnesī notiek visintensīvākā ķiploku augšana, kad pilnībā noformējas tā lapotne, tātad ir visaugstākā fotosintēzes intensitāte. Vienlaikus tas ir saistīts ar ļoti intensīvu barības elementu uzņemšanu. Izpaliekot nokrišņiem, sevišķi cieta platības ar vieglām, smilšainām augsnēm, nedaudz labvēlīgāka situācija bija mālainākās augsnēs. Atkal aktuāls kļuva jautājums par laistīšanas iespējām. Klātienē pārrunājot situāciju ar audzētājiem, secinājums viens:  laistīt vajadzēja jau ar pirmo nedēļu, kad sākās intensīva ķiploku augšana. Diemžēl daļa audzētāju turpināja nogaidīt, tā pazaudējot dārgo laiku. Savukārt citi, kas to mēģināja darīt, izvēlējās laistīt ar pārāk mazām ūdens devām, kas deva īslaicīgu efektu.

Jūnijā bija salīdzinoši adekvāti meteoroloģiskie apstākļi  ķiploku sīpola briešanai, tomēr nepietiekama apjoma lapotne nedeva iespēju briest pietiekoši lielām ķiploku daivām. Jūlijs atnāca kā “zaļā ziema” – mitrs un auksts. Tas negatīvi ietekmēja ziemas ķiploku pilnvērtīgu nobriešanu un radīja augstu risku  dažāda veida slimību attīstībai, jo sevišķi fuzariālai pamatnes puvei un jau pēc novākšanas – pelēkai puvei. Šādos apstākļos  ķiploku novākšanai bija grūti atrast labu laiku. Pieļaujot kļūdas turpmākajā žāvēšanas procesā, cieta ražas kvalitāte. Bija nepieciešama žāvēšana ar uzsildītu gaisu, un vajadzēja ierobežot aukstā un mitra gaisa piekļuvi ķiplokiem.

Agrotehniskie faktori

Sausuma ietekmes dēļ daudzviet bija apgrūtināta augsnes apstrāde rudenī, kas liedza pilnvērtīgi sagatavot augsni ķiploku iestādīšanai.

Par fungicīdu un mikrobioloģisko preparātu lietošanu. Viss sākas jau ar stādāmā materiāla kodināšanu. Diemžēl pagaidām nav neviena fungicīda, kuram būtu ķīmiskā darbīgā viela. Te nu būtu, kā reize, darbs ķiploku audzētāju organizācijai, kārtojot iespējas izmantot vienreizējās ievešanas jautājumus, izmantojot datus par citur Eiropā izmantotajiem fungicīdiem – kodnēm. Kā alternatīvu kodināšanai var izmantot mikrobioloģiskos līdzekļus – trihodermīnu, subtimiksu, serenādi aso. No netradicionāliem augu augšanas veicinātājiem kelpaku, humīnskābju preparātus. Lielākā daļa audzētāju grib labus rezultātus, bet nesaprot, ka   tam ir nepieciešami ieguldījumi, un vieni no tiem ir cīņā ar slimībām. Tas nozīmē, ka, bioloģiski audzējot, ir svarīga augsnes atveseļošana ar zaļmēslojuma augiem, otrs –profilaktiski iestrādāt mikrobioloģiskos preparātus, tajā skaitā ar  pilināšanas sistēmām. Savukārt integrētajiem audzētājiem tā ir atļauto fungicīdu izmantošana pirms ražas novākšanas tās  nobriešanas periodā.

Šī bija kārtējā sezona, kad bija vitāli nepieciešama laistīšana. Tā kā laistīšanas iekārta prasa nopietnas investīcijas, ne visi audzētāji izvēlas laistāmo iekārtu iegādi. Nelielām platībām šīs ir lielas investīcijas, tādēļ ir jāizvēlas vai nu palielināt platības, vai domāt par alternatīvām mitruma saglabāšanas tehnoloģijām, piemēram, mulčas materiālu izmantošanu.

Stādāmā materiāla kvalitāte

Strauji palielinoties ķiploku audzējamām platībām, ļoti akūts kļūst jautājums par stādāmā materiāla kvalitāti. Diemžēl pašreizējais stāvoklis ar stādāmo materiālu ir vērtējams kā slikts. Kāpēc tāda situācija ir izveidojusies? Iemesli tam ir vairāki. Pirmkārt, platību pieaugums ir radījis paaugstinātu pieprasījumu. To pašlaik ar sertificētu stādāmo materiālu nodrošināt īsti nav iespējams. Viens ir tas, ka paši jaunie audzētāji mēģina atrast jebkādus variantus, lai vienkārši tiktu pie stādāmā materiāla, īpaši kritiski neizvērtējot stādāmā materiāla kvalitāti. Tādēļ platību palielināšanās nedod tik ievērojamu pienesumu pašapgādē ar ķiplokiem, kā tas varētu būt. No tāda stādāmā materiāla nevar iegūt augstas ražas. Otrkārt, no ārvalstīm ievestais sertificētais stādāmais materiāls ne vienmēr visiem ir pa kabatai, tāpēc situācija neuzlabojas. Lauvas tiesu no visiem ievestajiem ķiplokiem sastāda ukraiņu šķirne ‘Ļubaša’, pārējās šķirnes ir no Francijas, Polijas, Čehijas un veido  salīdzinoši niecīgu daļu. Atlikušo daļu sastāda vietējie kloni, kas ir veidojušies no pagājušajā gadsimtā ievestajām Krievijas ķiploku šķirnēm. Tiem nākotne ir tikai kā vietēja mēroga ķiploku materiālam, izpaliekot sēklas materiāla savairošanai, to tālākā izplatība nav iespējama.

Cilvēki bieži jautā, bet vai ir kādas iespējas stādāmā materiāla kvalitātes uzlabošanai. Dažas nianses pastāv. Pirmais – tā ir ļoti rūpīga ķiploku daivu atlase pēc daivošanas. Atlasa tikai pilnīgi veselas daivas, tas nozīmē, sašķirotas pēc lieluma (svara) un šķirnei vai klonam raksturīgās krāsas. Daivas, uz kurām ir kaut mazākās bojājumu pazīmes, ir brāķējamas. Tāpat daivas nedrīkst ņemt no ķiplokiem, kuriem ārējā kopējā miza ir saplaisājusi un redzamas daivas. Ir ļoti liela varbūtība, ka šīs daivas ir paspējušas inficēties. Otrais ir garāks ceļš, kad ķiploku stādāmo materiālu iegūst no gaisa sīpoliņiem, jo tie nepaspēj inficēties veģetācijas perioda laikā. Darbs gan prasīs divus gadus, jo pirmajā gadā izaugs viendaivas ābolvieda ķiploki, bet otrajā tie sadaivosies. Galvenais ir izmantot rupjākos “gaisa” sīpoliņus un lielākos viendaivas ķiplokus. Pareizi būtu, ja četru gadu periodā izdotos atjaunot visu stādāmo materiālu.

Tā kā pagaidām Latvijā nav vienotas organizācijas, kas pārstāvētu ķiploku audzētāju intereses, ir atklāts jautājums par stādāmā materiāla pavairošanas sistēmas izveidi Latvijā. Tas ir viens no pamata jautājumiem, kas ir jārisina, lai nozare varētu  sekmīgi attīstīties. Tas nozīmē stādāmā materiāla tirgus sakārtošanu. Tad arī uz labo pusi mainīsies vidējais ražu līmenis, kas ir pārāk zems, lai palielinātu vietējo ķiploku īpatsvaru tirgū.

Glabātuves

Pēdējais segments ķiploku veiksmes “puzlē” būs glabātuves. Lai Latvijas ķiploku audzētāji varētu nodrošināt iekšējo tirgu 12 mēnešus gadā, tam ir nepieciešamas 1–2 divas specializētas glabātuves, kur var uzturēt ķiplokiem tik nepieciešamo -3 līdz  -4 ^oC gaisa temperatūru un sausu gaisu. Tas prasīs lielu apņēmību no audzētājiem, lai spētu tādu projektu “pavilkt”.

Aizvadītā sezona ir ieskicējusi šīs iepriekš apskatītās problēmas, kurām visām būs jārod risinājumi. Kā saprotat, tad laika apstākļi ir tikai daļa no tām, pārējais ir gan pašu audzētāju ziņā. Kopīgiem risinājumiem būs spēks un panākumi. Tas nav ne vienkāršs, ne viegls ceļš. Jebkura panākumu virsotne sakņojas zināšanās, spējā strādāt un apvienoties kopīgu mērķu vārdā. Tikai tā mēs Latvijā visu gadu varēsim baudīt vietējos ķiplokus.

Māris Narvils,

Vecākais speciālists dārzkopībā

Foto: Māris Narvils