Kā novērst ziemas ķiploku galu dzeltēšanu

Nav tādas dārzkopības sezonas, kad ķiploku audzētāji nesastaptos ar tādu nepatīkamu lietu kā lakstu galu dzeltēšanu, kas var parādīties visdažādākajās veģetācijas periodu ķiploku attīstības fāzēs.

Vai tas var ietekmēt ražu? Neapšaubāmi, jo tas norāda, ka lapu virsma visdažādāko iemeslu dēļ nespēj pilnvērtīgi funkcionēt, un tādēļ raža var samazināties. Vai, zinot iemeslu, varētu noteikt potenciālo ražas samazinājumu, visdrīzāk tikai aptuveni, jo ir liela varbūtība, ka iemesli var būt pat vairāki.

Vai ir iespējama ķiploku lakstu dzeltēšana, par kuru nebūtu iemesls uztraukties. Tas gan būs tikai tādā gadījumā, kad sākas ķiploku nobriešana ražas novākšanai. Beidzoties aktīvās augšanas periodam, jūnijā sākas ķiploku daivu veidošanās, kas nozīmē, ka aktīva fotosintēze vairs notiek tikai uz augšējām lapām, kamēr apakšējās pakāpeniski sāk atmirt. Pārējo lakstu pakāpeniska dabiskā atmiršana sākas jūlija vidū. Šogad izskatās, ka ekstremālo apstākļu dēļ lakstu atmiršana var sākties krietni agrāk.

Ķiploku lakstu dzeltēšana ir saistīta ar trīs galvenajiem iemesliem, kas pie noteikta apstākļu kopuma var arī kombinēties. Tātad tas ir makroelementa slāpekļa trūkums, nelabvēlīgu klimatisko apstākļu ietekme – sausums, sals vai salnas, un pēdējais iemesls ir parazitāra rakstura – kaitēkļi un slimības. Lai arī katram no šiem faktoriem ir iemesls parādīties noteiktā augšanas periodā, taču ne vienmēr tik droši pēc tā var vadīties, jo sevišķi šajā gadsimtā, kad noteiktam gada periodam neraksturīgi klimatiskie apstākļi parādās arvien biežāk.

Barības elementu trūkums

Ja runājam par makroelementa slāpekļa (N) trūkumu, tad dzelte vienmēr parādīsies tikai uz vecākajām lapām. Ja tāda novērojama uz jaunajām lapām, tas var būt saistīts ar mikroelementu deficītu. Šogad īpatnēji apstākļi veidojās veģetācijas perioda sākumā, kad gaisa temperatūras bija augstas, bet zeme daudzviet bija sasalusi. Tādos apstākļos laukos, kuros nebija mulčas, varēja parādīties slāpekļa deficīts, jo saknes nespēja pilnvērtīgi funkcionēt. Otrs variants ir, kad bioloģiskajās saimniecībās, kur vēlu iestrādāts organiskais mēslojums, nebija sākusies slāpekļa atbrīvošanās. Parasti šādos apstākļos radusies dzeltēšana izzudīs, līdzko sāksies normāla barības elementu aprite augsnē.

Klimatisko apstākļu ietekme

Vēlākajās veģetācijas stadijās lakstu dzeltēšana var notikt sausuma dēļ. Izskaidrojums tam ir pavisam vienkāršs, – kad ūdens trūkuma rezultātā vairs nav iespējama pilnvērtīga barības vielu aprite, tad augiem ieslēdzas izdzīvošanas režīms. Var ātrāk nekā parasti sākties ziednešu veidošanās, un pakāpeniski sākas lakstu nokalšana ar mērķi, lai izdzīvotu pati ķiploka galviņa. Maijs parasti ir ķiploku veģetatīvās augšanas būtiskākais mēnesis, kad tie aug ļoti strauji un tiem ir nepieciešami nokrišņi ap 25 mm nedēļā, tātad mēneša laikā pat 100 mm. Šogad tāda nokrišņu daudzuma nekur Latvijā maijā nebija, kas nozīmē, ka ūdens trūkums tieši šajā posmā ļoti būtiski ietekmēs kopējo ražas līmeni. Laksti var dzeltēt arī pretējā gadījumā, kad pārlieks ūdens daudzums izspiež no augsnes gaisu, un sakņu smakšanas rezultātā arī sākas lakstu dzeltēšana.

Novēršanas iespējas – izmantot laistīšanu, kas ir vienlaikus vienkāršākais veids. Taču bieži iekārtu vai pašu ūdens resursu trūkuma dēļ tas nav izpildāms. Ir gan viena būtiska nianse, kas var palīdzēt rast risinājumu arī šādā situācijā, un tā ir mulčas materiālu izmantošana. Šeit gan runa var būt tikai par organiskas izcelsmes materiāliem (zaļā zāle, siens, salmi), nebūs piemēroti ilgas sadalīšanās mulčas materiāli, piemēram, šķelda, skaidas, mizu mulča u. c. Ja ķiploku stādījumu nav iespējams pirms tam salaistīt, tad vismaz minimāli ir jāuzirdina augsnes virskārta, lai likvidētu kapilāru tīklu, caur kuru augsne zaudē ūdeni.

Ja augsnē ir sākušas veidoties plaisas, tad jālikvidē arī tās. Parasti tās aktīvi veidojas mazauglīgās, ar minerālmēsliem intensīvi mēslotās un organisko mēslojumu ilgi neredzējušās augsnēs. Mulču klāj ar aprēķinu, lai tās biezums pēc nosēšanās būtu vismaz 10 cm. Mulča apturēs tālāko situācijas pasliktināšanos ķiploku augšanai ūdens zudumu rezultātā, papildu uzlabošanās pakāpe būs saistīta ar to, cik jau ūdens bija zaudēts pirms tam, un vai platība nolaistīta vai nē. Smilts augsnēs irdināt nedrīkst. Šogad daudzviet augsnes herbicīdu novēlota pielietošana deva ļoti vājus rezultātus. Augsnes virskārtas uzirdināšanu var apvienot ar palikušo nezāļu iznīcināšanu.

Sala radītie bojājumu var rasties ļoti agros pavasaros, kad augi jau pamostas, un vēlāk seko sala periods. Tādās situācijās, kā arī salnu gadījumos, var palīdzēt stādījumu aplaistīšana vai apsmidzināšana agri no rīta, pirms vēl saules gaisma nav augus apspīdējusi, radot neatgriezeniskus lapu galu bojājumus. Otrs variants, ko ir grūtāk īstenot, – pirms salnu sākšanās ķiploku lakstus apsmidzina ar ūdeni, lai uz lapām izveidotu ledus garozu, kas pasargās no salnas ietekmes. Pēc šādiem gadījumiem ir vērts izsmidzināt pa lapām dažādus uz jūraszāļu un humīnskābju bāzes radītos mēslojumus, kas augiem palīdz pārvarēt stresa radītos apstākļus.

Kaitēkļi

Viens no dzeltēšanas iemesliem var būt nematodes (dažādas sugas). Tās traucē normālu ķiploku augšanu, un labas ražas tur noteikti vairs nebūs. Šos kaitēkļus ir ļoti grūti saskatīt ar neapbruņotu aci, tādēļ to sākotnējo darbību grūti pamanīt.  Viens no svarīgākajiem aspektiem, lai izvairītos no šī kaitēkļa, ir obligāta augu maiņas ievērošana, audzējot ķiplokus atkārtoti tikai pēc trīs vai vēl labāk četriem gadiem vienā vietā.  Kā priekšaugu nedrīkst izmantot sīpolaugu grupas augus, piemēram, sīpolus, šalotes, puravus, maurlokus. Noteikti rūpīgi jāapkaro nezāles, jo nematodes var izplatīties arī ar to sakņu sistēmu. Rūpīga augsnes apstrāde un optimāla augšanas apstākļu nodrošināšana ļauj būtiski samazināt šo kaitēkļu ietekmi.

Sīpolu muša (Delia antiqua)

Sīpolu mušas var būt kaitīgas ne tikai sīpolos, bet barības bāzes trūkuma rezultātā – arī ķiplokos. Raksturīga ir loku nokalšanas secība, vispirms lakstu gali tā kā nedaudz ievīst, tad sāk dzeltēt, visbeidzot iežūstot, kļūst tādi kā “diegveida”. Kāpuriem izalojot ķiploka pamatni, rodas paaugstināta bīstamība ķiploku sakņu slimību attīstībai.  Profilaktiski šo kaitēkli mazākās platībās var izķert ar dzelteno līmes vairogu izvietošanu. No insekticīdiem neviens nav atļauts šī konkrētā kaitēkļa ierobežošanai. Būtiski šo kaitēkli spēj ierobežot organiskās mulčas izmantošana, jo muša dēj oliņas uz kailas augsnes pie ķiploka pamatnes. Tur atrodoties mulčai, muša nespēj veikt dējumus.

Slimības

Ar lakstu dzeltēšanu ir saistītas divas slimības – baltā un fuzariālā puve.

Baltā puve (Sclerotium ceptivorum). Uz ķiploka pamatnes veidojas balta, blīva sēņotne, vēlāk uz tās parādās melni sklerociji. Ķiploks vēlāk kļūst mīksts, ūdeņains, parasti pilnīgi sapūst. Tuvu augsnes virskārtai esošām lapām pie lapu pamatnes var ievērot baltu micēliju, bet izraujot varēs redzēt bojāties sākušu ķiploka aizmetni. Pārziemo uz inficētajiem augiem un augu atliekām. Strauji attīstās, ja ir silts un mitrs laiks, daudz līst un ir dots paaugstināts slāpekļa mēslojums, ķiploki pārāk biezi sastādīti. Ierobežo, ievērojot augmaiņu 4–5 gadus, sabalansēti mēslo, apkaro nezāles. No fungicīdiem atļauts izmantot Switch 62,5 WG 1,0 l/ha, (3x), smidzina slimības attīstībai labvēlīgos apstākļos, atkārtoti pēc 14 dienām (14 dienas nogaidīšanas laiks).

Ķiploku fuzariālā puve (Fusarium oxysporum) ir pagaidām postošākā ķiploku slimība, tā izplatās ar inficētu stādāmo materiālu. Uz ķiploka pamatnes veidojas rozīgi violeta sēņotne, kurā var redzēt rozā konīdiju spilventiņus. Ķiploki var sapūt jau augsnē. Uz lapām veidojas brūni plankumi, kas strauji progresē, lapas dzeltē un ķiploks atpaliek augšanā. Uz stublāja veidojas sārts pārklājs. Uzglabājot nepilnīgi izžāvētus ķiplokus vēl siltās telpās, tas strauji progresē.

Pret abām slimībām var līdzēt fungicīds Signum 1,5 l/ha (2x), dodot profilaktiski 6 nedēļas pirms ražas novākšanas (provizoriski ap Jāņiem, šogad, iespējams, pat ātrāk), otro reizi pēc 5–10 dienām (14 dienas nogaidīšanas laiks).

Šo slimību ierobežošanai var izmantot arī tautas “kodņu” receptūras, “zilos graudiņus” un “pelnu novilkuma un vara sulfāta maisījumu,”

Ieteicams pirms audzēšanas sēt zaļmēslojumu, bet 14 dienas pirms izstādīšanas iestrādāt mikrobioloģisko mēslojumu Trihodermīnu B-J”.

Māris Narvils, 

Vecākais speciālists dārzkopībā

Foto: Māris Narvils