Derīgie organismi dārzā

Pirmajā brīdī šķiet, ka dārznieks savā dārzā taču ir vienīgais un galvenais darītājs. Izrādās, ka tā gluži nav, ja gribam saimniekot bioloģiski un vēl ilgtspējīgi, mums ir jāiemācās sadraudzēties ar daudziem derīgiem organismiem un radīt vidi, kur tie ne tikai spēj dzīvot, bet arī vairoties un nodrošināt ļoti produktīvu cīņu kaitīgo organismu ierobežošanai.

Derīgo organismu nozīme neaprobežojas tikai ar kādu konkrētu kaitīgo organismu iznīcināšanu vai ierobežošanu, bet daļa no tiem mums ir ļoti nepieciešami, piemēram, kā daudzu vajadzīgu augu apputeksnētāji. Tās ir bites, kamenes, turklāt pirmās saražo arī medu. Dabā, no cilvēka viedokļa raugoties, attiecības starp kaitīgajiem un derīgajiem organismiem ir pašregulējošas. Savukārt dārzā, kas ir cilvēka veidota vide, šajās attiecībās ir lielā mērā jāiejaucas cilvēkam. Lai to labāk saprastu un veiktais dotu lielāku un ilgtspējīgāku efektu, tapa šī publikācija. Jāatzīst, ka dzīvnieku barības ķēdes ir samērā sarežģītas, tādēļ daļa no derīgajiem organismiem savā barībā var daļēji izmantot arī citus derīgos organismus. Mēs derīgo organismu darbībā apskatīsim to daļu, kas attiecas uz citu kaitīgo organismu ierobežošanu.

Nematodes – Nematoda

Viena no daudzveidīgākajām grupām. Visiem nāk prātā patogēnās sugas, kuras rada problēmas kartupeļiem un lielākajai daļai dārzeņu sugu. Izrādās, ka šai problēmai ir risinājums – sākot rūpēties par augsnes auglības atjaunošanu, tai regulāri dodot organiskos mēslošanas līdzekļus, sāk vairoties derīgās nematožu sugas, patogēnās pamazām tiek nomāktas un iestājas vajadzīgais līdzsvars. Ir nematodes, kuras spēj parazitēt dažādos kaitēkļos, piemēram, ziemāju pūcītēs, ābolu tinēja kāpuros, krustziežu spradžos, arī kartupeļu lapgrauzī. Izņemot derīgo augsnē mītošo nematožu vairošanu, radot labvēlīgus apstākļus, lai tās vairotos, pārējo darbību tiešā veidā ietekmēt nevar.

Zirnekļi – Aranei

Latvijā plaši pārstāvēta ar 300 sugām. Galvenokārt uzturas koku, krūmu un dažādu lakstaugu lapotnēs. Mīt arī zemsedzē uz augsnes virskārtas un atsevišķos gadījumos arī augsnē. Ir zirnekļi, kuri savā barībā izmanto laputis, tauriņus, plēvspārņus, tīklspārņus un divspārņus, retāk blaktis, taisnspārņus un vaboles. Ir zirnekļu sugas, kas pārtiek no tīklērcēm. Latvijas augļu dārzos ir atrastas pat 39 dažādas zirnekļu sugas. Sīko tauriņu kaitēkļu, plēvspārņu, divspārņu un laputu ierobežošanā nozīme ir sugai Araneus cucurbitinus (zirnekļi, kas auž tīklus). Citas sugas ierobežo lapu blusiņas un laputis.

Zirnekļi sastopami gan augļu koku lapotnēs, gan uz stumbriem. Arī Latvijā lielākais krusta zirneklis – Araneus diadematus ir labs spārnoto laputu un divspārņu iznīcinātājs. Lai dārzam piesaistītu vairāk zirnekļu, ir svarīgi izveidot nelielus akmeņu krāvumus, rudenī lapu kaudzes. Tiem patīk sausu un trupēt sākušu koku stumbri un veidojumi no tiem. Derēs arī nelieli, smalku malkas pagaļu krāvumi.

Ērces – Acari

Nozīmīgas kaitēkļu ierobežotājas ir plēsīgās ērces – Amblyseius, Anystidae, Paraseilius, Phytoseiidae, Trombidiidae, Typhlodromus, tās ierobežo tīklērces, pangērces u.c. kaitēkļus. Ļoti efektīvas ābeļu vainagu atbrīvošanā no tīklērcēm. Atsevišķas to sugas tiek sekmīgi mākslīgi pavairotas izmantošanai segtajās platībās. Lai sekmētu plēsējērču vairošanos un piesaistīšanu, vējlauzēju līnijās ir lietderīgi stādīt gan savvaļas, gan lielaugļu lazdas.

Spāres – Odonata

Pieaugušie īpatņi pārtiek no odiem, knišļiem, garkājiem. Lielāka nozīme tām būs, ja dārzu teritorija ir tuvu vai pavisam blakus dīķiem, ezeriem. Sava iespaidīgā izskata un graciozā lidojuma dēļ spāres pilda arī zināmu estētisko funkciju.

Spīļastes – Dermaptera

Uzturas ogulāju krūmos, uz augļu koku stumbriem, putnu būrīšos, bišu stropos, sausā zemsedzē, pat zem akmeņiem. Aktīvas ir galvenokārt naktīs. Lai arī dažkārt tiek uzskatītas par kaitīgām, tomēr vairāk tās iznīcina laputis, spradžus, tauriņu kāpurus un kūniņas. Lai tiktu klāt kāpuriem, ielien ābolu tinēju kāpuru bojātos ābolos. Spīļastes var lieliski piesaistīt konkrētam augļu kokam, uzliekot ķeramjostas vai skeletzaros izkarinot otrādi apgāztus māla podus, piepildītus ar sausām sūnām. Dienā spīļastes koncentrēsies tur, bet naktī izklīdīs, lai iznīcinātu laputis. Pa dienu pārvietojot podus uz nākamo koku, var sekmīgi ierobežot daudzus kaitēkļus. Ja kaitēkļu apkarošanā tiek izmantotas trihogrammas, tās nedrīkst izlaist augļu kokos, kamēr tur atrodas spīļastu piesaistei domātie podi. Nepieciešamības gadījumā podi jāpārvieto citur.

Blaktis – Heteroptera

Lielākā daļa ir derīgas, entomofāgas sugas – laupītājblaktis (Anthocoridae, Nabidae, Reduviidae), mīkstblakšu (Miridae) un vairog­blakšu (Pentatomidae) sugas. Blaktis uzturas augļu koku vainagos. Gadā attīstās viena divas paaudzes. Blaktis ir ļoti nozīmīgs sarkanās tīklērces ierobežotājs. Dažkārt var iznīcināt lapu tinēja olas un jaunos kāpurus. Pagaidām nav zināmas īpašas metodes un veidi, kā sekmēt derīgu blakšu sugu piesaistīšanu.

Vaboles – Coleoptera

Derīgākās no visām vaboļu sugām ir skrejvaboles (Carabidae), smilšvaboles (Cicindelidae), mārītes (Coccinellidae), īsspārņi (Staphylinidae), mīkstspārņi (Cantharididae). Sanitāru darbu veic kaprači (Silphidae).

Skrejvaboles visbiežāk uzturas zemsedzē un augsnes virskārtā, zem akmeņiem, bet ir arī tādas, kas dzīvo uz koku stumbriem un vainagā. Pārtiek no citu kukaiņu oliņām, kāpuriem, kūniņām, gliemežiem, sliekām. Tās ir ļoti derīgi kukaiņi, jo ļoti aktīvi spēj iznīcināt visas tās kaitēkļu sugas, kuru vairošanās vai pārziemošana ir saistīta ar zemsedzi. Mazākās skrejvaboļu sugas aktīvi iznīcina kaitēkļu oliņas. Lai dārzam pastiprināti piesaistītu dažādu sugu skrejvaboles, ir lietderīgi izveidot tām vietas, kur paslēpties. Tie varbūt vidēja izmēra akmeņi, der arī betona plāksnes, dažādi platāku dēļu atgriezumi. Būtībā der viss, kas dod dienā ēnu un ko nespēj pārvietot vējš. Pētāma ir metode par neliela auguma augļu koku un ogulāju krūmu purināšanu līdz augļaizmetņu aizmešanās beigām, dienas beigās tā fiziski nopurinot daļu no kaitēkļiem zemsedzē vai apdobes zonā, kur tiem klāt tiek skrejvaboles. Liela daļa no skrejvabolēm ir arī ļoti skaistas.

Īsspārņi visbiežāk uzturas zemsedzē, trūdošos augos, augsnes virskārtā, uz koku stumbriem, zem to mizas, vainagos, bet pēc iespējas mitrākās vietās. Vairums sugu ir plēsīgas, tās iznīcina ērces, oliņas, kāpurus un pieaugušus kaitēkļus. Noderīgi mazā salnas sprīžmeša, lapu tinēja, kā arī kāpostu, sīpolu mušas oliņu un kāpuru iznīcināšanai. Tā kā īsspārņi mīl mitrākas vietas, to piesaistīšanai noder arī kompostkaudzes. Var zemsedzē izveidot mitrākas vietas, atstājot mazos laukumos lapas. Tiem patīk trūdvielām bagātas augsnes. Var dārzu apdobes zonā izvietot resnu stumbru klučus, jo sevišķi tos, kam ir bieza un krokota miza.

Mārītes izdala indīgu vielu – kantaridīnu, šī iemesla dēļ lielāki plēsīgie kukaiņi un pat putni savā barībā izmanto ļoti reti. Krāsojums ir ļoti dažāds, Latvijā ir ap 50 sugu, bet biežāk sastopamas 5–8 sugas – divpunktu (Adalia bipunctata), piecpunktu (Coccinellidae quinguepunctata), septiņpunktu (C. Septempunctata). Divpunktu mārītes sastopamas parkos un dārzos, retāk lauku platībās. Tās pārtiek no laputīm, lapu blusiņām, kukaiņu oliņām, maziem kāpuriem. Augļu dārzos sekmīgi iznīcina zaļās u.c. laputis. Gadā attīstās viena divas paaudzes.

Piecpunktu mārīte ir augļu dārzos visbiežāk sastopamā suga. Pārtiek galvenokārt no laputīm, retāk lapu blusiņām, oliņām, maziem kāpuriem. Gadā tikai viena paaudze. Dienā spēj iznīcināt 80–100 laputis. Septiņpunktu mārīte ir lielākā no visām, barojas līdzīgi kā piecpunktu. Novērots, ka tā nepilnās desmit stundās spējusi notiesāt 244 laputis. Suga Chilocorus renipustulatus pārtiek no komatveida bruņutīm, kas ir sastopamas augļu dārzos, pārtiek arī no kārklu bruņutīm, kas dažkārt ir sastopamas uz ērkšķogu un jāņogu krūmiem. Mārītes savā barībā nelieto zirnekļi, arī vardes un ķirzakas nē. Mārītes izvēlas vienas un tās pašas ziemošanas vietas daudzus gadus pēc kārtas. Ja ziemošanas vietas tiek atrastas, šī iemesla dēļ tās noteikti ir atstājamas un saudzējamas. Nav īpašu metožu, kā mārītes papildus piesaistīt dārzam, jo lielākoties mārīšu sugu parādīšanās augļu dārzos ir ļoti cieši saistīta ar laputu koloniju parādīšanos.

Mīkstspārņi arī izdala to pašu indīgo vielu, ko mārītes, – kantaridīnu. Pieaugušie kukaiņi ir sastopami uz augiem, ziediem un zemsedzē. Savukārt kāpuri – augsnē un zemsedzē. Gan pieaugušie kukaiņi, gan kāpuri ir plēsīgi un pārtiek no kukaiņu oliņām un kāpuriem, arī no ērcēm, gliemežiem. Ir sugas, kas iznīcina laputis. Bieži sastopami čemurziežu ziedos. Tādēļ ķimenes, dilles dārzos sekmēs šo derīgo kukaiņu piesaistīšanu.

Kaprači – nav tiešas ietekmes uz kaitēkļiem, bet lieliski darbojas kā dārza sanitāri. Dažādu dzīvo organismu līķus tie ierok augsnes virskārtā, kur tad notiek kapraču kāpuru barošanās. Liela nozīme ir arī dzīvnieku mēslu sadalīšanā. Atrašanās dārzos un uz laukiem būs cieši saistīta tikai ar šo divu nozīmīgo funkciju pildīšanu.

Tīklspārņi – Neuroptera

Tīklspārņi sastopami arī dārzos. Ievērojamākā suga ir zeltactiņas (Chrysopidae). Tās ir aktīvas dienā un krēslas stundās. Bieži novērojamas, tumsā lidojam uz gaismas avotiem. Latvijā mīt apmēram desmit sugas, no kurām nozīmīgākā ir parastā zeltactiņa, kas sastopama visdažādākajās vietās līdz pat vēlam rudenim. Pārtiek galvenokārt no laputīm, lapu blusiņām, bruņutīm, kukaiņu oliņām, sīkākiem kāpuriem, arī tīklērcēm. Zeltactiņu kāpuri bieži būs atrodami tieši laputu kolonijās. Kopā ar mārītēm un ziedmušām tās ir nozīmīgākās laputu ierobežotājas mūsu dārzos. Ziemot ļoti bieži ierodas vēsākās telpās. To nu gan vajadzētu respektēt un tās neaiztikt. Zeltactiņu piesaistei jārada labvēlīgi ziemošanas apstākļi, turot rudenī atvērtus vai vismaz viegli pievērtus vēsāku telpu logus un durvis, lai tās varētu iekļūt telpās.

Plēvspārņi – Hymenoptera

Daudzas plēvspārņu sugas ir bīstamu augu kaitēkļi, bet smailvēdera sugas ir ļoti derīgi kukaiņi. Tie parasti parazitē kaitēkļos, daļa ir nozīmīgi augu nektāra vācēji un augu apputeksnētāji.

Jātnieciņi – Ichneumonidae

Sastopami dārzos, uz lauka. Atpazīstami pēc dzelteni melnās krāsas. Parazitē citu kukaiņu kāpuros un kūniņās, kuros iedēj savu oliņu. Var nopietni ierobežot ābeļu tīklkodi, visvairāk pēc ābeļu noziedēšanas. Vislielākais Latvijā fiksētais invadēto tīklkožu skaits ir bijis 56 %. Gadā attīstās divas trīs paaudzes. Ir sugas, kas spēj invadēt ābeļu ziedu smecerniekus, dažas sugas – lapu tinējus. Nav gandrīz nevienas tauriņu kaitēkļu sugas, ko nespētu invadēt jātnieciņi. To sugu Latvijā ir milzīgs skaits – 1300. Lai iespējami vairāk piesaistītu jātnieciņus savai saimniecībai, ir jāsēj nektāraugi, kuri ziedēšanas laikā intensīvi piesaista šos kukaiņus.

Tumšie jātnieciņi – Braconidae

Tie ir mazāka auguma un ar tumšāku krāsojumu, parazitē tauriņu, vaboļu, divspārņu kāpuros un laputīs. Ir suga, kas aktīvi parazitē kāpostu balteņa kāpuros. Attīstās kāpurā tā augšanas laikā un pirms iekūņošanās atstāj kāpura ķermeni. Izveido dzeltenu, blīvu kokonu, kur iekūņojas. Šādu dzeltenu kokonu kaudzītes un blakus beigtus kāpostu balteņa kāpurus kāpostos var atrast vasaras beigās.

Laputu lapseņu apakšdzimta – Aphidiinae

Kā jau rāda pats nosaukums, tām ir liela nozīme ābeļu laputu ierobežošanā. Neskatoties uz savu sīko augumu, tās var invadēt pat līdz 20 % laputu.

Spožlapsenes – Chalcidoidae

Šo sugu lapsenītes ir sīkas, bet ļoti labas daudzu kaitēkļu ierobežot ājas. Tās var pazīt pēc dažādām krāsām ar metālisku spīdumu. Latvijā zināmas apmēram nepilni simts sugu. Tās parazitē tauriņu vaboļu kāpuros.

Encirtīdi – Encirtidae

Encirtīdi ir sīkas 1–2 mm garas spožlapsenītes, kas parazitē daudzu kaitēkļu oliņās. Ir suga, kas bieži parazitē ābeļu tīklkodes kāpuros. Var invadēt līdz 15 % kāpuru.

Pteromalīdi – Pteromalidae

Pteromalīdi ir sīki zaļi vai zili plēvspārņi, aktīvi daudzu tauriņu kūniņu parazīti. Sevišķi aktīvi bagātīgi ziedošās augu cenozēs. Vec­aucē ir novērots, ka pteromalīdi ir invadējuši 100 % uz ābeļu stumbriem atrodamo kāpostu balteņu kūniņu. Ir spožlapsenīte, kas ļoti aktīvi invadē ābeļu ziedu smecernieka kāpurus, starp citiem parazītiem tas var sastādīt 90 %, bet parasti invadē ne vairāk kā 10 % kāpuru. Piesaistīšanai augļu dārzu rindstarpās jāsēj bagātīgi ziedošu augu slejas.

Derīgo kukaiņu pasaule dārzos ir ļoti daudzveidīga, žurnāla iepriekšējā numurā skatījām daļu no tās. Tādēļ turpinām ceļojumu un lūkojam, kādus labos palīgus vēl mēs varam atrast dārzā.

Eilofīdi – Eulophydae

Eilofīdi ir pavisam sīkas, 1–2 mm spožas lapsenītes. Tās parazitē kukaiņu olās un kāpuros, tātad var būt gan primārie, gan sekundārie parazīti. Parasti tās parazitē sīko tauriņu, vaboļu zāģlapseņu kāpuros un kūniņās. Savulaik konstatēts, ka
iespējamais parazitēto īpatņu skaits var sa­sniegt 15 %. Latvijā tiem varētu attīstīties viena līdz divas paaudzes.

Trihogrammas – Trichogrammatidae

Vieni no pašiem sīkākajiem derīgajiem kukaiņiem, tikai 0,18–1 mm gari. Tie varbūt gan dzeltenā, gan brūnā, gan melnā krāsā. Īsti atšķirt var tikai mikroskopā vai ar labu lupu. Kāpuri var parazitēt tādu kukaiņu olās, kā cikādes, divspārņi, tauriņi un vaboles. Dabā ir sastopamas, bet ne lielā skaitā. Ir vairākas sugas, ka parazitē dažādu tauriņu tinēja, pūcīšu, balteņu olās.

Savā laikā ābeļu dārzā to ziedēšanas laikā esmu laidis ārā trihogrammas pret ābeļu tinēju. Attiecīgo kaitēkļu oliņu dēšanas laikā tās izlaiž 2–3 paņēmienos. Diemžēl, lai tās efektīvi spētu darboties, ir jābūt siltam un mitram laikam, kas parasti, kad zied ābeles, ir diezgan reti. Cerīgāk ir balteņu oliņu dēšanas laikā, kad parasti ir silts. Aukstā, vējainā un lietainā laikā šo derīgo kukaiņu efektivitāte ir zema. Pašlaik ar to pavairošanu nodarbojas SIA Bioefekts.

Spožlapsenīte – enkarsija – Encarsia formosa

Labi pazīstamas lielo siltumnīcu uzņēmumiem baltblusiņas apkarošanai. To pēc iepriekšēja pasūtījuma var iegādāties SIA A.M.Ozoli. Siltumnīcās ar 10–20 dienu intervālu vairākās vietās izliek enkarsijas pupārijus. Vienā reizē izliek 10 pupārijus uz kvadrātmetru. To jāsāk darīt līdz ar pirmo baltblusiņu parādīšanos. Lai enkarsija sekmīgi darbotos, gaisa temperatūra siltumnīcā nedrīkst pacelties augstāk par +26 ^oC, tātad jābūt labai ventilācijai.

Tumšlapsenes – Proctotrupoidae

Šīs lapsenītes ar tumšāku un vienmērīgāku krāsojumu nekā spožlapsenītes. Ir suga Telenomus laevisculus, kas spēj 28–41 % apmēros parazitēt ābeļu vērpēja oliņās. Ja atrod uz ābeļu zariņiem ābeļu vērpēja olu gredzenus, tos nevis iznīcina, bet ziemā savāc, ievieto gaišas drānas maisiņā un pakar ābeļu vainagā. Pavasarī, aprīļa beigās, no oliņām izšķilsies vērpēja kāpuri un, nevarot izkļūt no maisiņa, aizies bojā. Jūnija sākumā palikušos olu gredzenus uzver uz aukliņas un pakar ābeļu vainagā. Apmēram pēc mēneša no invadētajām oliņām izšķilsies tumšlapsenītes un lidos atkal invadēt vērpēja olu gredzenus. Ir tumšlapsenīšu suga Paracodrus apterogynus, kas parazitē sprakšķu kāpuros.

Skudras – Formicidae

Izteikts sabiedriskais kukainis ar stingri organizētu dzīves kārtību. Skudras dzīvo mazākās vai lielākās saimēs – pūžņos. Mazākas saimes var dzīvot augsnē, zem akmeņiem, atmirušu koku mizas, starp zāļu stiebriem. Latvijā lielākais skudru dzīves izzinātājs ir pētnieks A. Kaucis. Latvijā ir apmēram 40 skudru sugu, no kurām dārzos lielākā nozīme ir Formica, Lasius, Myrmica ģintīm. Interesanti, ka pūznī esošās mātītes spēj dzīvot ļoti ilgi – 15–20 gadus, tas kukaiņu pasaulē ir neticami garš mūžs. Darba skudras dzīvo tikai trīs gadus, taču, salīdzinot ar pārējiem kukaiņiem, arī tas ir daudz. Skudru pūžņi var pastāvēt gadu desmitiem, literatūrā minēts, ka pat 90 gadus. Skudras pārtiek kā no augu, tā dzīvnieku izcelsmes barības. Bieži mielojas ar laputu saldajiem izdalījumiem, tādēļ var kultivēt to kolonijas, lai gan tiešā veidā nav vainojamas pie tā, ka dārzā parādās laputis. Saldie izdalījumi sekmē arī parazītisko kukaiņu – jātnieciņu un divspārņu vairošanos. Dažkārt skudras var pārtikt arī no lapu blusiņu medus rasas. Augļu dārzos lielākā nozīme varbūt sugai Lasius niger, kas var ievērojami samazināt mazā salnas sprīžmeša kāpuru skaitu. Ir sugas, kas ir kaitīgas vai dzīvo, pateicoties kaitēkļiem – laputīm, lapu blusiņām. Tātad dārzos vēlamas ir tikai noteiktas sugas. Milzīgi pozitīva nozīme skudrām ir mežos.

Skolijas – Scolidae

Tās ir vidēji lieli plēvspārņi, pirmajā brīdī var atgādināt lapsenes. To mātītes ierokas augsnē, uzmeklē maijvaboļu kāpurus, tos paralizē, tad iedēj oliņas un apkārt tām izveido lig­zdu. Izšķīlies kāpurs pārtiek no invadētā kāpura audiem. Pieaudzis kāpurs blakus izveido kokonu un tur ziemo. Pavasarī kāpurs iekūņojas, un pēc divām nedēļām izlido pieaudzis kukainis.

Racējlapsenes – Sphecidae

Latvijā vairāk nekā 140 sugas. Daļa pārtiek arī no derīgajiem kukaiņiem, bet lielākā daļa nozīmīgas dažādu kaitēkļu – laputu, cikāžu, vaboļu, tauriņu, divspārņu, zāģlapseņu iznīcinātājas. Mātītes sausu zaru serdēs, augu stublājos vai augsnē izrok aliņas, kur izveido lig­zdas, kurās savāc paralizētos kukaiņus. Katrā nodalījumā iedēj pa oliņai, no kuras izšķīlies kāpurs barosies ar šiem kukaiņiem. Viena no nozīmīgākajām pūcīšu ierobežotajām sugām ir Ammophila sabulosa.

Megahiles (vientuļās bites) – Megachilidae

Liela auguma plēvspārnis. Ligzdas veido vecā koksnē, koku būvēs, augu stublājos vai pangās, augsnē, akmeņu spraugās. Daļa sugas ligzdas izklāj ar izgrieztu lapu gabaliņiem vai ziedlapiņām. Kāpurus baro ar tauriņziežu putekšņiem un nektāru. Nozīmīgs tauriņziežu apputeksnētājs.

Bites – Apidae

Ļoti nozīmīga plēvspārņu sugu grupa, tajā ietilpst arī daudzas parazitējošas sugas. Medus bite Apis mellifera ir viens no pašiem vērtīgākajiem kukaiņiem, kāds ir cilvēka apsaimniekošanā. Bites vāc medu, ziedputekšņus, bišu maizi – propolisu, veido vasku. Apputeksnēšanā tām ir neatsverama nozīme.

Kamenes – Bombus

Ligzdas veido augsnē, peļu alās, zemsedzē un tamlīdzīgās vietās. Saimē var dzīvot no vairākiem desmitiem līdz vairākiem simtiem kameņu. Izplatītākās sugas ir Bombus lapidarius, B. terestris, B. lucorum,  B. agrorum, B. muscorum. Siltumnīcām tiek izmantotas īpašās kameņu mājiņās audzētās kamenes. Ļoti nozīmīgs apputeksnētājs, kas lido praktiski jebkuros apstākļos, kad bites var nelidot.

Divspārņi – Diptera

Latvijā ir ap 4000 sugu, tie ir sīki, līdz vidēji lieli kukaiņi ar dūrējtipa, laizītājtipa mutes orgāniem un vienu spārnu pāri. Daļa sugu ir zoofāgi, gan plēsīgi, gan parazitējoši. Tātad dārzam noderīgi kukaiņi. Dažādu divspārņu sugām ir neatsverama nozīme apputeksnēšanā.

Pangodiņi – Cecidomyiidae

Tie ir sīki, 1−5 mm sīki kukaiņi, daļa sugu ir zoofāgas, tātad to kāpuri iznīcina laputis, lapu blusiņas, baltblusiņas, tripšus un tīklērces. Ir sugas, kuras tiek pavairotas laboratorijās.

Laupītājmušas – Asilidae

Ir lielākie Latvijā sastopamie divspārņi, slaids ķermenis un galva ar sūcējtipa mutes orgāniem. Pieaugušie kukaiņi – imago – un kāpuri ir plēsīgi. Pārtiek no sienāžiem, siseņiem, divspārņiem, plēvspārņiem un vabolēm. Visbiežāk novērojama mežiem pieguļošajās teritorijās. Daļas sugu kāpuri dzīvo augsnē un pārtiek no maijvaboļu, sprakšķu, melnuļu kāpuriem.

Bombilīdi – Bombylidae

Ļoti ātras lidotājas mušas ar krāsainiem spārniem. Pieaugušie kukaiņi pārtiek no augu ziedputekšņiem un nektāra. Kāpuri parazitē tauriņos, plēvspārņos, divspārņos un tīklspārņos.

Ziedmušas – Syrphidae

Vieni no visderīgākajiem divspārņiem. Vidēji līdz lieli kukaiņi. Krāsojums tipisks − melns ar dzeltenu. Nezinātājs var sajaukt ar lapseni. Retāk tās ir vienkrāsainas. Ir sugas ar matiņiem, atgādina kamenes. Ziedmušas ir ļoti labas lidotājas, viegli atpazīstamas pēc specifiskā lidošanas stila. Var lidojot stāvēt uz vietas gaisā, tad mainīt lidojuma virzienu un atkal stāvēt, tad nolaisties uz zieda. Ziedmušas apmeklē dažādus ziedus, bet vislabprātāk tieši čemurziežu dzimtas augus – dilles, ķimenes, fenheli. Tās ir nozīmīgas apputeksnētājas. Izplatītākās plēsīgās sugas ir Syrphus, Sphaerophoria, Epistrophe, Platychinus, Malanostoma, Scaeva. Tās visas ir derīgas, sastopamas laputu, bruņutu, tripšu kolonijās un tikko no oliņām izšķīlušos tauriņu kāpuru vidū. Sīpolu ziedmuša tiek uzskatīta par kaitēkli. Ziedmušu piesaistē liela nozīme ir nektāraugu audzēšanai, ceļmalu sakopšanai tā, lai tur parādītos čemurziežu dzimtas augi. Nopļauj tikai tad, kad to lielākā daļa ir noziedējusi.

Tahīnas (kāpurmušas) – Tachinidae

Tās ir maza līdz vidēja izmēra, druknas, parasti pelēkā vai brūnganā krāsā, ar noturīgiem sariņiem. Līdzīgi kā ziedmušas visbiežāk vērojamas uz čemurziežu dzimtas augiem, kur barojas ar nektāru, putekšņiem, bet kāpuri parazitē citu kukaiņu kāpuros. Gadā attīstās viena, divas paaudzes. Mātītes bieži izdēj oliņas uz upura ķermeņa vai uz lapām, ko apēd nākamais upuris. Kāpura attīstība notiek invadētā kukaiņa iekšienē. Daļa sugas parazitē arī dārza kaitēkļos: vabolēs, lapgraužos, tauriņos, zāģlapsenēs. Suga Ernestia consobrina parazitē kāpostu pūcītes kāpuros, suga Phryxe vulgaris – balteņu kāpuros, bet suga Dexiosoma caninum maijvaboļu kāpuros.

Mugurkaulnieki

Derīgi dzīvnieki ir, sākot no abiniekiem, rāpuļiem, visbeidzot ar putniem un zīdītājiem.

Abinieki – Amphibia

Kāpuru stadiju izdzīvo ūdenī, bet daļa pieaugušo īpatņu dzīvo uz sauszemes. Aktīvi parasti ir krēslā un naktīs, bet, ja laiks ir apmācies vai lietains, aktīvi arī dienā. Ziemo ūdenskrātuvēs, kas līdz dibenam neizsalst. Barībā lieto dažādus bezmugurkaulniekus, to skaitā arī daudzus dārza kaitēkļus. Savukārt paši bieži kalpo par barību, piemēram, plēsīgiem putniem. Abinieku lietderīgā nozīme lielā mērā būs atkarīga no īpatņu daudzuma dārzā, no to uzturēšanās laika un darbošanās perioda – gan kalendārā, gan diennakts ziņā. Izplatītākās sugas ir parastā varde un krupis, bet, ja jūsu dārzā iemājo ugunskrupis vai kokuvarde, tā ir īpaša atbildība, jo abi ir ierakstīti Latvijas Sarkanajā Grāmatā. Kokuvarde pirms gadiem astoņiem bija apciemojusi arī manu dārzu laukos, ļoti skaista un amizanta. Latvijā sugu nav daudz, tikai 13.

Astainie abinieki – Caudata

Tritoni – Triturus (Salamandru dzimta)

Tritoni ir divas sugas mazais Tr. vulgaris 6–9 cm garš un lielais Tr. cristatus 16–18 cm garš. Dzīvo daļu sezonas (pavasaris un vasaras sākums) ūdenstilpnēs un vasaras otrajā pusē un rudenī uz sauszemes. Kā kaitēkļu ierobežotāji derīgi visu periodu, jo ūdenī barojas arī ar odu kāpuriem, gliemjiem. Savukārt uz sauszemes arī ar kāpuriem, kūniņām, kailgliemežiem, daudzkājiem, mitrenēm. Jo sevišķi nozīmīgi gadījumos, kad dārzam tuvumā ir ūdenstilpes.

Bezastainie abinieki – Anura

Īstās vardes – Ranidae

Latvijā mājo sešu sugu vardes – parastā, purva, ezera, savvaļas, dīķa un koku varde. Beidzamā ir ļoti reti sastopama.

Parastā varde – Rana temporaria, sasniedz 10 cm garumu, krāsojums variē atkarībā no vides. Tas ir pelēkbrūnā vai brūnā krāsā ar tumšākiem plankumiem. Vēderpuse dzeltenīgi pelēka – marmorēta. Grūti atšķirt no purva vardes. Barojas naktīs ar kukaiņiem, to kāpuriem, posmkājiem, tārpiem un gliemjiem. Ķer arī tuvumā lidojošos kukaiņus, tajā skaitā laputis, blaktis, plēvspārņus. Ūdenī apēd arī odu kāpurus. Lietderīgākā no visām vardēm.

Purva varde – Rana arvalis augumā mazāka, līdz 7 cm, krāsojums līdzīgs, vēderpuse iedzeltena vai balta. Sastopama mitrākās un ēnainākās vietās, tajā skaitā arī parkos un dārzos. Aktīva pārsvarā naktīs, bet dažkārt arī dienā. Barojas līdzīgi kā parastā varde, tikai vairāk barībā ir arī dienā aktīvie kukaiņi.

Kokvarde – Hyla arborea ir visretākā no visām vardēm, tādēļ ir pirmajā kategorijā Sarkanajā Grāmatā. Tai ir neliels, līdz 4 cm garš ķermenis. Tās mugura ir koši zaļa (koku lapu krāsā), sānos melna svītra ar gaišu apmali, vēderpuse pelēkbalta, klāta ar sīkām kārpiņām. Kāju pirksti ar apaļiem piesūcekņiem. Dzīvo ūdenstilpju tuvumā, to krastos. Tā ir laba peldētāja. Aktīva naktīs, pārtiek no kukaiņiem un to kāpuriem. Īpaši saudzējama, kā jau minēju, man pašam ir laimējies to redzēt un nofotografēt.

Pārējām varžu sugām dārza kaitēkļu samazināšanā ir simboliska nozīme, jo tās barojas pārsvarā ūdenstilpēs vai gar pašiem to krastiem. 

Māris Narvils
Augkopības nodaļas vecākais speciālists dārzkopībā