Augu sabiedrības meža dārzos

Latvijā ir paaugstināta interese par meža dārziem, kas ir viena no agromežsaimniecības praksēm. Kādu laiku informācija par meža dārzu veidošanu nav aktualizēta, ir pienācis brīdis to mainīt. Šogad man izdevies pabūt vairākās ārvalstīs, kur tiek veidoti meža dārzi, izmantojot dažādas metodes, kā arī viesoties jau izveidotā meža dārzā.

Daudziem cilvēkiem ir vēlme kaut ko sākt stādīt, bet parasti viss atduras pret ļoti vienkāršu jautājumu: kā un kādā veidā? Atbilde ir salīdzinoši vienkārša: kāpēc jūs vēlaties šāda veida dārzu? Runa ir par meža dārziem, kas tiek stādīti lauksaimnieciskā zemē. Līdzīgi, bet tomēr tas ir savādāk, kā veidot augļu dārzus.

Viens no iemesliem, kāpēc meža dārzu stādu es, ir bioloģiskās daudzveidības nodrošināšana, jo viena no pamata problēmām, ko sagādā monokultūru augļu dārzi, ir kaitēkļi un slimības, kas rada nopietnus izaicinājumus kā kaitēkļu, tā slimību apkarošanā. Tā ir viena no lielākajām meža dārzu priekšrocībām – tieši sugu daudzveidība ļauj veidot augu sabiedrības, kurās sugas vairāk sadarbojas cita ar citu, nekā konkurē.

Viens no virzieniem, kas tika izmantots redzētajos meža dārzos Zviedrijā, bija akcents uz riekstaugiem. Galvenās sugas bija Eiropas ēdamā kastaņa, Grieķijas valrieksts un parastā lazda. Tas arī saprotams, jo lielākajai daļai cilvēku garšo rieksti, tie  uzturā vienmēr ir bijuši augstās vietās pārtikas grozā, un cilvēki labprāt tos lietotu uzturā krietni vairāk, tādēļ riekstu audzēšana, vispirms pašu vajadzībām, ir gana kārots un pamatots mērķis.

Redzētais apliecināja to, ka daudzviet, kur cilvēki stāda riekstaugus, tiek izmantotas dažādas metodes.

Brīvais stils – balstās uz brīvu noteiktu sugu izvietošanu telpā, tos grupējot. To var atļauties vietās, kas nav īpaši ierobežotas platībā, kā arī nav strikti noteikts koku kopējais skaits. Galvenās sugas – ēdamā kastaņa vai Grieķijas valrieksts kā galvenā suga, apkārt vairākas slāpekli saistošās sugas – baltalksnis, slotzaris, dažos gadījumos arī smiltsērkšķis. Bija grupas, kurās pievienoti  arī dažādi ogulāji – upenes, jāņogas, pa kādam kizilam, ēdamajam sausserdim. Grupā augi ir izvietoti ļoti kompakti. Starp augu sabiedrībām attālumi lielāki, lai brīvi varētu pārvietoties. Tāds augu izvietojums rada meža dārza ainavu, kas  maksimāli tuva dabiskajai. Stādījums veidots salīdzinoši līdzenā platībā, kur augstuma starpība ir neliela.

Stādīšana pa augstuma līnijām – tiek izmantotas izteiktas reljefa piedāvātās priekšrocības. Šī metode balstās uz augu izvietošanu pa augstuma līnijām. Tās savieno punktus, kuri konkrētajā laukā atrodas vienādā augstumā. Viens no lielākajiem ieguvumiem – tādā vietā ir vienmērīgs saules enerģijas un gaismas nodrošinājums labākai fotosintēzei. Šajā gadījumā bija izmantota daudz lielāka augu daudzveidība. Vidējais attālums starp rindām bija pietiekami liels, lai varētu izmantot ne tikai tehniku, lai pārvietotos starp rindām, bet, kas bija ļoti simpātiski, rindstarpu apsaimniekošanā tika izmantoti mājlopi. Kā tas ir iespējams, kādas tam priekšrocības, tas jau ir atsevišķs stāsts. Izmantotas dažādu augļu koku sugas, krūmi, krūmogulāji. Interesanti, ka tajā reģionā Austrijā, ko apmeklējām, bija raksturīga bumbieru audzēšana, bieži robežjoslās starp laukiem. Bumbieru raža tiek izmantota sidra ražošanai. Šī metode ir ļoti ieteicama izteikti paugurainos apvidos, būtībā visos Latvijas novados, izņemot atsevišķus Zemgales apgabalus.

Vairākstāvu augu sabiedrību veidošana –ieteicama tieši līdzenām platībām, kur praktiski augstuma starpība ir minimāla. Augu izvietošana pa stāviem kaut kādā mērā kompensē līdzeno reljefu, tā nodrošinot dažādību vertikālajā plaknē. Šajā sistēmā vairāk ir iespējama augu kompaktāka izvietošana, skatoties augu vainagu projekcijā, daļēji augiem izvietojoties citam zem cita. Vienlaikus šī sistēma ir arī vissarežģītākā, jo prasa plašas zināšanas ne tikai par augu funkcijām, bet par to iespējamo sadarbību – simbiozi. Šī ir viena no metodēm, kuru esmu izvēlējies arī savā Gramzdas Ēdenes dārzā. Tā nodrošina maksimāli iespējamo augu daudzveidību, ļauj labi izmantot vertikālo lauka plakni. Nodrošina vidi eksperimentiem, kā arī ļauj integrēt lielu sugu daudzveidību zemākajos augu sabiedrības stāvos. Šāds augu izvietojums no augšas lielā mērā atgādina mandalas zīmējumu. Viss balstās uz Grieķijas valrieksta stādīšanu augu sabiedrības centrā – pirmais stāvs. Grieķijas valrieksta īpatnība izdalīt ar sakņu sistēmu tādu savienojumu kā juglonu, rada papildus problēmas. Tas nozīmē, ka ap valriekstu nevar stādīt visus augus, bet tikai noteiktas sugas, tāpēc otrajā aplī ir zīdkoki. Labākās sekmes ir ar balto zīdkoku, diemžēl melnie pārāk spēcīgi apsalst, līdzīgi arī sarkanie. Trešajā aplī iet melnais plūškoks, spēcīgs augs ar labām funkcijām, der kā robežaugs, kas samazina juglona ietekmi augsnē tik tālu, ka aiz tiem ceturtajā aplī var stādīt visa veida augļu kokus, bez ierobežojumiem. Šāda lielā augu sabiedrībā sastāv no četrām otrā stāva, četrām trešā stāva un 16 ceturtā stāva augu sabiedrībām. Tātad kopā 24 augu sabiedrībās, kur katrā vēl ir savs augu izvietojums vismaz 3–4 stāvos. Tas ierīkots 325 m² vai, pārrēķinot uz hektāru, t. i., 738 koki/ha. Turklāt, neskaitot augus, kas izvietoti zemākajos stāvos katrā no 24 augu sabiedrībām. Augu blīvums tad jau droši tuvojas intensīva augļu dārza koku blīvumam, tikai ar pavisam citiem nosacījumiem.

Māris Narvils,
LLKC vecākais speciālists dārzkopībā