Polijas laukos valda daudzveidība

Plašums, daudz tiešām sliktu ceļu un sirsnīgi cilvēki, kuri gatavi iepazīstināt ar savas valsts labāko produkciju. Tāds iespaids radās, apmeklējot Poliju, kurp devāmies pēc Polijas Lauksaimniecības ministrijas uzaicinājuma.

Medalus, kas pārsteidz

Triju dienu brauciens veda uz Ļubļinas un Sandomežas apkaimēm, kas izslavētas ar plašiem augļu dārziem, piena pārstrādi un sentēvu gardumu gatavošanu. Vasaras pilnbriedā saules dūmakā tītajos laukos ar veciem un neierasti maziem kombainiem kūla labību, augļu dārzos rosījās ražas vācēji, bet mazpilsētas pārpludināja atpūtnieki.

Pirmais apskates objekts – Ļubļinas Biškopības kooperatīvs „APIS”. Izrādās, tas ne vien piedāvā dažādu šķirņu medu, bet jau vairāk nekā 70 gadu ražo arī medalu.  Atzīšos godīgi, par šo dzērienu līdz šim vien pasakās un stāstos biju lasījusi. Izrādās, ka „APIS” ražo vairāk nekā desmit šķirņu medalu, kas saņēmis daudzas atzinības gadatirgos un izstādēs kā Polijā, tā ārzemēs. „Pašiem poļiem gan šis dzēriens īpaši negaršo. Piemēram, es to izmantoju gaļas marinēšanai – sanāk tiešām labi,” klusītēm saka mūsu grupas tulks Janeks.

Degustēt mums sniedz trīs dažādi gatavota medalus glāzītes – no vāja un neizteiksmīga līdz tiešām stipram un ar piesātinātu garšu. Šis dzēriens, gluži kā mūsu melnais balzams, vai nu patīk, vai nepatīk. Man tas ne pārāk patika. Taču medalus, izrādās, iekļauts ES Garantēto tradicionālo īpatnību reģistrā. „Šis process aizņēma četrus gadus. Toties nu šajā sarakstā ir divus gadus izturēts medalus, kurā ir viena daļa medus un divas daļas ūdens – tas līdzinās mājas vīnam,” atklāj uzņēmuma galvenais tehnologs Peters Petka.

Pārstrādātā medus apjomi šeit visai iespaidīgi – pagraba tvertnēs, kur notiek medalus gatavošana, vienlaikus glabājas 25 000 litru dažādu ziedu medus. To piegādā 30 „APIS” kooperatīva biedru, kā arī Kipras bitenieki.

Pirmais Polijas „fast food” – sīpolrausis

Maizes izstrādājumu cepšanas tradīcijas Ļubļinā iestiepjas vēl viduslaikos. No tiem laikiem saglabājusies arī tradīcija cept Ļubļinas sīpolrausi jeb „cebularz lubelski”, kas rakstu avotos pirmo reizi minēts jau 19. gadsimtā. „Tas ir pirmais poļu „fast food”, smej Ļubļinas reģiona senākās ceptuves īpašnieks Tadeušs Zubržickis.  Interesanti, ka ārpus reģiona šo produktu neviens īsti neēdot. Varbūt pārlieku vienkāršs šis rausis mūslaiku sabiedrībai, jo nepieciešamās izejvielas tiešām ir lētas – rauga mīkla, svaigi sīpoli, kas sajaukti ar eļļu, sāli un magonēm. „Ziniet, ik pa laikam vēl sastopam šos raušus no 5 līdz 15 centimetru diametrā, bieži tie nav kraukšķīgi, sīpoli tajos sacepti – nu nekas neatgādina īsto sīpolrausi. Tādēļ izgājām divu gadu ilgu procedūru, lai to iekļautu ES Garantēto tradicionālo īpatnību reģistrā,” norāda ceptuves saimnieks. Kopš šis process noslēdzies, pareizu sīpolraušu cepšanā apvienojušies 20 cepēji, kuriem ik reizi izdodas izcept tādu sīpolrausi, kāds piereģistrēts ES annālēs:

 „Ļubļinas sīpolrausis ir apaļš, aptuveni 1,5 cm biezs rausis 5–25 cm diametrā, kas izgatavots no augstākā labuma kviešu miltu mīklas, kurai pievienots divreiz vairāk cukura un margarīna vai sviesta nekā parastai kviešu miltu mīklai. Rauša virspusē ir pildījums no rupji sagrieztiem sīpoliem, kas samaisīti ar magoņu sēklām, sāli un augu eļļu. Pildījums ir zeltainā krāsā, un tam piemīt ceptiem sīpoliem raksturīgā garša un smarža. Rausi apņem 0,5–1,5 cm plata mīklas maliņa. Malai ir kraukšķīga garoza gaiši dzeltenā līdz gaiši brūnganā krāsā. Mīkstums ir gaišs, maigs un nedaudz valgs.”

Gribētos, lai arī mūsu pašu sklandrausis būtu ne vien iereģistrēts ES Garantēto tradicionālo īpatnību reģistrā, bet kāds tikpat cītīgi kā Polijā sekotu, lai tā cepšana atbilstu šiem priekšrakstiem. Ja tas tā nenotiks, tad vismaz es šo gardumu nez vai pirkšu. Pēc īstā sklandrauša baudīšanas Kurzemes pusē citviet vairākas reizes trāpījies plācenis ar sklandrauša vārdu, bet neizprotamu garšu...

Piena upes ķīseļa krastos neplūst

Brauciens ved arī uz Krasņistavu, kurā atrodas viens no lielākajiem piena pārstrādes kooperatīviem Polijā – „Krasnystaw”. Aizvadītajā gadā tas svinējis pastāvēšanas 100. gadskārtu.

Tomašs Padaks, uzņēmuma prezidents: „Kooperatīvam pienu piegādā 10 000 piegādātāju – lielākas un mazākas saimniecības. Kooperatīvs vieno paaudzes un garantē pēctecību lauku vidē. Polijā joprojām dominējošās ģimeņu saimniecības ir tam pierādījums”.

Jāsaka, šajā kooperatīvā par saviem biedriem tiešām rūpējas. Ja nepieciešams, var saņemt bezprocentu aizdevumu govju barošanas pilnveidei. Prioritāru atbalstu saņem tie zemnieki, kuri plāno barības krātuvju un fermu celtniecību, kā arī fermas aprīkojuma un instrumentu iegādei. Tāpat ir īpašs fonds ārkārtas situācijām, piemēram, plūdu, ugunsgrēku vai nāves gadījumiem, no kura tiek izmaksāts nepieciešamais atbalsts.

Kooperatīvs specializējas jogurtu, skābpiena produktu un biezpiena ražošanā, piedāvājot patērētājiem vairāk nekā 100 dažādu produktu. Eksportam tiek ražots arī sausais piens, bet, ņemot vērā Krievijas noteiktās sankcijas, poļi ķērušies arī pie piena sūkalu pulvera ražošanas, ko eksportēs uz Ķīnu saldējuma gatavošanai. „Mūsu kooperatīvs nevienai varai īsti nav paticis, jo mēs ejam savu attīstības ceļu,” uzsver uzņēmuma prezidents. „Simt gadu pastāvēšanas laikā esam pārdzīvojuši karu un padomju varas izpausmes, tādēļ domāju, ka arī Krievijas sankciju radīto ietekmi pārvarēsim un darbosimies vēl vismaz 100 gadu,” pārliecināti saka Tomašs Padaks.

Augļudārzu paradīzē

Kad mūsu dārzos ienākas ķirši – kaut vai daži kociņi, lielākā problēma ir tos pagūt nolasīt pirms strazdu uzlidojuma. Un tad mēs pukojamies, ka ogu daudz un nevar spēt lasīt. Brīdī, kad es ieraudzīju Polijas ķiršu dārzus sapratu, ka mums nav par ko sūdzēties. Sandomežas apkaime ir ļoti pateicīga vieta tieši augļu dārziem, jo te ir vienmērīgs siltums un gana daudz saules. Taču galvenais – augsne šajā apkārtnē ir ideāla tieši augļu kokiem, jo to veido kaļķakmens, kas notur zemē mitrumu un nodrošina augšanai nepieciešamās minerālvielas.

„Te nav ķiršu dārzi, bet gan ķiršu meži,” smej astoņu hektāru liela dārza saimnieks Janeks. Un taisnība viņam ir, jo neko, izņemot ķiršus, apkārtnē neredz. Vaicāts, kā šo plantāciju var novākt, Janeks atbild – ne jau ar rokām, tāda darbaspēka izmaksas būtu milzīgas. „Ražas novākšanā izmantojam speciālu kombainu, kas satver ķirša stumbru un aptuveni trīs sekundes to purina. Ogas sakrīt uz īpaša paklāja, ko traktors uzrullē, ogas berot īpašā renītē. Tad ar ventilatoru tiek izpūstas koka lapas, un jau tīras ogas sabirst transportēšanas kastēs,” skaidro saimnieks. Vērojot, kā kombaina „roka” krata nabaga kociņu, galvā rosījās tika viens jautājums – ko pats koks domā par purināšanu?!

Atkarībā no ogu daudzuma ar šādu aprīkojumu dienas laikā varot novākt aptuveni 5–10 tonnas ķiršu jeb 0,7 hektārus ķiršu dārza. Saimnieks stāsta, ka jaunais traktors ķiršu novākšanai izmaksājis 80 000 zlotu jeb vairāk nekā 18 000 eiro. Nav lēts prieks uz astoņiem hektāriem... „Apkārtnē ir aptuveni 30 šādas tehnikas vienību. Sezonas laikā viena šāda mašīna var novākt līdz pat 20 tonnām ķiršu. Protams, pie sētas pēc ražas novākšanas to neliekam, bet gan iznomājam kaimiņiem, kam tā arī nepieciešama,” atklāj Janeks.

Kamēr viesojos Polijā, ķirši Latvijā jau bija beigušies. Izmantojot iespēju, ēdu lielās, tumši sarkanās ogas no katra koka, kam gāju garām. Jāatzīst, liela daļa šķirņu, manuprāt, garšoja sliktāk par daudzu pelto „Latvijas skābo” ķirsi. „Mums galvenais ir ogas izskats un aromāts – cukuru katrs pēc tam pats var piebērt,” smaidot uzsvēra ķiršu dārza saimnieks.

Raksts tapis, no 30. jūlija līdz 1. augustam viesojoties Ļubļinas un Sandomežas apkaimē Polijā.

Ilze Rūtenberga–Bērziņa,

LLKC sabiedrisko attiecību speciāliste