Jūs atrodaties šeit
LLKC ceļš 30 gadu garumā
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs MĀRTIŅŠ CIMERMANIS stāsta par LLKC izaugsmi 30 gados un savām darba gaitām uzņēmumā.
Sākums
Sāku šo ceļu tieši 1991. gadā – barikāžu laikā, ar pozitīvu satraukumu par pārmaiņām, lai gan nebija skaidrs, kādas tās būs. Tolaik biju pirmajā studentu grupā, kas no LLU aizceļoja pieredzes apmaiņā uz Vācijas saimniecībām, kur daudz mācījos, un šī mācīšanas ne brīdi nav rimusi arī līdz šim laikam.
Šo 30 gadu laikā ir noiets varens ceļš līdz tam, kāds LLKC ir tagad. Ikdienas skrējienā bieži vien pat nepiefiksējam, ka līdz ar mums izaugušas jau trīs saimnieku paaudzes – 91. gadā ar LLKC sadarbību sāka vecāki, tagad saimnieko jau bērni un mazbērni. Tādēļ domāju, ka LLKC galvenā vērtība ir nepārtrauktā vēlme palīdzēt – palīdzēt izprast neskaidro, iet kopā ar saimnieku un apjaust, ka darāmais ir mūsu kopīga lieta, ne katra atsevišķa interese.
Esība LLKC
Kāpēc es pats esmu LLKC? Manā pārliecībā nekas nav mainījies, kopš es biju pagasta konsultants, tad lopkopības konsultants LLKC Bauskas birojā, vēlāk Lopkopības nodaļā Ozolniekos un, visbeidzot, LLKC vadītājs –, es vēlos palīdzēt zemniekiem. Atbraucot no Vācijas, kur iepazinos ar pilnīgi atšķirīgu saimniekošanas sistēmu, nekā tā bija padomju laikos, gribēju to visu stāstīt un mācīt arī Latvijas zemniekiem. Es šo darbu vienmēr esmu uztvēris kā misiju palīdzēt cilvēkiem. Un tieši šādā pārliecībā veidojies arī viss LLKC. Šajā sistēmā strādā cilvēki – fanātiķi, kuri grib atbalstīt, mīl cilvēkus, ir gatavi ar viņiem tikties, lai palīdzētu, ziedo sevi, savu brīvo laiku, sestdienas un svētdienas. Tādēļ amatu nosaukumos es atšķirību neredzu. Mūsu spēks ir tas, ka esam viens vesels, varam brīvi paust savu viedokli, jo mums ir ļoti demokrātiska sistēma. Protams, kaut kas sanāk labāk, kaut kas sliktāk, bet – mēs visu laiku mācāmies. Visus šos gadus LLKC pastāv, jo esam vajadzīgi. Ja mēs nebūtu vajadzīgi saimniekiem, domāju, ka tāds LLKC jau sen būtu transformējies par kaut ko citu.
Satricinājumi
Mūsu spēka avots, kuru arī es visu laiku cenšos uzturēt dzīvu, ir – spēja mācīties. Piemēram, arī Covid-19 mēģinām uztvert kā iespēju – kas ir tas jaunais šajā visā, ko varam no tā mācīties un nākotnē paveikt. Pagājušajā gadā jau guvām pierādījumu tam, ka šis bijis arī iespēju laiks – digitalizācija ar pāreju uz tālmācību internetā bija veiksmīga. Esmu gandarīts par to, cik ātri uz šīm pārmaiņām spējām reaģēt un nenobīties. Cilvēka pirmais instinkts kā jauna priekšā ir nobīties, ielīst alā un nelīst no tās ārā, neko nedarīt un apstāties. Mēs tieši pretēji – darījām visu, ko varējām, un pierādījām, ka pārmaiņām spējām ātri pielāgoties. Tā ir viena no izdzīvošanas atslēgām.
Fantāzijas
Reizēm man saka, ka pārlieku lidoju pa gaisu un fantazēju. Taču bez tā nevar. Es to dēvēju par spēju mācīties no nākotnes. Ir jāstāv pie tukša audekla un jācenšas tajā uzskicēt nākotnes vajadzības. Ja mācās tikai no pagātnes, nevari būt gatavs veiksmīgai nākotnei. Mūsu sistēmā strādājošajiem tieši par to ir jādomā –, kādi konsultanti pēc 5 vai 10 gadiem konkrētā nozarē būs nepieciešami? Es mudinu par to domāt grāmatvežus, agronomus, lopkopjus. Tāpēc vīzijai par to, kādi būs lauki – moderni, spēcīgi, bagāti ar cilvēkiem –, ir jābūt. Pretējā gadījumā tev nav mērķa, uz kuru virzīt savu darbu. Zemnieki vienmēr asociējas ar mieru un stabilitāti, un tieši to var uzturēt arī konsultanti, plānojot nākotnes vajadzības. Zemnieks nedrīkst trakot, jo daba viņu ieliek konkrētos laika apstākļu rāmjos. Viņi ir saauguši ar dabu. Jo īpaši mežsaimnieki – viņi skaidri zina, ka ražu novāks kāds cits, nevis viņš pats. Tāpēc ir miers. Tā ir arī mūsu būtība – miers un ļoti skaidrs nākotnes redzējums.
Traucēkļi
Risks, kas mani biedē, ir apstāšanās. Apstāšanās, uzskatot, ka visu jau zinu un ar šīm zināšanām varēšu strādāt visu atlikušo dzīvi. Mācīšanās nekad nebeidzas. Tā notiek katru dienu. Nāk jauna lauksaimnieku paaudze, kas visu dara elektroniski un datorā. Mums jāiet tam visam līdzi, jāmainās. Šie 30 gadi man šķiet ļoti zīmīgs skaitlis – numeroloģijā tas ir enerģijas skaitlis, kas dod jaunas pārmaiņas un restartu. Tādēļ mūsu lielākās bailes ir apstāties. Ejot uz priekšu, viss sakārtojas. Spēcīgi, par sevi pārliecināti cilvēki ap sevi rada visu nepieciešamo un ļauj arī zemniekiem būs pārliecinātiem.
Darbinieki
Nesavtīga vēlme palīdzēt citiem – LLKC tu nevari domāt tikai par sevi. Tavs rezultāts atspoguļojas tevis paveiktajā darbā, ko visi redz. Tev ir jāziedo sevi, lai kādam kas uzlabotos, bet tev būtu gandarījums par sasniegto.
Komandas sadarbība. Tā parādās spējā mobilizēties grūtos brīžos –, tas ir fantastiski. Es jūtu, ka kolektīvā jau kā pašsaprotama vērtība ir pieņemts draudzīgums. Pat, ja gadās kādi strīdi, kā jau katrā lielā ģimenē, tie ļoti ātri tiek atrisināti iekšēji. Tas viss notiek bez īpašiem ētikas kodeksiem vai kādām uzvedības vadlīnijām. Tas jau ir iekšā katrā cilvēkā, kas ienācis LLKC –, tu saaudz ar šādu vērtību sistēmu. Tas man ļoti patīk. Uzticība savam darbam neļauj mums arī halturēt. To uzreiz pamanītu zemnieki, kas savā būtībā ir ļoti kritiski un prasīgi.
Un – IR!!!
Mēs visu laiku līdz šim bijām runājuši par konferencēm tiešsaistē, semināriem tālmācībā, filmēšanām, tiešraidēm no jebkuras vietas Latvijā, lai zemnieks mūsu padomus var klausīties, pat braucot traktorā. Bet – nekas uz priekšu nevirzījās.
Un pērn pēkšņi bija – IR, viss notiek! Ir, bez īpašas mācīšanās un sarežģītu programmu izstrādes. Šī digitālā transformācija notika zibenīgi. Zoom jau ir pašsaprotams. Kad redzi, ka pasākumu vienlaikus skatās/klausās 300 zemnieku, ir skaidrs, ka kādreiz tādu auditoriju sapulcēt nebija iespējams. Tie nav tikai saimnieki no Latvijas –, tur ir arī cilvēki no Polijas, Lietuvas, Igaunijas. Šajā laikā notiek fantastiska fizisko robežu nojaukšana! Protams, ir jādomā, kā ātrāk veikt nepieciešamo darbinieku apmācību, kā būt gataviem tehniski. Taču neatkarīgi no mūsu darba stāža, kas daudziem ir tiešām ievērojams, mācāmies visi un katru dienu.
Tādēļ man šie 30 gadi šķiet kā tas jaunības mirklis, kad esi enerģijas pārbagāts. Uzņēmumam šis ir ilgs laiks, bet cilvēkam tas ir vecums, kurā beidzot saprasts, ko tieši šai dzīvē vēlies darīt. Ir īstais brīdis domāt par pēctecību, pārmaiņām, jauno paaudzi. Un tieši pērn LLKC ienāca daudzi jauni konsultanti, kas liecina –, LLKC māk attīstīties un iet uz priekšu.
Patriotisms
Es pats esmu Latvijas patriots. Piedāvājumi braukt prom no Latvijas strādāt uz Vāciju ir bijuši visu laiku, un šķiet, ka finansiāli būtu ieguvējs. Taču ir skaidrs, ka tad pazaudētu saknes šeit. Manu ģimeni kara laikā izpostīja, un viena tās daļa bija spiesta pārcelties uz Ameriku. Kad viņi šeit atbrauc, tad saka –, mēs savas saknes nekad neaizmirsīsim, gribam šeit atgriezties un arī nomirt. Tas ir ļoti simboliski: es varu braukt kaut kur projām no Latvijas, bet es nekad nepalikšu svešumā.
Zemnieki ir Latvijas pamats. Ja pandēmijas laikā daudzas nozares apstājās, tad zemnieks – nevienu stundu, nevienu minūti neapstājās. Viņam ir jākopj zeme, jāslauc lopi, jābaro citi. Tās ir stabilas, latviskas ģimenes, kurās viena paaudze nomaina otru. Ja zemnieks ko būvē, tad tas nav tikai naudas pelnīšanai. Viņš būvē, lai saimniecība paliktu arī dēlam un mazbērniem, pašam būtu nodrošinātas mierīgas vecumdienas. Latviskais pamats ir viena no lielākajām mūsu vērtībām, kas laukos dod stabilitāti.
Vai mums izdodas radīt labu infrastruktūru vīzijai par apdzīvotiem laukiem? Latvija vēl tikai iet šo ceļu, jo aizvien ir daudz merkantilu interešu, ir vēlme ātri pārdot un nopelnīt. Pagaidām laime vēl tiek mērīta tikai naudā. Manuprāt, īstā laime gan ir tad, kad tev kombainā līdzās sēž jaunā paaudze, kas gatava piedalīties arī citos saimniecības darbos, lai to vēlāk pārņemtu.
Māte ar tēvu man iedevuši dzīves moto, ko teicis Rainis: “Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais neatņemams.” Tas visu pasaka par mani. Aizvien vados no mātes teiktā, ka jāpalīdz mazākajiem un vājākajiem, jo – ir ļoti grūti kādam ko lūgt. Īstenībā jebkuram latvietim šis ir grūtākais – lūgt palīdzību. Vadoties pēc šāda dzīves moto, tu nekad neatstāsi kādu grāvmalā guļam. Tieši šīs vērtības, neraugoties uz globālo un moderno, es redzu arī LLKC darbā un esmu pārliecināts, ka tās tādas arī paliks.
Pateicība
Man ir milzīgs prieks un gandarījums, ka varu strādāt tādā komandā, kāda ir LLKC. Nekad neesmu uzskatījis, ka šo darbu var paveikt viens cilvēks. Mēs radām enerģiju. Man ir bijuši enerģētiski grūti brīži, kad rokas nolaižas, bet tad piezvana kāds biroja vadītājs un pastāsta kādu labu ziņu par zemniekiem vai aizbraucu uz saimniecību un redzu, ka viss attīstās, pateicoties mūsu darbam – tas atkal uzlādē un dod spēku.
Par šī ceļa kopīgu iešanu saku milzīgu paldies ikvienam kolēģim, ka esam kopā ar skatu nākotnē! Es domāju, ka esam tajā brieduma pakāpē, kad apzināmies, kam tieši mēs esam vajadzīgi un kurp mums jāiet. Visas pazīmes liecina, ka Eiropā un arī Latvijā šādi konsultāciju dienesti lauksaimniecībā, kas atbalstīti tieši no valsts un pieejami visiem, kas grib dzīvot un strādāt laukos, aizvien būs nepieciešami.
Paldies, kolēģi, ka varu būt kopā ar jums!
Pierakstīja Ilze Rūtenberga-Bērziņa,
LLKC sabiedrisko attiecību vadītāja
Foto: Krists Krūskops