Mitruma saglabāšana pavasara darbos

Dārzkopjiem Latvijā arvien biežāk jāsastopas ar situāciju, kad ražu kopumā visvairāk ietekmē tieši ūdens vai mitruma nodrošinājums. Tas ir saprotami, jo ūdens ir viens no pieciem augu augšanas faktoriem. Ūdens ir iesaistīts ļoti daudzos augiem nozīmīgos procesos, un paši augi lielākoties sastāv no šūnās saistītā ūdens un to barošanās vispār nav iedomājama bez ūdens.

Vispirms – kas ir riska faktori, kas var situāciju saasināt arī šajā veģetācijas periodā.

Izpalika ziema. Šī bija viena no retajām ziemām, kad gadalaikam  raksturīgās parādības izpalika – praktiski nebija ne sala, ne sniega. Ziema ir ļoti būtisks faktors augsnes produktīvā mitruma krājumu veidošanai. Sniegs ir liela ūdens masa, kas “iekonservētā” veidā sagaida pavasari un tad, augsnei pakāpeniski atkūstot, to samitrina. Savukārt sasalusī augsne satur sasalušā veidā ūdeni, kas atrodas augsnē. Jo auglīgāka augsne, jo vairāk tā šādā veidā spēs ūdeni saglabāt pavasarim. Viens kilograms augsnes humusa spēj saistīt 5–6 kg ūdens. Tāpēc augsnes auglības nodrošināšana nav tikai tukša skaņa dabas draugu mutēs, bet tas ir virziens, kas mums nodrošinās iespēju saimniekot ilgtermiņā.

Ilgstošas lietavas rudenī un vēl ziemā. Tam ir tiešs sakars ar to, ka situācija var saasināties pavasarī. Ilgstošais lietus periods ievērojami  degradējis uzartos laukus, tāpēc augsne vēl mazāk spēs ūdeni saglabāt pavasara darbu periodam. Augsne ūdens erozijas rezultātā blīvējas un tur vairs nepaliek telpas ūdenim. Uznākot bezlietus periodam, tāda augsne strauji zaudēs mitrumu un iestāsies mitruma deficīts.

Ūdens noteces regulēšana. Galvenais pasākums, kam pēdējos gados zemnieki pievērš arvien lielāku vērību. Tas ir pareizi, taču ir dažas iebildes. Lielākā meliorācijas sistēmu daļa tiek izbūvētas ar mērķi novadīt lieko augsnes mitrumu. Viss jau ir pareizi, tikai, ja mēs skatāmies plašākā nozīmē, tad ūdens katrā konkrētajā gadījumā ir arī resurss, kura vienubrīd ir par daudz, bet jau nākamajā tas ir nepieciešams. Neatkarīgi no tā, kāda ir ūdens noteces veidojošā sistēma – drenu caurules vai atklātā tipa grāvju sistēmas. Tas nozīmē, ka daļa no esošajām sistēmām ir jārekonstruē.

Lielas temperatūras svārstības. No tām mums vairs izvairīties nebūs iespējams, taču sekas tam ir ļoti nozīmīgas. Pēkšņie siltuma vai pat karstuma periodi rada nopietnus mitruma zudumus ūdens iztvaikošanas rezultātā, jo sevišķi gadījumos, kad daļa augsnes nav nosegta ar augiem. Temperatūras svārstības novērst nevar, taču var pielāgoties, lai mazinātu radītās sekas.

Augsnes apstrādes tehnoloģijas. Neskatoties uz to, ka augsnes apstrādes agregāti kļūst arvien konstruktīvi pilnveidotāki un kvalitatīvāki, tomēr pamatjautājums paliek: kā mehāniski pielāgot augsni augu sēklu un stādu vajadzībām. Tā tomēr tiek pārvietota, kā rezultātā mitrums zūd. Var teikt, ka pavasara augsnes apstrāde ir cieši saistīta ar ūdens zudumiem, kas vēlākajā laikā tik ļoti noderētu augiem. Diemžēl, pielietojot šīs tradicionālās tehnoloģijas, ar šo mīnusu  jārēķinās.

No problēmām pie risinājumiem

Katrs dārzkopis meklē risinājumus, kā nodrošināt laukus ar ūdeni. Iespējas ir dažādas, bet daļa no tām prasa mainīt attieksmi un domāšanu.

Starpkultūru audzēšana. Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā radikāli uzlabot nodrošinājumu ar ūdeni, ir arvien vairāk audzēt starpkultūras. Šie zaļmēslojuma augi, kurus var izmantot šim nolūkam, ir ļoti dažādi. Tas atkarīgs no tā, kādi ir bijuši priekšaugi un kādi ir paredzētie pēcaugi. Visvairāk tas ir jāņem vērā, ja pirms vai pēc tās ir krustziežu lauku kultūras vai dārzeņi. Tad kā starpkultūras nedrīkst izmantot baltās sinepes, eļļas rutku, lopbarības vai sējas redīsus. Toties kā vērtīgas starpkultūras var izmantot ziemas rudzus un ziemas vīķus. Vienlīdz sekmīgi ievērojot sējas termiņus, var izmantot auzas, facēliju, zirņus un pupas.

Dzīvās mulčas izmantošana. Tas ir nākamais solis, izmantojot dzīvās mulčas augu sēšanu dārzeņu vai lauka kultūru sējumos. Var izmantot lielākajai daļai no rindu kultūrām – kukurūzai, kāpostaugiem. Šajā gadījumā veģetācijas perioda laikā mulčas augi – parasti āboliņi – ne tikai palīdz nosegt augsni, lai mazinātu mitruma zudumus, bet palīdz cīnīties ar nezālēm, jo aizņem to augšanai nepieciešamo telpu. Vēl ar gumiņbaktēriju palīdzību saista slāpekli, tā samazinot kopējā slāpekļa vajadzību attiecīgai kultūrai.

Pārdomāta un selektīva lauku apstrāde. Nepieciešams labi pārzināt augšņu mehānisko sastāvu, tāpēc ieteiktu, veicot augsnes analīzes, noteikt arī augsnes granulometrisko sastāvu. Ideāli, ja agrāk sējamās kultūras var izvietot laukos, kas agrāk pavasarī apžūst. Ja augsnes sagatavošana sējai vai stādīšanai nav iespējama vienā piegājienā, tad noteikti augsne ir jānošļūc. Jācenšas rīkoties tā, lai nošļūktie lauki pēc tam nedabū pavasara lietu, jo tad ilgāk nebūs apstrādājami. No frēžu izmantošanas vajadzētu pilnībā atteikties smilts augsnēs, jo frēzes asmeņi sasit augsni, un tās spējas saistīt ūdeni tiek samazinātas vēl vairāk.

Ūdens noteces sistēmu pārkārtošana. Izbūvēt vai rekonstruēt tās, lai ūdens plūsmu nepieciešamības gadījumā var daļēji aizturēt. To veic, izbūvējot regulējamus meniķus uz grāvju caurtekām vai ūdens līmeni regulējamiem kolektoriem. Tā daļa ūdens paliks iepriekš susinātajā platībā un to mitrinās no apakšas.

Māris Narvils,
LLKC Augkopības nodaļas vecākais speciālists