​Retie riekstu augi dārzos

Esam apskatījuši Latvijā zināmākos riekstu augus, taču izrādās, ka tas vēl nav viss. Ir virkne dažādu lielāka un mazāka auguma koku un krūmu, kuri spēj veidot lielāka vai mazāka izmēra riekstus, vai lielāka izmēra sēklas. Vai visi no tiem ir pelnījuši nonākt Latvijas dārzos lielākās platībās,  pateikt ir ļoti sarežģīti. Tam noteikti ir vairāki priekšnosacījumi.

• Klimata izmaiņas ir svarīgs priekšnoteikums, kas norāda, ka pie mums paaugstinās saules dotā enerģija un, salīdzinot ar ilgstošajiem klimatiskajiem datiem, pēdējo 30 gadu laikā Latvijā augu salcietības zonas ir pavirzījušās par vienu uz priekšu austrumu virzienā. Rezultātā ceturtā salcietības zona no -34,4  līdz -28,9 ^oC jau ir pilnībā atstājusi Latvijas teritoriju, un Latvijas rietumdaļā jau ir parādījusies septītā salcietības zona no -17,8 līdz -12,2 ^oC, bet pašā dienvidrietumu daļā Rucavas un Nīcas apkārtnē – jau astotā salcietības zona no -12,2 līdz -6,7 ^oC. Līdz ar to parādās jaunas iespējas koku un krūmu izvēlē.
• Vienmēr būs kolekcionāri un cilvēki, kas vēlas bagātināt Latvijas dārzus ar jauniem augiem. Tādi vienmēr ir gatavi maksāt, dažkārt pat ievērojamas summas, lai tiktu pie kārotā auga. No vienas puses, pastāv nopietns risks par jaunu slimību un kaitēkļu izplatību. Taču, no otras puses, šis process pasaulē un arī pie mums nav apturams: kā kādreiz Latvijas muižu dārzos nonāca pirmie valrieksti, tā arī tagad šie procesi nekad neapstāsies.
• Arvien jauni cilvēki un jaunās ģimenes apzināti maina savas ēdienkartes un meklē jaunas kultūras savam pārtikas grozam. Tas ir bijis viens no virzītājiem motīviem mana Gramzdas Ēdenes dārza veidošanas procesā – atrast un atlasīt jaunus uzturā lietojamus augus, un riekstaugi nav izņēmums.
• Mainīsies arī ES kopējā lauksaimniecības politika (KLP). Ir jauni un tajā skaitā politiski uzstādījumi, kas saistīti ar gaļas ražošanas iespējamo ierobežošanu nākotnē, lai mēģinātu ierobežot SEG emisijas. Gribētos cerēt, ka mēs nenonāksim šādu izvēļu priekšā, taču pilnībā to izslēgt nevar. Tad atliek tikai  atkal skatīties divos virzienos, – proteīnaugi un, protams,  riekstaugi var mums palīdzēt risināt šo problēmu.  

Kastaņa

Reto augu apskatu sāksim ar ēdamajām kastaņām. Tās pieder dižskābāržu dzimtai. Mūsu apstākļos tās varētu būt pavisam četras sugas, kuras mūsu apstākļos jūtas gana komfortabli.

Ēdamā kastaņa (Castanea sativa) – savās dabiskās izplatības zonās var sasniegt 25 m augumu, mūsu apstākļos izaug līdz 10–15 m augstumam. Auglis kastanis klāts ar smalkām adatām un ir ar trīs kamerām, kurās atrodas pa sēklai. Uzturā lieto ceptus. Lapas dziļi robotas, rudenī skaisti maina krāsu, biezs zarojums. Ir redzēti ražojoši koki Latvijā. Man dārzā šī kastaņa ir divas reizes cietusi no salnām, bet veiksmīgi spējusi ataugt. Rietumeiropā ir radītas daudzas šķirnes. Iespējams, ka kādas no tām varētu iedzīvoties mūsu apstākļos, jo īpaši Kurzemē.

Mīkstā (Ķīnas) kastaņa (Castanea mollissima) – pamatā aug Ķīnā, ir ziņas, ka ir botāniskajos dārzos un kolekcijās arī Latvijā. Japānā aug vēl viena suga – Japānas kastaņa (Castanea crenata). Ziemeļamerikā populārākās sugas ir zobainā kastaņa (Castanea dentata), kuru indiāņi izmantojas uzturā, un zemā kastaņa (Castanea pumila) – lai arī lielākoties domāta apstādījumiem, spēj dot ražu sīku kastanīšu veidā. Ir iestādīta arī manā dārzā. Esmu redzējis ražojošu krūmu Latvijā.

Kārija

Interesanti koki, kas ražo kauleņus (riekstus), ir kārijas Carya Nutt. kāriju dzimta (Juglandacea). Pie šīs dzimtas pieder daudzas sugas, tie ir vasarzaļi koki, liela auguma un veido riekstus. Pazīstamākais no tiem, ko var nopirkt arī veikalos, ir pekanrieksts.

Pekanrieksts (Carya illionensis) – dzinumi un lapas no pavasara ir tūbaini. Koki liela auguma, veido garenus riekstus, kas, līdzīgi kā valriekstiem, ir ar rievām kā “smadzenēm”, tikai gareni. Rieksti ļoti populāri ASV, kur pārspēj valriekstus. Latvijā zinu,  ka aug Salaspils NBD, zinoši dendrologi saka, ka pagaidām ar to introdukciju Latvijas apstākļos nav veicies, bet, tā kā klimats mainās, cerības pastāv. Ir izveidoti vairāki desmiti šķirņu.

Sirdsveida kārija (Carya cordiformis) – koki liela auguma ar gaišu, pelēkbrūnu mizu. Dzinumi pelēki ar ļoti šauriem, liektiem pumpuriem. Kaulenis vai rieksts ir 2,5–3 cm plats, kas nogatavojoties atveras (ārējais apvalks). Ziemeļamerikā savvaļā mitrās vietās aug no Kanādas līdz pat Floridai, ļoti pielāgoties spējīga suga. Rudenī lapas krāsojas ļoti skaisti dzeltenā krāsā.

Plēkšņmizas kārija (Carya ovata) – koki ir ļoti lēnaudzīgi, liela auguma, ar pelēku mizu, kas garu plēkšņu veidā atlobās. Pumpuri plati un olveida formas, kas klāti ar matainām zvīņām. Kaulenis (rieksts) – gareniski nedaudz saplacināts, 2,5–6 cm plats, ar biezu apvalku, kas nogatavojoties atplīst līdz pamatiem, klāts ar tumšiem matiņiem. Pašam riekstam plāns apvalks, kodols salds un garšīgs. Savvaļā aug ASV Atlantijas piekrastes mežos. Indiāņi šo koku izmantoja ļoti plaši, kā mēs tecinām sulu no bērziem un kļavām, tā viņi no šī koka. Koksni izmantoja gaļas kūpināšanai. Dažās stādaudzētavās ir pieejami šīs sugas stādi.

Ir vēl vairākas kāriju sugas, kuras arī veido kauleņus (riekstus), par kurām informācijas ir mazāk, un tās ir mazāk izplatītas. Taču iespēja pastāv, ka kādas no tām ar laiku ieraudzīsim arī Latvijā.

Ozols

Interesanti ir ar ozoliem. Ne velti tas ir viens no Latvijas simboliem, veido skaistu, cēlu vainagu. Uz Līgo svētkiem no zariem pinam vainagus, tam ir vērtīga koksne. Pastāv sabiedrībā ar ozolu baraviku. Daudz ir apdziedāts tautasdziesmās, un ne velti, jo koks patiešām ir izcils. Apsveicami, ka daudzviet privāto mežu īpašnieki sāk aizdomāties par sugu daudzveidību arī mežos, un ļauj augt jaunajiem ozoliņiem.

Ozoli (Quercus L.) – Fagaceae – pasaulē ap 450 sugu, bet citi avoti min pat 600 sugas. Latvijas teritorijā izplatīta viena suga, bet sešas sugas introducētas. Tie ir atrodami daudzos kontinentos un var būt kā vasarzaļi, tā mūžzaļi. Pārsvarā lielāki vai mazāki koki, bet var būt arī krūmi.

Parastais ozols (Quercus robur) – simbols tik ļoti daudzām lietām un norisēm. Pirmā lieluma koks, kura stumbrs mežu audzēs var veidoties ļoti slaids un koki var izaugt gari. Atsevišķi augoši, labos gaismas apstākļos, pilnīgi otrādi, var veidoties zemāki, bet ar ļoti plašu zarojumu. Ozolu auglis ir zīle, ko no gala iekļauj zīles kauss. Izrādās, ka zīlēm var būt ļoti plašs pielietojums. Tās var izmantot ne tikai lopbarībai mājas un meža zvēru piebarošanai. Latvijā arvien plašāk tiek piedāvāta no zīlēm pagatavota kafija. Tās uzturā var izmantot arī miltu veidā. Šim nolūkam pastāv noteiktas tehnoloģijas, kas ļauj atbrīvoties no ozolzīlēs esošiem tanīniem, kas piešķir tām rūgtumu. Tam izmanto mērcēšanas metodi, mainot  ūdeni un skalojot. Vēlāk zīles žāvē un maļ miltos. Tos var izmantot kā piedevu visdažādākajiem maizes, cepumu un kūku izstrādājumiem. Starp ozolu sugām tanīnu satura ziņā pastāv salīdzinoši lielas atšķirības. Vismazākais tanīnu saturs ir baltajam ozolam (Quercus alba). Amerikā intensīvi nodarbojas ar ozolu starpsugu hibridizāciju un kā stādu materiālu piedāvā daudzus starpsugu hibrīdus. Ir radīts ozols ar ļoti lielām zīlēm, saukts par  Timirjazeva ozolu (Q. macranthera x Q. Macrocarpa).  

Ginks

Ginks divdaivu (Ginkho biloba) – ir relikts pirmā lieluma koks ar ļoti interesantas formas lapām, kas rudenī skaisti krāsojas. Koks var sasniegt 40 m augstumu. Vainags no sākuma šauri konisks, vēlāk ieapaļš. No augļa iegūst ne tikai visiem zināmos uztura bagātinātājus, bet var izmantot uzturā, jo sēklu kauliņš ir ar saldu garšu. Pie Nacionālās operas kanālmalā aug simtgadīgs koks, kas sasniedzis 14 m augstumu un ik pa laikam dod arī augļus.

Ar to, protams, koku un krūmu saraksts nebeidzas, jo uzturā izmantojamas sēklas dod vēl vesela virkne citu. Ēdami riekstiņi ir dižskabārdim (Fagus sylvatica). Kentuki ragu koks (Gymnocladus dioicus) veido pākstis ar uzturā lietojamām sēklām, var pagatavot kafijai līdzīgu dzērienu. Ksantocera vai čikalkinrieksts (Xanthoceras sorbifolium) veido daudzcirkņu augli, kurā ir sēklas ar cietu apvalku un garšīgu kodolu. Vēl ar lielām ēdamām sēklām izceļas priedes – Ķīnas baltā, dzeltenā, baltstumbra, lokanā, parastā pīnija un Meksikas pīnija.

Izvēles iespējas ir plašas, nākotnē ar vārdu ”rieksts” mēs sapratīsim ne tika lazdas, bet plašu koku un krūmu klāstu.

Māris Narvils,

Vecākais speciālists dārzkopībā