Zem Itālijas saules lauksaimniecībā

Talsu novada lauksaimnieki arvien vairāk interesējas par bioloģisko saimniekošanu, dabas daudzveidības un vides saglabāšanu. Itālija ir kalnu reģions, kurā darbojas Kalnu programma. Tās galvenie mērķi ir unikālo dabas vērtību un cilvēka potenciāla saglabāšana un augstas labklājības nodrošināšana.

Šīs vērtības ir aktuālas arī Latvijas laukos. Zemniekiem bija jautājumi par to, kādu ietekmi uz vidi rada intensīva saimniekošana mazās platībās. Tādēļ Itālijā tika apskatīti divi reģioni, kuros saimniekošana ir atšķirīga, lai varētu gūt daudzpusīgāku pieredzi.

Toskāna

Molino Paciscopi S.R.L. (seno graudu šķirņu audzēšana un pārstrāde)

Viesojāmies saimniecībā, kuras īpašnieki vairākās paaudzēs ir dzirnavnieki un pēdējos 10 gadus specializējas seno graudu šķirņu audzēšanā un pārstrādē. Toskānas reģionā lielākoties tiek audzēti olīvkoki un vīnogulāji, taču pēdējo desmit gadu laikā te lielāka uzmanība tiek veltīta graudkopības nozares attīstīšanai. Attīsta tieši senās graudu šķirnes, jo šajā reģionā tie ir izsenis audzēti. Viņi uzskata, ka seno graudu šķirnēm ir izcilas garšas īpašības un tāpēc tie tiek izmantoti pastas un maizes gatavošanā. No senajām graudu šķirnēm gatavotie produkti garšo citādi, taču izcept un sagatavot tos ir grūtāk, jo tajos ir maz glutēna.

Graudu audzēšana prasa mazāk ieguldījumu salīdzinājumā ar Latviju, jo nav nepieciešamas kaltes – graudi izkalst uz lauka. Taču ražība gan ir ievērojami mazāka – 1,5 t/ha. Graudi lielākoties tiek audzēti kalnu nogāzēs, kas apgrūtina to novākšanu, jo kombains var kult tikai virzienā uz leju. Pārsteidz fakts, ka kombains kuļ ar hedera platumu 6 m. Pēc nokulšanas salmus sasmalcina un iestrādā zemē, taču tiek meklēt tiem arī cits pielietojums. Auga garums sasniedz pat 1,90 m, tam ir neparasti garas vārpas. Lai izvairītos no nezāļu savairošanās, graudaugu lauki cerošanas fāzē tiek ecēti. Garais stiebrs un platās lapas turpmākā augšanas periodā nodrošina nezāļu apēnošanu, kā rezultātā tiek apstādināta augšana.

Šajā saimniecībā mums bija iespēja aprunāties ar galveno agronomi, kura uzsvēra, ka graudu audzētājiem seno šķirņu audzēšanā jābūt zinošiem, jo tos drīkst audzēt tikai bioloģiski. Lietojot ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus, tie zaudē ģenētisko spēju noturēt augumu un intensīvi attīstīties.  Senās šķirnes tiek krustotas arī ar mūsdienu šķirnēm, tādējādi selekcionējot jaunas, kas daļēji saglabā seno šķirņu īpašības.

Dzirnavas šeit atrodās jau pirms ciema izveidošanas, apmēram 100 gadus iepriekš. Viņiem ir ļoti mazas graudu dzirnavas, kas maļ tikai vietējos graudus. Stundā tiek samalti no 150–250 kg graudu atkarībā no to apstrādes veida un cietības. Cena par 100 kg samalšanu ir no 15–20 eiro.

Ir divu veidu malšanas iespējas – ar cilindriem vai ar akmeni. Itāļu saimnieki uzsver, ka ar akmeni maltie graudi ir labāki, jo viņiem ir pārliecība, ka tādā veidā mazāk tiek zaudētas vērtīgās vielas. Šobrīd notiek darbs pie pētījuma sadarbībā ar Florences universitāti, lai to zinātniski pierādītu.

Saimniecība ir kooperatīva biedrs, kur apvienojušies 40 lauksaimnieki, no kuriem 35 ir ražotāji un 5 – pārstrādātāji. Kopā visi apsaimnieko 600 ha lielas zemes platības. Visi kooperācijas biedri gada laikā saražo 900 tonnas graudu.

Pamatnosacījumi, lai iestātos kooperatīvā:

1) Saimniecībā četrus gadus nevar būt izmantoti ķīmiskie mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļi. Par to pārliecinās arī kooperatīva agronoms;

2) Saimniecībā maksimāli var būt 15 ha graudaugu sējumu. Lielākās problēmas zemniekiem sagādā ievērot augu seku, jo olīvkoki un vīnogulāji ir daudzgadīgi stādījumi. Sējumus apdraud arī mežacūkas.

Kooperatīva vadība strādā brīvprātīgi, bet biedri maksā tikai simbolisku biedra naudu par zīmola izmantošanu. Vienīgais cilvēks, kam tiek maksāta alga, ir agronoms. 10 centi no katra pārdotā graudu kilograma veido viņa algu. Kooperatīvu biedrus vieno kopēja ideja par senču mantojuma saglabāšanu. Pārdošana notiek tikai reģionā. Mērķis nav paplašināt ražošanu un uzlabot finansiālo stāvokli, bet gan saglabāt graudu uzturvērtību un senās šķirnes.

Interesants ir fakts, ka itāļiem ir liela interese par rudzu audzēšanu un pārstrādi, tādēļ viņi pabijuši Latvijā, “Ķelmēnu” maizes ceptuvē. Savukārt Latvijā rudzu maizes pieprasījums ir krietni sarucis un cilvēki arvien vairāk patērē maizi no kviešu miltiem. Florences universitātes profesoriem bija liela interese par griķu audzēšanu, un tiek plānota turpmāka sadarbība ar LLKC par konsultāciju sniegšanu.

Podere Lemniscata (ēteriskās eļļas un aromātiskie augi)

Jauna saimniecība, kura uzsākusi darbību tikai pirms gada. Apsaimnieko tikai 1,5 ha, kuros aug arī olīvkoki. Reģionā, kurā vairums audzē tikai olīvkokus un vīnogulājus, saimniece Andreta Manuela ir uzdrošinājusies izveidot ko citādāku. Lielākoties audzē lavandu, bet ir iekārtoti arī izmēģinājuma lauciņi dažādu aromātisko augu un garšaugu audzēšanai.

Nesen iegādāts eļļas destilators, no kura iegūst divus produktus – eļļu un ziedūdeni. Tiek gatavotas ziepes, skrubji, aromatizētās un ēteriskās eļļas, sveces. Mūs pārsteidza, ka var iegādāties jau gatavu kūku maisījumu no senajām kviešu šķirnēm ar lavandas ziedu piedevu. Saimniecībā nodarbojas arī ar biškopību. Tiek piedāvāts medus ar dažādām neierastām garšām – čili, ingveru, lavandu, kurkumu un safrānu. Produkciju var nopirkt saimniecības veikaliņā, bet plānots  to realizēt arī mazos tirdziņos.

Azienda Latini Graziano (dārzeņu audzēšana)

Saimniecība apsaimnieko 20 ha vīnogulāju, 3 ha dārzeņu, 20 ha graudu, nedaudz meža un 1000 ābeļu. Tā ir ģimenes saimniecība, kurā saimnieko divi brāļi, sezonas laikā tiek nodarbināti vēl divi darbinieki.

Dārzeņi tiek audzēti lielā daudzveidībā, lai būtu, ko piedāvāt katra pircēja  gaumei un uzreiz pārdot, jo itāļi ir ļoti prasīgi attiecībā pret produkta garšu un kvalitāti. Piemēram, audzējot tomātus, tiek piedāvāti tomāti gan pastai, gan konservēšanai, gan svaigai ēšanai, jo to šķirnes ir atšķirīgas. Cilvēki ir gatavi braukt daudzus kilometrus, lai iegādātos svaigu produkciju.

Ierodoties saimniecībā, bijām pārsteigti par nezāļainajiem laukiem, taču saimniekam par to ir savs skaidrojums. Zeme ir mālaina, tādēļ tās atbrīvošana no nezālēm tikai veicina zemes izkalšanu un mitruma zaudēšanu, līdz ar to – ražas zudumu. Rudenī no lauka nezāles nenovāc, tās paliek papuvē, savukārt pavasarī  tiek sasmalcinātas un iestrādātas augsnē. Viņš uzskata, ka savvaļas augos dzīvo kukaiņi, kas rada konkurenci kultūraugu kaitēkļiem. Notiek savstarpēja cīņa, kuras rezultātā gan viena, gan otra kukaiņu populācija tiek iznīcināta. Šobrīd laika apstākļi Itālijā ir netipiski, jo daudz līst, tādēļ redzējām koši zaļus laukus. Vairākos ir ierīkota pilienveida laistīšana gadījumos, kad mitruma nepietiek.

Azienda Agricola Quadalti (slaucamo aitu audzēšana un piena pārstāde)

Ģimenes uzņēmums, kurš nodarbojas ar aitkopību. Saimniecībā ir 1600 aitas, no kurām 1000 ir slaucamas. Pilna cikla saimniecība, jo paši audzē un gatavo barību aitām. Apsaimnieko ap 400 ha, no kuriem 150 ha ir īpašumā. Saimniecībā iegūst arī atjaunojamo elektroenerģiju, – saules baterijas izvietotas uz aitu novietņu jumtiem, sasniedzot jaudu 180 kw. Saimnieks atzīst, ka tas ir bijis ilgtermiņa ieguldījums un šobrīd var nopelnīt, nedarot neko! Saimniecībā pie aitām tiek nodarbināti 4–5 cilvēki pastāvīgi. Sierotavā strādā 3 cilvēki divreiz nedēļā.

Aitu šķirne ir vietējā Sarda, kuras izcelsme ir no Sardīnijas, kas esot labākā no piena aitu šķirnēm. Izslaukums 270–280  l gadā no vienas aitas ar tauku saturu no 6–6,5% un 5,3–5,8% olbaltumvielu saturu. Aitas tiek slauktas ar paralēlo slaukšanas sistēmu. Slaucamo aitu mūžs ir 6–7 gadi. Aitas pa dienu ir ganībās, taču vakaros atgriežas novietnēs, jo tās apdraud vilki, kuru reģionā ir daudz, jo tie ir aizsargājami dzīvnieki un tos nedrīkst medīt. Aitas tiek ganītas ar speciāli apmācītiem Borderkollija šķirnes suņiem. Aitām vilnu cērp vienreiz gadā – maijā. Līdzīgi kā Latvijā, aitu vilnas iegūšana izmaksā dārgāk nekā tās realizācija.

Turpat pašiem ir savs pārstrādes cehs, kur tiek gatavoti dažādi sieri un jogurts. Vienu trešdaļu no saražotā piena pārstrādā paši, pārējo pārdod. Sieru pārdod vietējos veikalos, 90% produkcijas – reģionā. Sierus nogatavina 6 līdz 24 mēnešus 6 grādu temperatūrā ar 82% gaisa mitrumu. Sieri ir ar dažādām piedevām – pipariem, pistācijām, valriekstiem, rozmarīnu.

Azienda di Umberto Nappini (augļu un dārzeņu audzēšana un pārstrāde)

Saimniecība atrodas piejūras zonā, kur ir citādāks klimats, – kalnu ielejā, kur zeme ir auglīgāka. Tajā aug dažādi augļi un dārzeņi. Mūsu ierašanās laikā tika vākta persiku, aprikožu, meloņu un ķiršu raža, bet no dārzeņiem gatavojās tomāti, gurķi, kabači, artišoki un citi dārzeņi. Saimniecībā tirgo svaigu produkciju, gan arī gatavo konservus.

Saimniece Silvana Napini stāsta, ka ražu novāc lielākoties ģimenes locekļi. Sezonas laikā tiek piesaistīti daži palīgstrādnieki. Ogu pašlasīšanu nepraktizē, jo vietējiem ir maza pieredze dārzkopībā, tādēļ lauki tiek bojāti.  Pārstrādes procesā tiek izmantots katls Robot system RS20 produkcijas pirmapstrādei, kā arī autoklāvu pasterizēšanai. Gatavojot zem spiediena zemā temperatūrā, produkcija nezaudē garšu un krāsu. Procesā netiek izmantoti konservanti. Produkciju realizē tirdziņos, jo sadarbība ar lielveikaliem bijusi neveiksmīga, jo tie kavēja maksājumus par pārdoto produkciju.

Dienvidtirole

Šajā reģionā apmeklējām trīs saimniecības, kuras ir Dienvidtiroles zemnieku apvienības biedri. Šī apvienība ir lielākā zemnieku nevalstiskā organizācija Itālijā. Tajā ir apmēram 21 tūkstotis biedru. Tās mērķis ir nostiprināt zemnieku ekonomisko, sociālo, kulturālo un politisko ietekmi un pārstāvēt tās locekļus dažādās iestādēs, arodbiedrībās un citās organizācijās.

“Roterhahn” ir šīs apvienības zīmols, kas tulkojumā nozīmē “sarkanais gailis”, kas simboliski nozīmē apvienojušos cilvēkus, kas vienmēr ir mundri un aktīvi darbojas.

Reģions diezgan būtiski atšķiras no citiem Itālijas reģioniem. Pēc 1. pasaules kara Tirole, kas pirms tam bija Vācijas pārvaldībā, tika sadalīta Dienvidu un Ziemeļu daļās. Dienvidu daļa tika iekļauta Itālijas teritorijas daļā, bet Ziemeļu – Austrijas. Tādēļ Dienvidtirolē dzīvo daudz vācu izcelsmes cilvēku. Neskatoties uz valsts piederības maiņu, vāciskā mentalitāte ir saglabājusies ar tai raksturīgo rūpīgo saimniekošanas veidu.

Fischerhof (vīnogulāju un augļu audzēšana, alkoholisko dzērienu ražošana)

Ģimenes uzņēmums, kurā visi ir nodarbināti. Apsaimnieko 5,5 ha. Tas nav daudz, taču šim reģionam raksturīgs saimniecības lielums. Puse no teritorijas aizņem vīna dārzi, otru pusi – dažādi augļu koki. Saimniecība darbojas trīs nozarēs:

• Alkoholisko dzērienu gatavošana. Saimniecībā ir 10 veidu grapas, 15 veidu degvīna un 15 veidu liķieri. Šobrīd ir izveidots jauns produkts – rums. Degvīna ražošana dod vislielākos ienākumus. Gadā tiek saražotas 20 000 dzērienu pudeļu;
• Augļu koku un vīnogulāju audzēšana. Audzē ēdamo ābolu šķirnes Pink Lady, Gala un citas. No saražotās produkcijas 80% pārdod kooperatīvam, 20% tiek pārstrādāti vīnā. Ābeles ir apklātas ar melniem tīkliem aizsardzībai pret krusu. Kādreiz šie tīkli bija baltā krāsā, taču vienotu ainavas nosacījumu dēļ, šobrīd tie drīkst būt tikai melnā krāsā;
• Lauku tūrisms. Piedāvā 5 dzīvokļus savā lauku sētā. Interesanti ir tas, ka viesus nenodrošina ar brokastīm vai citām ēdienreizēm. Vienreiz nedēļā notiek vīna degustācija un vienreiz nedēļā – grila vakars, kurā viesi var pievienoties.

Produkciju pārdod restorāniem, vīnotavām, Ziemassvētku tirdziņos. Saimnieks Martins Maurahers saimniecību pārņēmis no sava tēva, un arī pats saimniekošanu plāno nodot saviem bērniem: meita rūpēsies par augļudārzu, bet dēls – par degvīna darināšanu.

Valentinhof (augļu, ogu un dārzeņu audzēšana)

Luka Unterhofers ir daudzpusīgs bioloģiskais uzņēmējs, kas saimnieko Meranas pilsētā. Lielāko daļu ap saimniecību esošajās platībās tiek audzētas ogas, kauleņkoki un āboli, kā arī dažādi dārzeņu veidi. Viss ir iekārtots, domājot par perspektīvu, izmantojot dabīgus līdzekļus. Dārzeņi, kas tiek sagatavoti saimniecībā, tiek pārdoti, izmantojot “Roterhahn” zīmolu. Realizācija notiek no maija līdz decembrim uz vietas saimniecībā vai tās jaunatvērtajā veikaliņā.

Pieder 15 ha zemes, no kuras  trīs ceturtdaļas aizņem āboli. Audzē tikai ēdamo ābolu šķirnes ābolus Gala, Pink Lady un citus. No viena hektāra iegūst 40 t ābolu. Darbs tiek nodrošināts visu gadu, apmēram uz vienu hektāru nepieciešamas 700 darba stundas. Kādreiz ābolu novākšanā tika ieguldīts lielāks darbs, jo nebija ābolu novākšanas paceļamās platformas. Āboliem tiek veikta ražas normēšana jau palieliem augļiem. Tiek novērtēts viss koks kopumā, un vidēji uz koku tiek atstāti 100 āboli. Bioloģiskie augu aizsardzības līdzekļi ir mazefektīvi, tādēļ sezonas laikā ābeles jāmiglo līdz pat 20 reizēm.

Grūtības ir ar vietējo darbaspēku, jo itāļi nelabprāt strādā smagu roku darbu, turklāt vēl karstā laikā – 35 grādu karstumā. Lielākoties darbinieki ir iebraucēji no Čehijas, Slovēnijas un Āfrikas. Darba samaksa ir 7 eiro/h, tiek nodrošināta ēdināšana un dzīvošana.

Krūmmellenes audzē speciāli sagatavotā skābinātā augsnē, kas pildīta plēves tunelī, lai nesaskartos ar apkārtējo vidi.

Zemenēm tuneļveida pārklājums ir baltā krāsā, lai pasargātu no krusas, un tā labi atstaro saules gaismu, neļaujot augiem sakarst. Zemeņu dobes mēģināts apklāt ar materiālu, kas organiski sadalās sešu mēnešu laikā. Saimnieks atzina, ka tas ir dārgs, taču vērtīgs, jo nezāles nevar caur to izspraukties. Tiek eksperimentēts zemenes pārklāt ar veltas aitas vilnas bieziem paklājiem, taču tas nesniedza vēlamo rezultātu. Saimnieks nemitīgi eksperimentē, lai atrastu piemērotāko segumu.

Obertimpflerhof (cūku audzēšana un gaļas pārstrāde)

Saimniecība atrodas idilliskā lauku kalnu ielejā, 1280 metrus virs jūras līmeņa. Cūkas aug brīvā dabā, un barība ir sagatavota bez ģenētiski modificētiem organismiem. Tas garantē augstvērtīgas gaļas ieguvi, tādēļ īpašnieks Francs Inerhofers ir ļoti lepns par šādu cūku audzēšanas metodi. Tiek izmantotas tradicionālas apstrādes metodes un roku darbs, lai iegūtu dažādus speķa un desu izstrādājumus. Šāds piedāvājums ir veicinājis ļoti bagātīgu apmeklētāju skaitu.

Tā ir maza saimniecība, tikai 2 ha zemes īpašumā, trešo hektāru nomā. Saimniecībā aug 100 cūkas. Sivēni tiek iepirkti, tas maksā 115 eiro un to audzē vienu gadu. Audzē raibu vietējo šķirni, kam ir izteikta pakaļējā šķiņķa daļa un mugura. Barību iepērk no Vācijas, jo tur tā ir lētāka. lielākoties baro ar granulām, rudens pusē ar kartupeļiem un ganībās pļauto zāli, ko pļauj trīs reizes gadā. Sivēni visu laiku aug brīvā dabā, arī ziemā, kad sasnieg sniegs, tie labprāt uzturas ārā, ir veselīgi, un saimnieks atzīst, ka pēdējo 3 gadu laikā ir tikai daži kritušie. Veterinārijai iztērēts ap 300 eiro.

Kautuves saimniecībā nav, to dara blakus ciemā. Kautķermenis tiek pārdalīts uz pusēm un atgādāts atpakaļ saimniecībā. No sākuma gaļu notur trīs nedēļas sausajā sālī, tad divus mēnešus kūpina aukstos dūmos 17–18 grādos, pēc tam vēl vienu gadu vēdina. Šo ilgstošo procesu rezultātā produkta sākuma svars samazinās līdz pat 60%, tādēļ pārdošanas cena ir augsta 21–30 eiro kilogramā. Visa produkcija tiek pārdota uz vietas saimniecībā.

Saimniecībā redzējām divas mēslu krātuves, un to tehnoloģiskais risinājums mūs ļoti pārsteidza – betonēts laukums ar sānu malām bez vircas uztvērējakas, bet otra krātuve ceļa malā ar dēļu nožogojumu. Latvijā ir krietni stingrākas prasības attiecībā uz kūtsmēslu apsaimniekošanu. Saimniecībā brīvi apskatījām cūkas, kas Latvijā saskaņā ar biodrošības nosacījumiem nebūtu iedomājams.

Secinājumi:

1) Lielākā daļa apmeklēto saimniecības saimnieko bioloģiski, taču nesakārto dokumentāciju, lai iegūtu apliecinošu sertifikātu, bet tas nemazina klientu daudzumu;

2) Pārsteidzoši, ka nelielās platībās ar pāris hektāriem var izdzīvot un uzturēt ģimeni;

3) Saimnieki savstarpēji kooperējas, un ir pieejams dāsns reģiona pārvaldes sniegtais atbalsts tiem jaunajiem lauksaimniekiem, kas vēlas palikt un saimniekot kalnos. Kalnaina apvidus ciematā, kur dzīvo 1000 iedzīvotāju, ir pašiem savs bērnudārzs, skola, sakārtota infrastruktūra un ceļi;

4) Spēcīga seno tradīciju saglabāšana gan audzēšanas, gan pārstrādes tehnoloģijās;

5) Saimniecībās ar lopiem pārstrādes cehos mūs uzņēma un ļāva izstaigāt un visu apskatīt bez speciāla apģērba;

6) Itāļiem ir vēlme apgūt jaunas lietas, tādēļ viņi bija priecīgi par gūtajiem kontaktiem Latvijā, lai varētu konsultēties par rudzu un griķu audzēšanu.

Mācību brauciena dalībnieki atzina, ka bijis vērtīgi uzzināt, kā laukos saimnieko itāļi. Pārsteidza, ka, neskatoties uz kalnaino, grūti apstrādājamo zemi, tiek izmantots ikviens brīvais zemes pleķītis, strādāts pat tādās nogāzēs, kur šķiet, ka mazais traktors tūlīt iekritīs aizā. Atzinīgi novērtējama itāļu nopietnā attieksme pret senču mantojumu un vēlme to saglabāt un turpināt iesākto. Latviešiem arvien vairāk vajadzētu novērtēt kooperācijas nozīmi lauksaimniecībā un biežāk atļauties būt tikpat saulainiem, nesteidzīgiem un dzīvespriecīgiem kā itāļi.

Uzziņai. Pieredzes apmaiņas brauciens tika organizēts Lauku attīstības programmas (LAP) investīciju pasākuma 2014.-2020. gadam “Zināšanu pārneses un informācijas pasākumi” apakšpasākuma “Profesionālās izglītības un prasmju apguves pasākumi” ietvaros.

Jolanta SŪNA-STRAUTIŅA,

LLKC Tālākizglītības nodaļas izglītības projektu vadītāja

Katrīna KĻIMOVSKA,

LLKC Talsu nodaļas Uzņēmējdarbības konsultante

Foto: Jolanta Sūna-Strautiņa