ES nauda: ieguldījums veicinājis attīstību, mazinājis apdzīvotību

Saruna ar Agroresursu un ekonomikas institūta Lauku attīstības novērtēšanas daļas vadītāju ELITU BENGU par Lauku attīstības plāna līdzekļu izlietojumu laukos.

- Lauku attīstības plāna (LAP) virsmērķis ir pārticis cilvēks ilgtspējīgi apdzīvotos laukos. Iepriekšējā plānošanas periodā, 2007.–2013. gadam, laukiem Lauku attīstības plāna ietvaros bija pieejam 1,38 miljardi eiro. Šajā periodā summa ir vēl lielāka – 1,5 miljardi eiro, no kuriem līdz šī gada sākumam bija izlietoti 560 miljoni eiro. Vai šī nauda palīdzējusi sasniegt virsmērķi?

- Virsmērķis sasniegts netika, bet ir ļoti labs. Tā īstenošana atkarīga no tā, kādiem pasākumiem nauda tika piešķirta. Ja plānojām dot naudu izaugsmei, vēlējāmies paaugstināt darba ražīgumu un stiprināt ražotājus, tad tas zināmā mērā ir panākts. Salīdzinot lielo saimniecību skaitu un ražīguma rādītājus 2007. gadā un tagad, ir gūti ievērojami panākumi, izmantojot ES fondu finansējumu. Jautājums – cik efektīvi tā tika izlietota? Vai naudu izlietoja tiešām tiem mērķiem, kam bija plānots.

Mums ir ES noteiktie obligātie rādītāji, kas jāsasniedz, un mūsu pašu nospraustie. Visus rādītājus neesam sasnieguši. Problēma tāda, ka iepriekšējā periodā, 2007.–2013. gadā, iekrita krīze. Ja nebūtu tās, rādītāji būtu citādi, nekā reāli šobrīd redzam. Krīze izbojāja kopējo bildi. Taču, ja nebūtu Lauku attīstības programmas finansējuma, lauku cilvēkiem būtu bijuši ārkārtīgi smagi apstākļi, un negribas pat iedomāties, kādi izskatītos lauki un lauksaimniecība. Var teikt, ka Lauku attīstības programma izglāba daudzus lauksaimniekus no bankrota.

Lauku attīstības programmas virzība bija vērsta uz lauksaimniecības koncentrāciju. Mums ir divas pamatnozares – laukkopība, precīzāk – graudkopība, un piena lopkopība. Šīs nozares mums attīstās, un saražotās produkcijas apjoms ievērojami pārsniedz iekšējam patēriņam nepieciešamo. Tātad – esam ieguldījuši nozarēs, kam ir ļoti nozīmīgs eksports. Graudus eksportējam veiksmīgi, citāda situācija ir piena nozarē, kur iepirkuma cenas hroniski ir starp zemākajām ES un nav atrisināts jautājums par saražotā piena pārstrādi un veiksmīgu eksportu.

Lielo saimniecību skaits ar standartizlaidi virs 250 tūkst. eiro gadā ir ievērojami pieaudzis, tās pamatā ir graudkopības saimniecības, kas spēj sevi uzturēt. Vienlaikus mazo saimniecību skaits ir samazinājies uz pusi, lielākā daļa no tām ir pašpatēriņa saimniecības. Apdzīvotībai mazās saimniecības ir būtiskas – tām ir zeme, mājas, tur dzīvo cilvēki, kas spēj sevi apgādāt ar pārtiku. Vai koncentrēšanās process notika sabalansēti? Jāatzīst, ka ne visai. Iespējams, ka rādītāji būtu labāki, ja rezultātu mērījumos iekļautu tikai tās saimniecības, kas reāli ražo produkciju tirgum. Patlaban šādu pētījumu veicam.

- Kādi veidojas secinājumi par rezultātiem nozarē?

Jau daudzus gadus, stāstot par pētījumu rezultātiem un situāciju saimniecībās, esmu runājusi par nepieciešamību iesniegt precīzus datus. Atkarībā no tā, kam par sliktu mūsu apkopotie dati liecina – lieliem vai maziem saimniekiem, tie tiek apstrīdēti un mums pārmet, ka rēķinām nepareizi, ka dzīvē tā nemaz neesot. Mēs neizgudrojam skaitļus. Ja zemnieks ziņo, ka viņam ir tādas un tādas platības, tik un tik saražotās produkcijas, pārdots tik un tik daudz, tad uz to arī balstāmies. Ja paši dod nepareizus datus, tad pie aprēķinu gala rezultāta zinātnieks nevar būt vainīgs. Nevajag brīnīties, ka dati ir citādi, nekā cilvēki sagaida.

Vēl ir tipiski pārmetumi: “Manā saimniecībā ir savādāk.” Jā, konkrēti vienā saimniecībā situācija var būt citāda, bet mēs vērtējam Latviju kopumā. Mēs nevērtējam katru individuālu saimniecību. Mēs vērtējam tūkstošiem saimniecību. Tās ir 70 tūkstoši saimniecību, ko vērtējam un velkam ārā vidējās vērtības katrā saimniecību grupā. Protams, vienmēr būs saimniecības, kam klājas izcili, būs arī tādas, kam vienmēr būs problēmas. Tas atkarīgs no saimniekošanas.

Es nepārtraukti aģitēju – dodiet pareizus datus Valsts ieņēmumu dienestam, CSP un SUDAT. Tad varbūt arī situācija mūsu aprēķinos izskatītos krietni labāka. SUDAT ir viens no uzticamākajiem avotiem, jo te speciālisti seko līdzi, kā klājas saimniecībām un pārbauda datu uzticamību. Mums būtu ļoti svarīgi, ja datus ik gadu vāktu no vienām un tām pašām saimniecībām, lai mēs zinātu, kā tās attīstās, kāds ir progress. Diemžēl ir saimniecības, kas nevēlas nodot datus.

- ES finansējumam ir vismaz divi mērķi. Viens ir celt ražīgumu un efektivitāti, otrs – nodrošināt lauku apdzīvotību. Vēl ir Nacionālā attīstības plāna sauklis “Cilvēks pirmajā vietā”. Ikviens no mums strādā, lai dzīvotu labāk...

- Ir cilvēki, kas dzīvo labāk, un viņu skaits ir pieaudzis. Lauku attīstības programmas nosaukumā ir skaidra norāde uz mērķi – lauku attīstību. Līdz ar to ļoti jāpārdomā, cik lielus līdzekļus mēs atvēlam lauksaimniecības kā nozares attīstībai un cik – lauku attīstībai. Mēs nevaram prasīt augstu darba ražību, saglabājot darba vietas.

No lauksaimniecības nozaru attīstības jānodala nauda, ar kuru attīstīt lauku telpu. Īpaši gribas uzteikt LEADER atbalstu, kas ir bijis ļoti veiksmīgs un, manuprāt, noteikti būtu jāturpina. Summas gan no kopējās programmas bija ļoti niecīgas – 2007.–2013. gada periodā 2,5%, pašreizējā periodā 5%. Šos līdzekļus veiksmīgi izmantojušas pašvaldības, vietējās biedrības, arī mazie uzņēmēji. Te ļoti būtiska loma ir Vietējām rīcības grupām (VRG), tam, cik tās spēj reāli novērtēt lokālās teritorijas vajadzības. Šajā periodā puse no VRG piešķirtajiem līdzekļiem bija jāizlieto, lai aktivizētu uzņēmējdarbību. Kādu, tas pašiem bija jādomā. Ja vajag atbalstīt, piemēram, dzērveņu kaltēšanu, veļas mājas izveidi vai sociālo biznesu, tas bija pašu lemšanā. Manuprāt, LEADER finansējums būtu jāpalielina, jo tas ir instruments vietējiem cilvēkiem pašiem aktivizēties un lemt par savu vajadzību īstenošanu.

Tātad, runa ir par diviem blokiem – lauksaimniecību un lauku telpu. Lauku telpa ietver nelauksaimniecisko uzņēmējdarbību un visu pārējo, kas nodrošina cilvēku ērtības. Ekonomikas ministrijas paspārnē gan arī ir programmas, kur var gūt atbalstu uzņēmējdarbībai, kas nav saistīta ar lauksaimniecību. Būtu svarīgi, ja visas ministrijas sadarbotos, ņemot vērā visas Latvijas vajadzības. Zemkopības ministrijas atbildībā esošā Lauku attīstības programma nevar glābt visu Latviju, tas ir arī Vides un reģionālās attīstības un Ekonomikas ministrijas jautājums.

- Vai esat vērtējuši arī mazo saimniecību atbalsta programmas realizāciju? Mazie lauksaimnieki, kam paveicies tik pie 15 000 eiro granta saimniecības attīstībai, ir ļoti pateicīgi par šādas programmas īstenošanu.

- Šī atbalsta programma bija vienkārša un labi darbojās. Parasti mazajiem jaunu tehniku iegādāties bija faktiski neiespējami, un viņiem ir vissliktākā situācija ar pamatlīdzekļiem, ar ieguldījumiem saimniecībā. Lielie savu tehnikas parku un pārējos pamatlīdzekļus atjauno ļoti veiksmīgi, to redzam arī datos. Mazie jaunu tehniku nopirkt nevar, iepriekšējā periodā ar ES fondu atbalstu viņiem nebija iespējas iegādāties arī lietotu tehniku. Tagad lietotu tehniku pirkt var. Mazo lauksaimnieku shēmā lietotas tehnikas iegāde ir viens no populārākajiem pirkumiem. Līdz ar to mazo lauksaimnieku atbalsts ir vienīgā iespēja, kā šīm saimniecībām atjaunot pamatlīdzekļus.

21.slaids. Saimniecību struktūra un attīstības tendenču izpēte Latvijā un salīdzinājums ar izvēlētajām ES dalībvalstīm

- LLKC aprēķini liecina, ka lielās saimniecības, īpaši graudu audzētājas, ir pašpietiekamas, tās ir dzīvotspējīgas pat bez ES atbalsta. Vai lauksaimniecības politikas finansējums nebūtu jāpagriež mazo un vidējo saimniecību virzienā, lai noturētu reģionu apdzīvotību?

- Manuprāt, pamatā tomēr ir zināšanas un izpratne. Ja cilvēkam nebūs izpratnes par to, kur likt produktu, pie kura tikts, ieguldot ļoti lielu darbu, tad nekas nelīdzēs. Viena lieta ir ieguldīt smagu darbu zemes apstrādē, pirkt sēklu, audzēt, vākt, cita lieta – izaudzēto pārdot. Saimniekam jāsaprot, ko uz viņam pieejamās zemes platības, ņemot vērā tās auglību, var izaudzēt un kur izaudzēto pārdot, lai gūtu peļņu. Mēs taču strādājam, lai nopelnītu. LLKC ļoti daudz dara, apmācot cilvēkus saimniekošanā. Pamatu pamats ir zināšanas. Ja tās ir, pelnīt var arī uz mazām platībām. Varbūt ne ļoti daudz, bet pietiekami. Ja zināšanu nav, cilvēks iztērē laiku, spēkus un līdzekļus bezjēdzīgi.

Otrs. Mums no valstiskā viedokļa jāsaprot, ko vēlamies attīstīt. Atgādināšu, ka visas saimniecības saņem platībmaksājumus. Cik liels ir saimniecību apjoms, ko vēlamies attīstīt un virzīt. Pašreiz esošās 40 tūkstošus mazās saimniecības, kuru standartizlaide ir līdz 4000 eiro, visas mēs nepacelsim. Mums nav finansiālu iespēju tās iecelt efektīvi ražojošo kārtā, bet 10 tūkstošus vajadzētu mēģināt pacelt un virzīt. Bet tam jānotiek kompleksi – dodot zināšanas tiem, kam nav, un tam sekojošu atbalstu.

- Tātad – ja vēlamies apdzīvotus laukus, kur ir ne tikai lielās saimniecības, bet arī mazās un vidējās, tad primāri jāiegulda izglītībā un jāinformē lauku cilvēki par tirgus tendencēm, jaunākajām saimniekošanas metodēm?

- Jā. Pasaule mainās. Ja gribam izdzīvot, mums pietiek ar Latvijas tirgu. Ja mums ir vēlme nopelnīt un kļūt turīgiem, tad ir eksports. Ar dažu dārgu lietu pārdošanu vietējā tirgū neizdzīvot. Ja domājam par attīstību, ir jādomā par eksporta tirgiem. Ja gribam eksportēt, tad jāzina – ko, kāds būs eksporta produkcijas realizācijas laiks.

- Un – kāda pievienotā vērtība.

- Tieši tā. Jo lielāka pievienotā vērtība, jo vairāk saņemsiet un varēsiet samaksāt darbiniekiem, pretējā gadījumā notiks tikai izejvielu eksports, ar kuru nekādu lielo naudu nopelnīt nevar. Ministrija, ņemot vērā ieteikumus, var noteikt, uz ko koncentrēties, kur izlietot publisko naudu. Visam naudas nekad nepietiks.

- Vai mazo saimniecībām izeja var būt kooperatīvs?

- Jā, varētu, bet skatoties, kāds kooperatīvs. Tam jābūt ar labu vadītāju, kurš mācēs jūsu produkciju pārdot par maksimāli augstāko cenu.

- Latvijā bija mēģinājums apvienoties kooperatīviem, lai pārdotu produkciju ar augstu pievienoto vērtību. Tapa uzņēmums “Latvijas piens”, kura darbība diemžēl bija neveiksmīga. Vai ir veikts šī notikuma izvērtējums?

- Mēs konkrēti piena nozari nevērtējam. Mēs vērtējam tikai LAP devumu nozarei kopumā. Faktiski puse no darba ražības pieauguma lauksaimniecībā ir panākta ar LAP finansējumu.

“Latvijas piena” ideja bija ļoti laba – lai nebūtu atkarīgi no pārstrādes, zemnieki veidoja savu rūpnīcu. Problēma bija, ko tajā rūpnīcā ražoja. Ja mums ir 10 piena pārstrādes kombināti, kuri ražo vienu un to pašu produkciju, savstarpēji konkurējot, mēs viens otru iznīcinām. Domājam ko citu. Ja varētu kooperēties un vienoties, ka, piemēram, divi uzņēmumi ražos augstas kvalitātes Holandes un Krievijas sieru eksportam, divi – svaigpiena produkciju, vēl pāris uzņēmumu – piena pulverus utt., tad lieta aizietu. Bet visi ražo vienu un to pašu un konkurē vienos un tajos pašos tirgos. Tas nekādi nozarei nepalīdz.

Nule paskatījos datus par cenām – piena iepirkuma cena mums ir viena no zemākajām ES, turpretī siera cena – viena no augstākajām. Te kaut kas nav pareizi. Kā tas nākas, ka pie zemākās piena iepirkuma cenas produkts sanāk visdārgākais! Tātad, ne jau piena ražošanā ir problēma. Taču milzīgie ieguldījumi piena ražošanas nozarē – slaukšanas robotos, karuseļos, fermu tehnoloģijās – ir jāatpelna. Ja piena cena krītas, tad kā ieguldījumus efektivitātē, kas patiešām ir uzlabojusies, atpelnīt?

Vēl viena problēma ir lielais mazo piensaimnieku kooperatīvu skaits, kas arī konkurē savā starpā. Līdz ar to noturēt piena cenu ir ļoti problemātiski. Turklāt tos ļoti labi prot sašķelt. Vēl ir jautājums par ilgtermiņa līgumiem, jo daudziem saimniekiem ir raksturīga staigāšana – kas vairāk pasola, tam pārdod.

Jebkuram uzņēmējam jāskatās uz sevi, jāvērtē savas spējas saražot un pārdot, nevis jāvadās pēc tā, kam valsts maksās lielāku atbalstu. Nevajag mainīt nozares tikai tādēļ, ka par kaut ko būs lielāks atbalsts. Lauksaimniecība ir tāds pats bizness kā jebkurš cits. Jā, tā ir specifiska nozare, kas atkarīga no laika apstākļiem, slimībām un citiem apstākļiem. Bet ar to jārēķinās. Domāju, ka maksājumi par hektāriem, par kultūraugiem un lopiem jau ir viens no veidiem, kā sabiedrība atbalsta zemniekus.

Cita lieta – atbalsts investīcijām jeb biznesam. Nepieciešamas zināšanas, lai aprēķinātu, cik jaudīgu tehniku pirkt, kādas iekārtas iegādāties. Par to saimniekam jādomā pašam un jāsabalansē iespējas.

Atbalsts nepieciešams risku apdrošināšanai, kas ir drošības spilvens dažādām krīzēm, lai neiekristu mīnusos. Tāpat jāfinansē dažāda veida konsultācijas un zināšanu apguve.

- ES veco valstu LAP ļoti daudz paredz ieguldīt neproduktīvajos ieguldījumos, tajā skaitā vides aizsardzības pasākumos.

- Vecajās ES valstīs ir cita situācija. Tās savā tirgū ir nostiprinājušās. Mums bija jāiekaro daļa no tirgus, esot ļoti bēdīgā situācijā. Līdz ar to mēs visu laiku esam negodīgā konkurencē ar ES vecajām valstīm, kas tirgū strādājušas kopš ES dibināšanas un tur savu vietu nostabilizējušas. Turklāt joprojām ir liela atšķirība platībmaksājumos. Ja mums ir vienots kopīgais tirgus, tad kāpēc vienam var piemaksāt vairāk, citam – mazāk. Līdz ar to ES kopējais tirgus ir izkropļots. Turklāt citas dalībvalstis neuzrāda, cik vēl piemaksā zemniekiem par lopiem, stādījumiem un sējumiem. Tāpat netiek ņemts vērā, cik lielu tirgus daļu katras valsts lauksaimnieki aizņem. Godīga konkurence kopējā tirgū neeksistē.

- Kopējās lauksaimniecības politikas pēc 2020. gada pamatnostādnes paredz lielāku iespēju pašām dalībvalstīm lemt par finansējuma sadali lauku attīstībai un lauksaimniecībai. Tas jau daudziem ekspertiem licis izteikt bažas par dažādiem riska faktoriem, tajā skaitā par politiskā lobija ietekmi uz finansējuma sadali, kas var neveicināt KLP mērķu sasniegšanu.

- Patlaban nav zināms, cik liels būs KLP budžets. Neskatoties uz to, jau šobrīd mums visiem jāvienojas, kas laukos ir prioritāte un kam noteikti dosim naudu. Nav jāgaida, kad zināsim, cik naudas būs. Sanāksmēs Briselē mums tiek uzsvērts, ka EK ļoti nopietni vērtēs katras dalībvalsts izvērtējumu par esošo situāciju un kādas ir izvēlētās prioritātes nākotnei, balstoties uz SVID (SWOT analysis) jeb stipro un vājo pušu analīzi. Tātad – mums pa punktiem jāsaliek, kas mums ir svarīgākais lauksaimniecībā un kas – lauku attīstībā. Jānosauc, piemēram, pieci punkti prioritārā secībā un jānosaka, cik procentus no kopējās summas kurai prioritātei piešķirt. Un pie tā arī jāpieturas. Kad būs zināma naudas summa, tad arī attiecīgi tā jāsadala. Tad būs vienalga, cik liela summa tiek piešķirta, jo prioritātes ar procentuālo naudas sadalījumu mums ir skaidras.

Ne mazāk svarīgi noteikt rādītājus, ko Latvijā vēlamies sasniegt. Piemēram – mums ir 10 tūkst. tirgum ražojošas saimniecības, par kurām rūpējamies, gādājam par to pamatlīdzekļu atjaunošanu un nosakām, ka, piemēram, viena saimniecība septiņu gadu periodā nevar pretendēt uz vairāk nekā 150 tūkst. eiro investīcijām. Galvenais – noteikt, ko vēlamies attīstīt. Ja runa par lauksaimniecību, tad, kādas nozares, kādām vajadzībām. Un tad vairs nelēkājam un neko nemainām. Bieži vien mērķis nav sasniegts nevis tādēļ, ka tas bija nepareizs, bet gan tādēļ, ka notika mētāšanas – vienai nozarei noņēma, citai pielika, jo bija krīze. Ja izturam konsekventi, tad varam vērtēt, vai mērķi ir sasniegti. Protams, ja uznākt nopietna kataklizma, tad finansējuma sadali var mainīt.

Nav svarīgi, cik LAP ir asis vai prioritātes, svarīgi noteikt, ka gribam attīstīt konkurētspēju, noturēt laukos cilvēkus, uzlabot infrastruktūru un nodrošināt, lai cilvēkiem tur patiktu dzīvot. Īstenībā tas jau ir sasniegts. Īstenotie LAP ir devuši pietiekami daudz. Nesen veiktā aptauja rādīja, ka cilvēki uzskata laukus par labu vietu, kur dzīvot. Pabraukājot pa laukiem, var redzēt, ka mazpilsētas ir sakoptas. Arī lauki ir sakopti, apstrādātās LIZ platības ir pieaugušas par 6%. Tiesa, tas gan vairāk noticis uz saimniecību koncentrācijas rēķina. Katram kokam ir divi gali. Ja orientējamies uz konkurētspēju, mēs daļu cilvēki aizdzenam projām no laukiem. Lielsaimniekiem nevajag tik daudz strādnieku, cik cilvēku dzīvo mazajās pašpatēriņa saimniecībās. Tad ir jādomā, ko darīt ar šiem cilvēkiem, kā viņus nodarbināt. Vienlaikus lauksaimnieki sūdzas, ka viņiem nav kvalificētu cilvēku, ko paņemt darbā. Atbilde – cilvēki negrib strādāt par tādu atalgojumu, kādu lauksaimnieki piedāvā. Te ir jautājums par kvalifikāciju un darba tikumu.

- Lauksaimnieki aizvien vairāk sūdzas par darbaspēka trūkumu, no otras puses – par algu, ko lauksaimnieks gatavs maksāt, nav pārāk daudz strādāt gribētāju. Kā nākas, ka algu līmenis lauksaimniecībā ir tik ļoti zems, par spīti pāris miljardu eiro lieliem ES fondu, tātad – visas sabiedrības – ieguldījumiem efektivitātes uzlabošanā un konkurētspējā?

- Tas ir jautājums par naudas sadali – kam to dot un kādus rezultātus vēlamies sasniegt. Pašlaik ministrija ļoti daudz strādā pie finansējuma izvēlēm nākotnē. EK jau ir definējusi nākotnes KLP virzienus, kuru vidū ir vienlīdzīgie ienākumi, lauku telpas attīstība, zināšanas un inovācijas, vides un klimata jautājumi. Šajā periodā ir sešas prioritātes, nākamajai nosauktas astoņas. Tiek domāts par to, cik kurai prioritātei atvēlēt līdzekļus. Būtu labi veikt SVID analīzi un vērtēt, kur ieguldīt. Zināšanām un inovācijām, uzskatu, vajadzētu pietiekami daudz līdzekļu. Par to mums ir bijušas diskusijas ar nevalstiskajām lauksaimnieku organizācijām. Šajā periodā zināšanām atvēlēja 1% no LAP finansējuma, tas nešķita pārāk svarīgi, jo visiem vairāk interesēja investīcijas. Arī pašlaik šim mērķis nepievērš nopietnu uzmanību. Nepietiekami tiek domāts, ka inovācijām un zināšanām ir vislielākā nozīme. Pamatā tiek domāts, kā tehniku, iekārtas ar ES naudu nopirkt tagad, mazāk – kā ieguldīt pētījumos, tehnoloģijās, kas pēc septiņiem gadiem dos lielākus ieņēmumus. Pagaidām īsti netiek izprasta inovāciju nozīme, bet tās būs izšķirošās, lai ražotu efektīvāk un ražotu pieprasītus jaunus produktus, ar kuriem varēs nopelnīt vairāk.

Pagaidām izskatās, ka galvenais ir iegūt pēc iespējas vairāk ES naudas. Kad tā būs, tad arī domās, kā dalīt. Nē, vispirms jāsaprot, kādi ir mūsu mērķi. Ja pratīsim tos pareizi noteikt un ieguldīt, atpakaļ varam saņemt daudz vairāk. Uzskatu, ka mums ir vāji ar zināšanām un inovācijām. Ne reti šis jautājums tiek pagriezts – nu, ko jums tur zinātniekiem vajag. Nē, ne jau zinātniekiem “vajag”, visiem vajag, lai varam ražot ko tādu, kas ir pārdodams par augstāku cenu un attiecīgi jums, zemniekiem, būtu lielāka peļņa un varētu pie reizes arī strādniekiem vairāk maksāt. Tas visiem ir izdevīgāk.

- Tas ir risinājums, kā mums izkļūt no priekšpēdējās vietas tabulā, kur redzama saražotās produkcijas vērtība uz vienu lauksaimniecībā nodarbināto ES?

- Jā. Uzdevums – kā ar mazāku investīciju apjomu sasniegt vairāk. Lai zināšanas un metodes būtu tādas, kas ļautu mums lietas darīt ātrāk ar lielākiem ieguvumiem, samazinot izmaksas. Jādara lietas ar prātu.

PREZENTĀCIJU SKATĪT ŠEIT

Iveta Tomsone,

Apgāda vadītāja