Mārtiņš Cimermanis: Būs darbīgs gads

Par aizvadīto gadu lauksaimniecībā un Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra šāgada darbiem saruna ar LLKC valdes priekšsēdētāju MĀRTIŅU CIMERMANI.

– Kā vērtējat lauksaimniecību kopumā 2017. gadā? Vai lauksaimnieki iemācījušies tik galā gan ar ekonomiskajiem, gan klimatiskajiem satricinājumiem?

– Mēs redzam, ka mazās saimniecības, kā parasti, arī grūtos apstākļos spēj tikt galā ar krīzēm un izdzīvot, bet saimniecības ar augstu investīciju apjomu joprojām ir visievainojamākās. Diemžēl statistika rāda, ka pēdējo piecu gadu laikā mazo saimniecību skaita kritums ir bijis dramatisks. Kopš 2013. gada mazo lauku saimniecību skaits samazinājies par 19,2%, skaita ziņā tas ir kritums no 73,6 tūkstošiem uz 59,5 tūkstošiem. Mazajām saimniecībām nav bijis daudz iespēju augt un kļūt stiprākām tieši nesakārtoto sadarbības ķēžu vājuma dēļ; kooperācijas trūkums un nespēja pārdot produktus pasaules tirgos ir mūsu vājākais posms.

Pērn laikapstākļi lielā mērā ietekmēja ieņēmumus no lauksaimnieciskās ražošanas, kas ir samazinājušies. Salīdzinoši labāk veicies piensaimniekiem, kam izdevies strādāt ar plusiņu, savukārt augkopībā ir kritums. Iepriekšējais gads nebija no vieglajiem – gada sākumā bija neliela eiforija, izskatījās, ka varētu būt rekordražas augkopībā un labi ieņēmumi sagaidāmi lopkopībā, gada otrajā pusē daba parādīja, ka jābūt pārbaudījumiem gataviem. Tas licis beidzot arī lauksaimnieku organizācijām nopietnāk runāt par risku vadību jeb apdrošināšanu. Varētu teikt, – laikapstākļu radītā krīze deva kārtējo mācību nozarei.

– Mēs redzam, ka sabiedrība Eiropā aizvien vairāk runā par lauksaimniecības, īpaši augkopības produkcijas ražošanas ietekmi uz vidi, par ko liecina pērnā gada asā diskusija par glifosātu lietošanas atļauju pagarināšanu. Cik atbildīgi šajā ziņā saimnieko Latvijā?

– Šis ir ļoti nopietns signāls no sabiedrības vairākuma, kurā noteikti jāieklausās. Mums nopietni jāsāk domāt, kā saimniekot ilgtermiņā saskaņā ar sabiedrības vēlmēm. Latvija sevi definējusi kā tīru, zaļu valsti, kur maz lieto dažādu lauksaimniecības ķīmiju. Vienlaikus sabiedrība skaidri redz, un arī Briselē to atzīst, ka zaļināšanas pasākumi nav devuši vajadzīgo efektu, zemnieki ES nosacījumiem piemērojās ātri un iemācījās pat uz šo pasākumu rēķina nopelnīt.

Eiropas Komisija pērn veica aptauju par ES Kopējo lauksaimniecības politiku, un tajā 80% aptaujāto atzina, ka vēlas “zaļāku”, tīrāku pārtiku un vidi saudzējošāku lauksaimniecību. Tas ir skaidrs signāls zemniekiem nopietni domāt par sabiedrības attieksmi pret ķīmijas lietošanu lauksaimniecībā, izturēties atbildīgi, un, galvenais, – spēt paskaidrot, kādēļ tā tiek lietota. Te pieeja nevar būt vienkārša – mums to vajag, un viss.

Glifosātu lietošanas atļauja ir pagarināta uz pieciem gadiem, tas nozīmē, ka diskusijas turpināsies, un ar to jārēķinās. Mēs redzam, ka Eiropā jau ir ražotāji, kas uz savas produkcijas iepakojuma raksta – “Audzēts bez glifosātiem”. Tātad arī augkopībā ir aktuāla tendence izmantot mārketingam videi draudzīgu saimniekošanu, tāpat, kā tas jau notiek lopkopībā, kur, piemēram, strauji aug pieprasījums pēc olām, kas nākušas no brīvās turēšanas apstākļos augušām vistām. Pastāv liela iespēja, ka pircēji daudz labprātāk izvēlēsies pārtiku, kuras audzēšanā nav izmantoti glifosāti.

Bet mums jāmāk paskaidrot: cik maksās šī zaļā un drošā pārtika, ja mēs strādāsim ar citām metodēm un zemākiem ražības rādītājiem. Arī šī būs diskusiju obligāta sastāvdaļa, kurai jāatrod zelta vidusceļš!

Sabiedrība pēdējo 30 gadu laikā ir ļoti mainījusies, ir radies jauns termins – sajūtu ekonomika. Tas nozīmē, ka sabiedrība ir gatava maksāt vairāk par drošības sajūtu, par to, ka patērē tīrus un dabīgus produktus, kas ražoti videi draudzīgi. Varbūt tā ir Latvijas lauku iespēja? Radīt vidi, kur visam un katram ir sava vieta, vidi, ko brauktu izbaudīt cilvēki no ikdienas pārslogotajām pilsētu teritorijām un, galvenais, – atbalstītu šādu lauku attīstības modeli gan ar subsīdijām no kopējā nodokļu katla, gan maksājot par šīm pozitīvajām sajūtām arī no sava maka.

Aizvien vairāk ir tādu cilvēku, vairums no tiem gados jauni, kuri paši izvēlas dzīvot sev un saviem bērniem veselīgā vidē – laukos. Jautājums – vai mēs, Latvijā, esam aptvēruši lauku vidi kā vērtību?

Tikai uz vērtībām balstītai dzīvei un darbam ir ilgtspējīga nākotne kas dotu spēku Latvijas augsmei!

– Gada nogalē Eiropas Komisija nāca klajā ar komunikācijas dokumentu jeb vīziju ES Kopējai lauksaimniecības politikai pēc 2020. gada, kurā ir skaidri pateikts, ka dalībvalstīm tiks dotas lielas iespējas pašām izvēlēties, kā sasniegt EK izvirzītos mērķus. Kā to vērtēt?

– Piedāvājums ir ļoti labs, mums pastāv laba iespēja būvēt savu stratēģiju. Šī ir lieliska iespēja pašiem diskutēt par savām vajadzībām un neuztvert Briseli kā priekšā teicēju. Būtiski veidot diskusiju nevis par to, cik būs naudas, bet, kādi ir mērķi, ko gribam sasniegt. Vai mēs vēlamies vairāk jauno lauksaimnieku, attīstīt bioloģisko lauksaimniecību, ieguldīt vidē? Nosakot mērķus, mēs radām programmas to īstenošanai, tam arī novirzot līdzekļus.

Grūtākais būs izlemt par ilgtermiņa mērķiem, kurus īstenojot, pēc iespējas lielāku labumu gūtu sabiedrības vairākums! Radīt pozitīvu attīstības enerģiju, kura, kā sniega bumba veļoties no kalna, aizrauj sev līdzi ar vēlmi strādāt Latvijas labā! Tas būtu mūsu simtgades labākais devums Latvijai!

Man dokuments patika, iesaku katram to izlasīt un padomāt. Te nav skaidras norādes, kā mums dzīvot, bet ir skaidri pateikti lielie virzieni modernai, līdzsvarotai lauksaimniecībai. Vienlaikus mums jāvērtē, kā šie virzieni saderēs ar kopējo lauku attīstības politiku.

– Kādi būs LLKC šāgada prioritārie darbi?

– Darbs pie ES Kopējās lauksaimniecības politikas pēc 2020. gada noteikti būs viens no faktoriem, kas ietekmēs mūsu ikdienu. Ar Zemkopības ministriju esam vienojušies rīkot neatkarīgas diskusijas reģionos, lai noskaidrotu lauku cilvēku viedokli. Tiesa, viņos ir milzīga neticība, ka kaut kas mainīsies, ka tiks uzklausīti, bet mēs redzam interesi. Mums jāvienojas par kopīgiem mērķiem!

Nākamais – darbs pie lauksaimniecības emisijām. Līdz 2020. gadam mums zemniekiem jāpalīdz saprast, kas notiek katrā konkrētā saimniecībā ar izmešiem, un kā to apjomu ietekmēs, piemēram, jaunas fermas uzcelšana, ganāmpulka palielināšana, kaltes uzcelšana un meža iestādīšana. Katram lauku saimniekam ir jāzina, ar kādām darbībām viņš emisijas mazina, ar kādām – palielina. Vienlaikus mēs nedrīkstam pieļaut, ka uz emisiju rēķina tiek samazināta lauksaimnieciskā ražošana.

Trešā lieta – lauku uzņēmējdarbības attīstība inkubatora veidošana LLKC sistēmā. Es nerunāju tikai par maziem un jauniem, es šeit redzu, ka atbalsts vajadzīgs jebkuram, kurš grib radīt ko jaunu, pelnošu, radošu, inovatīvu un arī – darba vietas.  Mums ir ļoti laba vairāku gadu pieredze darbā ar uzņēmējiem, un to vēlamies pilnveidot. Vēlamies, lai inkubatorā lauku uzņēmējs varētu saņemt palīdzību un saprast, pie kāda rezultāta ar vienu vai citu lēmumu viņš varētu nonākt. Jau šobrīd strādājam ar vairāk nekā 1000 saimniecībām, un daudzās no tām redzam pozitīvu izaugsmi.  Lielākoties saimniekiem ir ļoti augsts pašvērtējums par savu zināšanu līmeni, bet, kad sākam analizēt ražošanu, izrādās, ka aina nav tik laba. Veidojot inkubatoru, mēs iekļaujamies arī ES uzstādījumā, – palīdzēt vadīt zemniekus un lauku uzņēmējus uz gudrāku saimniekošanu.

Papildu tam, protams, ir arī mūsu ikdienas darbi. Šogad daudz darba būs augkopības un lopkopības konsultantiem Latvijas reģionos. Aizvadītā rudens laikapstākļi radīs sarežģījumus gan graudu audzētājiem, gan lopkopjiem, kam jau tagad jāpievērš liela uzmanība lopbarības kvalitātei, jo tā var būt sliktas kvalitātes, ietekmējot galaprodukcijas iznākumu. Te varam nākt talkā ar padomiem un ieteikumiem, lai palīdzētu saimniekiem izvairīties no ekonomiskiem zaudējumiem.

Nopietns darbs būs grāmatvežiem, jo spēkā stājies liels skaits izmaiņu nodokļu likumos. Būs ļoti daudz darba, lai palīdzētu saimniecībām pielāgoties izmaiņām. Gads būs darbīgs, un paies tikpat ātri kā iepriekšējais.

Lai mums kopā izdodas veidot mūsu Latvijas laukus stiprus un plaukstošus!

Iveta Tomsone, LLKC Apgāda vadītāja