Kas nepieciešams bioloģisko upeņu audzēšanai

LLKC sadarbībā ar SIA “Krogzeme” šī gada pavasarī noorganizēja kopīgu semināru ciklu “Viss par upenēm – gan bioloģiskām, gan integrētām”, bet šajā reizē vairāk tieši par bioloģiskajām.

Radās vēlēšanās izdarīt kopsavilkumu labi padarītam darbam, jo divos Valsts Lauku tīkla izglītojošos semināros – 27. februārī Rēzeknē un 16. martā Ozolniekos – un komercseminārā 22. martā Cēsīs klausītāju netrūka, bet domāju, ka noteikti Latvijā ir vēl daudz cilvēku, kuri ir pārdomu krustcelēs, ko darīt tālāk, kuras būs tās kultūras, kas varētu nodrošināt viņu nākotni. Uzklausot Andra Krogzema pieredzi un skatījumu, es arī teiktu, – kāpēc gan tās nevarētu būt tieši bioloģiski audzētās upenes.

Kāpēc tieši upenes?

Mums ir iespējas audzēt Latvijā daudzas citas ogu un augļu kultūras, bet šoreiz paskatīsimies, kāpēc tieši šobrīd ievērības cienīga ir tieši upene. Iekārtojot komercstādījumus, ikviena audzētāja sapnis ir, ka ar to varēs pelnīt, un tas ir normāli. Taču, lai tas tā būtu, vajadzīgi daudzi nosacījumi. Bioloģiski audzējot, ieņēmumi pašreizējā tirgus situācijā var sasniegt 4000 eiro/ha. Savukārt ražojoša upeņu stādījuma viena gada apkopšanas izmaksas sasniedz tikai 600 eiro/ha. Apkopšanas izmaksas patiešām būs tik zemas, ja apkopšanā tiks izmantota tehnika, jo, ja mēs gribam būt konkurētspējīgi ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās, tad bez tehnikas tas nav iespējams. Vienlaikus tirgus skaidri norāda, ka bioloģisko ogu virziens iezīmējas arvien skaidrāk. Latvijā apjomu dēļ tas varbūt vēl ir pārāk mazs, taču ārpus Latvijas to praktiski var nodēvēt par tirgu ar “cauru dibenu”, respektīvi, nav paredzams, ka tas būtu tuvākajā nākotnē piepildāms. Patērētāji un pārstrādātāji jau skaidri liek noprast, ka viņiem ir vajadzīga bioloģiskā oga, tajā skaitā upene.

Stādāmās platības

Latvijā daudzām kultūrām, tajā skaitā upenēm lielākā dilemma ir stādāmās platības. Cilvēki parasti, nezinot tirgu, lielākas platības baidās stādīt, jo kur tad liks ogas. Jāsaprot, ka reālā tirgū audzētājam garantēt neviens neko nevar, bet tieši tas ir tas, ko par visu varu grib audzētāji. Rezultātā tiek iestādīta neliela platība 1–5 ha, ar kuru tā īsti nevar tikt uz priekšu. Hektārs ir tā platība, kuru var apkopt ar rokām, bet tad ir jāstāda šķirnes, kam ir augsta deserta vērtība, un jāpārdod svaigā veidā tepat Latvijā, konkurence gan būs pamatīga. Vienīgā cerība, labi kopjot, izkonkurēt citus ar lielām un saldām ogām. Bēdas sākas tajā brīdī, kad platība ir vēl lielāka, līdz 5 ha, jo tādu normāli vairs apkopt un ražu novākt ar rokām nevarēs, bet tehniku gādāt ir ļoti dārgi. Rezultātā audzētājs ir savas izvēles ķīlnieks, jo ar tādu ogu apjomu kļūst par kārtējo konkurentu svaigo upeņu ogu tirgū Latvijā, kur cenas ir zemas un apjomi mazi. Jāsaka, ka tā ir kopēja problēma Latvijas augļu un ogu audzētāju vidū, mazie apjomi rada lielu konkurenci vietējā Latvijas tirgū, savukārt, lai izspiestu no tirgus ievestās ogas, trūkst apjomu un uzglabāšanas kapacitātes. Rodas jautājums, vai īsti ir izeja no šī burvju apļa. Izeja ir, bet neapšaubāmi tā ir saistīta ar risku, tātad lielāku stādījumu ierīkošanu un tehnikas izmantošanu. Tie būs 5 ha un vairāk, vai vislabāk, skatoties reāla biznesa virzienā, – 30 ha. Tāda platība ģimenei ļauj to izveidot par vienīgo ienākumu avotu, efektīvi izmantot vajadzīgo tehniku, labi apkopt stādījumus un iegūt salīdzinoši lēti saražotu, bet kvalitatīvu bioloģisko upeni.

Realizācijas tirgus

Sākam ar Latviju. Ko tad Latvijā būtu iespējams realizēt? Tās ir svaigas, saldētas, žāvētas ogas, sulu koncentrāti, sausie koncentrāti. Svaigo ogu tirgus ir ļoti mazs, jo katrs mēs pēc sevis varam pateikt, ka upene nav tāda oga kā zemenes, kuras katru dienu mēs sezonā būtu gatavi apēst pa kilogramam katru dienu, lielākoties upenes tiek izmantotas dažādos saldajos ēdienos, konditorejas izstrādājumos. Cita lieta ir saldētas ogas, tās dod realizācijai stabilitāti, jo ogas iespējams tirgot praktiski līdz jaunai ražai. Neatkarīgi no realizēšanas iespējām apjoms, ko tādā veidā un bieži tikai ar pakāpenisku piegādi var realizēt, ir no tonnas līdz 20 t. Te gan jāpiebilst, ka tas ir kopējais tirgus upenēm, jo atsevišķi tikai bioloģiskās upenes pieprasa atsevišķas vīna darītavas un nedaudz – pārstrādē. Vīna darītavās un citiem pārstrādātājiem vidējās cenas ir no 0,50–1,70 eiro/kg, restorānos (deserta ogas) – 1,20–2,00 eiro/kg, citos ēdināšanas uzņēmumos – 0,50–0,75 eiro/kg, bērnu pārtikas ražošanas uzņēmumā SIA “Latekofood” – ap 1,00 eiro/kg, un kā pēdējais glābējzvans ir naktstirgus ar 1,20–2,00 eiro/kg.

Saldēšana dod iespēju pārvaldīt tirgus riskus. Jāsaka, ka Latvijai tas ir vājais punkts, jo iestrādes ir gan Carnikavā, gan Madonā, bet vēl tā īsti reālas saldētavas ir jāgaida. Ir iespējas saldētavas iznomāt, un daļa audzētāju arī tā dara, tikai Latvijā pagaidām ir tā sauktā parastā saldēšana pie -18 ^oC, tas nozīmē, ka ogas tiek sasaldētas ar visām kastēm, jāraugās, lai kastes būtu marķētas atbilstoši aukstuma izturībai, citādi nāksies gādāt jaunu taru, jo kastes lūzīs. Cita lieta, ja izmanto šoka saldēšanas metodi, kur process notiek pie -60 ^oC, tādā temperatūrā saldētās ogas droši glabāsies gadu. Priekšrocība ir tā, ka ogas vēl papildus tiek šķirotas, nolūzt pēdējie kātiņi, tās sašķiro pēc lielumiem un safasē lielajos papīra maisos, saliek uz paletes, būtībā tā jau ir gatava prece tirgum. Pagaidām izskatās, ka palīdzība jāmeklē pie kaimiņiem Lietuvā – Šauļos un Biržos, kur tādas iespējas pastāv.

Galvenie audzēšanas reģioni pasaulē ir Skandināvija, Polija, Kanāda, Jaunzēlande, Krievija. Pasaules tirgus kapacitāte ir ap 180 000 t. Galvenie noieta tirgi ir Rietumeiropa, Āzija kā augsta potenciāla tirgus un ASV. Rietumeiropā bioloģisko upeņu realizācija viennozīmīgi ir ar augšupejošu līkni, jo pieaug pieprasījums. Atsevišķu ražotāju piedāvātā cena ir 1,20–2,00 eiro/kg, te gan jāpiebilst, ka, iespējams, audzētājam jārēķinās ar to, ka pārstrādātājs var vēl prasīt sava sertifikāta ieviešanu saimniecībā, taču tās nav nepārvaramas grūtības. Savukārt ogu biržā cena svārstīsies ap 1,00 eiro/kg. Iespējams, nāksies noteikti mesties kopā ar citiem audzētājiem, tā kā uz ārējiem tirgiem bez kopējas stratēģijas un taktikas netikt. Kāds varbūt prasīs, bet kur tad lielākie audzētāji poļi? Polijā upeņu platības ir 36 000 ha, un poļi saražo aptuveni 50% no visa pasaules tirgus ogām, tādēļ lielā mērā diktē cenu. Taču bioloģiskās upenes no tā ir tikai 1000 ha. Tā kā poļi ir ļoti spēcīgi integrēto upeņu audzēšanā, un pārmesties uz bioloģiskām nemaz nav tik vienkārši, tad Eiropā, ja būsim vienoti un nekašķēsimies savā starpā, mums iespējas ir ļoti labas. Vislabākā kontaktu dibināšana ir “BIOFACH” izstāde Nirnbergā. Vai Latvijas audzētājiem interesants varētu būt Āzijas tirgus? Nākotnē noteikti, jo tā ietilpība ir patiešām milzīga. Ja pat izmēģinājuma partijai, kaut vai žāvētām upenēm, ir nepieciešams viens lielais “jūras” konteiners, tad varat nojaust, cik tas ir nopietni. Taču, ja platības Latvijā pēc kāda laika jau būs mērāmas tūkstošos hektāru, viss ir iespējams. Kas vēl var mainīties pasaules upeņu tirgū? Pilnīgi tukšs ir ASV upeņu tirgus, jo savulaik mistiskas kļūdas rezultātā pagājušā gadsimta 20. gados tika iznīcināti visi upeņu stādījumi. Ka tā ir kļūda, tika saprasts jau tikai šajā gadsimtā, līdz ar to tur ir milzīgs upeņu produktu vakuums. Taču ASV pārtikas tirgus ir ļoti aizsargāts, un, lai gan ar milzīgu potenciālu, par to teikt, ka tur visas durvis ir vaļā, vēl ir pāragri. Iespējams, ir jāpagaida, lai kā celmlauži tur tiek iekšā poļi ar savām upenēm, un tad arī citiem potenciālajiem tirgus dalībniekiem, tajā skaitā Latvijai, pavērsies vēl viens tirgus. Šobrīd varbūt pat ir labi, ka tāda tieša iespēja vēl nepastāv, jo mums pašiem vēl daudz kas ir jāapzinās, jāiemācās, jāsaprot, un galvenais saprast, ka sadarbībā vai jaunajā vārdā “kopdarbība” ir īstais spēks.

Vajadzīga kopdarbība

Noslēdzot šo stāstījumu, vēlos teikt īpašu paldies Andrim Krogzemam par ieguldīto laiku un darbu. Jo vairāk iedziļinos dārzkopības nozares attīstības norisēs, jo vairāk es saprotu, ka mēs nekur no tās kopdarbības prom netiksim. Jo ātrāk mēs to katrs personīgi sapratīsim un kaut nedaudz sāksim cits citam uzticēties, varbūt pēc gadiem upeņu ogas kļūs par mūsu veiksmes stāstu un varbūt – ne par vienīgo, varbūt sekos citas – zemenes, krūmcidonijas, krūmmellenes, smiltsērkšķi, varbūt dažādu ogu vīni. Skaidrs ir viens, ka, ja tas patiešām tā notiks, tad aiz tā visa stāvēs konkrēti cilvēki, kas būs konkrēto ogu “izvilkuši” saulītē ārējos tirgos, un tad varbūt pienāks brīdis, kad mums būs daudz vieglāk iegūt pilnībā atpakaļ savu vietējo tirgu, jo ar mums rēķināsies. 

(Turpmāk vēl)

Māris Narvils

Vecākais speciālists dārzkopībā

Foto: Ilze Rūtenberga-Bērziņa