Pievienot komentāru

SIA Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC) 10. un 11. oktobrī rīkoja pieredzes apmaiņas braucienu uz Poliju, kas notika Valsts Lauku tīkla aktivitātes Mācību un pieredzes apmaiņas braucieni uz Eiropas valstīm ietvaros, lai iepazītos ar šīs valsts lauksaimnieku un lauksaimniecības institūciju darbību un savstarpējo sadarbību Belostokas vojevodistē. Pieredzes apmaiņas braucienā piedalījās Lauksaimnieku organizāciju –  Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP), Zemnieku saeimas, Lauksaimniecības Statūtsabiedrību asociācijas, Latvijas Zemnieku federācijas, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas un Piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību pārstāvji, kā arī  Zemkopības ministrijas, Lauku atbalsta dienesta un LLKC pārstāvji.

Brauciena dalībniekus pārsteidza vienkāršā un pārdomātā nodokļu politika, kas palīdz un nodrošina Polijas lauku teritoriju apdzīvotību, ražošanas un lauksaimnieciskās produkcijas apjoma un konkurētspējas nodrošināšanu. Tiekoties ar Polijas organizāciju, institūciju pārstāvjiem un lauksaimniekiem, tika pārrunātas Polijas nodokļu sistēmas būtiskākās atšķirības no Latvijas nodokļu sistēmas. Jāsecina, ka Polijas valsts būtiski nāk pretī lauksaimniekiem, iedzīvotājiem, ražotājiem un uzņēmējiem.

Pirmajā brauciena dienā notika informatīvs seminārs, kura laikā Polijas Lauku konsultāciju centra un Maksājumu aģentūras pārstāvji mūsu delegāciju iepazīstināja ar nodokļiem, kas ir saistoši lauksaimnieciskās darbības veicējiem, informēja par sociālās apdrošināšanas sistēmu lauksaimniekiem, kā arī ar Maksājumu aģentūras reģionālā biroja pienākumiem. Otrajā dienā tika apmeklēta piena lopkopības saimniecība, kurā ražo mājas sieru, notika iepazīšanās ar putnu gaļas ražotāju kooperatīvu un tika uzklausīts stāstījums par poļu lauksaimnieku pieredzi. Tika apmeklēts arī Maksājumu aģentūras reģionālais birojs un iegūta informācija par lauksaimnieku sociālās apdrošināšanas biroja darbu.

Liene Radziņa, Valsts Lauku tīkla Sekretariāta projektu vadītāja:
– Polijā nodokļu likumdošana ir īpaši pretimnākoša mazajiem lauksaimniekiem. Uzzinājām, ka lauksaimniecības precēm un pakalpojumiem tiek piemērotas pazeminātas PVN % likmes, piemēram, – 5% pienam, 8% gaļai u.t.t. Lauksaimnieku darbu ļoti atvieglo tas, ka nav jākārto grāmatvedība un jāiesniedz Valsts ieņēmumu dienestā dažādas atskaites un jāmaksā ienākumu nodoklis. Nodokļi, kas jāmaksā, ir: zemes nodoklis, kas ir aptuveni 34 lati par hektāru gadā un obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas (KRUS), kuru minimālā iemaksa ir 14 lati par cilvēku mēnesī.

Polijas sociālā apdrošināšanas sistēma lauksaimniekiem (KRUS) ir atsevišķa sociālās apdrošināšanas vertikālā sistēma, kas sākta veidot jau 1977. gadā, pārņemot Francijas pieredzi. KRUS ieviests paralēli ZUS (vispārējā sociālā apdrošināšana), un KRUS iemaksas veic lauksaimnieki, to ģimenes locekļi un lauksaimniecībā nodarbinātie. Iemaksas jāveic obligāti, ja saimniecība ir lielāka par vienu hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, vai arī tās ir brīvprātīgas, ja saimniecība ir mazāka par vienu hektāru.

Polijā vidējais saimniecību lielums ir 20 hektāri.

Apmeklējām ģimenes piena saimniecību, kurā ir 60 govis, no tām 36 slaucamas, un tiek apsaimniekoti 50 hektāri zemes. Saimniecība īstenojusi Eiropas Savienības līdzfinansētu projektu un izveidojusi siera ražotni. Šobrīd te ražo piecu veidu sierus, pārstrādājot 1000 litru piena nedēļā. Arī šī saimniecība neved oficiālu grāmatvedību, vienīgā institūcija, kas to kontrolē, ir Pārtikas un veterinārais dienests. Motivācija pašiem pārstrādāt pienu ir vienkārša. Saimniece saka: „Tas ir mans hobijs un darbs, – ja kaut ko salaidīšu grīstē, tad pati arī atbildēšu”. Mājražotājiem dota ļoti liela brīvība, tikai jāievēro nosacījums, ka produkciju var brīvi tirgot tikai sava rajona (vojevodistes) robežās.

It kā šķietamā nodokļu nomaksas „nesakārtotība” Polijā ir veicinājusi iedzīvotāju nodarbinātību, aktivitāti laukos, un lauku teritorijās vairs nav nepieciešami sociālie pabalsti. Maksājumu aģentūrā nav izstrādāta īpaša zemnieku identificēšanas sistēma, vienīgais dalījums notiek starp saimniecībām, kas maksā tikai zemes nodokli, un saimniecībām, kas maksā zemes un iedzīvotāju ienākumu nodokli. Maksājumu aģentūras reģionālo nodaļu pienākumos ir arī dzīvnieku reģistrācija.

Polijā vidējais tiešmaksājumu apjoms ir aptuveni 173 latu par hektāru. Platība tiek reģistrēta, ja tā ir vismaz 0,1 ha (mums 0,3 ha).

Atbalstot jaunos lauksaimniekus, pastāv nosacījums, ka 75% no atbalsta jāiegulda ražošanā. Ir noteikti atbalsta saņemšanas griesti, – plānošanas periodā 48 tūkstoši latu.

Ņemot vērā Eiropas Komisijas plānus ieviest vienoto PVN likmi visās dalībvalstīs un paredzot izņēmumus valstīm, kurām jau ir samazinātās PVN likmes, būtu nepieciešams, lai arī Latvijas lauksaimnieki un mājražotāji varētu piedāvāt patērētājiem pārtikas preces un sniegt lauksaimniecības pakalpojumus, izmantojot pazeminātas PVN likmes (piemēram, 5 un 8 % apmērā), tādējādi veicinot vietējā produkta konkurētspējas palielināšanos Latvijas tirdzniecības vietās un iedzīvotāju iespēju izvēlēties Latvijas preci par samērīgākām cenām.

Gustavs Norkārklis, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs:
– Polijā nodokļu sistēma ir tā sakārtota, lai lauksaimnieks maksimāli visu uzmanību var pievērst strādāšanai saimniecībā, nevis veltot laiku „papīra darbiem”. Lauksaimnieks netiek noslogots ar sarežģītu nodokļu sistēmu, jo ir noteikti divi galvenie maksājumi: zemes nodoklis par lauksaimniecībā izmantojamās zemes vienu hektāru, kas vidēji sastāda 34 latus par hektāru gadā un obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas, kuru minimālā iemaksa ir 14 lati par cilvēku mēnesī.

Agita Hauka, LOSP valdes locekle, Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja:
– Polijā ir ļoti daudz zemnieku, kas strādā, jo ir sakārtota sistēma, kas paredz, ka mazajiem zemniekiem nav jākārto grāmatvedība un nav jāmaksā virkne nodokļu. Obligātais zemes nodoklis ir pietiekami liels, taču tas ir vienīgais nodoklis, un par zemnieku ieņēmumiem un izdevumiem valsts neuztraucas. Šīs valsts lauksaimniecības politika ir vērsta uz to, lai cilvēks laukos strādātu un lai lauki būtu apdzīvoti. Atbalsts tiek arī nelabvēlīgākos rajonos un tiek atbalstīts pat lauksaimnieks ar vienu govi, jo galvenā valsts prioritāte ir, lai lauki būtu apdzīvoti un zeme apstrādāta.

Polijā nav daudz tādu platību, kas nebūtu apstrādātas. Tas panākts ar veiksmīgās nodokļu administrēšanas sistēmas palīdzību, jo minētie nodokļi ir jāmaksā arī gadījumā, ja valdījumā ir kaut vai viens hektārs zemes, neatkarīgi no tā, vai apstrādāts, vai neapstrādāts, bet šie divi maksājumi ir jāveic. Šāda sistēma stimulē Polijas lauksaimniekus apstrādāt katru hektāru, ražot un nodrošināt ar produkciju ne tikai vietējo, bet arī Latvijas tirgu. Vienai saimniecībai vienā plānošanas periodā noteiktā maksimālā atbalsta summa garantē to, ka atbalstu saņem pēc iespējas vairāk saimniecību. Tas stimulē lauku apdzīvotības nodrošināšanu un modernizēties lielam mazo saimniecību skaitam. Polijā uzsvars tiek likts uz to, ka svarīgāk ir atbalstu dot mazākām saimniecībām, kurām reāli tas nepieciešams, lai spētu modernizēties, nevis lielām saimniecībām, kuras savus modernizācijas pasākumus jau veikušas un tālāk spēj attīstīties pašu spēkiem. Arī mums Latvijā jāsāk nopietnāk domāt, kā saglabāt ikvienu saimniecību laukos, tāpēc jāsāk apsvērt nodokļu sistēmas un birokrātijas sloga atvieglošana saimniecībām, lai lauksaimnieks varētu strādāt saimniecībā, nevis lielāko daļu laika pavadīt, kārtojot grāmatvedības dokumentus. Polijā atbalsta sistēma lauksaimniekiem ir sakārtota, jo tiek domāts par ikvienu zemnieku un ikviens lauksaimnieks šeit tiek uzskatīts par lielu vērtību.

Informāciju sagatavoja Krista Garkalne,
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) sabiedrisko attiecību speciāliste,
un Dace Millere, LLKC Informācijas nodaļas vecākā komunikāciju speciāliste

Foto: Liene Radziņa