Pievienot komentāru

Šobrīd starp lauksaimnieku organizācijām un Zemkopības ministriju norit spraiga diskusija par to, kādai būt Latvijas lauku attīstības un lauksaimniecības politikai nākamajā plānošanas periodā. Lemšanā piedalās arī SIA “Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs” (LLKC) valdes priekšsēdētājs MĀRTIŅŠ CIMERMANIS, kuru par situāciju laukos iztaujāja ziņu aģentūras LETA žurnāliste Ingrīda Mičāne.

- Kādas patlaban, vienu gadu pirms jaunā plānošanas perioda sākuma, jūs saskatāt lielākās problēmas laukos?

- Lielākā problēma ir lauku apdzīvotība, pareizāk sakot, lauku iztukšošanās. Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) laukos dažādu atbalstu veidā ieguldīti vairāk nekā divi miljardi eiro, tikmēr pagājušās desmitgades laikā Latvijas lauku teritorijā iedzīvotāju skaits samazinājies par 15%-20%. Visvairāk cilvēku zaudējuši novadi Latvijas austrumu reģionā, arī Vidzemes ziemeļos.

Latvijas lauksaimniecība piecu gadu laikā zaudējusi aptuveni 60 tūkstošus darbavietu. Vērts uzsvērt, ka viena darba vieta lauksaimniecībā rada vienu darbavietu pakalpojumu sektorā. Tādējādi zaudēto darbavietu skaits būtu ap 120 tūkstošiem. Pēdējo desmit gadu laikā emigrācijas dēļ lauki zaudējuši apmēram 200 000 darbspējīgo cilvēku. Līdz šim valdības līmenī nav diskutēts, kādā veidā, vairākām ministrijām kopīgi sadarbojoties, varētu “pacelt” laukus.

Zemkopības resors var nodrošināt maksimālu zemes resursa izmantošanu, savukārt lauku vides attīstība ir vairāku resoru darbs – šeit par kopīgu darbu būtu jāvienojas Reģionālās attīstības, Zemkopības, Labklājības, Satiksmes, Izglītības un Finanšu ministrijai. 

Kopumā lauku videi ir svarīgs gan atbalsts jaunajiem zemniekiem, gan ar lauksaimniecību nesaistītai
uzņēmējdarbībai. Laukos jāstimulē un jāatbalsta dažādu pakalpojumu sniedzēji, amatnieki, mazie un vidējie saimnieki, kam jāpalīdz specializēties, lai atrastu konkrētajai saimniecībai labāko darbības modeli. Šajā jomā LLKC sniedz palīdzību lauku cilvēkiem un varam parādīt ļoti daudz labu piemēru – pēdējo divu gadu laikā mūsu speciālisti uzņēmējdarbības veicināšanas programmas ietvaros palīdzēja no jauna izveidoties 590 lauku uzņēmējiem, no kuriem lielākā daļa pie mums atnāca kā privātpersonas. Tagad viņiem ir savi uzņēmumi, kas darbojas gan lauksaimniecībā, gan nelauksaimnieciskajā uzņēmējdarbībā. Darbu ar viņiem turpinām un paredzam, ka to laucinieku skaits, kam būsim palīdzējuši veidot uzņēmējdarbību, šogad pārsniegs 700. Taču ar mūsu spēkiem vien ir par maz. Kā jau minēju, lauku apdzīvotības un nodarbinātības veicināšana ir kompleksi risināma lieta.

Runājot par lauksaimniecību kā nozari, jāatzīst, ka statistikas skaitļi liecina par ļoti zemu efektivitāti – saskaņā ar ES oficiālo statistiku lauksaimniecības produkcijas izlaide uz vienu hektāru zemes Latvijā 2011. gadā bija tikai 535 eiro. Kaimiņos Igaunijā uz hektāru zemes saražoja produkciju par 857 eiro, Lietuvā – par 922 eiro. Skatāmies tālāk – Polijā uz hektāru saražoja produkciju par 1539 eiro, Vācijā – par 3127 eiro. Pēc statistikas šajā ziņā mēs Latvijā esam pēdējā vietā.

Vai tiešām nespējam pietiekami efektīvi ražot? Vai tomēr problēma neslēpjas arī “pelēkajā” ekonomikā, kad viss saražotais netiek uzskaitīts?  Nesen Rīgas Ekonomikas augstskola ziņoja, ka Latvijā ēnu ekonomika samazinājusies no 30,2% 2011. gadā uz 21,2% pērn. Vērtējot situāciju kopumā, droši vien, ka tā varētu būt. Bet vai ir pavērtēta ēnu ekonomika laukos?

Pēc manām aplēsēm, aptuveni 40% no lauku cilvēkiem darbojas „pelēkajā zonā”. Latvijā ir milzīgs skaits pašpatēriņa saimniecību, kuru pastāvēšana ir būtiska lauku videi, un lauku vide nodrošina to pastāvēšanu. Tās ir saimniecības, kas nevar pretendēt uz, piemēram, bezakcīzes dīzeļdegvielu, jo nespēj pierādīt ieņēmumus 200 Ls/ha apmērā no lauksaimnieciskās ražošanas. Šādu saimniecību skaits Latvijā ir ļoti liels – vairāk nekā 40 000, un to apsaimniekotās zemes platības sasniedz 400 tūkstošus hektāru. Tās nav ražojošās saimniecības, kas valsts budžetam neko dižu neienes. Tomēr šādā pelēkajā zonā būtībā tiek saražotas vērtības desmitiem miljonu latu apmērā, ko “noēd” turpat mājsaimniecībās. Neviens nav aprēķinājis, ko šie cilvēki un saimniecības dod kopējai tautsaimniecībai, ar pāris govīm, pāris cūkām un dārzeņu lauciņu, uzturot savu ģimeni. Šiem cilvēkiem nevar pārmest saražotās vērtības neuzrādīšanu.

- Kāda motivācija būtu uzrādīt saražotos apjomus?

- Pagaidām šādas motivācijas nav. Zemkopības ministrei Laimdotai Straujumai, amatā stājoties, savulaik bija labs priekšlikums – īpaša mazo saimniecību atbalsta programma. Šīm saimniecībām tiktu maksāts konkrēts valsts atbalsts ar mērķi kļūt efektīvākām. Tas stimulētu tos mazos saimniekus, kas jūtas gana stipri un uzņēmīgi, nostiprināt vai paplašināt saimniekošanu un meklēt ekonomiski izdevīgāko ražošanas modeli savas labklājības nodrošināšanai.

- Kāpēc šis priekšlikums nozudis no ZM dienaskārtības?

- Nav pazudis, diskusijas par šo tematu turpinās.

- Patlaban skatīšanai valdībā izvirzīts nolikums par Valsts zemes fondu, kura rīcībā būs 10 miljonu latu. Ar fonda līdzekļiem valsts uzpirks zemi. Plānots, ka tādējādi tiks kavēta ārvalstnieku invāzija Latvijā, turklāt valsts varētu iesaistīt ražošanā kopumā 2 miljonus ha zemes.

- Šāda rīcība varētu veicināt zemes apsaimniekošanu. Tāpat, kā pērn sāktā zemes iegādes kreditēšanas programma. Kaut gan programmu būtu bijis nepieciešams iedarbināt krietni ātrāk, zināms efekts tai ir - tā iekustināja zemes iegādes kreditēšanu no komercbanku puses.

Par Zemes fondu ir ļoti daudz  neatbildētu jautājumu. Kas ar zemi notiks, kad tā pāries valsts īpašumā? Kas to apsaimniekos? Pašvaldība, AS «Valsts nekustamie īpašumi», AS «Latvijas valsts meži»? Kas kontrolēs, lai šī zeme tiktu apstrādāta? Ja līdz šim neviens attiecīgo zemi nav ņēmis nomā, rodas jautājums – kāpēc?

Zemes fonda darbināšanu mēs varētu pamācīties no Vācijas, kur pašvaldības organizē ar zemes apsaimniekošanu saistītos jautājumus. Tās runā ar saimniekiem, kuri vēlas pārdot savu zemi un akceptē zemes pircējus. Šāda kārtība gana labi varētu strādāt arī Latvijā, tikai vajag šo lietu juridiski korekti sakārtot.

- Kā mainīsies zemes cena tuvākā pusgada laikā?

- Ņemot vērā lauksaimnieciskās ražošanas efektivitāti, cena, ko zemnieks varētu atļauties maksāt par hektāru, būtu apmēram 500 lati.

Skaidrs, ka zemes cena turpinās augt un ar laiku, iespējams, tā izlīdzināsies ar zemes cenu, pārējā Eiropā.

Ārkārtīgi slikti, ka zemes pārdošanas un arī nomas cenu ietekmē ES maksājumi. Mēs zinām, ka jau pašreizējās diskusijas par tiešo maksājumu līmeņa kāpumu liek zemes iznomātājiem pārdevējiem pārskatīt cenas uz augšu. Risinājums – saistīt ES tiešos maksājumus ar ražošanu un zemes īpašnieka dzīves vietu.  

Otrs faktors, ka ceļ zemes cenas, ir biogāzes straujā invāzija. Tūkstošiem hektāru zemes, ko varētu izmantot pārtikas ražošanai, tiek novirzītas tehnisko kultūraugu audzēšanai. Šeit būtu pienācis laiks pārskatīt valsts pārmēru labvēlīgo attieksmi pret «zaļās» enerģijas ražotājiem, jo īpaši tiem, kam pamatdarbība nav lauksaimniecības produkcijas ražošana tirgum.

- Patlaban LLKC sācis pilotprojektu ar mērķi pašvaldības mudināt valsts iepirkumos priekšroku dot vietējo zemnieku produkcijai. Kā veicas?

- Jā, projektu sākām pērn rudenī. Svarīgākais ir zemniekus saorganizēt uz lielāku apjomu ražošanu. 

Patlaban iepirkumos valda zināma sadrumstalotība – katrs novada pansionāts vai skola izsludina savu iepirkumu. Ļoti maz ir kompleksu vienošanos, kad iepirkumu visām novada valsts un pašvaldības iestādēm izsludina pašvaldība. Šādi pašvaldību iepirkumi, dodot priekšroku vietējiem ražotājiem, ir atļauti un pastāv arī rekomendācijas, kā to veikt, tomēr īsti nedarbojas. Taču ir arī labi piemēri Tukumā, Limbažos, Rūjienā, kur pašvaldības cenšas atrast vienotu risinājumu, kā veiksmīgāk sadarboties ar vietējiem zemniekiem, pārtikas ražotājiem.

- Vai nedublējaties ar līdzīgu kustību – “Nepērc svešu!”, kas definējusi līdzīgus mērķus? Līdzīgus uzdevumus izvirza arī Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija…

Katra kustība, kas mudina izvēlēties vietējos produktus, kuru ražošanā izmantota vietējā izejviela, ir atbalstāma.

Līdz galam nevaru atbalstīt tos, kuri sludina: “Pērciet Latvijas preci!”, bet pārstāv ražotājus, kas izmanto importa izejvielas. Turklāt tādas izejvielas, ko ražo šeit pat Latvijā. Jo vietējie zemnieki, redz, nespējot saražot pietiekamos daudzumos. Tam es nevaru piekrist.

Esmu par nacionālas pārtikas preču zīmes pastāvēšanu, kas veicinātu pašu izaudzētās un saražotās pārtikas noietu. Mēs pamazām pārvēršamies par izejvielu piegādātājiem citu valstu pārstrādes uzņēmumiem. Daudzi ietekmīgākie pārtikas uzņēmumi ir nonākuši skandināvu, vāciešu, krievu un citu svešzemju investoru rokās. Mēs arī izvedam lielāko daļu no izaudzētajiem graudiem, trešdaļu no saražotā svaigpiena, gaļu un olas. Vienlaikus lielu daļu pārtikas ievedam, turklāt – ne tās pašas labākās kvalitātes, ko lielveikalu ķēdes patērētājiem pārdod par tirgotājiem visizdevīgāko cenu. Lieltirgotāju rīcība Latvijā ir viltīga – tie pieradina pircējus pie akciju precēm, tādējādi veiksmīgi radot priekšstatu par zemnieku – mājražotāju produkciju kā ļoti dārgu un nenopērkamu.

Šeit risinājums būtu pircēju lojalitātes veicināšana pret Latvijā saražotu pārtiku. Arī, protams, pašvaldību iesaistīšanās, piemēram, mājražotāju un zemnieku produkcijas tirdziņu veidošanā. Šādi tirdziņi darbojas faktiski visur vecās Eiropas valstīs. Arī Latvijā tie ir nepieciešami.

- Kādu redzat Latvijas lauku nākotni ?

- Pašlaik vērojama tendence lauku saimniecību koncentrācijai, tās kļūst lielākas un modernākas, kas veicina darbaspēka skaita samazināšanos. Lauku attīstība lielā mērā ir atkarīga no tā, kāda būs nākamā plānošanas perioda Lauku attīstības programma. Tai būs izšķiroša nozīme. Ir iespējami divi scenāriji. Viens no tiem – laukos  paliks neliels skaits lielsaimniecību, kas var veicināt krasāku lauku iedzīvotāju noslāņošanos. Vai otrs – notiks līdzsvarota lauku attīstība ar lauku apdzīvotībai pietiekami lielu ģimeņu saimniecību skaitu. Gribu uzsvērt, ka šāda attīstība iespējama vien tad, ja valsts rada vienādas iespējas un motivāciju attīstīties visām saimniecībām, kā mazām, tā lielām. Galvenais mērķis ir panākt, lai ģimeneslaukos būtu pārtikušas.

Tas neizslēdz, ka vienlaikus attīstās arī kas līdzīgs tendencei, ko redzam ES vecajās valstīs, – turīgi cilvēki dzīvos laukos, bet strādās pilsētās. Patlaban diskusijās par Lauku attīstības programmu nākamajam plānošanas periodam esam iegājuši finiša taisnē. Spraigas diskusijas šobrīd notiek par to, cik lieliem būt atbalsta griestiem vienas saimniecības attīstībai. Jāteic, ka nedz ES vecajās dalībvalstīs, nedz mūsu kaimiņvalstīs intensīva lauksaimnieciskā ražošana netiek tik spēcīgi stimulēta. Tā, piemēram,  Igaunijā modernizācijas atbalsta “griesti” vienai saimniecībai bija un, visticamāk, arī saglabāsies 500 000 eiro apmērā visā plānošanas periodā, poļiem tie bija – 100 000 eiro. Latvijā notiek diskusijas par to, vai vienam saimniekam kopējā attiecināmo izmaksu summa (kopējais investīciju apjoms) varētu būt 4 miljoni eiro. Tas nozīmē, ka viens uzņēmums ES modernizācijas atbalstā varētu saņemt līdz pat 1,4 miljoniem eiro ES fondu naudas. ES valstu lauksaimniecības un lauku attīstības politikas vairāk ir vērstas uz lielāka finansējuma piešķiršanu tādu pasākumu īstenošanai, kas saskan ar visas sabiedrības interesēm un veicina līdzsvarotu lauku attīstību un nodrošina vienlīdzīgas izaugsmes iespējas visiem. Tie ir pasākumi, kas saistīti ar vides saglabāšanu un aizsardzību, dzīvnieku labturību, ainavu uzturēšanu. Kāda politika būs Latvijai, noteiks Zemkopības ministrija diskusijās ar lauksaimnieku organizāciju pārstāvjiem.

Publikācija no informatīvā izdevuma "Lauku Lapa" Nr. 6 (99)