Pievienot komentāru

Šis pavasaris ir sauss, un zāles augšana pagaidām ir lēna, tāpēc gadījumos, kad govis tiek izlaistas ganos, mēs vairāk to saprotam kā pastaigas svaigā gaisā ar nelielu zāles plūkšanas piedevu. Šinī gadījumā govis kūtī ir jābaro, gan ar rupjo lopbarību, gan spēkbarību.

Ganībās govis vislabāk laist, kad zāle ir sasniegusi 15 līdz 17 cm garumu, jo tad zālāja ražībai vajadzētu būt 1700 kg sausnas uz ha. Piemēram, ja zāles sausnas saturs ir 17%, tad 1700 kg sausnas ir 10 t/ha zāles masas.

Ganīšanai par garu ir zāle, kas sasniegusi 21 cm garumu, tāpēc, izdzenot govis ganos pirmajā aplokā, pēdējais aploks ir jānopļauj skābbarībai.

Uz nākamo aploku govis ir jāpārdzen, kad izmantotajā aplokā zāle ir 6 cm gara. No zāles ataugšanas ātruma un zālāja ilgmūžības viedokļa nav labi noganīt zāli pārāk īsu.

Par labām ganībām ar pietiekamu zāles daudzumu vislabāk stāsta pašu govju uzvedība. Nepārtraukti plūcot pa labi un pa kreisi, govs apēd visu zāli, cik vien var aizsniegt. Tad dzīvnieks iet soli uz priekšu un dara to pašu atkal un atkal. Ja ganību zelmenis ir pietiekami biezs, nepāraudzis un garšīgs, govs spēj uzņemt līdz vienam kilogramam sausnas stundā.

Komforta nodrošināšana

Lai arī ganības ir govju visdabiskākā vide, mums tomēr ir jāparūpējas par komforta nodrošināšanu tām. Protams, ka dažas lietas mēs nespēsim regulēt. Vējš, lietus vai tveice ir nenovēršamie dabas apstākļi. Šādos gadījumos dzīvniekiem ir nepieciešama nojume vai koku, krūmu lapotne.

Ganībās govīm ir vienmēr jābūt pieejamam tīram dzeramajam ūdenim pietiekamā daudzumā. Augstražīgām govīm – līdz 180 litriem dienā.

Mušas, dunduri un knišļi rada dzīvniekiem sāpīgus kairinājumus. Lietojot līdzekļus pret šiem kukaiņiem, mēs ne tikai paaugstinām govju komforta līmeni, un ganāmpulks kļūst mierīgāks, bet arī pasargājam no saslimšanām.

Nagu veselība ganībās

Vispār ganības nagiem ir labvēlīga vide. Zālāja virsma ir mīksta, un govis jūtas droši, tās ērti var nogulties, piecelties, kā arī stabili iet. Arī nagu slimību ierosinošo baktēriju skaits ganībās ir mazāks nekā citur.

Tomēr ganībām ir arī savi trūkumi. Reizēm govīm ir jānoiet lieli attālumi pa nelīdzenu, cietu ganību ceļu. Ejot pa nelīdzenu virsmu, nagi ātrāk nodilst un viegli rodas ievainojumi, sevišķi slapjā laikā, kad nagi ir mīkstāki. Kad govis ganībās guļ, no to uzvedības mēs varam spriest par viņu labsajūtu. Klibas un stīvas govis neguļ uz krūtīm, bet biežāk pagriežas uz sāniem, arī galvu tās tura tuvāk zemei.

Zālājos iekļaujamās zāles

Ganību zālājos ir iekļaujamas zāles, kas ir garšīgas.

Ganību airene ir viena no visproduktīvākajām un visvērtīgākajām lopbarības zālēm ar augstu kvalitāti. Tā proteīna satura ziņā līdzinās tauriņziežiem, ir ar labu apēdamību un sagremojamību. Ganību airene ir bagātīgi aplapota, spēcīgi augoša. Ātri attīstās sējas gadā, labi cero un ļoti labi ataug pēc nopļaušanas vai noganīšanas. Visvairāk ražo pirmajos izmantošanas gados, kamēr lēnāk augošās apakšzāles vēl nedod pilnu ražu. Ganību airenei nepieciešams bagātīgs mēslojums, īpaši atsaucīga tā ir uz slāpekļa mēslojumu. Vidēji agrīna. Tā ir pamatzāle daudzgadīgajās ganībās, kas dod augstu un kvalitatīvu ražu gan ganībās, gan pļaujamos zālājos.

Timotiņš labi piemērots pļaujamos zālājos, mazāk ganībās, tomēr labās ziemcietības un pieticības dēļ der arī ganībām.

Pļavas auzene piemērota pļaujamo un ganību zālāju ierīkošanai. Pieticīga, labi pacieš sausumu, spēj labi pielāgoties dažādiem augšanas apstākļiem. Augsta barības vērtība, veido noslēgtu zelmeni, teicami ataug. Labi pacieš nomīdīšanu, tāpēc to var izmantot ganību zelmeņos.

Pļavas skarene ir stīgotāja apakšzāle. Ļoti laba ziemcietība. Lopbarības kvalitāte laba, ar labu sagremojamību un apēdamību. Izteikta spēja veidot blīvu un noslēgtu zelmeni, tāpēc tā ir neatņemama sastāvdaļa ilggadīgu ganību zelmeņu ierīkošanā. Pēc noganīšanas ļoti labi ataug.

Baltais āboliņš  ir stīgotāja apakšzāle. Laba ataugšanas spēja gan pēc noganīšanas, gan nopļaušanas. Pacieš nomīdīšanu un zemu apganīšanu.

Sarkanais āboliņš ir proteīnaugs, bet primāri piemērots pļaujamajiem zālājiem. Ganību maisījumos to var pievienot līdz 2 kg/ha. Sarkanais āboliņš satur fitoestrogēnu, kas ir līdzīgs dzīvnieku hormonam estrogēnam. Ganīšana zālājos ar lielu sarkanā āboliņa īpatsvaru gan var atgremotājiem pasliktināt apsēklošanās rādītājus.

Liels āboliņa daudzums ganību zālē var izsaukt arī uzpūšanos, jo tajā ir daudz viegli šķīstošā proteīna. Vislielākais uzpūšanās risks ir zālājos, kur zāle ir jauna un tajā ir maz efektīvās kokšķiedras, kā arī gadījumos, kad leknā ar āboliņu bagātā laukā iziet badainas govis. Ja govīm papildus tiek izbarota rupjā lopbarība ar augstu enerģijas un kokšķiedras saturu, tad uzpūšanās risks ir pavisam neliels. Tā mazināšanai ganību maisījumā var iekļaut augus ar augstu tanīna saturu, piemēram, ragainos vanagnadziņus.

Ganībās pavasarī bieži redzam pienenes. No agronomijas viedokļa tās tiek uzskatītas par nezālēm, bet, ja tās nepārsniedz 25% no kopējās zālāja sausnas masas, tad uz tām varam paskatīties ne tikai kā uz nezāli. Pienenes satur daudz minerālvielu, tai skaitā kalciju un dzelzi. Ja tomēr gribam cīnīties ar tām un iznīcināt, tad tas ir jādara pirms pienenes sākušas ziedēt.

Ganībām ir liela loma bioloģiskajās saimniecībās, jo tieši šajā laikā dzīvniekus varam bioloģiskā ceļā nodrošināt ar svarīgākajiem vitamīniem un mikroelementiem. Nu jau arī Latvijā ir pieejami speciāli zālāju maisījumi veselības uzturēšanai. Bet „veselības” zālītes var pievienot arī zālāju maisījumiem. Piemēram, zālāju maisījumam aptuveni 2 kg/ha var pievienot cigoriņu vai ceļmallapu sēklas. Cigoriņi papildinās govju barību ar minerālvielām: kalciju, nātriju, fosforu, varu, kobaltu, selēnu un sēru. Ceļmallapas ir noderīgas govju veselībai ar savām antibakteriālajām īpašībām. Cigoriņi un ceļmallapas nepazemina kopējo zālāju ražību, bet īpaši sausā laikā var to pat palielināt.

Silvija Dreijere,
konsultante