Pievienot komentāru

Arvien biežāk vadošo valstu piensaimnieki un zinātnieki runā par slaucamo govju ilgmūžības nozīmi modernajās piensaimniecībās.

Arī Latvijā Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs Zālēdāju projekta ietvaros pēta ilgmūžības rādītājus Viesītes novada zemnieku saimniecībā “Kalna Dambrāni”, kur izmēģinājumā tiek analizēti dati par iepirktajām un saimniecībā izaudzētajām govīm.  Slaucamo govju ilgmūžību ganāmpulkā nosaka vairāku apstākļu komplekss:

• izvēlētā slaucamo govju šķirne un tās piemērotība konkrētiem apstākļiem;
• slaucamo govju veselība;
• slaucamo govju ganāmpulka apsaimniekošana;
• produktivitāte.

Pētot Latvijas piena ganāmpulkus, jāsecina, ka Latvijā ganāmpulki kļūst ražīgāki, mainās apsaimniekošanas tendences, uzlabojas piena kvalitāte, taču saimniekošanā ne vienmēr viss norit, kā vēlas ganāmpulku īpašnieki. Bieži piensaimniecībās dzīvniekus brāķē piespiedu kārtā: slimības, traumas utt. Tas nozīmē, ka dzīvnieku brāķēšana tikai atsevišķos gadījumos notiek pēc dzīvnieku selekcijas principiem. Šeit nevar vainot zemo piena iepirkuma cenu, kas Latvijā vērojama jau divus nepilnus gadus. Šeit jārunā par saimnieku attieksmi pret dzīvniekiem, zināšanām un pieredzi.

Saimniecības, kurās produktīvais govju vecums vidēji ir divas laktācijas, bieži novēro multifaktoriālu dzīvnieku saslimšanu. Nereti dzīvnieku saslimšanas cēloņi ir meklējami nespējā nodrošināt profilakses pasākumu kompleksu, kura neatņemamas sastāvdaļas ir nepietiekama dzīvnieku novietnes tīrība, nekopti nagi, sasprēgājuši pupu gali, bieža saslimstība ar tesmeņa un dzimumorgānu slimībām.

Kāju slimības

Ja slaucamām govīm netiek veikta savlaicīga nagu apkopšana, sekas mēdz būt šādas: govīm ir izteikts klibums un sāpīgi nagi, kā rezultātā tās biežāk guļ, mazāk ēd, mazāk saražo pienu. Īpaši tas attiecas uz saimniecībām, kurās tura melnraibās govis, kas ir ļoti jutīgas pret nepilnvērtīgu barošanu. Augstražīgos ganāmpulkos 20–35% govju tiek izbrāķētas dažādu kāju slimību dēļ. Tādēļ kāju veselībai ir jāvelta īpaši liela uzmanība. Nagu apkope nav pārāk sarežģīta, to var apgūt pats saimnieks vai kāds no saimniecības darbiniekiem.

Nagu problēmu pamatā mēdz uzsvērt sekojošus galvenos faktorus:

* Ģenētiskais – kāju stāvotnes (X–veida, mucveida, paralēli novietotas). Vērtējot ganāmpulkā dzīvniekus, pakāpeniski ir jāatbrīvojas no dzīvniekiem, kuriem novēro X–veida vai mucveida kājas.

    X–veida kāju stāvotne                               Paralēlā kāju stāvotne

* Nelipīgas izcelsmes kāju slimības (laminīts, zoles čūlas, interdigitālā fibroma, nagu sprēgas, kāju sasitumi, kaulu lūzumi). Šīs slimības biežāk rodas ganāmpulkos, kuros slaucamām govīm ļoti bieži konstatē vielmaiņas slimības – īpaši acidozi. Sasitumus, kaulu lūzumus saimniecībās biežāk novēro, kad no piesietā turēšanas veida pāriet uz nepiesieto turēšanu, vai arī dzīvnieku novietnē ir pārāk liels dzīvnieku blīvums, netīras un slidenas ejas. Nereti dažāda veida traumas dzīvnieki gūst transportēšanas laikā, ja netiek ievērotas dzīvnieku labturības prasības.

Govīm, kurām novēro klibumu, nekavējoši jāveic nagu apkope. Ielaistu nagu slimību gadījumā ārstēšana ne vienmēr ir sekmīga.

Piena kvalitāte

Otra lielākā problēma lielā daļā piensaimniecību ir nespēja nodrošināt pietiekami augstu piena kvalitāti. Tesmeņa slimību cēloņu ir daudz un dažādi, taču galvenos pieminēšu: nevēlēšanās izpildīt pareizu govju slaukšanas procedūru, nesavlaicīga slaukšanas iekārtas apkope un nepietiekams fermas sanitārais stāvoklis. Par biežu slaucamo govju saslimstību ar tesmeņa iekaisumu liecina koppienā konstatētais somatisko šūnu skaits. Ja tas 1 ml piena pārsniedz 250–300 tūkst., tad saimniecībā gada laikā uz 100 slaucamām govīm novēro vismaz 25–30 klīniskus dzīvnieku saslimšanas gadījumus ar mastītu. Saimniecības, kuras uzskata, ka iegūst “augstas kvalitātes pienu”, kurā somatisko šūnu skaits variē 250–400 tūkst./1 ml, laktācijā no govs neiegūst 4–8% prognozētā piena izslaukuma. Arī tesmeņa iekasuma rezultātā piensaimniecībās no visiem izbrāķētajiem dzīvniekiem 25–35% dzīvnieku izbrāķē mastīta dēļ. Tādēļ aicinām saimniekus precīzi aprēķināt vienas ar mastītu slimas govs ārstēšanas izmaksas, kurās tiek iekļauti laboratoriskie izmeklējumi mastīta ierosinātāja diagnostikai, medikamenti, veterinārārsta darbs, neiegūtais piens, apēstā barība slimības laikā, neiegūtais piens laktācijā un papildus samaksa darbiniekam, kas kopj slimo dzīvnieku. Pēc LLKC veiktajiem aprēķiniem, vidēji viens mastīta ārstēšanas gadījums sastāda 150–187 eiro, tādēļ pastāv pamatots uzskats, ka hroniski ar tesmeņa iekaisumu slimu govju ārstēšana ir ekonomiski neizdevīgs pasākums.

Ganāmpulka atražošana

Trešo lielāko problēmu daļai saimniecību sagādā neveiksmīga atražošana. Ar to parasti saskaras tās saimniecības, kurās nenotiek pareiza ganāmpulka apsaimniekošana. Bieži govis “klusi meklējas”, tām nekonstatē regulāru seksuālo ciklu. Par atražošanas problēmām saimniecībās liecina starpatnešanās intervāls (SAI). Normāli tam nevajadzētu būt garākam par 385 dienām, taču, pēc Lauksaimniecības datu centra apkopotās informācijas, 2015. gadā vidējais SAI Latvijā ir 425 dienas. Tas nozīmē, ka liela daļa saimniecību strādā neefektīvi, jo no 100 slaucamām govīm iegūst tikai 85 teļus gadā. 142 dienu garais servisa periods liecina par to, ka slaucamās govis netiek atbilstoši pabarotas laktācijas sākumā. Ļoti iespējams, ka cēloņi ir meklējami iepriekšējās laktācijas un cietstāves periodā.

Ceturtā lielākā piensaimnieku problēma ir neprasme izaudzēt veselīgus un spēcīgus jaundzīvniekus. Saimniecībām ir jāspēj izaudzēt atbilstoša vecuma un dzīvmasu sasniegušas vaislas teles ar aprēķinu, lai tās pirmo reizi nāktu slaucamas 24–26 mēnešu vecumā. Vaislas teles, kuras pirmo reizi ganāmpulkā atslauksies pēc 26 mēnešu vecuma, būs mazāk ražīgas, tām, iespējams, jau pēc dzemdībām būs novērojamas vielmaiņas slimības, to pēcnācēji bieži vien būs vārgi un dzīvot nespējīgi.

Palīdzēt var lopkopības konsultanti

Šo jautājumu sekmīgā risināšanā piensaimniekiem var palīdzēt LLKC lopkopības konsultanti, taču, uzklausot ieteikumus, bet, neieviešot tos saimniecībās, izvirzītos mērķus sasniegt nebūs iespējams. Tāpēc aicinu ikvienu piensaimnieku pret savu darbu izturēties nopietni, strādāt tā, lai pašiem nebūtu par rezultātu jākaunas. Šī gadsimta mainīgie apstākļi nav prognozējami. Ļoti iespējams, ka, mainoties politiskajai situācijai ES, ievērojami var tikt samazināts atbalsta apjoms, ir jāatceras, ka piena krīze, kas sākās pirms diviem gadiem, vēl nav beigusies. Aicinu atrast iespējas, kā sakārtot saimniecības ar minimāliem finanšu resursiem.

Vēl viena patiesība, kas varbūt daļai piensaimnieku liks aizdomāties un padarīt saimniekošanu efektīvāku. Vidēji Latvijā vienas slaucamās govs uzturēšanas izmaksas diennaktī sastāda 5–7 eiro, tas nozīmē, ka vidēji no katras ganāmpulkā esošas govs diennaktī ir jāiegūst vismaz 25–35 kg piena. Šie skaitļi katrā ganāmpulkā būs atšķirīgi. Jo zemāka piena cena, jo vairāk jāražo piens ar mērķi kompensēt zemo piena cenu ar izslaukuma apjomu.

Dainis Arbidāns,

LLKC Lopkopības nodaļas konsultants–eksperts veterinārmedicīnā