Pievienot komentāru

Tā kā Latvijas lauki ir piemēroti, lai iegūtu zāles lopbarību, un mūsu zemē vēsturiski lauksaimnieki ir nodarbojušies ar aitu audzēšanu, arī patlaban, kad paveras iespējas iegādāties dažādas, iepriekš pie mums maz pazīstamas aitu šķirnes, progresīvie aitu audzētāji to izmanto. Līdz ar to ir iespēja pārliecināties par ievesto šķirņu piemērotību Latvijas apstākļiem.

Pēdējos desmit gados ir vērojama tendence palielināties aitu skaitam Latvijā. Ja 01.01.2012. Lauksaimniecības datu centra datu bāzē bija reģistrētas 79 700 aitas, tad 2016. gada sākumā aitu kopējais skaits pārsniedza simts tūkstošus un sasniedza 102 276 aitas. Šī tendence parāda, ka zemnieki, kas nodarbojās ar aitu audzēšanu, arvien vairāk ir gatavi pilnveidot un paplašināt aitu ganāmpulkus. No kopējā aitu skaita 39 490 ir aitu mātes, kuras atrodas vairāk nekā 4400 ganāmpulkos, pārraudzība tiek veikta 128 aitu ganāmpulkos 11 312 aitu mātēm (avots: LDC datu bāze). 

Varam vēlēties, lai mūsu aitu audzētāji arvien vairāk pievērstos laba ģenētiskā materiāla ražošanai, ne tikai jēra gaļas ražošanai.  Lauksaimniekiem, kas gatavojas sākt darbu aitkopības nozarē, ir jāapzinās, ka sākumā jāiegūst un regulāri jāpapildina ar nozari saistītās zināšanas ne tikai dzīvnieku ēdināšanā, labturības apstākļu nodrošināšanā, gan ciltsdarba jautājumos, bet arī finanšu un ekonomikas jautājumos. Izmēģinājumos iesaistīto saimniecību dati atklāj, ka aitu mātes vidējais atnešanās reižu skaits saimniecībās 2015. gadā bija 1,16 reizes. Lielākā daļa aitkopju Latvijā saimnieko ekstensīvi, lai gan ir visas iespējas iegūt vairāk par vienu metienu gadā no aitu mātes, kā arī saglabāt iegūtos jērus. Vienas aitu mātes uzturēšanas izmaksas saimniecībās svārstās no 150 līdz 250 eiro un pat vairāk, tāpēc situācija, ka aitu māte nav grūsna, saimniecībai rada zaudējumus.

Tomēr varam būt gandarīti, ka ir aitu audzētāji, kas Eiropā  iegādājušies intensīvu gaļas šķirņu dzīvniekus un uzkrājuši pieredzi šo dzīvnieku audzēšanā, un ir gatavi dalīties ar personīgo pieredzi un meklēt jaunus risinājumus, kā labāk saimniekot aitkopībā.

Izmēģinājumu par Šarolē aitu izmantošanas iespējām Latvijā ierīkojām SIA “RALLE” Kandavas novada Kandavas pagasta Jaunsilos. Saimniecībā uz 01.04.2016 g. bija 145 aitu mātes, no tām 45 Šarolē šķirnes (SA), pārējās aitu mātes – Latvijas tumšgalves (LT). Šarolē vaislas dzīvnieki iegādāti Anglijā 2014. gadā, pirmā gada darbības rādītājus Ivars Frīdemanis, saimniecības īpašnieks, vērtē kā labus. Pavisam saimniecība apsaimnieko LIZ 79 ha, 6 ha – īpašumā, 34 ha – kultivētie zālāji, 45 ha – dabīgās pļavas. Novietne ir pielāgota būve aitu turēšanai, un ir nodrošināta ar visu nepieciešamo, lai dzīvnieki justos labi. Saimniecība strādā ar bioloģiskās saimniekošanas metodēm. Tā kā saimniecība atbilda izvirzītajiem kritērijiem, tad 2016. gada 1. ceturksnī šeit tika ierīkots izmēģinājums par Šarolē aitu izmantošanas iespējām.

Izmēģinājumu vadītāja Daiga Baltiņa iepazīstināja klātesošos ar Šarolē aitu gaļas šķirnes īpatnībām. Šarolē šķirnes jēri raksturojas ar labu ganību izmantošanu. No jēriem var iegūt kvalitatīvus liemeņus ar mazu tauku un lielu muskuļaudu īpatsvaru.

Šķirnei raksturīgi aktīvi un auglīgi teķi, – vaislas gatavība iestājas 7 mēnešu vecumā, teķu aktīvais izmantošanas laiks ir 6–7 gadi, to mūža ilgums ir 10 gadi un vairāk.

Aitu mātēm viegla atnešanās – jēri dzimst robusti, ar smalkiem kauliem. Piedzimstot jēri uzreiz stutējas uz kājām, gatavi uzņemt mātes pienu, ātri pieņemas svarā, labs dzīvmasas pieaugums diennaktī. Ja aitu mātei piedzimst viens jērs, tad 40 kg dzīvmasu jērs var sasniegt 8 nedēļu vecumā. Aitu mātēm ir ļoti labi izteiktas mātes īpašības. Aitu māšu auglība ir vidēji 1,8–2,2 jēri no aitas gadā.

Šarolē šķirnes jēri dzimst kaili (ar mazu apvilnojumu), tādēļ temperatūrā zem -10 ⁰C jānodrošina atbilstoši turēšanas apstākļi, lai tie nenosaltu. Šarolē šķirne ir vidēja lieluma aitas, ar garu jostasvietu un labi muskuļotu pakaļējo daļu. Pieauguša teķa dzīvmasa ir no 100–150 kg, aitu mātes no 80–100 kg. Galva ir bez vilnas, ar sārti pelēku krāsojumu. Vilna – no smalkas līdz vidēji rupjai, blīva. Liemeņi no jēriem ir liesi un labi muskuļoti.

Šķirnes dzīvnieki piemēroti, lai iegūtu kautķermeni virs 20 kg. Šķirnei raksturīgi gari kautķermeņi, ar lielāku intramuskulāro tauku daudzumu.

Šķirnes mērķis selekcijā, – izmantojot teķus, uzlabot jēru gaļas kvalitāti un augšanas ātrumu.

Izmēģinājuma vadītāja iepazīstināja ar mērķi – vienādos turēšanas un ēdināšanas apstākļos novērtēt un salīdzināt Šarolē, Latvijas tumšgalves šķirņu jēru ieguvi, ātraudzību un izaudzēto jaunaitu kvalitāti. Izmēģinājuma ietvaros tika izveidotas trīs jēru grupas:

1)   Šarolē tīršķirnes jēri (SA 100%),

2)   Latvijas tumšgalves jēri (LT 50%, SA 50%),

3)   Latvijas tumšgalves un to krustojumi ar Šarolē šķirni (XX).

Jēru kvalitāti raksturojošās pazīmes salīdzinātas sekojošās grupās: pēc dzimuma, dzimšanas mēneša, skaita dzimšanas brīdī. Sākotnēji tika iegūti dzimšanas dzīvmasas rādītāji un tālāk jēru dzīvmasas rādītāji 70, 100, 140 dienās (1. tabula). Tālāk 2. tabulā tika apkopoti līdzīgi rādītāji par Latvijas tumšgalves un Šarolē krustojuma jēriem, 3. tabulā – krustojumu (XX) jēri.

1.    tabula

Šarolē (SA) tīršķirnes jēru augšanas rādītāji

2. tabula

Jēru augšanas rādītāji (LT 50%, SA 50%)

3. tabula

No krustojuma aitām iegūto jēru augšanas rādītāji

Pēc pirmā izmēģinājuma posma lielākā koriģētā jēru dzīvmasa 70 dienu vecumā sasniegta SA tīršķirnes teķiem (24,2 kg), kas ir par 2,1–3,4 kg vairāk nekā pārējo grupu dzīvniekiem. Arī 100 dienu vecumā lielāko dzīvmasu sasniedza Šarolē tīršķirnes jēri (aitas – 31,4 kg, bet teķi – 32,1 kg).

Lielāko dzīvmasu 140 dienu vecumā sasniedza jēri ar dažādu šķirņu asinību (lielākais īpatsvars gaļas tipa šķirnes), vidēji aitām 45,6 kg, bet teķiem – 50,5 kg.

Izmēģinājuma zinātniskā vadītāja Daina Kairiša, profesore, Dr. agr. iepazīstināja ar pieredzi par krustojumu piemērotību kvalitatīvu liemeņu un jēra gaļas ieguvei Latvijā kontrolnobarošanas stacijas apstākļos. Runātāja akcentēja, ka arī Šarolē šķirne ir gaļas šķirne, un visā Eiropas Savienībā, ne tikai Latvijā, galvenais produkts aitkopībā ir un būs jēra gaļa. Ir pieejams ļoti liels gaļas aitu šķirņu klāsts, bet der atcerēties, ka nav sliktas šķirnes, bet ir piemērotas vai nepiemērotas šķirnes katras konkrētas saimniecības apstākļiem. Latvijā esam unikāli ar Latvijas tumšgalves aitu šķirni, kas ir atzīta par labu mātes līnijas šķirni, un šeit ir iespēja veikt gaļas līniju teķu izmēģinājumus tieši ar vietējās šķirnes aitu mātēm un pētīt rezultātus. Mūsu aitkopības saimniecības uzskata, ka piebarošana ganībās nav nepieciešama, tomēr ES valstu kolēģu pieredze rāda pretējo, un piebarošana ganībās tiek nodrošināta, jo bez spēkbarības pielietošanas jēru nobarošanā labus rādītājus nevar iegūt.

Francijā un Vācijā valda uzskats, ka nobarojamie jēri tiek nobaroti tikai novietnē, ganībās atrodas aitu mātes. Arī aitu mātes ēdinot, viņas būtu jādala grupās, lai pienācīgi tiktu pabarotas aitu mātes, kas zīda jērus, un savukārt pareizi ēdināt aitu mātes bez jēriem. Pieredze rāda, ka ganāmpulkos Latvijā ap 20% aitu mātes ir ālavas (neiegūst jērus), tie saimniecībām ir zaudējumi.

Lai pareizi novērtētu jēru kautķermeņus, arī Latvijas jēru gaļas ražotājiem būtu jāizprot un jāvadās pēc SEUROP burtu apzīmējuma kautķermeņu vērtēšanas sistēmā. Nozīme ir sekojoša: E – teicami attīstīta (1 punkts), U – ļoti labi attīstīta (2 punkti), R – labi (3 punkti), O – vidēji (4 punkti), P – vāji (5 punkti) attīstīta muskulatūra (2. attēlā). Šādi vērtējot jēru kautķermeņus, ES lielākais īpatsvars ir “R”, diemžēl lielai daļai Latvijā audzēto dzīvnieku – tikai ”O”.

2. attēls

Muskulatūras attīstības novērtējums pēc SEUROP

Foto: Daina Kairiša

Vēl ļoti nozīmīgs rādītājs ir tauku noslāņojuma rādītājs ko vērtē no 5 līdz 1 ballei, kur 1 – ļoti zems, 2 – zems, 3 – vidējs, 4 – augsts, 5 – ļoti augsts (vēlams 2–3 taukaudu slāņa vērtējums).

3. attēls

Tauku noslāņojuma pakāpes vērtējums

Foto: Daina Kairiša

Vērtīgi ir tie kautķermeņi, kam ir intramuskulārie tauki, līdz ar to – sulīgāka gaļa. Tā ir aitu audzētāja prasme izaudzēt tādu jēru, kādu pieprasa patērētājs. Ja tas izdodas, tad aitu audzētāja produkcijai pircēju netrūks.

Pēc kontrolnobarošanas datiem, īsākais nobarošanas periods gaļas tipa šķirnes dzīvniekiem mēdz būt 70 dienas, lielākais pieaugums – 500 g  diennaktī Sufolkas šķirnes dzīvniekam.

Gaļas kautiznākums Latvijas tumšgalves dzīvniekam bija 48,9%, krustojumu grupā – 45%, gaļas šķirņu grupā – 52%, kas par 5% atpaliek no ārzemju rādītājiem. Selekcijas darbu veic, lai dzīvnieki, kurus nobaro gaļai, būtu gari, ar labi attīstītu muskulatūru, un tādi ir gaļas tipa šķirņu īpatņi. Kā vieni no garākajiem dzīvniekiem ir Vācijas Merino šķirnes īpatņi, bet Tekselas šķirnes īpatņiem ir lielākais gurnu apkārtmērs. Latvijā audzētajiem jēriem krūšu daļa ir ar lielu tilpumu, līdz ar to –kaulaināka. To var izskaidrot ar to, ka jēri pamatā tiek nobaroti ganībās, tie daudz staigā, līdz ar to attīstītās plaušas, jo patērē enerģiju, elpo vairāk nekā tie īpatņi, kas tiek turēti novietnēs un nobaroti. Aitu mātēm ir svarīgi atrasties ganībās staigāt, jo no viņām aitu audzētājs vēlas iegūt pēc iespējas vairāk labu pēcnācēju, bet jērs, kurš paredzēts nobarošanai, tiek nobarots vidēji 4–7 mēnešus, tad nav nepieciešamas ilgas pastaigas – jēram ir jāuzņem labas kvalitātes lopbarība. Veiktā kontrolnobarošana parādīja, ka visvairāk taukaudu uzkrāja Latvijas tumšgalves dzīvnieki, jo vecāks jērs, jo vairāk taukaudu, līdz 6 mēnešu vecumam LT šķirnes jēram, kas paredzēts gaļai, jābūt nobarotam. Šarolē šķirnes dzīvniekiem taukaudi veidojas lēnāk, tas ir ļoti labi.

Lai nodrošinātu viena kg dzīvmasas pieaugumu, jēru nobarošanas periodā tika patērēts vidēji 3 kg labas kvalitātes siens un 4,5–5,5 kg spēkbarības. Jērus nobarojot, intensīvā nobarošanā gaļai ir lielāks sausnas saturs, ko patērētāji augstu vērtē. Līdz ar to aitu ganāmpulku īpašniekiem stāv priekšā nopietni izaicinājumi, kā savu gaļas ražošanu padarīt efektīvāku.

Anita Siliņa,

LLKC Lopkopības kompetenču centra vadītāja