Pievienot komentāru

Liellopu gaļas ražošanas nozare ieņem būtisku vietu attīstītāko pasaules un Eiropas valstu lauksaimnieciskās ražošanas struktūrās, līdzīga attīstība vērojama arī jaunajās Eiropas Savienības valstīs. Pēdējo dažu gadu laikā Latvijā gaļas šķirņu zīdītājgovju skaits ir pieaudzis. Ja uz 1.01.2014. Lauksaimniecības datu centra datu bāzē bija reģistrētas 29 094 zīdītājgovis, tad 2016. gada sākumā – jau 39 387 zīdītājgovis. Šāda tendence parāda, ka lauksaimnieki arvien vairāk veido un paplašina zīdītājgovju ganāmpulkus.

Lai, zīdītājgovju ganāmpulku veidojot, nevajadzētu nožēlot izvēli par labu zīdītājgovju audzēšanai, ir jāveic savu iespēju izpēte. Nozīmīgi ir apzināties, kāda lauksaimniecības zeme ir saimniecībai pieejama, kādas veidosim pļavas un ganības, un cik hektāri ir apsaimniekojami. Tomēr, pirmkārt, ir jāpatīk strādāt lopkopībā, tikai tāds saimnieks, kurš apzināsies dzīvnieku vajadzības un nodrošinās apsaimniekotāja un dzīvnieka savstarpējo kontaktu, var cerēt uz panākumiem šajā nozarē. Mīts, ka gaļas lopam neko daudz nevajag, daudziem ir sagādājis bēdīgus brīžus un zaudējumu. Kad saimniecība ir izvērtējusi savus zemes resursus un pieņēmusi lēmumu audzēt dzīvniekus vaislai vai strādāt ar preču ganāmpulku, būtu jāizvēlas šķirne vai šķirnes, ar ko strādāt. Daudzreiz izvēle nav viegla, tāpēc Zālēdāju projekta izmēģinājumos cenšamies parādīt Latvijā audzētajām gaļas lopu šķirnēm gan vienojošos, gan atšķirīgo. Galvenais zīdītājgovju ganāmpulku produkts ir atšķirtais teļš, un katrs gaļas lopu turētājs varētu izvirzīt mērķi gadā no zīdītājgovs iegūt vienu veselīgu teļu, bet diemžēl Latvijā LDC datu bāzē redzam, ka zīdītājgovīm, kurām veic pārraudzību, vidēji SAI (starpatnešanās intervāls) 2015. gadā vidēji bija 414 dienas. Ganāmpulkos, kuros veic pārraudzību, arī iegūto teļu saglabāšanas rādītājs ir 85% uz simts zīdītājgovīm. Lielākā daļa fermeru vēlas, lai teļš dzimtu pavasarī, tad zīdītājgovij pēc dzemdībām triju mēnešu laikā būtu jābūt gatavai palikt grūsnai, lai pēc deviņiem mēnešiem atkal tiktu iegūts veselīgs teļš. Pēc Lauksaimniecības datu centra informācijas, ganāmpulkos, kuros veic pārraudzību, zīdītājgovīm grūsnība tiek konstatēta vidēji piecus mēnešus pēc atnešanās. Nozīmīga ir vaislas teles izaudzēšana līdz vajadzīgajiem auguma parametriem un optimālajai dzīvmasai ap 420 kg, lai iegūtu kvalitatīvu teļu. Būtiski atcerēties, ka zīdītājgovs uzturēšana dienā vidēji izmaksā ap 2 eiro, bet neiegūts teļš gadā rada zaudējumus no 600–900 eiro, ko veido vienas zīdītājgovs uzturēšana vidēji gadā.

Lai aktualizētu un parādītu Simentāles, Limuzīnas, Herefordas un gaļas šķirņu krustojumu grupu telēm dzīvmasas pieauguma salīdzinājumu līdz lecināšanai, ierīkojām izmēģinājumu z/s “Bētas” Kuldīgas novada Vārmes pagastā pie Ilmāra Pilenieka. Saimniecība nodarbojas gan ar gaļas, gan piena lopkopību.

Saimniecībā ir 962 liellopi, tai skaitā 315 govis, no tām zīdītājgovis – 140.  Jau 2005. gadā no Dānijas tika iepirkti Herefordas šķirnes lopi. Vēlākos gados – Simentāles, Limuzīnas, Šarolē un Anguss gaļas šķirņu liellopi, kuri tika importēti no Šveices, Vācijas un Čehijas. 2011. gadā tika iegādāti Blondo Akvitāņu šķirnes gaļas lopi. Tomēr 2016. gadā saimniecība atkal dod priekšroku Simentāles šķirnei, un ir 70 grūsnas teles. Saimniecības īpašnieks Ilmārs Pilenieks atzīst, ka uzkrāta ir liela pieredze, bet Simentāles šķirnes vaislas teles iegādājās, jo saimniecībā nodarbojās gan ar gaļa, gan piena ražošanu, un šīs šķirnes dzīvnieki nav ļoti prasīgi rupjās lopbarības ziņā, dzīvmasas pieaugumi ir ļoti labi, govīm teicamas mātes īpašības.  Ļoti atzinīgi īpašnieks izteicās par Herefordas šķirnes lopiem, kuri aug nedaudz lēnāk, kuriem graudu barība nav tik nepieciešama, toties šie liellopi izmanto tādus ganību nogabalus, kuros aug platlapji, kurus citi gaļas liellopi neizmanto.

Z/s “Bētas” apsaimnieko 1700 ha LIZ, audzē graudaugus, regulāri veic zālāju atjaunošanas pasākumus. Saimniecībā ir gaļas liellopu novietne un plānota jauna novietne vaislas telēm. Saimnieks apgalvo, ka novietne ir ļoti svarīga lieta, un dzīvnieki vienu reizi mēnesī obligāti jāsver, citādi nevar izdarīt vajadzīgos secinājumus.

Izmēģinājuma vadītāja Ieva Krakopa iepazīstināja ar izmēģinājuma mērķi, – vienādos turēšanas un ēdināšanas apstākļos noteikt SI, HE, LI, BA un XG grupu telēm augšanas rādītāju salīdzinājumu. Izveidotajām teļu grupām svēršana tika veikta, sākot no atšķiršanas 2015. gada rudenī līdz 2016. gada jūniju ieskaitot.

1. attēls

Labākos dzīvmasas sasniegumus ieguva Blondo Akvitāņu (BA) šķirnes teles, no kurām nedaudz atpalika Simentāles (SI) šķirnes un gaļas šķirņu krustojumu (XG) teles.

1.    tabula

Salīdzinot LDC bāzē esošo informāciju par dzīvmasu telēm, 12 mēnešu vecumā izmēģinājumu grupās z/s “Bētas” attiecīgo gaļas liellopu šķirņu grupās redzam, ka Simentāles (SI) un gaļas liellopu krustojumu (XG) telēm dzīvmasa kilogramos ir lielāka nekā tās pašas šķirnes dzīvniekiem vidēji pārraudzībā Latvijā.

Tā kā izmēģinājumu saimniecībā ir nodrošināti labi turēšanas apstākļi, Ieva vērsa uzmanību uz ēdināšanas apstākļiem gaļas liellopu ganāmpulkā, jo īpaši uzsverot audzējamo dzīvnieku ēdināšanu. Lai ēdināšanas sistēmu varētu izveidot pēc iespējas lētāku un pareizāku, nepieciešams rupjajai lopbarībai veikt lopbarības analīzes, sagatavot barības devas un veikt izēdināmās barības daudzuma kontroli. Svarīgi būtu ēdināšanu organizēt pēc augšanas rādītājiem un barojuma kondīcijas.

Precīzā ēdināšana paredz lopbarības analīžu veikšanu, barības devu sastādīšanu un izēdināmās barības daudzuma kontroli, ņemot vērā augšanas rādītājus un barojuma kondīciju. Kā būtiskākos faktorus, kas ietekmē dzīvmasas pieaugumu, runātāja uzsvēra pieejamos barības līdzekļus, barības devu, ēdināšanas organizāciju, turēšanas apstākļus, kā arī klimatu. Ieva norādīja, ka gaļas liellopu ganāmpulkā visus dzīvniekus vienādi ēdināt nebūtu vēlams, būtu jābūt grupai, kuru ēdina intensīvāk: jaunlopi augšanas periodā līdz 12–15 mēnešiem, zīdītājgovis ar teļiem no 1 mēneša vecuma, dzīvnieki nobarošanas periodā, atsevišķi dzīvnieki ar vāju barojuma kondīciju. Šajā gadījumā kā barības līdzekļus izvēlas: augstvērtīgu ganību zāli, skābbarību ar labu enerģijas un proteīna saturu, tai skaitā kukurūzas skābbarība, graudu barība, proteīna piedevas.

Savukārt ekstensīvāka ēdināšana par labu nāktu: govīm bez teļiem (grūsnās), audzējamām telēm pēc 12–15 mēnešu vecuma, vaislas buļļiem (ar labu barojuma kondīciju). Šajā gadījumā lieliski noderētu šādi barības līdzekļi: ganību zāle ekstensīvās ganībās, siens un zāles skābbarība ar zemu enerģijas vērtību (nekādā gadījumā kukurūzas skābbarība), salmi. Minerālpiedevas nepieciešamas visos gadījumos.

Rupjās lopbarības ķīmiskā kvalitāte ir tā, kas var prognozēt to, kā dzīvnieki ēdīs sagatavoto rupjo barību un vai no apēstajiem sausnas kilogramiem pietiks barības vielu, lai nodrošinātu dzīvnieku vajadzību pēc barības līdzekļiem.

2.    tabula

Aplūkojot 2. tabulu, redzams, ka siens Nr. 2 ir bagātāks ar proteīnu nekā siens Nr.1, un pēc kokšķiedras rādītājiem (NDF, ADF) var spriest, ka ir labāk sagremojams, līdz ar to dzīvniekiem tam vajadzētu garšot labāk. Siens Nr. 1 ir gatavots no tauriņziežu un stiebrzāļu maisījuma, bet pēc rādītājiem varam domāt, ka siens gatavots no pārauguša zelmeņa, līdz ar to kopproteīna daudzums ir neliels, bet kokšķiedras rādītāji lielāki kā sienā Nr. 2.

3.    tabula

Aplūkojot 3. tabulu, redzam, ka telei ar dzīvmasu 380 kg un vidējo diennakts pieaugumu 700 g barības vajadzību ir iespējams nodrošināt ar sienu Nr. 2, jo tele apēd 11 šīs barības sausnas kilogramu, jeb fiziskos kilogramos – 13,5, līdz ar to uzņem vajadzīgo proteīna daudzumu. Ja teles barībā nav pietiekošā daudzumā kopproteīna, teles atpaliek augšanā, bet, ja izēdinām sienu Nr. 1, tad jādomā, ar kādiem proteīnu saturošiem barības līdzekļiem kompensēt trūkstošās barības vielas, jo šo sienu teles apēd tikai nepilnus 7 fiziskos kilogramus, kas ir 6 kg sausnas, un nepieciešami ir vēl kādi citi, garšīgi barības līdzekļi, kas nodrošinātu vajadzīgo barības vielu daudzumu dzīvniekiem.

Tālākajā pasākuma gaitā ciltsdarba speciāliste Vizma Sileniece klātesošos informēja par to, ka Simentāles šķirnes dzīvnieki ļoti labi izmanto rupjo lopbarību, dzīvnieki ir veselīgi. Šīs šķirnes dzīvnieki ir kombinētā tipa dzīvnieki, no kuriem var iegūt gan pienu, gan gaļu. Tāpēc šī šķirne ir unikāla.

Herefordas šķirnes dzīvnieki ļoti labi izmanto tādas ganību platības, kur aug dažādi platlapji un augi, kurus ne labprāt ēdīs citu gaļas šķirņu dzīvnieki, šīs šķirnes dzīvniekiem pilnībā pietiek ar rupjo lopbarību. Herefordas zīdītājgovīm ir izcilas mātes īpašības. Eksperte skaidroja, ka, veidojot bezragu līnijas Šarolē šķirnei, to veic, izdarot pakļaujošo krustošanu. Izmanto Angus šķirnes dzīvniekus, kuriem ir viegla atnešanās un pietiekošs piena daudzums, tie ir ātraudzīgi. Tāpēc ir vērojama atšķirība Šarolē šķirnes ietvaros atkarībā no izcelsmes valsts – Vācijas, Francijas vai Zviedrijas izcelsmes dzīvnieki.

Iegādājoties tīršķirnes teles, uzmanība būtu jāvērš tieši uz šķirnes tipu, jāskatās, lai būtu taisnas lāpstiņas, atbilstošs krūšu platums, galvas forma. Pirms teles lecināšanas jāizvērtē kondīcija: kāda ir muskuļu attīstība, vai ir izveidojies zemādas tauku slānis. Ja ir ievērojams tauku slānis, jāizvērtē barības līdzekļi, ganību zāle (īpaši lekni atāli) mēdz būt par iemeslu, lai tele aptaukotos, bet tas nav vēlams. Telei jābūt labi attīstītai, muskuļainai, bet ne taukainai. Ja nav izteikta zemādas tauku slāņa, tele labi paliks grūsna un labi atnesīsies. Ja grūsna tele ir vairāk aptaukojusies, jo lielāks risks, ka būs apgrūtinātas dzemdības, jo taukaudi ir kā saistaudi un pie dzemdībām nepadodas, uzkrājās arī ap tesmeni un līdz ar to piena ir mazāk. Ja tele būs paredzēta vaislai, īpaša uzmanība jāpievērš skeleta attīstībai, jābūt stingrām lāpstiņām, nedrīkst būt iežmauga aiz lāpstiņām, priekškājām jābūt paralēli, lecamajām locītavām – paralēli, priekšējai stāvotnei jābūt vienā līnijā ar pakaļējo stāvotni. Svarīga ir dzīvnieka gaita.

Praktiskajā daļā Vizma izskaidroja un nodemonstrēja, kādām īpašībām jāpievērš uzmanība teles izaudzēšanas laikā.

Audzējot vaislas teli, svarīgi ir nodrošināt vajadzīgo proteīna daudzumu, lai telei izveidotos muskuļots korpuss un dzīvmasas kilogrami ne mazāk par 420–450. Fermu dienas dalībnieki aktīvi iesaistījās savstarpējās diskusijās un uzdeva dažādus jautājumus.

Izmēģinājumos iegūtie rezultāti tiks demonstrēti noslēguma seminārā LLKC gada beigās. Pasākums notika Valsts Lauku tīkla pasākuma „Ilgtspējīgas lauksaimniecības ražošanas pilotprojektu īstenošana” ietvaros.

Anita Siliņa,

LLKC lopkopības kompetenču centra vadītāja