Pievienot komentāru

Ar rekordlielu apmeklētāju skaitu – 120 cilvēkiem no visas Latvijas šonedēļ aizvadītas Zālēdāju projekta fermu diena aitkopības saimniecībā “SF17”, kas atrodas Amatas novada Ģikšu pagastā. Šoreiz izmēģinājuma tēma bija „Gaļas tipa aitu šķirņu izmantošanas iespējas kvalitatīvu jēru izaudzēšanā”.

Izvēle, izmaksas, atbalsti

Pasākumā pirmajā daļā klātesošie uzzināja, kāda bijusi nozares izaugsme pēdējā gada laikā, un skaitļi bija tiešām iespaidīgi – 2016. gada 1. janvārī Latvijā pirmoreiz reģistrēts vairāk nekā 100 tūkstoši aitu, no kurām teju 40 tūkstoši bijušas aitu mātes. Aug arī saražotās aitu gaļas apjoms, bet cena par jēra liemeni nu jau pietuvojusies Eiropas vidējam cenu līmenim, kas ir 4–5 tūkstoši eiro par tonnu gaļas.

Zālēdāju projekta ietvaros aitkopības saimniecībā analizēja arī vidēji svērtās izmaksas, atbalstus un realizētās gaļas apjomu uz vienu aitu. Ja 2014. gadā izmaksas uz vienu aitu bija 251 eiro, iegūstot 42 kilogramu gaļas, tad pērn šie skaitļi attiecīgi palielinājušies – 328 eiro un 63 kilogrami. Pēdējo triju gadu laikā palielinājusies arī viena saražotās gaļas kilograma pašizmaksa: 2013. gadā tas izmaksājis 4,47 eiro, 2014. gadā – 4,46 eiro, 2015. gadā – 5,20 eiro.

Anita Siliņa, LLKC Lopkopības kompetenču centra vadītāja: “Plānojot saimniecības attīstību, ir būtiski apzināties visas sagaidāmās izmaksas un nebalstīt saimniekošanu tikai uz pieejamajiem atbalsta veidiem, jo tiem ir tendence samazināties. Ja 2013. gadā saimniecība dažādos atbalstos saņēma 228 eiro un 2014. gadā pat 261 eiro, tad pērn šī summa bija vairs tikai 96 eiro. Tādēļ saņemtie atbalsta maksājumi būtu jāiegulda saimniecības attīstībā.”

Ar interesi sanākušie ieklausījās arī profesores Dainas Kairišas teiktajā par to, kādas galvenās pazīmes jāņem vērā, izvēloties aitas.

Daina Kairiša, profesore, Dr. agr.: “Izvēloties aitu mātes, ir trīs būtiski aspekti. Pirmais – auglīgums, lai jēri dzimtu regulāri. Otrais – pienīgums, lai aita spētu mazuļus izbarot. Trešais –  mātišķais instinkts, lai aita pati audzinātu savu jēru, nevis uzliktu šo pienākumu uz jau tā noslogotā saimnieka pleciem. Arī teķa izvēlē ir trīs pamatlietas, – tam jābūt gaļas šķirnes, kas nodrošina pēcnācēju ātraudzību. Jābūt labai barības izmantojamībai un liemeņa kvalitātei. Ja visi šie kritēriji ievēroti, var cerēt uz labiem jēriem un kvalitatīvu gaļu kā galaproduktu.”

No teorijas pie prakses

Saklausījušies viedus padomus, aitu saimnieki kāpa savos auto un savdabīgā zosu braucienā devās uz pašu saimniecību. Vispirms baudīt ugunskurā tapušu īstu jēra gaļas zupu, tad aplūkot pašas aitas, kā arī iepazīties ar lielākajiem saimnieku palīgiem – ganu suņiem.

Milzu katls ar zupu, kas tapusi no četrus mēnešus veca Sufolkas šķirnes jēra gaļas, pazuda pavisam īsā mirklī. Ēdāju bariņos dzirdēja skanam vien atzinīgus vārdus, – šī zupa pilnībā apgāžot viedokli par nesaēdamu vecu aitas gaļu, lielu daudzumu tauku un briesmīgo piegaršu. Šajā sakarā ļaudis sprieda arī par to, kā mainīt sabiedrības viedokli par aitas gaļas negaršīgumu un sarežģīto pagatavošanu, aizstājot to ar informāciju par šīs gaļas veselīgajām īpašībām.

Paēduši aitkopji sadalījās divās grupās, – vieni devās lūkot, kādas tad izskatās Sufolkas un Dorpera tīršķirnes aitas, kā arī to krustojumi ar Romanovas aitām, savukārt otra grupa gāja līdzi saimniekam Joahimam Šultheisam iepazīt ganu suņus darbībā.

Vislielāko interesi aitu apskates laikā raisīja aploks, kurā esošajiem dzīvniekiem turpat uz vietas noteica tauku un gaļas attiecību. “Līdz šim paši tā īsti nespējām saprast, cik kura aita apēdusi un kā apēstais izmantots tauku vai gaļas veidošanā,” atzīst “SF17” saimniece Brigita.. “Pateicoties LLKC piedāvātajai iespējai piedalīties Zālēdāju projektā, nu šo robu varam aizpildīt, – pērn uzsākām ultraskaņas mērījumus, kas tepat uz vietas ļauj noteikt taukaudu un gaļas attiecību aitas organismā un to, kā tas mainās atkarībā no barības,” skaidro saimniece.

To, ka ir būtiski zināt šo attiecību, klātesošajiem uzsvēra arī profesore Kairiša, norādot – jo augstāks būs gaļai piemērotais skaitlis, jo sliktāks būs aitas muskulis, tas būs vājš un aptaukojies. Tātad sliktas kvalitātes, un attiecīgi par to varēs saņemt mazāk naudas.

Saimnieki stāsta, ka barību aitām sākotnēji pirkuši pie kāda Vācijas ražotāja, kas konkrēto receptūru izkopis jau četrās paaudzēs. Tomēr tas bijis pārlieku dārgi, tādēļ tagad barība pēc saimnieku noteiktās receptūras top uzņēmumā “Tukuma Straume”.

Tikmēr grupu, kas devās līdzi saimniekam, gaidīja tiešām aizraujoša informācija un Latvijā neredzēti skati. Saimniecībā strādā pats Joahims un arī nolīgts strādnieks, taču vislielāko darbu veic seši balti skaistuļi – Pireneju ganu sargsuņi, kā arī borderkollijs Hope, kas latviski nozīmē Cerība. Saimnieki atzīst, ka pēc vilku savulaik saplosītajām aitām, kas radījis ievērojamus zaudējumus, cerība uz situācijas risinājumu tiešām bijusi nepieciešama. “Pieņēmām lēmumu iegādāties suņus, kas aitas ne vien ganītu, bet arī spētu nosargāt,” atzīst Joahims. “Gana lomai lieliski der borderkollijs. Viņš ir īsts darba suns, kas šim arodam ne vien speciāli apmācīts, bet nepieciešamās prasmes mantojis paaudžu paaudzēs. Hopu iegādājos Vācijā pirms pusotra gada, kad viņam bija divi gadi, un tas pilnībā izgājis apmācības kursu. Šajā laikā beidzot viens otru saprotam līdz galam, un viņš ir neatsverams palīgs – mierīgi abi tiekam galā ar 200 aitām,” lepojas saimnieks. Jāpiebilst, ka tāda suņa kā Hope iegāde nav lēts prieks – pilnībā apmācīts, tas maksā 3000 eiro.

Savukārt Pireneju ganu suņi nevienam, arī saimniekam, gar kājām neglaužas. Šos suņus īpaši neapmāca, jo viņu galvenais uzdevums ir domāt un lēmumus pieņemt pašam, nevis klausīt pavēlēm. Baltie skaistuļi dzīvo kopā ar aitām – vasarā aplokos, ziemā kūtī, palīdzot aitām tikko dzimušos jērus gan aplaizīt, gan pieskatīt. Arī kucēni piedzimst starp aitām, jau no mazotnes uzskatot tās kā savu baru, kas jāsargā. “Viņi domā, ka ir aitas. Inteliģentas aitas. Savukārt Hopi viņi uztver kā inteliģentāko aitu barā,” smaidot saka Joahims. Vienīgais cilvēks, kuru šie suņi respektē, ir tas, kurš tiem dod barību. Turklāt arī barība tiek nodrošināta pie aitām, nevis mājās. Šie suņi nav agresīvi. Ja tuvojas svešinieks vai plēsējs, viņi rej un atkāpjas, turot aitas aiz sevis. Brīdī, kad atkāpties vairs nav kur, tie uzbrūk. Suņu iespaidīgie augumi liek domāt, ka uzbrukumi varētu beigties visai bēdīgi.

Nākamais Zālēdāju projekta fermu dienas pasākums aitkopības saimniecībā paredzēts 20. jūlijā Kandavas novada SIA “Ralle” pie saimnieka Ivara Frīdemaņa.

Ilze Rūtenberga-Bērziņa,

LLKC sabiedrisko attiecību vadītāja