Pievienot komentāru

Kā nākas, ka Polijā, kur vēl pirms vairākiem gadiem piena cena bija nedaudz virs Latvijas līmeņa, šobrīd zemnieki saņem par 6 centiem augstāku cenu? Kā nākas, ka Polijas rūpnieki spēj pilnībā nodrošināt savu vietējo tirgu un vēl eksportēt augstas pievienotās vērtības produktus uz visu pasauli? To žurnāla “Latvijas Lopkopis” komanda devās noskaidrot, aprīlī apmeklējot Ziemeļpoliju, kas ir viens no galvenajiem piensaimniecības reģioniem šajā lielvalstī.

SIA “Fortune” ir pirmais lauksaimniecības uzņēmums mūsu darba kārtībā. Tā ir daudznozaru saimniecība, kas pieder sešiem īpašniekiem, visi ir vietējie cilvēki. Tā apsaimnieko kopumā 10 tūkstošus hektārus, audzē cūkas, – kopumā ir ap 1000 sivēnmāšu, un, protams, apsaimnieko ap 2400 liellopu ganāmpulku, kurā ir ap 1100 slaucamo govju. Lopbarību cenšas maksimāli saražot paši, – gadā lopkopības sektoram tiek ap 900 tonnām pašu izaudzētu graudu. Strādājošo skaits lopkopības sektorā – 24, augkopībā – 29.

Lielākā interese mums ir par piena fermu. Modernas piensaimniecības veidošana šeit uzsākta salīdzinoši nesen. Fermas saimnieks Macejs Bauridza saka, ka vēl pirms sešiem gadiem saimniecībā bijušas tikai 480 slaucamās govis, kas bijušas “izmētātas” pa vairākām novietnēm. Pirms pieciem gadiem izlemts nopietni modernizēt piena ganāmpulku, tādēļ uzsākta divu jaunu novietņu celtniecība. Pirmā pabeigta 2012. gadā, otra – 2014. gadā. Jaunās fermas izmaksas bija 24 miljoni zlotu jeb apmēram 6 miljoni eiro, ierēķinot infrastruktūras izmaksas – ceļus, mēslu krātuvi un pārējo. Jaunajās fermās kopā ir 1040 guļvietas, un vienas guļvietas izmaksas bija 17 tūkstoši zlotu jeb 4250 eiro.  Fermas celtniecībai ņemts kredīts bankā ar 2% likmi gadā. ES fondu atbalsts nav izmantots, jo saimniecība ir pārāk liela. Tātad – ES modernizācijas atbalsts pienākas tikai tiem, kas apsaimnieko līdz 300 ha zemes.

Ferma ir maksimāli automatizēta – sākot no durvīm un logu aizkariem, līdz pat barības piestūmējam. Ļoti rūpīgi tiek sekots govju komfortam. Govīm tiek nodrošināts apgaismojums 16 stundas diennaktī – gada tumšākajās dienās spuldzes iedegas automātiski, nodrošinot 160 luksu spilgtu apgaismojumu. Noteikts gaišo stundu skaits fermā nepieciešams, lai govis tieši 16 stundas jebkurā gada laikā redzētu barības galdu.

Vidējais izslaukums ganāmpulkā ir 11 400 kg no govs gadā, bet pati ražīgākā govs – Blina – pērn otrajā laktācijā devusi 19 tūkstošus kg piena gadā. Macejs stāsta, ka augstražīgo govju grupā govis, kas dod ap 80 kg pienu dienā, neesot nekāds retums.

“Mēs zinām, ka Latvijā daudzi zemnieki izpārdod ganāmpulkus. Protams, laiki nav viegli, piena cena zema, bet zināt, kur ir jūsu problēma? Barībā. Tur paliek visa jūsu zemnieku nauda,” tā saka lopbarības piedevu un tehnikas tirgotāja firmas “Biofeed” pārstāvis Pjotrs Skočeks. Viņa pārstāvētais uzņēmums strādā cieši roku rokā ar “Fortune” fermas vadību.

Tieši barība ir “Fortune” saimniecības trumpis un iemesls lepoties. Saimniecības barības novietnēs glabājas gan vairāku veidu skābbarība, gan tuneļi ar konservētiem cukurbiešu graizījumiem. Gandrīz viss ir pašu izaudzēts un sagatavots.

Viens no skābbarības veidiem tiek gatavots no lucernas un miežiem. Lai tādu sagatavotu, mieži tiek sēti ar lucernas pasēju un pareizajā brīdī, kamēr miežiem vēl nav nobrieduši akoti, nopļauj. Pēc tam lucernu sezonas laikā pļauj vēl divas reizes. Macejs uzsver, ka šīs skābbarības sagatavošanā ļoti būtiska ir laba tehnika, kas precīzi sagarina stiebrus pusotra centimetra garumā.

Būtiska barības sastāvdaļa ir ar propionskābi konservēta kukurūzas skābbarība. To gatavo no kukurūzas augšējās daļas ar kukurūzas vālītēm. Tādējādi barībā ir liels daudzums kukurūzas graudu, kas govs kuņģī pārstrādājas kā spēkbarība. Cietes saturs ir 58%, tādēļ šādu barību kopējai spēkbarības masai pievieno 10–12%.

Skābbarības pamatmasu veido lucerna, kuras stiebri sagriezti 3–4 cm garumā, lai govju kuņģī veidojas pareizā barības struktūra. Proteīna saturs šādā barībā ir ap 21%. Vaicāts par lucernas audzēšanu, Macejs saka, ka šo kultūraugu vienā vietā ilgāk par 3 līdz 4 gadiem neaudzē. Bet labajās Varmijas – Mazūrijas vojevodistes zemēs tā augot labi. Saimniecībā tiek gatavota arī kukurūzas skābbarība, kurai vidējais cietes saturs ir robežās no 32-34%.

Tālāk Macejs uzskaita vēl virkni būtisku rādītāju: no kopējā ganāmpulka brāķētas tiek 28–29% govju, vidējais laktāciju skaits ir trīs līdz četras. Bullīšus pārdod ataudzēšanai citām fermām par vidēji 700 zlotiem jeb apmēram 175 eiro gabalā. Piena cena – 1,1 zlots jeb 26 centi. Jā, maz, pie šādas cenas saimniekošana esot gandrīz pa nullēm. Uzelpot varētu, ja cena būtu 1,3 zloti jeb ap 30 centiem par piena kg. Pagaidām vēl varot iztikt, taču ar papildu investīcijām esot jānogaida. Tiekot darīt viss, lai būtu zema piena ražošanas pašizmaksa un tiktu izsaukts vairāk piena. Rezerves tiek saskatītas arī vēl punktuālākā darbā ar dzīvnieku barību.

Iveta Tomsone, LLKC Apgāda vadītāja, “Latvijas Lopkopis” galvenā redaktore

Silvija Dreijere, LLKC Lopkopības nodaļas vadītāja, žurnāla “Latvijas Lopkopis” nozaru redaktore

Pilnu rakstu varat izlasīt žurnāla “Latvijas Lopkopis” aprīļa numurā. Žurnālu iespējams abonēt Latvijas pasta nodaļās visā valstī (abonēšanas indekss 2044). Žurnālu var iegādāties LLKC, Ozolniekos, Rīgas 34, 124.kabinetā.