Pievienot komentāru

Zemnieku saimniecībā “Valti”, kas nodarbojās ar gaļas lopu audzēšanu, saimniekojot ar bioloģiskām metodēm, 3. novembrī notika seminārs par zīdējteļu piebarošanas ietekmi uz turpmāko augšanu un attīstību gan telītēm, gan bullēniem. Semināru organizēja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Lopkopības kompetenču centrs Zālēdāju projekta ietvaros.

Par gaļas liellopu audzētājiem aktuāliem jautājumiem, kā samazināt pašizmaksu 1 kg gaļas ražošanai. Gaļas liellopu saimniecībām, kas iesaistījušās demonstrējumu tīklā, 2014. gadā pašizmaksa par 1 kg saražotās liellopu gaļas svārstījās no 3 līdz 7 eiro. Semināra dalībnieki tika iepazīstināti ar izmaksām, kas saistītas ar rupjās lopbarības sagatavošanu, kas no kopējās izmaksu struktūras veido samērā mazu daļu. Gaļas lopkopības nozare interesē daudziem lauksaimniekiem, arī tiem, kam ir stabilas piena lopkopības saimniecības, gan interesentus, kas vēl gatavojās uzsākt šo nodarbi. Dalībnieki atzina, ka, lai izaudzētu kvalitatīvu dzīvnieku un pēc atšķiršanas 6–8 mēnešu vecumā realizētu tos par augstāko cenu, nepieciešams papildināt esošās zināšanas un apgūt citu saimniecību pieredzi.

Latvijā ir maz saimniecību, kas nobaro liellopus līdz kaušanas kondīcijas sasniegšanai, toties Eiropas valstu un Turcijas liellopu gaļas ražotāji labprāt iegādājas bullēnus nobarošanai. Lai mūsu zemnieki dzīvniekus varētu izdevīgi realizēt, tiem jābūt labi attīstītiem gaļas šķirņu vai to krustojumu bullēniem, kuri tiek atšķirti no zīdītājgovs (250–350 kg) dzīvsvarā. Pēdējo dažu gadu laikā zīdītājgovju skaitam Latvijā vērojama tendence palielināties. Ja 2012. gadā Latvijā bija 25 490 zīdītājgovis, tad 2015. gada sākumā – 34 229 zīdītājgovis. Ja runājam par gaļas liellopu šķirnēm, tad izplatītākie ir Šarolē šķirnes lopi (SA), tomēr lielāko daļu veido dažādu krustojumu gaļas liellopi (XX).

Z/s “Valti”, kurā notiek demonstrējums, atrodas Skrundas novadā, Skrundas pagastā, 160 km no Rīgas, 65 km no Liepājas, 30 km no robežas ar Lietuvu, Ventas upes palienu pļavās. Saimniecību vada Rihards Valtenbergs. Saimniecībā tiek attīstītas vairākas nozares, tai skaitā arī gaļas liellopu nozare. Saimniecībā Šarolē šķirnes gaļas lopus iegūst no 90 zīdītājgovīm un pēc atšķiršanas 250–300 kg svarā tos realizē. Lauksaimniecībā izmantojamā zeme saimniecībā ir 421 ha, sētie zālāji – 300 ha, dabīgās pļavas un ganības – 76 ha, graudaugi – 45 ha. Saimniecība ļoti pārdomāti un mērķtiecīgi strādā, lai popularizētu Šarolē šķirnes dzīvniekus. Tā kā Latvijā saimniecībās, kurās ir zīdītājgovis, apsaimniekošana tiek organizēta tā, ka govis parasti atnesās pavasara sākumā, līdz ar to turpmākos 6–8 mēnešus, kamēr telēns ir pie mātes un pārtiek no govs piena, ir daudz un dažādi apstākļi, kas ietekmē to, lai teliņš pēc iespējas ātrāk pieņemtos svarā un kļūtu patstāvīgāks. Teļi par atgremotājiem nepiedzimst, tāpēc kā viena no iespējām pastāv pēc iespējas ātrāka teliņu pieradināšana pie graudu barības, un līdz ar to teliņš ātrāk izveidojās par atgremotāju.

Demonstrējumā, kas notika z/s “Valti”, tika salīdzināti Šarolē šķirnes zīdējteļu augšanas rādītāji ar un bez spēkbarības piebarošanu. Tika noteikta spēkbarības piebarošanas ekonomiskā efektivitāte.

Inga Muižniece, LLKC Kuldīgas KB lopkopības konsultante, uzsākot dalībnieku iepazīstināšanu ar šīs sezonas darbu, atzīmēja, ka katra saimnieka mērķis ir labi attīstīts, muskuļots teļš. Augot teļam, aug barības vielu vajadzība, 3–4 mēnešu vecumā barības vielu vajadzības nodrošinājums ar pienu ir vairs tikai 50%. Vasaras otrajā puse, rudenī, karstās vasarās jau vasaras vidū samazinās zāles daudzums, pasliktināta kvalitāte, līdz ar to samazinās zīdītājgovju pienīgums. Inga iepazīstināja ar govs izslaukuma samazināšanos vēlākos laktācijas mēnešos un teliņa arvien lielāko nepieciešamību pēc barības vielām (1. attēls). Tāpēc jārisina jautājums, kā šo barības vielu vajadzību kompensēt. Varētu domāt, ka šajā periodā no piena teliņa izveidojies atgremotājs, kas trūkstošo barības vajadzību nodrošina ar ganību zāli.  Diemžēl situācijas ir dažādas.

1. attēls

Mūsu demonstrējumā kā viens no variantiem ir teliņu piebarošanas organizēšana ganībās. Demonstrējumā tika izveidotas grupas:

–       kontroles grupa – K (teļi – bez piebarošanas);

–       demonstrējuma grupa – D (teļi piebaroti ar placinātu graudu maisījumu).

Foto: Inga Muižniece

Ganībās tika novietotas teļu barotavas, visas augu veģetācijas periodā tika sekots līdzi ganību zelmeņa kvalitātei.

Kontroles grupas ganības: kvalitatīvs zālāja zelmenis, daudz tauriņziežu. 25.08. – neapēstie tauriņzieži pārauguši, bet apēstās zāles vietā saaugusi jaunā. 30.09. – ražība samazinājusies.

Demonstrējuma grupas ganības: 15.07. ganās tikai 1. aplokā, paraugs ņemts no 2. aploka, kurā saaudzis attāls, kur pirms tam zelmenis nopļauts ruļļiem. Barotava novietota 1. aplokā. 25.08. –ganās pa abiem aplokiem, viss noēsts, ražība netiek noteikta, 2. aploka laukā tiek paņemts paraugs analīzēm. 30.09. – ražība netiek noteikta, zelmenis abos ganību laukos krietni noēsts.

Teļi tika sadalīti pēc dzimšanas periodiem. Pirmās kontroles un demonstrējuma (K1 un D1) grupas tika komplektētas no martā un aprīlī dzimušajiem teļiem. Otrā grupa (K2 un D2) – maijā un jūnijā dzimuši teliņi. Trešajā, kontroles grupā (K3) – jūlijā un  augustā dzimuši teliņi.

Grafiskajos attēlos var novērot, ka grupās, kurās veica piebarošanu (D1 un D2), dzīvmasas pieaugums palielinās pēc 1. oktobra.

Inga atzīmēja, ka teliņu piebarošana nepieciešama, ja rupjās lopbarības kvalitāte ir zema vai lopbarība zīdītājgovīm netiek piedāvāta tādā daudzumā, kāda ir fizioloģiskā vajadzība govij ar attiecīgo ķermeņa masu, lai nodrošinātu teliņa vajadzību pēc piena. Jāņem vērā dažādi blakus faktori: ja saimniecībai ir pārāk mazas platības ganībām, iestājas sausuma periods vai ir mazražīgas zīdītājgovis, tad, teliņam augot, ar katru mēnesi aug vajadzība pēc barības vielām. Līdz piecu mēnešu vecumam teliņu nav iespējams pārbarot.

Daina Kairiša, LLU Lauksaimniecības fakultātes profesore, atzīmēja, ka Šarolē šķirnes zīdītājgovīm uz 2015. gada sākumu Latvijā ir pārāk liels starpatnešanās intervāls (420 dienas), kas norāda uz to, ka gadā vidēji nevar iegūt vienu teļu bet vidēji tikai 85,9% (teļu ieguve, %: 365/425*100= 85,9%).  Profesore norādīja, ka diemžēl šiem rādītājiem pēdējo gadu laikā ir tendence pasliktināties. Starpatnešanās intervāls ir viens no faktoriem, kas norāda uz saimniekošanas ekonomisko efektivitāti, jo zīdītājgovs uzturēšana, ja netiek iegūts teļš, rada zaudējumus saimniecībai.

Atziņas:

• Gaļas liellopu audzētājiem jāizvērtē savs ganāmpulks un atbilstoši vērtējumam jāpiemeklē vaislinieks, jāseko līdzi tā kvalitātei.
• No ģenētiski pareizi veidota ganāmpulka gaļas lopu audzētājs spēs iegūt kvalitatīvus dzīvniekus kā vaislai, tā nobarošanai.
• Latvijas gaļas liellopu nozarē jāveic vairāk pētījumu par dzīvnieku audzēšanas dažādām metodēm, gaļas liellopu šķirņu piemērotību audzēšanai Latvijā.
• Gaļas liellopu audzētāju aprindās vēl joprojām ir dzirdams mīts, ka gaļas liellopi ir labas “pļaujmašīnas” mūžam nekoptām platībām.
• Pašreizējā ekonomiskajā situācijā izdevīgi ir gaļas liellopiem audzēt labas kvalitātes rupjo lopbarību.
• Gaļas liellopu ganāmpulks jānodrošina ar kvalitatīvāku rupjo lopbarību, labiem turēšanas un kopšanas apstākļiem.
• Gaļas liellopu ganāmpulkos svarīgi ir izvērtēt gan zīdītājgovs barības bāzi, gan pienīgumu, un, ja nepieciešams, organizēt piebarošanas stacijas teļiem, kas atrodas kopā ar zīdītājgovīm.
• Pēc LDC datiem, 2015.  gadā Latvijā, salīdzinot ar 2012. gadu, bija par 10 000 zīdītājgovīm vairāk. Tas norāda, ka Latvijā attīstās gaļas liellopu audzēšana.

Materiālu sagatavoja

Anita Siliņa, 

LLKC Lopkopības kompetenču centra vadītāja